Ozola  atspulgā (veltīts ozolam, ko vectēvs stādīja jaunākās meitas dzimšanas dienā)     1942. gada rudens   mātes kliedziens pirms pirmajām dzīvības raudām granātas trieciens pret laukakmeni   taka vaid ievainota smeldz mālaini grodās brūces   akas atspulgā ozols ozola atspulgā asiņo kāvi karā dzimusi dzīvība     1944. gada rudens   pa taku teciņus meitene skrien mauj govis acīs tām asaras dārdoši lido satrauktu balsu skrotis   pa taku teciņus meitene skrien jāapsteidz šāviņu troksnis ozola atspulgā vēl arvien asiņo brūces   meitenes augumu rokas skauj uzceļ uz spēcīgiem pleciem pa upes straumi būs jādodas prom no pāragri sirmušās takas     1949. gada pavasaris   aust upes palos palsa gaisma ozola atspulgā atplēšas brūces   uz takas izdangotas stāv vezums līdz malām pilns ar sagrautām             smokošām                      aizlauztām dzīvēm meitenes pēdas skars svešas takas sveķaini krāčaina upe palos taigas atspulgā     1991. gada rudens   takas līkloču taktī soļi skan rimti ozola sirmumā ierakstīts stāsts par mājām par upi par dzimtu       * * *   četri vēji sameta cilpā dzērvju kāsi un vēla            un vēla                      un vēla tad uz kamiešiem cēla   nesot pūta un elsa pāri trejdeviņām jūrām pāri gliemežvāku kupriem uz upi   kur laivā darvotā caurā upes straume zēģelēja   pār vaigiem tai asaru tērcīte ritēja              risa                         un rietēja līdz smilšu vizma ēnu sasēja mezglā un meta            un vēlreiz meta                        līdz uzmeta smilgā vējoties   tur aiz trejdeviņām jūrām vēji nesto dzērvju nastu             spēji                         palaida vējā un no mezgla dzērvju kamols                          atrisēja       * * *   cīruļputenis serpentīnus mezdams ieveļas              ievziedu                          lapotnes toverī kurā vēl kuras vakardienas tveices                        ugunskurs kurā vēl vāri turas                        ziedlapas                                  līdz malām pilnas ar rasu   balts cīruļputeņa trieciens uzsprāgst kupenas no sniega            no ziediem                        no rasas un nolīst ziedbaltas lietavas lūgšanā paceļot rokas to skatiens pievēršas galdam kas pārklāts            ar baltu prieku kas apsegts            ar brīvību       * * *   laika prognoze šovasar nesola neko labu būs svelme            svilinās                      čūlos                              vātīs apklās                                              nīcinās patiesu vārdu par tekstu   nicinās            zemos kā gulbi baltu            savulaik vaganta dziesmā – noplūks            uzdurs uz iesma kā zosi…   aumaļām tekstam līs sviedri           sāļi smelgs nievas           bagātīgi birstot uz rētām teksts čurkstēsies taukos           brūnēs                        tad oglē melnēs                        līdz sabirzīs pelnos                        pelēki bālos baisi būs karsti būs bēres būs patiesam vārdam par tekstu       * * *   vēlā rudenī veļi rēnas auklas sien pie zaļoksniem trunošiem stumbriem vēlā rudenī sperot soli mirstošā pļavā varam sajust zaļi dziestošu stiebru vēlā rudenī miglas trauslajā bālajā rasā žūst veļu asaras       * * * (K. V.)   Pa smilšainu Kurzemes liedagu soļo vīrs kā ozols ar mugursomu plecos kā nestu nastu viegli bez kumpuma.   Soļo vīrs ar krampi un nav uz mutes kritis, kad soli sper pār melnu kaķi kā raibu suni pazīstot.   Vai tā ir vieglāk, vai tā ir vēl vieglāk un pavisam viegli – ar smaidu uz lūpām kliegt un nostāties ar muguru pret aizu ar mugursomu plecos, un līdzsvarā būt?       * * *   Pavasarī plostnieks Pludina pumpurus plaukstošos Pa palos rūgstošo upi. Pasteidzies pasmelties, draugs, Piecdesmit pumpurus plaukstā.   Piecdesmit pumpuri plaukstā Zaļzēģelēs trauc Vēl pasteidzies pasmelties, draugs, Un turi cieši saujā.   Tie tavi, dzintari, draugs…       * * *   ikdiena mājās pārnākusi uzkar lietusmēteli uz kupraina pakaramā izžūs gan izgaisīs diena līdz rītam   ikdiena nogurusi veldzējas dīvānspilvenu uzkalnos lēni kūstot skaita pulksteņa ciparnīcas sirdspukstus ik sekundes tikšķis kļūst par soli spertu atpakaļgaitā   ikdienu ieaijā dienas nerimstoši akordi tie solidarizējas ar laikrāža soli skanot arvien klusāk un klusāk līdz izgaist pavisam   ikdiena ieslīgst glāstošā miegā līdz pirmajiem gaiļiem vēl tālu pusnaktī mostas gari kaķis kūkuma kamolā tinas sajauc pulksteņa pendelei ritmu ikdienā iesprūst ikdienība gari to pārvērš pelēkā pelē   mana ikdiena mostas no murga lietusmēteli pārmet pār pleciem dodas ielās steidzīgā gaitā pelēku peli kapucē