* * *

Esmu Strēlnieka zīmē dzimusi un vēl Zirga gadā. Par Kentauru mani dēvē, laikam tālab, ka nejaušs laulības auglis kritis vecākiem vēlos pēcizsūtījuma gados, kad jaunības mulsums šauteņu laidnēm iebliezts zemzemē dziļā. Patiesībā man ir leišmales ļaužu ironiski dēvētā zirga galva, kura kontūra redzama Rīgas jūras līča aprisēs. Es nenēsāju bultu maku, man nav loka un arbaletu neesmu skārusi. Mans loks ir kājas, papēdis bulta, kas sper precīzi pa saules pinumu vai sprīdi zem nabas saites atlikuma un trāpa dvēselē, pārplēšot to kā slaveno ābolu virs galvas.

 

* * *

Mana pagātne ir iejavs, kurš siltumā un vecāsmātes austā linu dvielī ievīstīts, lēni briest. Mana šodiena ir cepšanai uz maizes lizes ar ūdens toverī mātes miklām plaukstām nogludinātais miklais kukulis, kuram pati drošu sirdi uzvelku latvju senās rakstu zīmes, mana rītdiena ir maigi klusinātā uguns svelme, kas apņem šodienas roku apzīmogoto. Krāsns mutē top mani stāsti, romāni, dzeja, esejas un domu domas. Tā ir mana labākā daļa un mūža lomas. Ogles un pelni lai paliek, tie citam iekuram izejviela.

 

 

* * *

Vēl zemeslode lēni griežas

Vēl ābols zālē rāmi dus

Sien sievas priekšas autus

Uz lizes mīklas rakstus iespiež

No seniem laikiem balsis sauc

Lūdz zemojas un liesmo

Lai sadzirdu es tevi

Lai sadzirdu es dzīvi

Kas bija ir un būs

Lai raupjums neizjauc

Nedz mēness mūžam veco – jauno stigu

Nedz manu senču veļu vakarēšanu

Pie sveču liesmām izgaismota galda

No aizlaikiem pa šodienas takām

 

* * *

Rau, mana brīvība beidzas pie 106 Satversmes panta, kur sastopas ar tavu brīvību. Kā divi āži nevaram izlemt, kurš būs laime, kurš nelaime, kuram brist pāri līganajam tiltam pirmajam, kuram otru grūst tumšajā atvarā.

 

* * *

Trūkst un satrūkst domu stari.

Trīcoši pirksti

Sasiet nevaru

Notvert nepagūstu

Tās domu stīgas aizviļņo, aizplūst, aizstīgo

                                 un Jāņu naktī ielīgo.

Un arī šīsnakts burvības vairs neatminu.

 

* * *

Kā zelta lodītes birst asaru pērlītes, kā zelta mirdzums rasas lāsē manas skumjas gaist saules staru makšķeres āķī.

* * *

Pastaigas laikā gar nelielu aizsalušu ezeriņu pamanīju gulbjus. Pat sabijos, jo iztālēm šķita, ka iesaluši ledū. Taču nē! Veseli septiņi cēli soļoja pa gludo spoguļvirsmu. Un jau pēc īsa brīža spārnu vēdas un sasaukšanās skanēja virs manas galvas. Gulbji laidās tālumā. Rēni sekoju lidojumam un domāju, kā pārdzīvošu tās dzejiski mistiskās trīs dienas līdz sniegi sāks snigt. Vai šosestdien?

Trešās dienas pusnaktī sākās sniegi. Es gulēju un sapņoju, ka gulbji mainījuši virzienu un baltie spārni švīkstot vēsta nolaišanos.

 

* * *

Varbūt ar gulbjiem varam ledus vižņos peldēt nevis politikas džungļos nervus deldēt? Varbūt gan peldēt un peldot saltumu dēdēt? Varbūt kāro augumu ar jūras trakumu dzirdīt un ar sniegoto virsotņu saltumu sildīt? Varbūt izdosies sevi Latviju ar pildīt?

