* * *

Mazliet pacelties virs zemes...

        kā sapnī – nejūtot svaru,

        celties tik viegli un brīvi,

        jūtot vien cēlājgaru

 

Un, liekas, ka migla nes tevi

pār visu laicīgo varu,

bet, tajā kā tālas ēnas

zemes bērni iet Krusta karā...

 

Mazliet pacelties virs zemes...

        garām krīt mākoņspalva,

        un nejauši skar tevi

        kā nepelnīta balva

 

 

Pilsēta miglā

 

...es tevi vairs nepazīstu...

kur pazudusi esi...

tā kā svešpilsētā klīstu,

un ceļa nav uz gara mesi...

 

Un kā mirāžā zūd laiks...

ēnas kuprainas kļūst,

svešas mēles miglā buras,

un nekas Atmiņā neaizplūst...

 

To pilsētu vairs nesajūtu,

kaut vai līdz zemdzīvei rakt...

tunelī gaismiņa vāja,

to jau vairs neapzagt

 

 

 

Metafiziskais portrets

 

Tā seja gleznā bij pazudusi,

(tur tikai Atmiņas lauskas)

tālas nojausmas zibšņos…

Un vēl – Kurmja svece sirds svečturī,

kuras atblāzmā radies

portrets bez sejas,

no spoguļattēla brīvs

 

 

 

Andreja Tarkovska piemiņai

 

...citas esības atklāsmei

visās lomās bij dvēseles bads...

un, kā Visumā ieskatījies,

tu pretī sev nāci pats...

 

Un pieņēmi liktens likstu

kā Sīsifs, kam akmeni velt,

kas atkal un atkal lejup krīt,

bet tev vienam to augšām celt...

 

Tai esības ekrānā ieskatieties,

ko tajā redzat... ko domājat...

Dies paslēpās otrā plānā,

klusējiet, klusējiet...

 

 

 

Lidojums

 

No jūras izšaujas putns,

un debesīs zūd kā šautra,

kā izlaista no loka,

iz senas zemūdens tautas...

 

Bet, tumšā dzelme nav akvārijs,

jūras zvaigznes vēl debesīs mīt,

un – gloria, gloria tām,

kas augšām ceļas un krīt...

 

Vētras putns kā parādība

aiz mākoņiem pazūd palss,

un rudens naktīs parādās

kā glezna, ko uzbūris sals

 

 

Bezdibenis

 

Klinšu baloži pazūd aizā,

kur naktīs vilki nāk dzert,

bezdibenis neskatās augšup,

putnus te nenāks ķert...

 

Vilcene guļ savā alā,

šāvēji netiks tur klāt,

mazie tik tuvu pie viņas,

guli mierīgi, vilkumāt...

 

Bet, putni debesīs vinjetes vij,

un vilki naktīs nāk dzert,

neviens nespēj noliekties bezdibenim,

un baidās no tā arī dzert

 

 

Slazds

 

Baltā pūce vēl dzīva bij slazdā,

vēl dzīvība turējās spārnos,

cik ilgi tā varēja būt...

drīz tā kļūtu par ēsmu vārnām

 

Bet, kāds dabas bērns parādījās

un nelaimīgo atraisīja,

tā meitene bija ar putna acīm

un sevi slazdā ieraudzīja...

 

 

Vienlaicībā

 

Vienlaicīgi sapnī var būt

dažādās pasaules malās...

kaut kur – nekad kā svešumā,

kaut kur – kā bezmiega salā...

 

Un, starp dažādām vietām,

kāds tilts pār aizmūžiem dzimst,

to pārlidot var viegli,

ja dvēselīti nepiemirst...

 

Var laikrādis apstāties sapnī,

un to vairs neatskārst,

bet neticamā Vienlaicībā

mēs vēl tiksimies, māt...

 

Un mani tu sagaidīsi...

 

(vecais runcis mākoņos dus)

...ne vārda, ne vārda vairs...

es esmu jau ceļā, viss kluss

 

 

* * *

 

Kā nāvei par dzīvību maksāt,

lai pēkšņi nebūtu kādam jāaiziet?

