* * *
gada malā kā mirkļa iegriba uzsnidzis
sniegs
* * *
ko tu vēl no manis
gribi?
neesmu ne mīļš ne spalvains
tikai pāri dienu pūkainajām galvām
atnesu tev nieku bezgalības
to tu gribi:
redzu: to tu gribi
plauksta vaļā: re kur ir
* * *
kaut būtu nojucis no
esmes ēsmas
kaut nolupis no dienas gaitām
nodrebējis skatot savu rakstu līnijas
kas sametušās pusplaukušos vārdos
kaut būtu nojucis no esmes ēsmas
no sīvi saldas gribēšanas dzīvot
ne dzīvi nokratīt bet pakāpties uz malu
lai redzētu kam staigāts cauri
viss vienās detaļās bez kopsaucēja
ņirb gaiss virs nokaitēta ceļa
* * *
es gribēju pie
mūzikas nokāpt
tas bija kā padziļinātā tumsā
tas bija kā pārāk garā ekspozīcijā
ēna pārvilkās pāri laukam
un ieguva cilvēka siluetu
un tālāk nekas neturpinājās
siluets aprāvās pie galvas
un es mūzikā tā arī nenokāpu
kaut kādā nesaprotamā vīzē tā atnāca
pati
un nokāpa manās mēmajās smadzenēs pa
matiem
kuri joprojām bija pelēki un uz dažiem
baltajiem skatījās
kā uz attiecīgās krāsas vārnām vai
zvirbuļiem
varat iedomāties kāda bija šī mūzika
pilnīgi neiedomājama mūzika
gluži vienkārši mūzika
mūzika tāpat vien
* * *
tiktāl
paskaidrojumi. tālāk trakums
uzprojektētais galvaskauss visu sevī
neietilpināja
lielākā daļa pasaules atradās ārpusē.
apmāktas debesis betona kubi kustīgais
neons. melnās skudriņas meklēja ieeju
iekšā
vicināja ķepiņas un mulsināja
virpuļdurvis.
iekšpusē lielākā daļa veikalu bija jau
slēgti.
preces pieklājīgi saplūda ar fonu.
pārtikas
nodaļā pārdevējas gribēja uz mājām un
drudžaini šūpoja antenas.
* * *
pa prāta malu varētu
vēl pastaigāt
bet tā jau mākoņaina
acīs miglas vižņi grims
tu laikam uzprasies tu laikam nezini
ka prāta palienē pa slapjumu lec vardes
un ķīmija ar kapitālismu rokrokā
no jaunās tūkstošgades māj
tu peļotāj un žurkotāj
ar nenosirmojušu suni
pāri laukiem auļo
uz prāta tumsā neizcirsto mežu
* * *
Mūzika, ko tu
uztaisīsi no mākoņiem? Bērnību.
Tev nav vielas. Man pietiek ar smaržu.
Kā tev mākoņi smaržo?
Pēc putekļiem siltiem un lietus.
Pēc telpas, kurā tu reiz biji iegājis.
(Lietus atlaižas vaļā no mākoņa un krīt)
* * *
sveša noreibuma pilna
galva
it kā cita dzīve piesitusies
liek man izjust zieda nobiršanu
pagrūž krist un augšāmcelties
katrā apziņā kā spoguļlauskā
un pret neatgriezenisko tumsu
nepavērst par elpas papīrlapu
*
sadragātā esamība smaržo
spēcīgāk par visu kam nav plaisu
* * *
vienu dienu tevi nodauzīs ķiršu brāzma
trauslo stikla ķermeņu triecieni
atgādinās ka nomaldījies savā atmiņā
varbūt pat neizkāpsi tagadnes krastā
nomoda ļoganā galotne trīsuļo saulē un
rāda virzienu
* * *
kas es biju
biju kas es esmu
lapu uts vai debess dvesma
Egils Plaudis
cik no manis
noglabājies cilvēka?
cik no manis noglabājies cikādes?
sabradātā zāle lēnām ceļas augšā
it kā Lieldiena ar perforēto roku
aicinātu atpakaļ uz dzīvību