 

* * *

Dievs Latviju lutina

Būt bagātai mudina

Par kailo dzīvību

Par dvēsles brīvību

Kā skolas bērnu audzina

Pirms laika neļauj nobriest

Lieku zeltu priekšā nesviest

No viltus varām brīdina

Starp labu-ļaunu līdzina

Dievs tālu rītu agrumā

Redz tautai milzu guvumu

Kad seši viedie satiksies

Dievs latvjus atkal lutinās

 

 

* * *

Un piepeši es sajūtos kā Rīgas kanāla pīle, kas rāmi ieplūst spārnaiņu pulkā ūdens robežā starp Vecrīgu un Rīgu. Nu redzu gan, kā Rīgas vēsture uzbliezt biezā, neizlasāmā, neaptveramā grāmatā. Kā putns tveru garāmgājēju nomestās vēstures drupačas, manas neziņas un jau zināšanu asaras applūdina Bastejkalna sirdī dusošos senču lielgabalus, tramvajs aizklangst, skaņa atver bruģa acis. Jau redzu cauri laikiem, jau redzu, ka neesmu laika verdzene; es tikai laternas atspulgs nakts tumsā, ko rīta gaisma dzēsīs kopā nevaldāmu domu armādu, kad kopā ar spārnainēm šķelšu ūdens virsmu starp saules gurdinātām ik rītu atspirgušām liepām.

Skat, mans peldētājas ceļš jau šķērso kanāla pēdējo piestātni, ieplūst Daugavā, tik milzīgā un platā, tik svešādā, ka pāri mugurai pārskrien tirpiņas kā lielceļa depresijas māktajiem, kas baidās no pilsētas burziņiem, tusiņiem, nakts nemieriem, bezmiegiem. Rau, Vecrīgu ietver kanāla pusmēness, to sasien Daugavas straume un izkaļ gredzenu. Uz mirkli pirms rīta ausmas rātni iesnaužos pie Rīgas pasakās kopš neatminamiem laikiem minētajiem vārtiem. Tad nopurinu no spalvām ūdeni, izbrienu krastā, iejūku kārtējā gada septembra nogales burzmā un noķeru mazu rupjmaizes drupaču.

 

* * *

Katru gadu no jauna pulka viedo gaida nāves svinēšanu kā karnevālā košā, bārā glāzīšu šķindā, sarkanās gaismas pielietajos logos un izkārtnēs. Tur svētie brāļi viens otram laiza un austrumzemju ķēniņu dāvanas gaida. Tad ekstāzē auro, bauro, mauro par svētā piedzimšanu gaudo.

Tikmēr Dieva dvesma kaušanai nolemtā jēriņa lūpas skar.

 

* * *

Dzied ceļa krustos buris

Es atrauju pasaku duris

Plīv garām ņaudošais Muris

Un aizver aiz sevis duris

 

 

* * *

Ar vilkaču ķērēju sastapos uz šauras staignas stigas. Roku padevu, mīļi smaidīju un ne ar balss kritienu nenodevu, ka esmu vilkatis – vilks un lācis vienā ādā kā leišu zemes teiksmā. Bij vilkaču ķērājs jezuītu un luteristu penterus boksterējis un pārpratis teoloģiskos murgus.

Mēs laipni uz stigas viens otru garām palaidām.

 

* * *

Būt iepītam, iesietam, ievītam, iemargotam skaidras dvēseles ģeometriskajos rakstos bija laime. Laime, ko neapzinājos, ko tērēju un iztērēju. Tavu nonēsāto drēbju sagriezto lenšu kamols ir pamats lieliskam grīdas deķim, celiņam. Rau, kā stellēs rotājas rinda aiz rindas, kā sarūk lupatu kamols – tava novalkātā dzīve. Rau, rītdiena top no vakardienas novalkātajiem smalko drēbju kalniem, kas saplēsta lentēs, satīta kamolos, iekritusi gudrās rokās aug, plešas, garinās vijas un aizvijas un istaba top mākslas pildīta.