Es nezinu,

bet Austrumos varbūt teiks:

– Jel pagaidi, vēl ķirši zied...

 

 

Mazais rekviēms žokejam

 

Smags bij tā pēdējais miegs

(hipodroms pazuda tumsā)

no zirga vairs nespēja atvadīties,

un tālu tā spārnos krīt sniegs

 

 

Bezpajumtnieki

 

Zem grausta akmeņainām rokām

tie atrada patvērumu...

 

Vēl priekšā būs nakts,

varbūt ar sniegu,

varbūt bez miega,

bet, no rīta, jau apsnigušu

tie graustā atstāja eglīti mazu

 

 

Pārlaicīgā tikšanās

 

Ar „Kaķa fūgu” pusmiegā vītenojot…

(labvakar, Skarlati kungs!)

tik negaidīta tikšanās,

it kā ceļvedis būtu Jungs…

 

Tikai tālāk no „Tagad un šeit”,

lai izgaist bezlaika plēnes,

aiz mākoņiem aiziet kluss

mazliet iereibis mēness…

 

Bet „Kaķa fūgu” aizsāka Pulčinella,

pa klavierēm ķepojot…

un kaķpēdiņas tā aizskanēja,

bet, brīnumu nevar atkārtot

 

 

 

* * *

 

Ar pasta baložiem baltiem

viņš augstos bēniņos mita

tos neatstāja nekad,

līdz pēdejie sniegi krita

 

Un baloži tā dvēselīti

līdz mākoņiem pavadīja,

māte skatījās, neticēja...

– Vai tad viņam baloži bija... –

 

Aizmirstais tosts

 

Par „mazo Parīzi”pacelsim glāzes,

ko tagad vairs nesaprast...

bet, kādā baznīcas tornī,

reiz mājoja baložu pasts...

 

Par „mazo Parīzi” iedzersim, lūdzu,

kāds bruģis vēl to jūt,

kas pazuda kā glezna,

kuru vairs neatgūt

 

Par „mazo Parīzi” – tajā maijā,

kas reibināja kā spirts,

un nenojauta neviens vēl,

vai nenāksies svešumā mirt

 

 

Mākslinieka pārvērtības

 

„Tušas dzērāja” pamesto spalvu

neizsvērt prāta svaros,

tā pazuda spalvu mākoņos,

kur nekas nav jāizkaro...

 

Bet, “Tušas dzērājs”, kā viņu sauca,

ar to zaudēja Dieva balvu,

kas nebij domāta kalpones lomai –

to tverot kā darbaspalvu

 

Tušas zīmējums palika nepabeigts,

tik putni zīmējās kokos,

un meistars nejuta vairs,

cik auksta kļuvusi roka

 

 

Priekšnojauta

 

...un Mēness paisums tad nāks,

tad glābsies – tur ienirstot,

un pazudīs visas bailes,

bet brīnums nav jāsaprot...

 

Mēness paisumā būsi cēlies

kā metaforiskā mijā,

un atklāsme, skaidra kā sāls –

pati dzīve kā bēgums bija...

 

 

Dziesmiņa visiem laikiem

 

Vecie runča zābaciņi

noklīduši nezin kur,

novalkāti gan jau bija,

tomēr būtu jāpatur...

 

Jāiet kaut uz jumtiem meklēt,

kamēr meklēšanas prieks,

varbūt, kādā kaķu krogā,

pazaudējis, razbainieks...

 

Tomēr liekas, kaut kur tālu,

var vēl dzirdēt – murr... murr... murr...

tur tie vecie zābaciņi

kādu nebūs vairs nekur

 

 

 

* * *

 

Klusā daba ar tintnīcu veco

un rūsgano rakstāmspalvu,

ar ko bērnībā savā vectēvs

vēl vilka lielos burtus...

 

Klusā daba ar koka tintnīcu,

ko neatceras vairs neviens,

tintes jūra ir izžuvusi,

            bet, senos rokrakstos dzīve brien