Jaunā Gaita nr. 300. pavasaris 2020

Kristīne Ilziņa

Viešņas, kuras gaidīja Peļu ķēniņš

Anna skatījās uz aizmigušo meitu. Rita gulēja rāmi, roku atmetusi pāri galvai kā senlaikos. Garās, tumšās skropstas meta ēnu uz vaigiem. Tumši rūsganie mati tikpat kupli kā bērnībā, vienīgi sirmās šķipsnas pierē un deniņos nodeva gulētājas vecumu. Četrdesmit astoņi.

Ja Rita būtu kā citi, viņa diez vai gulētu diendusu mammas mājā, jau kuro reizi iedomājās Anna. Izpaliktu arī kopīgie gājieni uz koncertiem un pasaules līmeņa operas izrāžu pirmizrādes „Splendid Palace”. Izpaliktu ikrīta gājiens uz dienas centru, kur Rita zīmēja, muzicēja vai veidoja mālā. Izpaliktu meitas pieglaušanās vakaros un reizēm tik kaitinošā iesēšanās klēpī – Ritas apaļumi bija krietni kuplāki nekā mātei. Vispār, kurš tad sēžas klēpī mātei, kurai jau pāri sešdesmit, sevī nosmīnēja Anna. Un negribīgi atzina, ka nu jau gadi aizripinājušies arī pāri septiņiem desmitiem un vēl tālāk. Nu jā. Tāpēc jau viņa šodien ielūdza ciemos Laimdotu. Bijušā kursabiedra Egīla vientuļo atraitni. Labāko draudzeni ilgu gadu garumā. Laimdotas un Egīla vienīgais dēls Ainārs pirms daudziem gadiem, vēl tīrais puika būdams, traģiski aizgāja bojā Kirengas upē, kaut kur briesmīgi tālu Aizbaikālā. Tolaik, kad vēl mūsu jaunieši devās celt BAMu. Nenoskaidrojamos apstākļos. Pēc Aināra nāves Egīls pats devās dēlam pakaļ, atgriezās ar zārku vilciena kravas vagonā, nosirmojis un nerunīgs. Laimdota līdz pēdējam cerēja uz kļūdu, uzstāja uz zārka atvēršanu, kliedza, raudāja, lūdzās. Egīls pacēla smagu skatienu pret abām sievietēm un papurināja galvu. „Tur nav ko redzēt. Tu negribi to redzēt katru mūža brīdi acu priekšā. Pietiks ar mani. Tajā kastē tiešām ir tas, kas ir palicis no Aināra.”

Kā jau jurists, Egīls nekad nemeloja tieši. Zārks nebija tukšs. Tiesa, ķermeņa tajā nebija. Kirenga to neatdeva. Vai, ja atdeva, lāči un tiņi vai burjatu suņi paspēja pirmie. Kastē bija vien dēla zābaki, siksna un dienasgrāmatas. Egīls tās tā arī neatvēra, tikai pašu pēdējo – lai mēģinātu noskaidrot, vai dēlam bijis kāds naidnieks, strīds, ķilda. Nebija. Tā vispār nebija īsta dienasgrāmata ar notikumu pierakstiem. Vairāk zīmuļa un ogles skices – dabas skati, kalni un koki, Baikāls. Cilvēki nekad. Pāris reizes pa kādam sunim, svešāda paskata savvaļas kaķim un nezināmas puķes. Tādus zīmējumus Ainārs ik pa laikam bija sūtījis arī vecākiem, Laimdota dažus ierāmēja un turēja istabā pie sienas. Pēc tā brauciena Egīls palika tāds kā pusapdzisis, neatjēdzās, lai gan nodzīvoja garu mūžu un ieņēma atbildīgus amatus. Privātpraksi tā arī neatvēra, palika valsts maizē. Nu jā. Zārku viņi apglabāja Meža kapos. Uzlika pieminekli. Akmeņkalis izrādījās talantīgs un uz prāvā akmens sāna pārcēla vienu no Aināra zīmējumiem, klinšainu upes krastu un tālumā – kalnu grēdu.

Laimdotai Egīls tā arī nepateica. Pastāstīja Annai. Pāris mēnešus pirms savas nāves. Ka dēlu tā arī neatrada, lai gan vietējie mednieki solīt solījās, ka tūlīt, tūlīt.

Nu jau drīz būs septiņi gadi, kopš Egīls ir turpat, kur Ainārs. Jācer, ka tā, sprieda Anna.

Pie durvīm jau zvanīja. Laimdota. Re, kā sanāk, atmiņas reizēm tā pārņem, ka laiks paskrien nemanot, Anna nodomāja. Rita mierīgi gulēja.

