Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019

 

 

 

Esmu dzimusi Valmierā. Dzīvoju Rīgā. Strādāju kultūras jomā un žurnālistikā. Rakstu prozu. 2018. gada ziemā absolvēju Literāro akadēmiju. Mana prozas debija medijos ir stāsts Bēres”, kas lasāms Latvijas Rakstnieku savienības laikraksta konTEKSTS 2018. gada pirmajā numurā. Esmu ļoti pateicīga arī literatūras un filozofijas žurnālam Punctum, literatūras, publicistikas un vēstures žurnālam Domuzīme un rakstu krājumam kultūrai un brīvai domai Jaunā Gaita par sniegto iespēju publicēt darbus.

2017. gadā piedalījos Prozas lasījumos Rīgā. Lasīju stāstu Rublītis”. Brants” ir šī darba 2019. gada versija.

„Plašākā publikā Evita Hofmane kā rakstniece parādījās strauji – jau debijas gadā kultūras periodikā publicēti četri stāsti. Kaut sākusi kā gargabalniece”, ātri apguvusi īsprozas priekšrocības, vairākas desmitgades ietverošu vēstījumu kompresējot lakoniskā, bet vienlaikus niansēm bagātā stāstā. Viņas uzmanības centrā ir dzīve, kādu nu mēs to redzam savām acīm un dzirdam laikabiedru vēstījumos, fantāzijas pasauli atstājot citu autoru izpētei. Ikdienībā tiek pamanīti it kā nejauši sīkumi, detaļas, kas veido likteņus; izceļot tās saulītē, apžāvējot maigā iztēles vējā un izvēloties pareizo apgaismojumu, no tām izaug stāsts. Evitas Hofmanes proza mazāk tverama ar racionālo prātu, vairāk – ar visām maņām, tā atbrīvojot ceļu arī noklusētajam”. [Literatūrzinātniece Austra Gaigala].

 

 

 

Evita Hofmane

Brants

 

Gaiss bija sasmacis. Aiz dzeltenajiem aizkariem spīdēja saule. Mamma un tētis nodarbojās ar pieaugušo lietām. Ella pārvilka segu pāri galvai un ar pirkstiem aizbāza ausis, bet skaņas tomēr līda iekšā. Vecāku guļamistabā bija uzradusies sēne Brants, tāpēc tagad mazajā istabā gultas stāvēja gandrīz blakus. Brants sāka grauzt vienā stūrī un pamazām ēda nost grīdu. Tad Brants pagaršoja arī otru istabu. Grīdas satrupa. Uz stenderēm un pie griestiem auga sēnes. Mājā vēdīja sēnes smarža. Brants bija pie sliekšņa uz priekšnamu. Drīz tā savos zobos sagrābs arī pārējo māju. Ella bijās, ka kādunakt, kamēr visi gulēs, sēne izgrauzīsies cauri sienai un sāks krimst viņu.

Ziemas putekļu pilnais deķis kņudināja nāsis. Bija smacīgi un gribējās šķaudīt. Viņi beidza čīkstināt gultu. Ella izlikās, ka tikko pamodusies.

– Labrīt! –  viņa teica, atmetot segu.

– Zini, kas tas ir? Šmatoks, – teica tēvs, rādot Ellai saburzītu tualetes papīra vīkšķi, ko turēja lielajā rokā. Vīkšķis bija slapjš. Tētis izskatījās tik priecīgs, it kā būtu ticis pie jaunas nakļeikas. Tās viņam ļoti patika.

– Beidz!

Mamma izrāva vīkšķi un aizmeta aiz gultas. Tur stāvēja tualetes papīra rullis. Ella domās tualetes papīru dēvēja par šmatoku, jo nezināja, kāpēc tēvs tā saka.

– Trešo reizi nedēļas laikā!

Rainas audzinātāja garderobē strostēja mammu. Ella atkal ieradās ar novēlošanos. Brokastīs bērni bija ēduši ceptās siermaizītes. Grupiņa garšīgi smaržoja. Spilgtā gaisma sīca un koda acīs. Meitenei nāca miegs.

Pēc launaga bērnus izveda laukumā spēlēties. Ella turējās savrup, gaidot, ka kuru katru brīdi piebrauks sarkanā mašīna. Viņi reti kaut kur devās kopā. Ella šīs reizes gaidīja ar tramīgu sirdi, bet lielu ilgošanos.

