Oskars Vizbulis

Miegā tu neesi mana

 

Ja es būtu Jēzus vai pirtnieks Ansis, izdarītu tā, lai apelsīnu sula, ko tu man atnesi, nekad nebeidzas. Katru reizi, kad tu atnāktu, tevi sagaidītu vanna, pielieta pilna ar apelsīnu sulu, un zemeņu šampūns. Es tevi izģērbtu, tu ietu vannā un pēc tam mēs visu dienu mīlētos. Un vēl vienu reizīti tumsā. Mēs aizmigtu kopā, bet nākamajā rītā es pamostos pirmais, aizietu uz virtuvi un ceptu pankūkas. Tā vietā, lai ar karoti no burciņas ķeksētu oranžu ievārījumu, ko izšķaidīt pret pankūku bālajām miesām, es nolaizītu tavu roku.

Pēc tam mēs silti saģērbtos un brauktu ar tramvaju uz Zooloģisko dārzu. Vispirms mēs ieietu tropu mājā, man aizsvīstu brilles, bet, sajūtot, kā pa muguru žirgti tek sviedru lāsītes, ātri lavītos prom. Žirafu mājā smaržotu pēc siena un sūdiem. Mēs skatītos kā šie garkaklainie briesmoņi ar visskumjākajām acīm pasaulē skrumšķina zarus un pēc tam brauktu uz kinoteātri. Tumsā ar pirkstu rakstītu uz tavas plaukstas. Tiklīdz tu uzminētu, kas tas bija par vārdu, es tev dāvātu ašu, pēc popkorna smaržojošu skūpstu. Ieslidinātu tavā mutē savu mēli, it kā gribētu ar to iedzelt.

Kad skūpsties, tu vienmēr aizver acis. Kāpēc tā? Vai tajā brīdī tu guli? Miegā tu taču neesi mana.

Tu teici, ka tev ir pienākumi pret bērniem, ģimeni, bet es joprojām nezinu, kā tas ir – aiziet gulēt divatā, bet pamosties ar sajūtu, ka esi viens. Jo es joprojām eju gulēt viens, bet pamostos ar domu, it kā tu joprojām būtu blakus. Kad eju pusdienot, vispirms izvēlos ēdienus, kas garšo tev. Tu teici, ka reizēm nav spēka ieēst, ka viss apnicis, un aizvakar pa visu dienu apēdi tikai vienu olu. Tikai tāpēc, ka kaut kas jāēd. Un labi, ka ir mīlestība, kas ļauj izturēt visu šo ārprātu, ko dēvē par ikdienas dzīvi, rutīnu.

Atceries, kad pirmo reizi sākām mīlēties pa īstam? Tad putni vēl klusēja. Tikai klusi sprāga pumpuri. Mūsu grūdieni turpinājās visu pavasari, vasaru, atpūtas brīdī skatījāmies, kā mainās zaļā nokrāsas, kaunīgi nosarka lapas, līdz beidzot tās nokrita kā miruši tauriņi, no debesīm nāca krusa un Ziemassvētkos pirmo reizi abi beidzām reizē. Vai tiesa, ka priekšspēli izdomājuši tie, kas nezina, kas ir mīlestība?

Kad satikāmies un tev kaklā karājās fotoaparāts, atcerējos sapni, kad biju uz Vecmīlgrāvja mola. Cilvēki ar fotokamerām apņēmīgi soļoja, lai pagūtu uz saules rietēšanu. Viņu bija tik daudz, ka sāku bažīties, vai tik neizfotografēs visu saulrietu. Alkatīgi knipsēdami, viņi piespers pilnas atmiņu kartes ar saulrieta foto, līdz kādā brīdī debesis kļūs tukšas, tajā nebūs ne saules, ne mākoņu. Pazudīs arī kuģi, kas stāv reidā un gaida dienu, līdz atbrīvosies vieta ostas piestātnē. Kādam vajadzēs pasauli uzprogrammēt no jauna. Tāpēc es grūdu cilvēkus ar fotoaparātiem jūrā un viņi smieklīgi kūlās pa tumšo ūdeni, līdz fotoaparāti pārvērtās par dzirnakmeņiem un visi noslīka.

Ierēdne valsts iestādē man šodien prasīja nosaukt dzimšanas gadu. Atbildēju īsi: „Šis!” „Piedodiet, nesapratu,” viņa cieši palūkojās uz mani un piespieda brilles tuvāk pierei un acīm. „Esmu piedzimis 37 gadu vecumā,” acis nepamirkšķinot, teicu. „Palūgšu jūs izturēties nopietni,” ierēdne teica. Viņa taču nezināja, ka vakar bija mūsu otrā dzimšanas diena. Mēs bijām aizbraukuši uz manu garāžu, aizslēguši durvis no iekšpuses. Vispirms uzēdām ķiršu kompotu, no drātīm uzmeistarojot improvizētas karotes jeb ķekšus, ar kuriem satvert piebriedušās ogas. Tad kļuva auksti un es nolēmu iedarbināt dzinēju, lai sasildītos. Ne visi zina, ka auto izplūdes gāzes spēj nogalināt desmit minūšu laikā. Paldies tev, ka zaudēji samaņu pirmā. Tu biji jūtīga kā kaķis. Aizstreipuļoju līdz garāžas durvīm un ar mokām tās atvēru.

Kopš tās dienas ar biklu pateicību uzlūkoju milzīgos ventilatorus pazemes autostāvvietās, kuru lāpstiņas griežoties rada elles trok­sni. Ja stāvvieta nebūtu iebetonēta, tā noteikti paceltos gaisā. Es piefiksēju, ka arī viesnīcu numuros pa ventilācijas kanāliem telpā tiek iepūsts atvēsināts un attīrīts gaiss, bet virtuvē tvaika nosūcējs sagūsta zupas garaiņus. Ja skatās uz to šādi, dzīve ir tikai pārvietošanās no vienas telpas ar tīru gaisu uz nākamo.

Baudas dēļ bieži esmu riskējis iznīcināt savu dzīvi. Reizēm mēdzu pazust no dzīvokļa nakts vidū un pēc pāris stundām piesardzīgi atgriezties ar iztukšotiem sēkliniekiem. Man vajadzēja dzēst savu grēku. Kā kūlas ugunsgrēkos, redzot, ka liesmas plosās, nepieciešams tām pretī aizdedzināt tādu pašu joslu. Tad liesmas satiksies un noplaks. Tāpēc naktīs braucu uz Mežaparku. Vienā no baltvācu mājām ar baltām pildrežģu sienām dzīvoja draudzenīte, kura bija pieejama ikvienam, ja viņš spēja atstāt viņas šķīvītī tik un tik naudiņas. Tā es būšu piekrāpis abas sievietes – gan tevi, gan sievu, un mans grēks dzēsīsies. Lai gan citi to dēvēja par grēku, man tās bija tikai pāris minūtes baudas, ārkārtīgi nepieciešams un svarīgs kairinājums, locekļa galviņas metafizika, ja atļauts izteikties skarbi. Tu taču gribēji zināt, kādi mēs esam vīrieši, kad blakus nav sievietes, un tad nu es stāstu, un tu nedrīksti vaikstīties. Tev tas ir jāpieņem, ja tu gribi mani saprast. Realitāte netraumē, visu izšķir attieksme.

Tajās maģiskajās minūtēs, kad viņa – psiholoģijas studente mazgājās vannas istabā, bet es viņu gaidīju guļamistabā, mana sirds ņipri sitās. Viņa atnāca augstpapēžu kurpēs un smalkās melnās tīkliņzeķēs. Es esmu pārāk liela zivs, jokoju un piekodināju nākamajā reizē uzvilkt zeķes ar lielākām acīm. Mani uzbudināja tas, ka viņa atnāca jau mitra. Psiholoģijas studentu štučkas, nodomāju. Guļamistabā uz nakts skapīša stāvēja lampa - stikla cilindrs, kurā pa stīgrai līmei līdzīgu šķidrumu lēni peldēja krāsaini burbuļi. Varbūt tā bija visu to tēviņu sēkla, kuri to bija atstājuši šajā mazajā istabiņā, kuras sienas piesūkušās ar sēklas smaku. Mūsu pāris minūšu garajās attiecībās centos būt zobgalīgs, praktisks un ātrs. Tad viņa teica, ka kļūst garlaicīgi, maksts sākot žāvāties un man jāiet. Tā es atkal gāju pa tumsu uz mājām, klusi atslēdzu durvis un nolikos gulēt uz dīvāna viesistabā, jo pāris gadus ar sievu gulējām atsevišķi.

Tomēr tas viss man netraucē ik pa laikam atgādināt, ka mīlu tevi. Ka mīlu sievu, jo viņa man dāvājusi veselīgus un dzīvespriecīgus bērnus. Tomēr, kad atzīstos mīlestībā tev, mans uzbudinājums ir par kārtu lielāks. Zinu, varbūt tev nav viegli to dzirdēt, bet abos gadījumos, kad atzīstos mīlestībā, esmu patiess. Nav mana vaina, ka latviešu valodā vārds mīlestība ir tik plakans.

