Jaunā Gaita nr. 299. ziema 2019

 

 

 

 

 

 

KAUT KUR AUGS MANAS ATVASES

Inga Žolude. Silta zeme (2008) un
Materia botanica, Rīgā: Dienas grāmata 2018. 352 lpp.

 

Ingas Žoludes pirmais romāns Silta zeme iznāca 2008. gadā. Materia botanica ir tā turpinājums, darbojas tās pašas galvenās personas, un 2018. gada izdevumā abi darbi izdoti kopā vienos vākos.

Siltas zemes centrā ir nelabvēlīga ģimene (angliski: dysfunctional family), kur valda slikta uzvešanās, konflikts, ļauna izturēšanās ģimenes locekļu starpā. Uzaugot tādā ģimenē, bērns piedzīvo traumu un sāpes no vecāku vārdiem un izturēšanās. Vēlāk, kā pieaugušam cilvēkam, tam ir grūti izveidot un uzturēt intīmas attiecības un pašcieņu. Tā īsumā varētu raksturot ģimeni.

Ģimenē ir māte Līva, tēvs Andrē, dēls Daniels, meita Nellija. Ar ģimeni kopā ir melna kalpone Sallija. Tad vēl citi vīrieši un sievietes, kas nonāk kontaktā ar ģimeni. Stāstītājs ir Daniels, bet citi viedokļi parādās dienasgrāmatās, ko raksta ģimenes locekļi. Daniels viņu savstarpējās attiecības raksturo šādi: „Kā četru bruņinieku turnīrs, ar mērķi ievainot, nevis nogalināt. Nogalināti cilvēki diemžēl nemokās, bet mūs interesēja cīņa, aizklāta balsošana vienam pret otru.” (25. lpp.) Kaut bērni ir pieauguši, viņi vēl joprojām ir kopā ar vecākiem.

Ģimene dzīvo mūsdienīgā pasaulē. Tēvs ir pārliecināts, ka gādā, lai viņiem būtu labi, bet darba apstākļi nepārtraukti prasa pārcelšanos. Viņi ir Āfrikā, Parīzē, Stambulā, Pēterburgā un vēl kaut kur. Viņiem netrūkst naudas.

Māte tic, ka viņa ir pie vesela prāta un tāpēc tiesīga ar visiem manipulēt. Viņai ir aizspriedumi pret citām rasēm, reliģijām un viņa zina, kā vajag. Viesībās ar māksliniekiem saskaras sabiedriskas normas, kā vajag un kā nevajag. Pārējie ir visumā nespējīgi mātei pretoties. Īpaša nozīme ir Āfrikai, par ko tēvs saka: „... tā ir lieliska zeme... tik vienkārša, tik īsta.” (163. lpp.) Āfrika ir kontrasts Rietumu pasaulē izveidotam dzīves stilam un noteikumiem, kas izrādās nelabvēlīgi cilvēka dabīgajām tieksmēm un vajadzībām. Varbūt mums arī būtu ieteicams atgriezties Ruso (Rousseau) cēlā primitīvā mežoņa dzīves stilā? Uz šo jautājumu autore neatbild.

Romāna darbība apvelk apli. Dziņa dzīvot ir saistīta ar siltu zemi. Ingas Žoludes Silta zeme apraksta ne tikai nelabvēlīgu ģimeni, bet arī mūsu laika nelabvēlīgos pieņēmumus un to iespaidu uz visiem cilvēkiem, varbūt arī mums.

Pirmās grāmatas beigās Daniels aizved meiteni Vu uz ūdenskritumu. Pēdējais teikums „Es gribu triekties ar ūdens spēku lejā, iekšā zemē.”(168. lpp. – norādes uz 2008. g. izdevumu.)

Tālāk pāreja uz Materia botanica. Abās daļās sajūtas un notikumi plūst un nevar manīt kādu kulminācijas punktu. Par tādu var pieņemt pāreju no pirmās grāmatas uz otro. Daniels tīšām vai netīšām ir pārgājis pāri pasaules lielākajam ūdenskritumam, veseļojas slimnīcā un ar laiku iemācās dzīvot ar stīvu koka kāju. Laikiem viņš pats, laikiem citi viņam jautā, vai viņš ir cilvēks vai koks (205. lpp.) – nejūtīgs koka gabals.

Otrā daļa sākas ar izvēli, ko Daniels un māsa Nellija viens otram uzdod. Izvēloties starp savu vīru Albēru un Danielu, Nellija izvēlas Danielu, bet Daniels izvēlas Kiru, sievieti no pagātnes, kas audzina viņa dēlu Žilu. Viņš ir pirmais, kas notikumu gaitā atstāj ģimeni un dodas pie viņiem uz Parīzi.