Draudzenes apsēdās viesistabā, virs apaļā pulētā galdiņa karājās Maijas Tabakas zīmēts Ritas portrets. Bērnībā gan. Meitenīte ar aizkustinoši mīlīgu sejiņu, drusku greizi pagrieztu potīti un (tas māksliniecei bija izdevies izcili!) pilnīgi atsvešinātu skatienu. Promesošu. Pat klīstošu. Vārdu sakot, lai gan bērns gleznā bija neapšaubāmi skaists, tikpat skaidri nolasījās arī kāda garīga kaite. Mūsdienās to laikam sauktu kādā smalkā vārdā, bet tolaik visos Ritiņas dokumentos rakstīja vienkārši: nedziedināma garīga atpalicība. Ieteica atdot valstij. Tikt vaļā. Atbrīvoties. Ja būtu vīrs, Anna tā arī izdarītu. Varbūt. Taču Ritas tēvs, kā Anna smalki atzinās Laimdotai, „bija vien skaista un spējīga epizode manā atvaļinājumā”. Mūziķis. Pat diezgan zināms. Un tikpat zināmas bija daudzās „skaistās un spējīgās epizodes” viņa raibajā mūžā. Netipiski tam laikam, iespējams pat, ka abu dzimumu.

Lai gan dzīvot ar augošo Ritu nebija viegli, atdot meitu Anna nespēja. Ritiņa bija tik skaista. Tiesa, par mīlīgu gan viņu saukt varēja reti. Ritai riebās pieskārieni. Viņa ātri satraucās par jebko un tad zvetēja ar rokām un kājām, kur vien tika klāt, turklāt šaušalīgi dīvainā tembrā ķērca un gaudoja. Sākumā tas šķita biedējoši. Vēlāk tikai kaitināja un nogurdināja. Bet bija arī labais. Ne tik daudz, kā gribētos, bet bija. Ritai ļoti patika mūzika. Pat trakākais plosiņš aprimās, ja Anna paspēja uzlikt kādu no Ritas iecienītākajiem darbiem. Romantisku. Vivaldi. Mocarts. Čaikovskis. Īpaši baleti. Plūstošā mūzika un dejojošie cilvēki Ritu valdzināja un apbūra, atlika vien uzlikt kādu no ierakstiem, un meita sēdēja klusa un rāma, pavērtu muti un sapņainām acīm. Operas, tieši otrādi, Ritu uzmundrināja. Deva spēku pašai iemācīties spēlēt vijoli un klarneti. Viņa aizrautīgi čīgāja un pūta, un pamazām pat iemācījās brīnišķīgi izjusti atskaņot dažas vienkāršas melodijas.

Tas, kas pavisam nebija labi, pienāca drīzāk kā Anna varēja iedomāties. Par spīti vienpatnībai un nepatikai pret mazgāšanos, ķemmēšanos un mātes glāstiem, Rita izrādīja traku kāri uz vīriešiem. Ne vienmēr un ne pret visiem, kārtējo lēkmi paredzēt bija grūti, lai kā Anna vēroja, lai kā centās nepieļaut. Pati pirmā bija reize, kad viņām liftā pievienojās kaimiņa brālis, pusmūža vīrietis armijas formā. Lifts nebija lāga pusceļā uz trešo stāvu, kad jau gandrīz pilnīgi kailā Rita, apmetusi rokas ap pārsteigtā vīrieša kaklu anakondas cienīgā grābienā, piezīdās viņa lūpām. Dabūt meitēnu nost izrādījās gandrīz neiespējami, viņa kauca un ārdījās. Nabaga virsnieks kopš tās reizes nekāpjot ne liftā, ne sabiedriskajā transportā, un turoties pa gabalu no svešām pusaudzēm. Toreiz Ritai bija trīspadsmit. Pēc tās reizes viņa vīriešiem uzmācās diezgan regulāri. Gāja klāt, pieķērās pie rokas, lika šo svešo roku sev starp kājām vai uz krūtīm, pieglaudās un dīvainā balsī pavedinoši smējās. Tā dobji un biedējoši. Citi meiteni atgrūda, citi vilka klāt, gadījās arī tādi, kas pārbijās. No tiem savukārt baidījās Rita. Ja iekārotais vīrietis viņu atgrūda vai baidījās, Rita izplūda asarās un sāka nevaldāmi, skaņi gaudot, krita zemē un plēsa sev matus šķip­snām vien. Reizēm ķērās upurim kājās vai bučoja rokas. Māti tādos brīžos klāt nelaida, atkāvās ne pa jokam. Vairākas reizes Annai nācās saukt trako brigādi, lai meitu dabūtu pie jēgas. Atbrauca dūšīgi puiši, iešpricēja mazu špricīti, un miegainā, lēnīgā Rita pati atgūlās uz nestuvēm.