Reizēm vēlējos, kaut dzīve būtu kā plīša lācītis, kā firziķis. Tad to visu uzreiz varētu uzšķērst un palūkoties, kas atrodas iekšpus. Nelaimes, priecīgi notikumi, traģēdijas, uz pusēm pārgrieztas, iesākumā sulotu, no tiem birtu sīku notikumu skaidas, bet es ceru, ka, skatoties uz tām šķērsgriezumā, man būtu vieglāk ieraudzīt, kad esmu kļūdījies, kurā brīdī mana izvēle bija aizsākums notikumu virknei, kas pagrieza manu dzīvi kā kuģi upes straumē uz citu pusi. Varbūt samezglojumi būtu labāk saredzami? Dzīve jau ir mātīte, kas grūsna ar dažādām niansēm. Un mēs nekad neiegūsim to, ko vēlamies, kamēr nebūsim pateicīgi par to, kas mums jau pieder. Tā bija arī šo nepatīkamo notikumu veidotā pieredze. Tātad man vajadzēja pateikt paldies naža asmenim, kad pamatīgi sagriezu roku un tas iegāja manā rokā kā sviestā. Man vajadzēja pateikt paldies diviem narkomāniem, kas bērnībā atņēma pulksteni. Pateikt paldies sunim, kas kādu dienu apsēdās iepretim dzīvokļa durvīm, un sēdēja gaidot, kad pārnākšu, tā ar savas klātesamības mīļumu nožņaudzot manu tīņa vientulību, jo nu vajadzēja uzņemties rūpes par dzīvnieku.

Un dienā, kad bija notikusi mana samierināšanās ar to, ko esmu piedzīvojis, neko nenožēlodams, bagātinājies ar visu, kas ar mani noticis, nejauši iepazināmies uz ielas. Biji iznākusi no grāmatnīcas ar pirkumu, jo tev rokās bija plēvē iesaiņota grāmata par E vielām. Skatījos uz tavām rokām un teicu, ka šī grāmata nav pilnīga, jo tajā nav izlasāms nekas par pašu svarīgāko.

„Tās tur nav aprakstītas,” es teicu nepazīstamajai, kad bijām apstājušies pie Barona un Dzirnavu ielas krustojuma, gaidot zaļo luksofora signālu.

„Kādas tad,” tu pārsteigta apvaicājies. „Dzīves E vielas. Tās, kuras padara mūsu dzīvi laimīgāku, garšīgāku un nebūt nav kaitīgas,” atbildēju.

„Jūs noteikti esat mācītājs un tūdaļ aicināsiet mani pievērsties reliģijai, paldies, nē, nevēlos.”

„Neesmu mācītājs, par to varat būt droša,” centos nomierināt viņu. „Esmu pārliecināts, ka jūs, tāpat kā ikviens normāls cilvēks vēlas būt laimīgs, taču patiesībā jūs pat nezināt, kādēļ jūs dzīvojat. Jūs noteikti teiksiet, ka tie ir pienākumi pret ģimeni, jo jums pirkstā ir laulību gredzens, noteikti vēlme izaudzināt krietnus bērnus, ja jums tādi ir, taču patiesībā jūs domājat tikai par to, kā izbēgt no nedrošības un vientulības,” centos būt asprātīgs.

„Nē, patiesībā es domāju par ko citu. Ka šodien ir mana dzimšanas diena, bet vīrs no rīta tikai nobučoja uz vaiga, pateica, ka apsveic, un aizgāja uz darbu,” aptuveni tāds bija mūsu iepazīšanās sākums.

„Dzimšanas diena drīz beigsies, bet izmisums un nedrošība vienalga paliks,” es turpināju un pēc tam piedāvāju dezinficēt mūsu iepazīšanos ar kafiju.

Aizmirsu piebilst, ka es tev sekoju pēc filmas, vēroju tevi kinoteātrī, bet tā arī neuzdrošinājos apsēsties kafejnīcā pie tava galdiņa. Tad tu nesteidzīgi gāji pa Elizabetes ielu, skatījies skatlogos, vēroji savu atspulgu un domāji, vai pietiekami labi izskaties. Vienu brīdi gribēju iet tev garām un notvert brīdi, kad skaties uz sevi stiklā un tā nevērīgi izmest frāzi, ka labi izskaties, bet tad nodomāju, ka nav ko stumt upi, gan jau vēl radīsies izdevīgs brīdis. Domāju, ja ne filma, kas lika ietrīsēties mūsu dvēselēm, varbūt nekāda saruna uz ielas nebūtu iespējama. Kas tā bija par filmu? „Sauc mani savā vārdā”, par divu homoseksuālu vīriešu īslaicīgu satikšanos un izšķiršanos. Pēc filmas meklēju kritiku un man lika iesmaidīt rindas no kāda kino mīļotāja bloga, kurā viņš rakstīja, ka filmā, lai uzsvērtu jūtu tīrību, neesot attēlots dzimumakts.