 

* * *

Kad bērns ierodas šaisaulē, šaizemē, šaisļaudīs, šaisbrāļos un šomāsās, viņa galvvidū vēl pulsē atvērts ezers, kurā spogojas debesu gaisma, stars no pārpasaules stara – tie viņa laiku aizlaiku ļaužu pulki, kas iestumj tevi Latvijas rudens košumā, palīdz augt, stiepties, garā neliekties, būt mēmam starpniekam ar to un šolaiku. Ne spēku, ne sirdi žēlojot, negausīgi vēl dzīvi piepildīt.

 

* * *

No tērauda kalna uz plikas pakaļas nošļūc nomobingotais, izvarotais, pie vardarbības pieradinātais reiz tīrais, šķīstais puiškāns.

Bērnības dievišķās gaismas zudības skartajā sirdī plosās dvēseles labākie brīži, plosās un nesamierinās ar nozagto identitāti. Vienkārši iedur krūtīs starp pareizi izskaitļotajām ribām tērauda asmeni.

Bet tērauda kalna virsotnē stārķis uzmeistaro ligzdu, sadēj olas. Drīz jauni spārnaiņi izlidos… vai atkal ar pliku pakaļu šļūks??????

 

* * *

Dieva dotā dzīvības dvesma caur dvēseles skursteni neizplūst; iestrēgst šaurumā ieaugušajos sodrēju pilnajos vārdos, bezdzīvības rakstos, domās, zilbēs, kvotās izdalītajos komatos un citās likteņzīmēs; politiskajās intrigās, nodzīvotajos ironismos, nodzertajos korķu simtos. Kā sakošļāta dirolmasa augšpēdus izviļāta pielipinās, aizlipinās, aizsprostos līdz nams iztukšosies, sienas pieņems laupītāju brantu, bet stārķis gan laimīgs skursteņa galā rosīsies, ligdzu vīs, bērnus perēs un jutīsies kā brīvvaļā atstātie zvēri un putni Černobiļas klajos.

 

* * *

Rūgtās, sūrās greizsirdības dzemdinātās asaras krāju rakstu rakstiem izrakstītā maišelī kā santīmus un tagad melnos centus.

Rūgti sūrais greizsirdības dzemdinātais asaru maišelis ir piebriedis, kā vecuma skarti pupi nošļucis, jo smagi ir santīmi un tagad melnie centi.

Rūgtu, sūru greizsirdības dzemdinātu asaru skartā uzmet skatu maišela pavēderei, gatavai pārplīst, trenētā auss sadzird šķindu, jo skanīgi ir santīmi un tagad melnie centi.

Rūgti skurba, šķebīgi vecķiplokaina smaka skar parasta ierindas rīdzinieka nāsis, kurš mērķtiecīgi slāj uz vietu, kur gravitācijas likumi darbojas pilnā mērā gan uz bomžiem, gan santīmiem un tagad melnajiem centiem.

Rūgti sūro greizsirdības dzemdināto manas ikdienības asaru maišeli kāri satver siltas vannas ūdens un putojoša šampūna sen neskartas roķeles, jaušot, cik tīkamās trejvaipieczvaigžņu lāmās pārtaps santīmi un tagad melnie centi.

Rūgtās, sūrās greizsirdības dzemdinātās asaras ir citās rokās – to zinu tikai es un varbūt vēl kāds jauno gudrību vācējs – tiek nošķēpelētas no baisā kamola krūtīs un aiznestas, lai kāds gūtu promiļainas gaviles.

 

* * *

Debesu iesaukums

Vēl paguvu notvert dvēseli

Pie dzīvības turamies

Dvēsele pie dzīvības turas

Ar dzirkstošu glāzi

Kā vienmēr

Uz debesīm, debesīm

Dvēsele raujas pie tevis

 

Tava elpa smaržo pēc egļu skujām

Saberztām trīcošos pirkstos

Kāpēc tik agri Kāpēc

 

Es satiku dvēseli

Kas pie dzīvības turas

Vēl turas

Nakts asarām vieglāks ceļš

Pie tevis

 

Lai lietus nakts slīgst lūgšanās

Ko darīsim rīt

Neizteiktie vārdi nošķinda kā glāze pret klonu

Mirkli pirms atlaidi plaukstas skārienu

 

* * *

Jau pīļuki lēni pāri ezeram laižas

Meklē savējos lai nekavējas

Vējš joņiem priežu skujas plosa

Laiks posties laiks kopā nākt

laiks spārnos celties laiks laisties

Lai paliek zeme iesildītā

Kur bērzi rātni izšķīrās

Par zāģa pieskārienu aso

Pār ezeru un ūdeņiem

Plest spārnus mācījām

Laiks jaunus iespaidus un svešas zemes iepazīt

To sajūt katra pīļu bērna sirds

Vien pirts karstuma dziedināts

Cilvēka augums miglas vālus izgaro

Un paliek ezera krastā,

Bērza slotu danča varā.

 

* * *

Pār Latviju putni laižas

Spārni noglāsta pakalnus pilsētas lejas un mežus

Teic mājniekiem labu vakaru

Pie dzimtās sienas pieglaužas

Lūdz lietus lāsi veldzēt ceļā izkaltušo mēli

Tukšojas atkalredzes kauss

Ir svēts lidoņu aiziešanas un pārnākšanas brīdis

 

* * *

Kad mantas spozme prātu jauc,

kad liktens jokojot te dod, te liedz,

te zvērojot aiz sliekšņa triec,

aiz skausta knaši satvēris,

kā diegu no adatas izvēris

svešā zemē peļņā izmetis,

sev vaicāju, kāpēc, kāpēc

par svešo zemi iedegos?

 

Kad visi elles loki izbristi,

kad asie zobi izsisti,

ar pelnos samaltu dvēseli

un bezgala skumjām, dzirdi,

es neonspožā pasaulsmalā,

kā akmens melns bez Gaujas nīkstu…

 

* * *

Novembris.

Māsas dzimšanas diena. Dēla dzimšana arī.

Un mazmeitas vārda diena.

Dzirdi – četras paaudzes vienkop Dievs savā

azotē silda.

Glāsmains tuvums kā bērnības saulesdienas

līgo dzimtās upītes krastos.

Veļas miglas vāli, pēdas grimst smiltī.

Un arī tu kā medus pērnais saldi izkusis uz

manas mēles.

Jau novembris.

Un es neesmu viena pavadītājos.

Vēl četras paaudzes turas – jo
mazmazmeita, saulei austot, sumināja

ieiešanu šajā saulē.

 

* * *

Nu ko, briest dzejas vārds pret dzejas vārdu. Viens otram pretī vai līdzās gatavs stāties. Tas viens – ar pirmo rētu pierē, tam otram – sarētota krustu šķērsu un redzama tā katram, kas ciešāk ieskatās. Tam vienam dzīve laipni visus vārtus ver, liek šeit un tagad just, tam otram – citi vārti kā palēninātā kadrā vaļā slīd. Ko nu? Vai briest dzejas vārdu kaustiņš, burziņš, dzerstiņš? Vai jaušamas ir tās stundas aprises? Man šķiet te noder līdzība ar gaismas strēli, kas vienmēr rīta atnākšanu vēsta, bet noklusē, vai diena vējos, plēsīs, dzeldēs. Mēs varbūt kā Raiņa gals un sākums būsim, kā omega un alfa, un jūs, kam dzeja dzesē rētas, jūs – kā alfabēts starp mums, kas burtus vārdos, teikumos un visbeidzot jūtās sien.