No slimnīcas mājā pārnācis, viņš guļ vienā gultā ar Vu. Uzzinām, ka pieejot pie ūdenskrituma Vu gaidīja Daniela bērnu, bet pēc Daniela kritiena vairs nē.

Jūtama maiņa, kad Daniels sarunājas ar māti Līvu, arī par viņas sajūtām. Viņai zudusi pārliecība, ka tā zina kā vajag. Viņa saka: „Tagad es neko nezinu.” (210. lpp.), bet viņai ir radusies pārliecība: „... nav nekādas nozīmes, vai tu ej vai paliec, to, kas tev liek iet vai palikt, tu tāpat vienmēr nes sevī...” (210. lpp.)

Arvien vairāk darbība veidojas caur cilvēku sarunām. Daniela atmiņās uzplaiksnī bērnība ar tēva trakajiem dusmu izvirdumiem. „Sešos gados uzkāpu uz tēva mašīnas un palēkāju, un pēc tam viņš lika man raudāt. Viņš lika raudāt arī mātei.” (223. lpp.) Ir vairāki apraksti, kā ap tēvu viss šķīst un plīst.

Parīzē Daniels atsāk kopdzīvi ar Kiru un Žilu: „Piepeši es kaut kādā ziņā biju ieņēmis savu vecāku lomu.” (243. lpp.) Tūlīt pēc tam ir Līvas slepenā dienasgrāmata, kur ir skaidrota Andrē politika zēnā audzināt vīrišķību. Bet Daniels neturpina sava tēva garā. Viņa ģimenes jēdziens gan ir paplašināts: „Es dzirdēju manas ģimenes balsis – tēvu, māti, Nelliju, Žilu, Kiru...” (255. lpp.) Daniela un Kiras ģimenē vēl piedzimst dēliņš Etjēns.

Pirms aizbraukšanas Daniels bija runājis ar Nelliju, māti un Vu. „Es biju sastrīdējies ar visiem. Vēl tikai ne ar tēvu un Salliju.” (222. lpp.) Sallija dzīvo kopā ar cilvēku, pēc nodarbošanās miesnieku, un viņiem ir meitiņa Žermēna. Daniela ģimenei izklīstot, māte pārdod māju un paliek viena. Viņa ir atlaidusi Salliju, kas ar savējiem aiziet pasaulē.

Nellija iepriekšējās grāmatas beigās pārgulēja ar Joši. Viņš teica, ka viņam esot AIDS. Nellijai slimnīcā analīzes bija negatīvas, bet bija jāturpina regulāras pārbaudes. Daniels un Nellija vienmēr bija turējušies kopā. Dzīvodami nedrošā vidē, viņi viens otram bija solījuši: „Tikai tev pār mani ir vara.” (334. lpp.) Arī Nellija aizbrauc uz Parīzi un no sākuma dzīvo pie Daniela ģimenes, bet pēc tam viena pati. Danielam ir pārtrūkuši sakari ar tēvu, māti, bet ne ar Nelliju. Tie paliek neizšķirti.

Andrē aizbrauc pārbaudīt, kas noticis, un atrod, ka Līva tiešām māju ir pārdevusi. Tur ir sveši cilvēki, sieviete viņam norāda uz dažām kastēm ar viņu mantām, kas izrādās viņu ģimenes dienasgrāmatas. Pie Andrē paliek ķīnietis Jangs, kas pacieš viņa dusmu izvirdumus un turpina par viņu gādāt, līdzīgi kā savā laikā Sallija par Līvu. Andrē turpina strādāt pie Viljama.

Būdams vēl vecāku mājā, Daniels ir sastādījis augu sēklas, kas ir uzdīgušas un varētu augt, ja kāds tās koptu un aplietu. Viscaur stāstījumam ir latīniski augu apzīmējumi, kas papildina, ilustrē notikumus. Visspilgtākais skaidrojums virsrakstam Materia botanica ir pēdējais teikums „...galā viss būs atšķetināts un Ailanthus altissima sēkla jau būs izdīgusi, un kaut kur augs manas atvases.” Šis debesu koks (tree of heaven) tiek aprakstīts kā briesmīga nezāle, neticami audzelīgs, var augt no sēklām, saknēm, kaut saknes gabaliņa. Var izspiest jebkuras vietas dabīgos augus.

Kādā intervijā Inga Žolude ir teikusi, ka viņa var iedomāties šim stāstam vēl turpinājumu. Es arī.

 

Anita Liepiņa

 


Anita Liepiņa ir JG redakcijas kolēģe.

 

Jaunā Gaita