Mudīte Austriņa
TAURIŅU RUNAS SIRREĀLISMA KAPU SVĒTKOS
vai tauriņbalets-baletinš.
Viss zelta apliets tad kā tauriņš vieglis biju,
Un bij man piemirsies, ka virsū rudens nāk, -
Jo laimes apstarots es šitās rindas viju.Viktors Eglītis.
Pūpolu svētdienā Dievs apēda trīs magoņu sēklas un vēlējās dzirdēt runājam tauriņus. Protams, viņi NĀCA; nekavējoties un runāja cits caur citu vēl laizdamies:
„Mēs atgriezāmies no Saldā bērza, kur dzīvojām pagājušo vasaru, sūkdami āboliņus, liepas, baltās nātras nebeidzamos dārzos.”
„Es esmu un gribu būt raibs un savā raibumā brīnums. Man patīk viss, un es patīku visiem. Es esmu tauriņš un lidoju.”
„Mans vārds ir Gaišzilāsacis, un man ir sakars ar linziediem, linulaukiem, kur atspīd ziemeļu ezeri un Pacifiskais okeāns un spoguļojas pusabstraktas zivis, peldot uz dziļākiem ūdeņiem.”
„Mans vārds ir Vīnraudzis un krāsa citrona zelta. Es mīlu sakņu dārzus, puķu dārzus, augļu dārzus un lidoju pār visiem tiem uz dzeltenu sauli vasaras gaidās. Es dzeru gaiša zelta vīnogu vīnu un ēdu lotosus, bet mīlu VIENĪGI Saldo bērzu, Jāņu pļavas ar griezi, irbi, dzeguzi, kur allaž atgriežos, kaut dzīvoju tikai vienu dienu.”
„Es esmu balts un balti dzīvoju. Kad mākoņi balti aizklāj sauli, es kļūstu sērs, bet mēģinu sērot TIKAI balti. Mani draugi sauc mani par Baltdomi, bet zinu - tie klusībā mani apskauž. Mans mūžs ir balts, mans vakars - balts, un balta nakts, baltai saulei nenoejot.”
„Es dzirdēju, kā viens no bērniem, kuŗi gulēja ar tauriņtīkliem rokās, puķēs līdz ausīm noslēpušies, man parādoties dvesa: „Skaties, skaties - atlido Tīģeris!” (jo esmu oranžs ar melniem punktiem un samtaini melniem spārnu galiem, un tā viņi mani bija iesaukuši). Tas man patika tik ļoti, ka aizplīvoju tūdaļ uz Brazīliju, kur spoguļojos neapnicis pārdroši tīģeŗu zaļi dzelmainās acīs, kamēr palmās nedzirdami čabēja tropu bezvējš, un liānas šalca, jaunam panterim klusi uzlecot.”
„Mans draugs dzīvoja zaļās neļķēs un arī bija tauriņā. Viņš redzēja visu zaļi, alka dailes un pazina mākslu. Reizēm viņš čukstēja, mani mīlēdams, tīģeraino dzeju:
„Kad aizeju no taviem plašiem klajiem
Pār viršu laukiem bāli zilganajiem,
Nāk vilnis devītais man līdz pār tiem
Kā pantera ar zaļiem redzokļiem.”Viņš teicās mīlam Venēciju, bet nekad nezināšu, vai vairāk to, kur
„Kā kādā chrōmatiskā gammā
Skan liegi pukstot pērlēm sirds”vai to, kur dodžu pils spoguļojas izžuvušu kanālu gultnēs un saulē zvīļo tās brūni lilloti oranžās, melnu naktstauriņu naktīs krāsotas kolonnas, kamēr viņu pašu baltās dvēseles dzird bezlaicīgi dusam mulsā dienā.”
„Es nēsāju spārngalos melnas brilles un, puķzirnīšu kokos pakāpies, gribu būt zinātnieks. Es mīlu vardes un viņu valodas burvju spēles pustonī, rasotos rītos zaļganā dīķī dienai aizmiegot. Es gribu, pētījot tās, pieaugt garā liels, līdz to vakara atmodai un savai dusai.”
„Es aplidoju māju bērnus, kuŗi svešas pilsētas karstā martā pārdod auto ceļu krustcelēs vijolītes. Viņiem, tāpat kā man, ir brūnas samta acis, un šalcējs auto troksnis neredzami vēl ziedā sagrauž to samtainās dvēseles. Es sērās par viņiem esmu kļuvis tumši mēļš, jo neskaitāmus vakarus pēc manis viņi aizmigs vēl, novēlēti atmodai jauni pelēkā rītā.”
*
Kaut arī reizēm sēri sanoša, tā visa bija tauriņu dvesmota dzeja; to pavadīja viņu pašu saulē dietais balets-baletiņš, jo pilsētā nemanot bija ienācis atkal pavasaris.
