Baiba Magdalena Eglīte

Odina aicinājumam sekojot

Jānis Mintiks (1944-2014)

 

Foto: Sam Olfano Jānis Mintiks 2005. g.

Kurā brīdī vikingu Dievs Odins Amerikā uzrunāja latviešu jaunekli Jāni Mintiku, neviens precīzi nepateiks. Varbūt tas bija vēl mātes klēpī šūpojoties un bailēs saraujoties, kad viņa vecāki raudzījās pāri jūrai, cerot rast glābiņu Zviedrijas krastā... Odins lēma citādi… un Jānis Mintiks piedzima Zalcburgā 1944. gada 16. septembrī.

Amerikai atverot savus vārtus, Jānis Mintiks vecākais kopā ar sievu Elzu, pameitu Gundegu un dēlu Jāni nonāca Milvokos, kur ar laiku izveidoja latviešu teātri un kur Jānis Mintiks juniors apmeklēja Leitonas mākslas koledžu. Tālākās mākslas studijas un tikšanās ar vikingu dzejnieku un mākslinieku aizbildņa – Odina garu Jānim Mintikam saistās ar Krenbrukas Mākslas Akadēmijas skulptūras nodaļu, kuras izveidotājs un vadītājs bija slavenais zviedru tēlniecības korifejs Karls Miless. Arī Krenbrukas akadēmijas arhitekts un pirmais rektors bija vikingu pēctecis – soms Eliels Saarinens… Domāju, ka Karla Milesa skulptūras Krenbrukā ir devušas jaunajam māksliniekam dažu labu padomu.

Bet atnākot mīlestībai, laimes vilnis un mūzika ieved mākslinieka iedvesmu vikingu mitoloģijas un simbolikas izzināšanas procesā, kad Jānis Mintiks darina nošu pults un spoguļa statīva komplektu savai sievai Helēnai, kas bija vijolniece Ņujorkas Metropolitēna operas teātrī. Bronzas lējumā darinātā mēbele šodien ir atceļojusi uz Cēsīm un stāsta arī par autora nopietnām mākslas vēstures studijām. Mākslinieks vienlaicīgi strādājis pie ieceres piemineklim Kurzemes jūrniekiem Tobago salā. Arī māsas saradošanās ar vikingu pēcteču Kurzemes ķoniņu Peniķu dzimtu šķiet bezmaz vai likumsakarīga.

Bet nelaimes vilnis aizrāva nebūtībā Helēnu, dzīve Amerikā šķitās nepanesama, un Odina gars mākslinieku aizrāva uz Ziemeļiem. Vairāk nekā desmit dzīves gadi Norvēģijā kopā ar jaunatrasto dzīves draugu čellisti Salliju Ginteri divvientulības, skandināvu dabas, tēlniecības, mūzikas un pašu radošās darbības piepildīti... Līdz beidzot atgriešanās Amerikā… Tikai ne Ņujorkā!

Viņi izvēlējās Taosu, Ņūmeksikas tuksnesi. Ziemeļu skarbās dabas otrādi apgrieztu spoguļattēlu.

Jaunā mākslas virziena Landart iespējas tā vien vilināja dzīves laikā gūtās atziņas iemiesot mākslas darbos un atdot dabai. Koks, metāls, akmens, rūsa, spoža lode…, smilts, skops zaļums, debesis. Dažādas gaismas, gaisa plūsmas… Ziemā sniegs, metāls, rūsa...

Šodien pateicoties Leldes Kalmītes neatlaidībai un Sallijas Ginteres atsaucībai, daļa Jāņa Mintika mākslas mantojuma ir nonākusi Cēsīs un, gaidot mākslinieka 75. dzimšanas dienu, ir Kārļa Kanderovska prasmīgi eksponēta Pasaules latviešu mākslas centra (PLMC) galerijā. Jāatzīst, ka savākt Jāņa Mintika darbus un atdot sabiedrībai viņa vārdu ir visai problemātiski. Savas dzīves laikā Jānis Mintiks ir centies vairīties publicitātes, daļa viņa darbu pieder privātpersonām, daļu mākslinieks pats iznīcinājis. Tālab PLMC lepojas ar viņa darbu pirmo personālizstādi Latvijā, kaut gan pirmos sūtījumus no Taosas saņēmām jau pirms pieciem gadiem.