Kad mēs pirmo reizi mīlējāmies, es nobijos. Tu biji tik klusa. Pat pieliku ausi pie tavas mutes, lai pārliecinātos, vai elpo. Elpoji gan, bet es biju no tiesas ievainots, no rīta vēlējos tevi iepļaukāt. Gulēji kā tāda labi izglītota un vēsa angļu lēdija. Nereaģēji uz maniem grūdieniem, kad vēlējos tevi uzšķērst, iegrūst tevī līdz spalam, pat dīvāns tobrīd reaģēja kaislīgāk nekā tu. Bet tad es vēl nezināju, ko esi piedzīvojusi, ka todien, kad gājām garām Mākslas muzejam, tu pārvērties, jo ieraudzīji to vīrieti un visu dienu nesmaidīji, bija klusa kā zivs, kad mīlējāmies. Tikai vēlāk atvēries un sāki kliegt, kad beidzi.

Reizēm man liekas, ka zinu, kas ir dzīve tās veselumā, kaut arī tā sastāv no brīžiem, kas pastāvīgi mainās, pāriet no viena stāvokļa otrā. Bet varbūt dzīve ir tikai garš brīdis, pilns ar vientulību, jo mēs taču piedzimstam vieni un nomirstam vieni. Un esi piesardzīga, kaut ko savā dzīvē nožēlojot, esamība var sadzirdēt tavu lūgumu un atņemt to, kas bijis. Tu vaicāsi, kā var atņemt to, kas ar mani noticis? Es tev atbildēšu. Kādu dienu tevi var apciemot misters Alcheimers. Tu, protams, to nejutīsi, bet paies laiks un tu pat nevarēsi pateikt, kas tev garšo. Tu aizmirsīsi vārdus, aizmirsīsi pasauli. Savas dzīves pēdējās nedēļās, dienās gulēsi kņūpus kā liels zīdainis un skatīsies uz pasauli neko nesaprotošām acīm, it kā gribētu piedzimt no jauna. Bet varbūt tā būs vienkārši kliba laime, jo tu būsi pazaudējusi arī savu vērtējošo attieksmi pret visu. Un, kur nav salīdzināšanas, tur nav vilšanās.

Bet es tikmēr katru dienu skaitu akmeņus. Kad atbrauc smagie auto ar jaunu kravu, atskan mežonīgs troksnis, kad tos izgāž. Nezinu, cik ilgu laiku man vajadzēs, lai tajos iegravētu visu to, ko esmu tev domās veltījis. Man pat nebija žēl par nelielu, bet taisnīgu samaksu ziedot daļu no saviem orgāniem. Tā es varēju nolīgt celtņus, kad vajadzēja pārvietot no upes gultnes izceltos akmeņus. Daudzi no tiem svēra vairākus desmitus tonnu, tie bija tik smagi, ka, noliekot uz zemes, nedaudz iegrima. Vasaras karstajās dienās tie uzkrāja siltumu, un vakaros, kad satumsa un kļuva vēsi, ar pirkstu vilku pāri burtiem un atcerējos, kā kinoteātrī ar pirkstu rakstīju uz tavas plaukstas.

Atceros, tu teici, ka dažkārt tev dzīvē uznāk brīži, kad šķiet, ka nekas neesi. Bet, kad saslimi, brīnījies, ka pie tavas slimības gultas nestāvēja tavi brīnišķīgie un uzticamie kolēģi, kuri reiz dzimšanas dienā tev sagādāja neaizmirstamu pārsteigumu, uz biroju uzaicinot dziedātāju, kuru tu dievināji un kurš nodziedāja tavu mīļāko dziesmu. Ne tavi kolēģi, ne tavas draudzenes nestāvēja pie gultas, kad vajadzēja mainīt autiņus, barot ar karoti vai smērēt muti, kas bija jēla pēc ķīmijas, jo nevarēji neko norīt.

Slimība tev iemācīja piedzīvot gan totālu sabrukumu, atzīt, ka esi zaudējusi, ka nav nekādas nozīmes taviem sasniegumiem, fotogrāfijām sociālo tīklu kontos, gan iemācīties saprast, ka īstā dzīve ir tikai šodien. Tagad. Kad vari izvēlēties, kā pavadīt dienu un nevienam par to neatskaitīties, un nebūt ne no viena atkarīgai. Jo mēs joprojām nezinām, kura diena būs pēdējā, bet tāda noteikti pienāks.

Tu atkal aizvēri acis. Kāpēc? Miegā tu taču neesi mana.