– Ella! Mamma!

Rainas audzinātāja sauca. Mamma smaidot māja un izskatījās ļoti smuka. Viņai mugurā bija rožainā kleita. Pamājusi sveikas grupiņas biedriem un audzinātājai, Ella skriešus metās pie mammas. Viņai šodien pirmajai atnāca pakaļ.

– Vai mēs brauksim uz ezeru?

Jautājums spurdza meitenei pa priekšu.

– Jā. Tētis gaida.

Sarkanais auto stāvēja pie bērnudārza žoga.

– Čau, tēt! – Ella nočivināja.

– Čau, sīkais!

Tēvs novilka, un žigulis devās ceļā.

Viņa vājība bija nakļeikas. Braucot meitene pētīja attēlus. Plika tante bija čūsku apvijusi sev ap vidu un krūtīm. Čūska neizskatījās mīļa, bet tante, turot tās galvu, smaidot nolūkojās, it kā grasītos dot buču. Ellai visvairāk patika nakļeika, kur bija redzama kāda nepazīstama pilsēta. Viņa sapņoja, ka tad, kad būs liela, turp aizbrauks un paņems mammu līdzi. Tēti ne.

Vietā, kur viņi parasti novietoja mašīnu, bija izgāzti atkritumi. Čupā zvilnēja pietūkuši maisi, uz sāna sakucis, čurnēja noplīsis klubkrēsls, un zemē mirguļoja sasists spogulis.

–  Lopi! Kur lai es lieku mašīnu?! – tētis aizsvilās.

– Pabrauc uz priekšu, – mamma piesardzīgi ieteica.

– Tieši te! Citur jau nevarēja savus sūdus izgāzt!

Auto kratījās pa izdangāto, koku sakņu caurausto ceļu, līdz piestāja mežmalā. Ella paķēra somiņu un spruka laukā no sutīgā salona. Durvis skaņi aizcirtās.

– Tu nevari nesist durvis?! – savilcis seju, uzbrēca tētis.

Ella sarāvās. Viņam bija tik niknas acis.

– Nekliedz uz bērnu! – mamma metās aizstāvēt.

Pieaugušie mēroja viens otru dusmīgiem skatieniem.

– Jūs abas esat vienādas! Visu tikai lauzt!

Tēvs nobrēcās un sāka vilkt nost drēbes. Vakars bija tveicīgs.

Pagājušajā vasarā tētis bija mācījis peldēt. Tas beidzās ar lielām izbailēm un raudāšanu, tāpēc meitene bijās no ūdens klaida, tomēr ezers vilināja. Ejot garām viņu vecajai vietai, Ella paslepšus noliecās, paņēma mazu, trīsstūrainu stikla gabaliņu un aši noglabāja somiņā.

Lai arī sūds, tas bija ļoti smuks. Viņai būs slepenais spogulītis.

Dzintarkrāsas ūdens bija vēss. Gaišās smiltis kutinot glāsmaini kļāvās pie mazajām pēdām. Tētis ar garajām kājām kā stārķis ieskrēja ezerā un metās peldus. Mamma ūdenī devās piesardzīgi. Ella, acis samiegusi, smaidīja, bradāja pa ūdensmalu un vēroja atpūtniekus. Bērni spiedza, pieaugušie sasaucās, un saule spīdēja kā traka.

–  Atstāšu jūs abas mežā!

Nikni soļojot prom pa ceļu, tētis draudēja. Viņi ar mammu ezerā bija saplēsušies. Svešā ģimene pie auto krāmējās uz prombraukšanu un noraudzījās, kā viņas čāpo tēvam nopakaļ. Mamma mēdza teikt, ka grib, lai viss būtu tā, kā ir normālās ģimenēs. Ella pazina tikai savējo, bet zināja, ka kaut kas nav pareizi, un ļoti vēlējās, lai ir citādi. Tad nevienam nebūtu jāraud un būtu vairāk priecīgu dienu.

– Nu, kur viņa ir? Tā tava māte?! – tēvs kļuva nepacietīgs.

Viņš jau bija uzvilcis džinsus un pīpējot nemierīgi drīpelējās. Cigaretes dūmi bija smirdīgi.

