Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019

* * * Īss, slāpēts troksnis – tramībā Kāds auglis nokrita no koka Šai nerimstošā skaņu lokā, Dziļdziļā meža klusībā…   1908     * * * Mans klusais sapnis, aizmiršanās mana – Kā nesaredzams, savaldzināts mežs, Kur neskaidra kaut kāda čabēšana – Šķiet, zīda aizkarus tur pleš.   Pat izbrīnīto acu krustojumā, Kur trakas tikšanās un strīdi briest, Man nemanāmi čauksti, čuksti runā, Zem pelniem iegailas un tūliņ dziest.   Un sejas ietinas kā miglas dūmos, Uz lūpām pamirst vārds puspasacīts, Un liekas – krēslā slīgstošajos krūmos Prom aizspurdz tramīgs putns izbaidīts.   1908       * * * Tikai bērnības pārdomās grimt, Tikai bērnības grāmatas lasīt, Visu briedumu tālumos kaisīt Un no skumīgā dzelmāja dzimt.   Nāves gurdumu dzīve man nes, Neko labāku negaidu senim, Tomēr mīlu šo nabaga zemi, Citas neesmu redzējis es.   Tālā bērnībā atmiņas slīd – Dārzā iekārtās šūpolēs laižos, Egļu virsotnes debešos gaišos Man iz murgainās dūmakas vīd.   1908       * * * Ar zelta vizmu rotāts mežs, Mirdz spoži ziemassvētku egles; Zem krūmiem baisi kā iz pekles Lūr rotaļvilku ačteles.   O, viedo skumju iztēle, O, mana klusā svabadība Un debesjuma nejūtības Arvienu līksmie kristāli!   1908       * * * Uz emaljēta zila stikla, Kāds aprīlī vien iedomājams, Bērzs lēni grima vakarmiglā Un debesīm ar zariem māja.   Tā raksti smalki noslīpētie Par sastingušu tīklu auga, Kā meistarīgi uzzīmēti Uz plāna porcelāna trauka,   Kad mīļais mākslinieks ik zaru Velk rūpīgi uz stikla blāva, Vien apzinoties mirkļa varu Un aizmirstot par skumjo nāvi.   1909       * * * Tik dziļas skumjas nelaikus Div' lielas acis vaļā vāza, No miega modās ziedu vāze Un izšļakstīja kristālus.   Slīgst gurdenumā istaba – Kā saldu zāļu salaistīta! Tik maziņajā karalistē Tāds daudzums snaudas satilpa.   Mazlietiņ sarkanvīna mums, Mazlietiņ saules, maiju jaušot, Un, biskvītgabaliņu laužot, Tik smalko pirkstu bālganums…   1909       * * * Ne par ko nav jārunā neko, Iemācīt kaut ko nav jālūko, Zvēra tumšā dvēsle – skumīga, Jauneklīga tā un tīksmīga.   Nevēlas neko tā iemācīt, Neprot it neko tā pasacīt, Un kā delfīns rotaļīga tā Ienirst universa dzelmājā.   1909       * * * Ko iesākt man ar miesu iedoto Tik ļoti manējo, tik vienoto?   Par spēju elpot, dzīvot, priecāties Kam, sakiet, pienākas man pateikties?   Pats esmu zieds, pats arī dārzkopis, Es neesmu šai sprostā vientulis.   Uz mūžībstikla paliek nospiedums – Mans siltums, manas elpas zīmējums.   Tas veidojums, ko stiklā elpa dveš, Jau kādu laiciņu man kļuvis svešs.   Kaut mirkļi līst un laiku duļķēs sēst – Šo dārgo zīmējumu neizdzēst!   1909       * * * Smaga krēsla gultu pārklāj, Saspringusi elpo krūts… Varbūt man par visu dārgāks Slepais ceļš un smalkais krusts.   1910       * * * Auss sasprindzina smalko buru, Acs platā skatā – tukšums vīd, Un mēmais pusnakts putnu koris Bez skaņas klusā telpā slīd.   Es nabadzīgs kā dabas dzīve Un vienkāršs tā kā debesjums, Un caurspīdīga mana brīve Kā pusnakts putnu klaigājums.   Es redzu beigtā mēness tēlu Un debess gleznas nemaņu; Šo tavu pasauli tik žēlo Es, dīvais tukšum, pieņemu!   1910       * * * No ļauna un muklaina atvara Es augu kā niedrīte slaiks, Un aizliegto esību aptvēris, To baudīju kaismīgs un maigs.   Nu nīkstu, neviens mani nemana, Tik salta un slīkšņaina dūksts, Vien rudeņa minūtes sveicina Un neilgi man kaut ko čukst.   Es laimi pat ciešanās apjaušu, Un mūžā, kas murgaini zvīļš, Ikkatru es paslepen apskaužu Un katrs man paslepen mīļš.   1910       * * * Vai zemes virsu saprāts pārņem, Vai prasta vajadzība spiež – Bet cilvēks dimantgriezni paņem Un pakļāvīgo stiklu griež.   Ei, dabas uzticīgie kalpi, Jel noskaņojiet orķestri, Un dziediet, vēji, šalciet, lapas – Es negribu šo likteni.   Un diženākie prāti vēlē, Lai templī plosās paiāni, Lai trakos timpānus tur spēlē Visreibušākie priesteri.   Kā vēlaties, tā uzrunājiet, Bet, zīlēdami nākotni, Ar plīvuru to neaizklājiet – Es negribu šo likteni.   1910       * * * O, debess, debess, tevī vēršos sapnī! Tas nevar būt, ka kļuvi akla, melna, Un diena sadega kā balta lapa: Mazlietiņ dūmu un mazlietiņ pelnu!   1911       * * * Kā čūska sevī paslēpies, Kā efeja sev apvijies – Es pāri sev uz augšu sniedzos:   Pēc sevis esmu izslāpis, Virs ūdens spārnus izpletis Uz sevi lidojumā tiecos;   Un, tā kā ērglis sabijies, Kas, dzimtā malā atgriezies, Vairs nerod ligzdu klintī augstā, –   Es, zibens liesmās ienirdams Un pērkondārdus pielūgdams, Drīz pazudīšu tūcē aukstā!   1910       * * * Mežā līksmāks un laimīgāks kļūstu; Dunošs klusums, gaiss apmācies, velgs. Vieglo vientuļo pastaigu krustu Tālāk nesīšu, pazemīgs vergs.   Atkal tēvzemei manai vienalga, Meža pīle – mans pārmetums skrien: Šajā dzīvē kā mijkrēslī valgā Jūtas bezgala vientuļš ikviens!   Sprāga šāviens. Pār ezera virsmu Pīļu spārni nu smagnēji skrej, Un no atspulga – dubultās esmes Priežu stumbri līdz nemaņai reibst.   Blāvās debesīs – atblāzma dīva, Migla pasaules ciešanas skauj – Ak, man arī ļauj miglaini dzīvot, Un vēl tevi man nemīlēt ļauj!   1911       * * * Kālab dvēsele ir tik līksma Un man mīļu vārdu tik maz, Kālab nejaušais, pēkšņais ritms Ir vien Akvilons salti ass?   Ceļot putekļus, trauksies pāri, Lapu papīrus čaukstinās, Un vairs nepārnāks šurp vai arī Tomēr pārnāks, bet citādāks…   Vēju, Orfeja savaldīto, Aizdzīs jūrā aiz pamales; Un es, lolojot neradīto, Tostarp aizmirsu lieko „es”. Ilgi klīdu pa rotaļu biežņām, Zilā grotā noveda taks... Vai es esmu īsts un patiešām Manim arīdzan nāve nāks?   1911       * * * Es trīcu no lielā aukstuma – Būt mēmam gribētos man! Bet zelts dejo debess augstumā – Liek dziedāt man tā, lai skan.   