Tad pienāca pirmā reize, kad Rita aizmuka. Anna gandrīz zaudēja prātu. Policija it kā meklēja, it kā nemeklēja, tomēr trešajā dienā meitēnu pārveda mājās. Netīru, saburnītu un, kā izrādījās vēlāk, stāvoklī. Četrpadsmit gados. Toreiz Laimdota izkārtoja slepenu abortu, Anna apņēmās bērnu vairs nekad laukā vienu nelaist, bet Rita, kā izskatījās, bija apguvusi mācību, kuru vairs neaizmirsa. Lai ko māte darītu, turpmākajos gados viņa ar apskaužamu regularitāti mēdza izlavīties no mājām tieši auglīgajās dienās un atgriezties ar pilnu klēpi. Reizēm komplektā bija arī pa slimībai. Gadus četrus Anna to izturēja, un tad paveica, viņasprāt, vienīgo iespējamo. Ar to pašu abortu dakteri sarunāja sterilizāciju. Dārgi, nelegāli, toties sirds mierīgāka. Un trakums, pēc sterilizācijas arī Rita mainījās, apkārt skraidīja retāk un mazāk. Pēdējos desmit gadus laikam tikai pāris reizes bija aizlavījusies „priecāties”, kā Anna un Laimdota to diskrēti dēvēja. Pēdējos gados Anna un Rita sadzīvoja par brīnumu labi. Annai izdevās pirms aiziešanas pensijā un savas advokāta prakses pārdošanas sakārtot lietas tā, ka naudas abām vēl kādam laikam pietiks. Taču veselība gan vairs nebija vakarējā. Pastāvēja liela iespējamība, ka Annai būs jāiet slimnīcā uz operāciju. Cik nu viņa, mediķe nebūdama, bet ar slimnieku visu mūžu dzīvodama, varēja spriest, runa bija par audzēju. Iespējams, ļaundabīgu.

Anna ielej Laimdotai smaržīgu tēju. Pabīda tuvāk šķīvi ar smalkiem cepumiņiem. Un turpat zem Ritas bērnības portreta bez aplinkiem ķeras pie lietas.

– Tev būs mums abām jāpalīdz vēlreiz. Rita ir gandrīz vai arī tava meita. Bet vienatnē ar viņu dzīvot ir pārlieku grūti, savukārt ieslodzīt pašas bērnu pansionātā pie smirdošiem plānprātiņiem es negribu. Nevaru. Esmu nolēmusi, ja man jāmirst, Ritai arī nav vērts palikt dzīvai, dzīvot dzīvi, kāda viņai sagādās tikai neizpratni un mokas. Tāpēc tagad iziešu tās pārbaudes, un, ja man tiešām ir vēzis, man vajadzēs zāles. Zāles, no kurām viegli un maigi aizmieg un nepamostas. Bez sāpēm. Bez mokām. Tu pazīsti visus ārstus un noteikti to vari.

Laimdota klusē. Darbojas tikai rokas. Tās lēni noliek tējas tasi uz galda. Aizkosto cepumiņu uz šķīvja maliņas. Plaukstas sakrampējas kopā, tik intensīvi, ka pirkstu kauliņi kļūst balti, pēcāk sārti. Atlaižas atkal vaļā. Laimdota paceļ skatu uz gleznu. Tad pievēršas Annai. Pamāj ar galvu, pieceļas un dodas projām. Viņas seja ir rāma un gluda.

Rita gulšņā jau vairākas dienas. Rudeņos viņai tā uznāk, un Anna pie tā ir jau pieradusi. Modina tikai uz ēšanu. Padzirda. Un visu laiku nerimstas prātot, ko tagad darīt. Ir jārīkojas, kamēr viņa vēl to var. Tomēr tā, lai tas nebūtu par ātru. Bet arī par vēlu ne. Rita nav pelnījusi ieslodzījumu aprūpes iestādē, kur viņa būs tikai viena no daudziem. Kur neviens neparūpēsies, lai meitēns ierauga pirmos pūpolus, plūc sniegpulkstenītes un klausās atlidojušo dzērvju saucienos, dabū pirmās zemenītes un avenes, pirmos ābolus no pašu mazā dārziņa. Tur nebūs mūzikas un gleznu, nebūs saldumu ik dienas. Nebūs mammas kaulainā klēpja, kuru Rita iecienījusi tieši beidzamajos gados, kad Annai tas tiešām ir par grūtu. Annas arī nebūs. Kam Rita no rīta pienāks ar ķemmi rokās? Kurš viņu apmazgās vakaros?

Zāles ir dabūtas. Abām. Un kādudien Anna to izdarīs. Bet šodien vēl nē, šodien viņa modinās Ritu un abas ies uz „Splendid Palace” skatīties „Riekstkodi”. Tuvojas Ziemassvētki, un Peļu ķēniņš atkal reiz dabūs trūkties.

 

Stāsta pirmlasījums izskanēja starptautiskā literatūras festivāla „Prozas lasījumi 2019” pasākumā „LRS mēnešraksta Konteksts lasījumi”.