Mamma bija iegājusi mežā pačurāt un ilgi nenāca ārā. Ella nepazina pulksteni, un viņai tāda nebija. Apkārt bija daudz cilvēku, varbūt tāpēc nācās iet dziļāk biežņā. Nevar taču vilkt nost bikses, kad kāds skatās.

– Ai, braucam! Mūžīgi tā čammāšanās! Man nav laika gaidīt, kamēr viņa izmīzīsies. Vēl pie Andžas jāaiziet, viņam esot importa nakļeikas.

Bērnu sagrāba bailes.

– Bet mamma? – Ella klusi jautāja.

Balss iedrebējās, sāka trīcēt zodiņš. Tētis atkal bļaus.

– Gan jau tiks mājās! Nav maziņa.

Ellai neticīgi raudzījās uz tēvu. Domāja, varbūt viņš joko. Dažreiz meitene nesaprata jokus, un tad par viņu smējās. Nebija pareizi atstāt mammu mežā. Līdz mājām bija tālu.

– Nebrīnies, velc kurpes un braucam! Zinās, kā stundām ilgi dirst!

Ella neuzdrošinājās iebilst, pagriezās un paspēra pāris soļus līdz lielajam celmam. Rožu kleita, pakārta egles zarā, šūpojās vieglajā vējā. Meitene apsēdās uz celma, uzvilka sandales un ilgi knibinājās ap sprādzēm.

Mamma nenāca.

Izvilkusi maciņu, viņa noliecās un ielika mammas kurpē metāla rublīti. Uz monētas bija redzama galva, ko sauca par Ļeņinu. To dzimšanas dienā bija uzdāvinājusi Millijas tante. Dāvanā katru gadu bija rublītis un balta, liela krizantēma, kas smaržoja pēc rudens. Rublītis bija smags, ne tāds viegls kā papīra nauda. Vējš to neaizpūtīs. Drošības labad viņa uzlika rublītim lielu lapu un akmeni, lai neviens neierauga un nepaņem. Mamma atnāks, atradīs naudiņu un varēs tikt mājās. Dažreiz viņas uz ezeru brauca ar autobusu, bet līdz lielajam ceļam un pieturai bija ilgi jāiet.

– Vari sēdēt priekšā, –  tēvs teica.

Labvēlības zīme nesagādāja prieku. Priekšā vajadzēja sēdēt mammai. Koku un krūmu rokas grābājās gar stikliem, mašīnai traucoties pa līkumoto grants ceļu. Krēsloja.

Mazā sirds bija smaga. Ella centās aizturēt asaras, taču tās kā silts vilnis kāpa kaklā. Šis bija slikts vakars. Tētis brauca pārāk ātri. Radio bija sabojājies. Mamma bija palikusi mežā. Viena pati. Ella saknieba lūpas. Tiecās izlauzties raudas. Ceļš izplūda, izspruka šņuksts, un sāļās lāses bez skaņas slīdēja pa vaigiem, krītot klēpī.

Tētis tūlīt kliegs. Viņa zināja.

– Ella! Kāda tu esi ņuņņa!

Vējš švīkstēja gar logiem, mašīnai uz šosejas šķeļot vakara gaismu. Saule laidās uz rietu, krāsojot debesjumu rozā triepieniem. Tētis, nenovēršot skatu no ceļa, rakās pa bardačoku, līdz no tā dzīlēm izmakšķerēja sakusušu ledeni, ko iesvieda viņai klēpī.

– Še, pasūkā. Beidz suļļāt!

Konfekte bardačokā bija ilgi mētājusies, papīriņš cieši pieķepis un netīrs.

Viņi tuvojās mājām.

Slēdzenē pagriezās atslēga. Māja bija klusa. Smaržoja Brants. Ella zināja, ka ir mājas, kur dzīvo spoki, bet te valdīja sēne, kas visu ēda nost. Viņa apsēdās pie virtuves galda un raudzījās pa logu. Iela bija tumša, un prāts nemierīgs.

Tēvs atvēra ledusskapi un izņēma bļodu ar rasolu, ko viņas ar mammu bija gatavojušas. Iešķindējās šķīvji un dakšiņas, viņam tos raujot no trauku žāvējamā. Nogriezis biezus rupjmaizes riecienus, viņš ātrām kustībām uzlika salātus un pasniedza meitai. Tas bija nepareizais šķīvis. Bez kaķīšiem.

– Ēd! Māte drīz būs mājās.

 

Jaunā Gaita