Izstādē Cēsīs eksponēti deviņi skulpturāli objekti, septiņas grafikas un 4 gleznojumi.

Meklētāja nemierīgais gars iemiesots Jāņa Mintika grafikās un gleznojumos. Sausā adata, oforts, pašrocīgs papīra lējums, zīmulis, pastelis… Viņu interesējis domu ceļa pieraksts dažādās tehnikās. Savukārt glezniecība šķiet palīgs kustības analīzes ceļā un paša Ceļa simbolikas izpratnei.

Protams, radošā mantojuma spēcīgākā daļa ir tēlniecība, kur tad arī satiekas visi viņa meklējumi. No apdāvināta plastiķa, kāds mākslinieks atklājas savos agrīnajos darbos, Jānis Mintiks pakāpeniski pārtop par būvtēlnieku. Šķiet, nopietns impulss ir bijis Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) izsludinātais konkurss pieminekļa celtniecībai Tobago salā 1978. gadā, kuru Jānis Mintiks uzvarējis. Viņa darinātais objekts atrodas piekrastē vēl šodien, ļaujot būvelementu salikumā saskatīt gan kuģi, gan buras, gan lēnu pietuvošanos, gan nostabilizēšanos.

80. gadi Jānim Mintikam aizrit Norvēģijā, tad Francijā, būvējot mājas un kuģi, darinot interjera priekšmetus, piedaloties izstādēs, ceļojot un krājot viedumu. Šai laikā mākslinieks daudz strādā kokā, veidojot savdabīgas arhitektoniskas konstrukcijas. Šeit vietā būtu izcelt tēlnieka saudzīgo attieksmi pret dabas materiālu. Mintiks necērt ne koku, ne akmeni. Diemžēl šī dzīves perioda taustāmu liecību mūsu ekspozīcijā nav, tāpēc izstādē apskatāmas dažādas fotogrāfijas. Skatītājam ir iespējas apbrīnot mākslinieka pašrocīgi būvēto māju Bergenā, ekoloģisku un māksliniecisku, ieskatīties interjerā un novērtēt īpatnējos darbu nosaukumus, kas no vienas puses noraida, no otras, dod impulsu domai.

„Pēdējos divos gadu desmitos viss mans darbs ir vērsts uz skulptūras integrēšanu vidē un attiecībām ar vidi. Daži darbi ir projektēti īpaši izraudzītām vietām, citi vispārējai novietošanai pilsētu vai lauku ainavā. Lielākajā daļā jaunāko darbu cenšos vienkāršot gan lejupejošos, gan augšupejošos apjomus, cerot sasniegt vizuālu līdzsvaru.

Mani interesē dzīvības un nāves cikls, attīstīšana un sairšana, jaunas sēklas, jauna augsne un jauna dzīve. Šī tēma ir izteikta tēlnieciskā stāstījumā, iekļaujot dzīves atjaunotni pašā darbā.’’ [J. Mintiks]

Būvelementu vienkāršās, ģeometriski tīrās formas, atlietas metālā, papildinātas ar dabas materiālu (koku, akmeni) un rūdītā tērauda čaulu sfērām, sakārtotas apbrīnojami loģiskā tektoniskā kompozīcijā, kļūst par dabas spēku un procesu vizuāli uztveramu formulu. Savulaik eksponētas dabā kā monumentāli ceļveži uz mākslinieku māju, tās vairāk kontaktējas ar kosmosu nekā cilvēkiem. Nonākuši Cēsīs PLMC galerijā, tie tuvā kontaktā atklāj skatītājiem Jāņa Mintika „domāšanu lielās dimensijās” [N. Bulmanis] un aicina skatītāju līdzvērtīgai domāšanai.

Pirmais lielās dimensijas darbs, kas pirms pieciem gadiem atceļoja uz Cēsīm bija Akmens kolona (2005) [skat. 61. lpp]. Majestātiski tā glabāja savu noslēpumu, līdz kādudien, man strauji pietuvojoties kolonnai, metāla lokā iekārtais stiepļu grozs ar Ņūmeksikas akmens oļu kārtojumu, sāka svārstīties… Un šķita, ka mākslinieks man saka: „Vissvarīgākais ir līdzsvars. Gan cilvēka dzīvē, gan kosmiskajā kārtībā. Izjaukts līdzsvars ilgi neatjaunojas. Tas ir Likums. Vecs kā Pasaule. Bet cilvēks to saprot tikai tad, kad pats ir kritis...”

