Jaunā Gaita nr. 300. pavasaris 2020

 

 

Kristīne Želve dzimusi 1970. gadā Rīgā, pēc izglītības kino režisore, veidojusi filmas Mērijas ceļojums (2018), Musica Serena. Komponists Pēteris Vasks (2016), Fedja (2011) un citas. 2011. gadā debitēja literatūrā ar stāstu krājumu Meitene, kas nogrieza man matus. Šobrīd strādā pie grāmatas par Grosvaldu dzimtu.

 


Foto: Gints Ivuškāns

 

 

Kristīne Želve

Tas, ko viņš atcerēsies

 

Divas lietas šajā dzīvē viņam nepatika – paša vārds un latviešu proza.

Ar abām viņš bija neatgriezeniski saistīts kopš bērnības.

„Es atcerēšos” spēli viņam iemācīja Mamma, kad Raineram bija četri gadi. Tas notika starppilsētu autobusā, Raineru veda uz laukiem nokaušanai, tas ir, atkopšanai, tas ir atstāšanai uz Latvijas bezgala garo vasaru, kas beigsies vien tad, kad viņš izaugs par vasaraudzi, un Rainers pa visu starppilsētu autobusu laida vaļā ģīgas, tas ir, kvenkstēja, vēkšķēja, stabulēja, tasbērnstačujumsnavnormāls, kaut kāda vecene no autobusa priekšējā sēdekļa kliedza.

„Skaties, Rainīt,” Mamma viņam tad teica: „Skaties. Un atceries. Šito veceni spīdīga atlasa kleitā ar dzeltenilillā nierīšu apdruku, atceries, un viņas zelta zobu mazajā dzeroklī. To, Rainīt, sauc arī par acu zobu, tikai nesaki „aču”, – par ačiem sauc brilles, acenes – tās, kas uz viņas nosvīdušā smecera.”

„Un to putekļu vērpatu, kas spieto zem pavērtās griestu lūkas kā bišu spiets pie stropa skrejas, un priekšējā sēdekļa dermatīna uzšķērsto epidermu, – arī to atceries, un persikkrāsas lielķepu kucēnu, pirms to atdos labajās rokās, atceries. Vienkārši atceries.”

Rainera mamma rakstīja latviešu prozu.

Tas, ko viņš atcerēsies:

Mammas rokas ar gariem pirkstiem kā eksotiska putna kājas, vārnukājiņas, vārnnagi, vārnaģes; uz pirkstiem savērti krāsaini akmeņi kā meža ogas uz sausa salma – brūnsārtā jašma, maiguma akmens, piesaista mīlestību, dziedē no sieviešu kaitēm; ķiršsarkanais almandīns palīdz pārdzīvot šķiršanos; bāli zilganais Āfrikas tirkīzs – ieeļļo locītavas, pilda ar drosmi, palīdz idejas īstenot darbībā; vecrozā onikss sargā no nakts murgiem, bēdām un skumjām, burtiski izvelk kaites no organisma.

Mamma guļ gultā, un krāsainie akmeņi pieprasa šķiršanos mammas pirkstiem, tie esot kļuvuši pārāk veci un krunkaini. Tas, ka pirksti beidzot ir tikuši vaļā no liekā svara, šīs attiecības vairs nevarot glābt.

Krāsaino akmeņu šļūdonis gāžas no mammas pirkstgalu klintīm, Rainītim to vairs neapturēt.

Jaunība bija grūta, nemitīgi trūka pašapziņas un naudas, un viņš studēja latviešu filoloģiju.

Zarnu trakts studiju gados bija piestampāts ar porainu baltmaizi, Rainers atceras baltmaizes 50 nogaršas – ar majonēzi, ar eļļu, ar augu taukiem; baltmaize, mērcēta kubiku buljonā, mērcēta melnajā tējā, mērcēta karstā ūdenī; smadzeņu garoza, mērcēta vīnā, nenoslīcinātie neironi žigli evakuējās no tām pa smadzeņu tiltu, un, tikuši drošībā uz Rainera platās mēles, sarīkoja tur dzīrītes, – trina Rainera mēli un kulstīja, mēļoja bez mēra, bez kontroles:

„Nu bet tie varoņu vārdi latviešu prozā. Piemēram – Jorens. Klau – jūs cik dzīvē pazīstat Jorenus? Es arī tieši nevienu. Bet visos latviešu stāstos ir pa Jorenam, Marģeram, Raineram. Kur viņi uzrodas, kurp viņi dodas?”

„Rainīt, nu izbeidz, pieklusti, guli,” viņu dzesēja meitene, šķiet, viņas vārds bija Ilze.

Vai Ilze Liepa tā bija? Vai Ilze Egle?

Vai Ieva?

Ieva, pareizi, Ieva. Ilze Ieva, viņš atceras.

Tas, ko viņš atcerēsies:

Lēts ķīniešu krūšturis, priecīgs dežūrtramvaja zviedziens tukšajās pilsētas ielās, krustojumā baložu mēneša slapjdranķī četrās kārtās sinhroni uzplaukst un novīst trīs ziedi, uzplaukst un novīst, drīz zaļi, drīz dzelteni, drīz sarkani.

„Es nebiju ilgilgus gadus

Tā gaidījis sievieti nākam –

Tikai arhitektūriski juties

Kā iebūvēts Lībekas tiltā.”

Tajā sesijā Rainers pētīja ar Linardu [Dzejnieks Linards Laicens (1883-1938)], darba vadītāja vērtējums bija pozitīvs, Ilzes Ievas grūtniecības tests arī, „mans tepiķis bez krāsām, vairs nesēdi uz viņa”, Ilze Ieva, draugs visjaukais, adieu vertu!.

Ilgajos darba gados Rainers bija iemācījies klusi un pacietīgi gaidīt upurus. Lai viņus priekšlaikus nesatrauktu, savu ieroci Rainers nemanāmi slēpa aiz muguras, izvilkdams to tikai izšķirošajā mirklī, kad straujā lēcienā bija izniris pārsteigtā upura priekšā, kā paukotājs špagu no maksts strauji izraudams mikrofonu.

Upuriem Rainers parasti uzbruka frontāli, izpurināja no tiem viedokļus par izrādēm, koncertiem, kinofilmām, pēc tam tos rūpīgi savāca un samontēja vienā veselā, tā tagad bija viņa dienišķā maizīte, porainā baltmaize, 50 baltmaizes nogaršas.

Faustīni Rainers ievēroja skatītāju zālē jau pirmā cēliena laikā.

Tas, ko viņš atcerēsies:

Viņas aizrautīgā skatīšanās, līdzpārdzīvojumā ik pa laikam enerģiski mājot ar galvu, it kā piekrītot katram uz skatuves paustajam vārdam, paplānās, robusti apgrieztās sirmo matu šķipsnas šūpojās līdzi Faustīnes galvas kustībām, ik pa laikam viņa sazvērnieciski pašķielēja uz blakussēdētāju, it kā meklējot viņā atbalstu, apstiprinājumu savām emocijām, pirkstu bungāšana pa brūnajiem tūka auduma svārkiem pašai vien dzirdamā ritmā, entuziasma pilnie aplausi cēliena beigās… Jā, tie aplausi, bērnišķīgi naiva entuziasma pilnie aplausi bija izšķirošie. Vēl redzēt, vēl izjust, vēl smieties, vēl aplaudēt, vēl, vēl, vēl… vēl būt, vēl dzīvot, vēl piedalīties, Raineram atsauca atmiņā mammu.

„Gribētos jau vēl vienu vasaru padzīvot,” mamma negaidot pateica, tobrīd viņa bija jau galīgi bez atmiņas, tāpēc Rainers pārsteigts pārprasīja: – „Mammu, tu ko, tu saproti, ka ir pavasaris un tad jau nāks vasara?”

Mamma tūlīt pat vairs neko nesaprata un neatminējās, atkal sāka prasīt Raineram savus parastos jautājumus, nu tipa: – Kas tu tāds esi? Vai man brālis, biedrenieks, brātalītis? Miesīgs brālis, pudeles brālis vai brālis iekš Kristus? Vai varbūt Hārons, Heidegars, Hiršs? Skolas ēdnīcas pavārs, sadzīves pakalpojumu kombināta gravieris, grafu teorijas disertācijas oponents, biļešu kontrolieris 11. tramvajā?

Tās bija pirmās spožās, tādas pa īstam siltās pavasara dienas, pirmo drošo saules staru izsūktiem sausiem pleķiem uz māju mitrajiem ugunsmūriem, un tad vēl tas „vēl”.

Vēl padzīvot, vēl vienu vasaru, vasariņu. Vēl redzēt pirmos krokusu asnus izlienam no zemes, vēl sniegpulkstenīšu un vizbuļu saujiņas, vēl tulpju un narcišu armādas. Vēl ābeles un ķiršus, vēl ceriņus, ievas, vēl jasmīnus. Vēl liepas. Vēl pojenes, lillijas, matiolas un lavandas.

Mamma nomira pie liepām. Nē, tomēr pie jasmīniem, viņš atceras.

Izrādes starpbrīdī Rainers uzreiz pieskrēja pie Faustīnes ar mikrofonu, zināja, ka te būs labs ķēriens, un nekļūdījās, – viņa piečaloja ierakstu savas piec ar pus minūtes.

Kā jūs sauc, kundze?

Kam tas jums jāzina?

Titriem.

Kam, lūdzu?

Titriem. Parakstam zem jūsu sejas, lai neesat cilvēks ar viedokli, taču bez vārda. Anonīms viedoklis ir bez nozīmes, vismaz televīzijā, kur gribam jūs atrādīt…

Vai pirmajā?

Pirmajā, pirmajā. Visupirmajā, pirmākajā.

Labi, tad klausieties, tikai aiztaisiet muti. Mani sauc Faustīne. Es jūs brīdināju, aiztaisiet muti.

Mon dieu, kas par vārdu, kā no latviešu prozas.

Kādas vēl latviešu pozas?

Latviešu prozas, ka es jums saku.

Rozentāla vedeklu sauca Fausta, Fausta Rozentāle, skan ka ne vainas. Fausta ir lietuviešu vārds. Faustīne atkal ir katoļu svētā. Nesa Jēzus vēsti un nomira 33 gados, tāpat kā Jēziņš, nav ne tuvu tur nekādas latviešu prozas.

Faustīn, jūs taču vēl nejūtaties veca? – Rainers pēkšņi iekliedz viņai ausī jautājumu, tādā labi nostādītā televīzijas enkura balsī, tādā līksmā un pozitīvā.

Nejūtos gan. Bet es esmu.

Turpmāk teātros, koncertos, izstādēs Rainers bieži skatās nevis uz skatuvi, bet uz vecajiem zālē.

Tas, ko viņš atcerēsies:

Cik aizrautīgi tie smejas, cik aizgrābti skatās, līdzpārdzīvojumā palaikam purina paplānās, robusti apgrieztās matu šķipsnas, ik pa laikam sazvērnieciski pašķielē uz savu blakussēdētāju, it kā meklējot viņā atbalstu, apstiprinājumu savām emocijām. Pirkstu bungāšana pa brūnajiem tūka auduma svārkiem vai vilnas džempera rakstu pašiem vien dzirdamā ritmā, entuziasma pilnie aplausi cēliena beigās, gaidu pilnie skatieni otrās daļas sākumā.

Vēl. Vēl redzēt, dzirdēt, piedzīvot, sajust. Vēl vienu vasaru padzīvot.

Nākamreiz viņš Faustīni pamana Lielajos kapos, ostot jasmīnus.

Tātad ziedēja jasmīni. Nē, ziedēja liepas. Ziedēja pojenes, lilijas, maijpuķītes, matiolas. Lupīnas slapjā pēclietus pļavā sitās gar stilbiem, lipa pie ādas, kriukšķēja zem basajām pēdām, smaržoja, izsmaržoja, dvesa.

