Jaunā Gaita nr. 298. rudens 2019

 

 

 

 

 

Kurš aizsējis Temīdai acis?

Baiba Šāberte Gunārs Astra. Sirdsapziņas cietumnieks, Jumava 2018., 327 lpp.

 

Tā mēdz gadīties ļoti reti, ja vispār… Lasot žurnālistes Baibas Šābertes darbu, dažkārt radās sirreāla izjūta, it kā tajā būtu atspoguļots nevis kāds konkrēts laikposms ar sākumu un noslēgumu, bet gan nebeidzama notikumu ķēdīte, kas turpinās vēl joprojām, iesaistot arvien jaunus upurus. Ļoti nelāga sagadīšanās: laikā, kad grāmatu lasīja tās recenzente, savās mājās Talsu pusē tika nogalināts Gunāra Astras vecākais brālis Harijs un viņa dzīvesbiedre Marta. Šoks visiem Latvijas iedzīvotājiem. Neilgi pēc tam sekoja jauna ziņa: trīsdesmit gadus pēc nāves Gunārs Astra pēkšņi kļuvis par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. Atkal šoks… Un neatbildēts jautājums, kāpēc tik vēlu? Savāda aritmētika – vispirms Valsts augstākais apbalvojums piešķirts lielai daļai komunistu un tikai tagad… cīnītājam par mūsu valsts brīvību Gunāram Astram. Kādā no savām vēstulēm, kas tapusi otrā apcietinājuma laikā Kučino (Urālos), grāmatas galvenais varonis rezumē: „Dīvainā laikā mēs dzīvojam” (297. lpp.). Vai, pamatojoties uz iepriekš minēto, par mūsdienām (tiesa gan – citos aspektos) nevarētu sacīt to pašu?

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, tātad relatīvi īsā laika posmā, ir uzrak­stītas vairākas grāmatas par PSRS okupācijas laika disidentu Astru un viņa dzīvi. Rakstītāji dažādi, līdz ar to arī skatupunkti atšķiras. Var, protams, jautāt, vai tik daudz sacerējumu par vienu cilvēku un viņa dzīvesstāstu nepieciešams? Atbilde šoreiz būs viennozīmīga – jā, ir, un kā vēl, jo ļaudīm tik sasodīti īsa atmiņa. Un tieši tāpēc šādi atgādinājumi, kaut grāmatas formā, ir nepieciešami.

Izdevums Gunārs Astra. Sirdsapziņas cietumnieks veidots hronoloģiski, sākot ar grāmatas galvenā varoņa obligāto dienestu Sovetskā (Tilzītē) pagājušā gadsimta 50. gadu vidū un beidzot ar viņa pāragro nāvi Kirova vārdā nosauktajā Kara medicīnas akadēmijas hospitālī Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga), kuras cēlonis precīzi nav noskaidrots līdz šai dienai, un bērēm II Meža kapos Rīgā. Tam visam pa vidu milzīga pazemojumu lavīna: divas aizturēšanas 1961. un 1983. gadā, pratināšanas VDK ēkā, absurdas apsūdzības, divi tiesas procesi, kas rezultējas ar apcietinājumu padomju soda nometnēs jeb gulagā daudzu gadu garumā. Tālāk, protams, necilvēcīgi dzīves apstākļi un verga darbs, gadiem ilga atrautība no vistuvākajiem cilvēkiem un totāla neziņa, kas notiek tā sauktajā lielajā zonā (pretstats mazajai zonai jeb soda nometnei), un daudz citu pazemojumu. Rodas jautājums, kā viens cilvēks spēj izturēt tik daudz ļaunuma, morāli nesalūstot? Tas grāmatas lasīšanas laikā paliek neatbildēts jautājums. Kā atgādinājums mums visiem skarbi skan autores paustais: „To, kurš trīc un dreb par lieku gaļas krimslīti plānās balandas bļodelē, nometnes vadībai nav grūti pakārt aiz pautiem: viens, divi un dzenis aizrautīgi sāk klaudzināt gan par vakarējo draugu, gan nedraugu. Tiklīdz varai no cilvēka apziņas ir izdevies izravēt izpratni par godu, pašcieņu un brīvību, cilvēks pārstāj būt cilvēks: viņš pārvēršas divkāju būtnē. Visu pazaudēto var cerēt atgūt. Visu. Izņemot godu” (68. lpp.). Minētā atziņa līdz kaulu smadzenēm bija zināma gan Gunāram Astram, gan citiem latviešu mocekļiem (politkriminālnoziedzniekiem!), ar kuriem grāmatas varonim liktenis lēmis tikties. Tie bija Ernests Laumanis, Gunārs Stefans, Agris Šēfers, Knuts Skujenieks un citi. Grāmatas lappusēs ieskicēti arī šo cilvēku „grēki” un apstākļi, kādos viņiem jāizcieš padomju „humānās” tiesas piespriestais sods. Viens gan nav saprotams, kurš Temīdu padarījis tik aklu?