Jel mokies, mūziķi satrauktais, Un mīlot asaras ber, No blāvas planētas atrautais, Šo vieglo bumbiņu ķer.   Tad, lūk, kādas saites sapina Ar tālo pasauli mūs! Cik mokoši bēdas sāpina, Cik smeldzoši ilgas plūst!   Un, ja nu virs bodes modīgas Tā zvaigzne, kas mūžam mirdz, Kā adata kritīs mudīga, Lai sadurta tiktu sirds?   1912       * * * Tavu mokpilno un blāvo tēlu Nevarēju miglā samanīt. Teicu netīšām – Lai Dievs man žēlīgs! Nevēloties pats to pasacīt.   Dieva vārds kā putns liels un bikls Izspurdza no krūtīm, vaļā laists! Priekšā ceļas, veļas bieza migla, Aizmugurē – krātiņš atstātais…   1912       Luterānis   Es svētdien gāju pastaigā un bēres Pie protestantu tempļa ieraudzīju, Vien nejaušs garāmgājējs, smagas sēras Tās draudzes ļaužu sejās pamanīju.   Bet nedzirdēja skanam svešo mēli, Tik zirglietas it spoži atstaroja, Un slāja slinkie pakavi jo žēli, Ko svētku ielas bruģis atbalsoja.   Bet karietē – tās tumsā elastīgā, Kur slēpās skumjas, liekulīgās plušķes, Bez asarām, bez vārdiem, atturīgas, Uz brīdi pazibēja rožu pušķis.   Kā melna lenta ārzemnieki vilkās Un saraudātās dāmas gāja kājām, Zem plīvura – sārts vaigs un veda ilgi Drūms, spītīgs kučieris uz mūža mājām.   Lai kas tu būtu, luterāni-līķi, Tak tevi vienkārši un viegli izvadīja. Skats asarām bij miglots pieklājīgi, Ij zvani atturīgi nozvanīja.   Un domāju es: viedas runas liekas – Mums praviešmācības šķiet vecas, Mums paradīze, elle – maldi liekas, Un dienvidū mēs sadegam kā sveces.   1912       Zelta monēta   Augu dienu riju rudens gaisu, Satraucies un noskumis man skats; Vakariņot laiks un zelta zvaigznes Manā makā tumšajā vēl žvadz!   Pārguris no dzeltenīgā smoga, Nokāpu kaut kādā pagrabā, Agrāk neredzēju tāda kroga – Zaņķis tāds, ka šausmas sagrāba!   Japāņi un ierēdneļu banda, Svešas bagātības kasieri… Cilvēks červoncus aiz letes čamda, – Visi pārdzērušies pļēguri.   Nāku klāt un laipni lūdzu viņu, – Vai jūs varētu man izmainīt, Tikai nedodiet man papīriņus – Man tie trīnīši uz nerviem krīt!   Šajā žūpu barā ko lai daru? Žēlīgs Dievs, kā šeitan nonācu? Ja pie jums patiešām griezties varu – Izmainiet man zelta monētu!   1912       Notre Dame   Kur Romas soģis reiz bij svešas tautas slogs, Nu bazilika stāv, un, tā kā kādreiz Ādams, Pats pirmais, līksmodams un nervus vingrinādams, Springst akmens muskuļiem ik krusta velves loks.   Bet paslepenais plāns no malas skaidrs kļūst: Šeit parūpējušās ir āra stiprās arkas, No masas milzīgās jo uzticami sargā, Zem velvēm pārdrošām lai sienas nesagrūst.   Te stihisks labirints, te valda meža gars, Te dvēsle gotiskā – tās dzīles saprātīgās, Un ēģiptiešu spēks, un bailes kristietīgās, Pie stiebra – ozols dižs, un svērtenis te – cars.   Tak, dižo Notre Dame, ak, templi kristiešu, Jo ciešāk vēroju es tavas baisās ribas, Jo biežāk domāju: no smagas nomāktības Es arī radīšu reiz daili brīnišķu.   1912