Tātad ziedēja jasmīni.

Faustīne brida iekšā baltajā krūmā kā mākonī, bāza seju pazarēs, burzīja ziedus gar vaigu kauliem un zodu, ievilka nāsīs, vilka plaušās ziedlapu smaržu seju, zīda pienbalto smaržu no krūma raženās krūts. Vēl elpot, vēl smaržot, vēl būt, vēl šo vasaru padzīvot.

„Mūža elli izgājuši, mēs zem koka pastāvam,” Rainers iedomājās.

Viņš taču bija lasījis Velgu Krili.

Faustīn, ko Jūs tur darāt? Domājat, ka tas ir mūžīgās dzīves un jaunības eliksīrs, ko jūs tur šņaucat nāsīs? Atveriet acis, jūs vazā aiz deguna, tas nav tas baltais pulveris, kas liks dopamīnam dzīt jūsu sirdi augšā pa kaklu, lēkt tai laukā pa muti, zvanīt krūtīs kā zvanam un dārdēt kā lielgabalam.

Vai jūs esat dakteris?

Es esmu doktors. Tāpat kā mamma.

Paaudžu paaudzēs?

Un mūžīgi mūžos.

Āmen. Nāciet man līdzi.

Rainers kāpj līdzi Faustīnei uz ceturto stāvu, nirst līdzi viņas aromatizētā dzīvokļa dzīlēs.

Tas, ko viņš atcerēsies:

Guļamistabā milzīga divguļamā laulības gulta, rūtainais vilnas pārklāja stūris atlocīts labajā pusē, ūdensglāze, neatšķirts žurnāls un brilles uz naktsskapīša labajā pusē, galvas nospiedums spilvenā gultas labajā pusē, saņurcīta kabatas lakata stūris šķirbā starp gultas rāmi un matraci, gultas labajā pusē.

Te jau viss bija tikpat klārs kā Rimi pie kases, – kurš vakarā mājās būs viens, kurš ar suni, kurš – zīdaini, kuram šonakt būs sekss, tudišs-pīkš [Tudišs-pīkš: Rimi lielveikala mārketinga sauklis], kuram bezmiegs.

Bet Faustīnes gultas kreisajā malā guļ dzīvnieks.

Faustīn, viņš miris? Vai tikai aizmidzis?

Vai tad mēs zinām, kad aizmiegam, kad zaudējam samaņu, kad mirstam?

Rainers uzliek plaukstu uz dzīvnieka rūsganā sāna. Sāns viegli cilā Rainera roku augšup, lejup, augšup, lejup, no sāna plūst klusināts siltums uz Rainera roku, pa dzīslām neironi to nes līgani augšup, uz smadzeņu garozu.

Faustīn, tas kaķis nav miris, viņš tikai guļ miegā.

Guļ mierā?

Miegā!

Mūža miegā?

Putna miegā!

Tad nav miris?

Nē. Vēl nē.

Rainers lēkšo lejā pa kāpnēm, pieveic divus pakāpienus ar vienu sitienu, tas ir, ar vienu cirtienu, tas ir, ar lēcienu vienu.

Viņš nepūlas atcerēties ielu, namu, dzīvokļa numuru, durvju kodu.

Viņš taču nekad neatgriezīsies šajā namā, dzīvoklī, mirklī, nemūžam!

Nekad un vienmēr, nemūžam un mūžam, nekad vairs un atkal, varenie latvju valodas antonīmi!

Tas, ko viņš atcerēsies:

No Zemitānu tilta dzird vilcienu tuvojamies, du-duk, du-duk, vai varbūt tas ir pērkons savos pērkona ratos, duk, du-duk.

Augstu virs pilsētas plīvo sīciņais Faustīnes stāvs, viņas spārni stingri tur vecu rūsganu kaķi, viņa nebeidz un nebeidz atkārtot Rainera vārdus:

Nē. Vēl nē.

 

Jaunā Gaita