Par apcietinājumā pavadītajiem gadiem lasītājs galvenokārt uzzina ar Astras vēstuļu, no kurām lielākā daļa sūtīta brālim Harijam un Līvijai Vagalei, starpniecību. Lasot tās citu pēc citas, nebeidz pārsteigt šī daudz cietušā, nepamatoti notiesātā cilvēka optimisms, spēja nekurnēt par skarbajiem dzīves ap­stākļiem, arī viņa pašpārliecinātība un ticība labajam. Optimisma Astram pietiek pat tik daudz, lai ar vēstuļu palīdzību to spētu nodot arī saviem tuvākajiem. Līdz ar to pavisam droši apgalvojams, ka par spīti visiem padomju represīvo iestāžu pārstāvju centieniem Gunāra Astras garu tā arī neizdevās salauzt. Varbūt tas arī bija īstais iemesls, lai viņu nogalinātu…

Svarīga nozīme vēstījumā ir autores komentāriem un piezīmēm. Viņa sniegusi skaidrojumus vai nu par kādiem notikumiem, to laiku raksturojošām sadzīves situācijām vai arī saistībā ar Astras vēstulēs pausto. Vēstījot par pirmo izvirzīto apsūdzību 1961. gadā, B. Šāberte paskaidro: „Uzrunāt ārzemnieku un vēl jo vairāk – uzaicināt viņu ciemos – ir visnotaļ riskants, pat pretvalstisks pasākums. Taču, ja vēl izrādās, ka abi ārzemnieki – Ričards Harmstouns (Richard C. Harmstone) un Edvards Killhems (Edward L. Killham) ir Maskavā strādājoši ASV diplomāti, vispareizāk būtu, krustu nemetušam, steigšus par savu pretvalstisko vieglprātību informēt tos, kuriem visvairāk interesē „spiegu būšanas” (arī tad, ja no tām – ne miņas)” (29. lpp.). Gunārs Astra, protams, nevienu neinformē, taču pietiek ar „redzīgām acīm” un „dzirdīgām ausīm”, kas labi zina, ko ar šādu informāciju darīt. Vietumis gan B. Šābertes piezīmes jeb komentāri izvēršas pārlieku emocionāli.

Kā pozitīvs aspekts minami autores centieni, vēstījot par viena cilvēka likteni, pēc iespējas pilnīgāk attēlot laikmetu, kurā viņš dzīvojis. Tas darīts gan tiešā, gan netiešā veidā, piemēram, Astra, kurš paralēli vēstulēm no mājām saņem arī periodiskos izdevumus, pauž sašutumu par tajos publicētajām ziņām, savā privātajā sarakstē dažkārt citējot tās. Īpaši lielu pārdzīvojumu viņā rada latviešu valodas noniecināšanas un pat iznīdēšanas centieni.

Lai kā arī būtu, Latvijas neatkarības atjaunošanu, pēc kā tik ļoti alka Gunārs Astra, esam sagaidījuši. Jautājums ir, vai protam to pienācīgi novērtēt?

 

Lāsma Gaitniece

Rakstniece Lāsma Gaitniece ir JG redakcijas kolēģijas locekle.

 

Jaunā Gaita