Kompozīcijas skarbie būvelementi – aprūsējusi metāla vertikāle, alumīnija stiepļu pusloks, pelēko akmeņu krāvums – tik precīzi izskaitļots, kā aptiekā… un loks, kas izaug no kolonnas un krīt pirms pacelšanās – skaidri un loģiski pauda savu vēstījumu. Toreiz es vēl nesaistīju loka motīvu ar Odina kausu un Milesa padomiem…

Jāņa Mintika iecienītais loka elements skaidri parādās arī pārējos līdz mums nonākušajos darbos.

Instalācija Savulaik varens uzskats (2005) jau vairākus gadus rotā PLMC galerijas pagalmu, piesaista garāmgājēju skatienus, pirmkārt, jau ar krāsās vizuļojošo rūdītā tērauda lodi. Arī šeit kompozīcijas konstrukcijas pamatā metāla kolonna, loks, svērtenis…, kam pievienotas paskaidrojošas detaļas – nagla, viļņveida pietuvošanās motīvs… Kompozīcija tik nesteidzīgi un pamatoti vada skatītāja uztveres procesu, ka gribas pieminēt ģenialitāti. Bet darba nosaukumā izaicinājums un aicinājums. Katrs var paņemt no mākslas darba bezgalības tik, cik pats spēj. Kāds tajā saskatīs Latvijas valsts vēsturi, cits cilvēka dzīvi, cits ziemassvētku bumbiņu…, bet cits ziepju burbuli…

Arī Nemo neprātības (2007) [skat. 38. lpp.] provokatīvais nosaukums mulsina skatītāju, bezmaz aicinot neuzticēties paša mākslinieka darbam un meklēt darba atslēgu literārā pirmavotā. Arī šeit izmantots mākslinieka iecienītais arsenāls. Metāla stabs, loks, svērtenis, spoža tērauda čaulas lode. Mainās elementu attiecības, proporcijas, detaļas… un vēstījums. Kāds skatītājs kompozīcijā saskatīja apdraudējumu mūsu planētai, cits mēness ceļu pa debess jumu… kāds cits varbūt Žila Verna Nemo dzīves ceļu… batiskafa ceļojumu pa zemūdens pasauli, bet, ja nu tā ir tā acs, ko Uliss izrāva ciklopam, uzdodoties par Nemo (Neko)…?

Savukārt Augsta līdzenuma klaidonis (2006) [skat. 61. lpp.] šķiet stāsts par celtniecības un paša celtnieka būtību. Tā ir celtniecības procesa formula. Varbūt arī autora dzīves CV?

Celt, velt, uzsliet, pārsegt un … nepabeigt… Un vienlaicīgi atgādinājums saudzēt Dzīvības koku… Jo kamēr pastāvēs civilizācija, celtniecības un pasaules izziņas process nekad nebeigsies...

Tobago pieminekļa kompozīcijā izmantotie būvelementi ir pavadījuši mākslinieku visu viņa dzīvi. Tos var ieraudzīt Mintika būvēto māju un interjeru fotoattēlos un viņa grafikās. Bet visdīvainākais ir tas, ka tēlnieks, kurš savā daiļradē fiziski nav izmantojis akmeni, katrā savā kompozīcijā ir radījis akmens klātbūtnes sajūtu. Jāņa Mintika kompozīciju ārējā stabilitāte ietver un prasmīgi vada iekšējo kustību, kuru viņš ir meklējis visu mākslinieka mūžu. Notvert ūdens virpuļa, vēja, tornado būtību un iekodēt telpiskā formā… varbūt radīt jaunu simbolu valodu…

Bet varbūt viss jaunais ir labi aizmirsts vecais?

Jāņa Mintika dzīvesdraugam Sallijai Ginterei uz pleca ir tetovējums. Droši vien arī Jānim tāds bija. Tas ir abu Mākslinieku dzīves zīmogs. Triskele. Odina kausu krusts. Aicinājums. Ceļš. Piepildījums.

 

 

Mākslas zinātniece Baiba Magdalena Eglīte ilgus gadus pasniegusi mākslas vēsturi J. Rozentāla Rīgas Mākslas skolā, Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā un citās mākslas skolās. Lasa lekcijas par kultūras vēsturi, raksta recenzijas. Strādā Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs.