KLUSĀ DABA PĒC krucifikss pie sienas blakus aizpagājušā gada kalendāram uz galda saplīsusi smilšu pulksteņa stikla čaula smilšu graudiņus aizpūtis nomaldījies vējš pāri noputējušajiem datora klaviatūras taustiņiem sīku pēdiņu virkne tarakāns aizrāpojis vai muša vai gads kuram pietrūcis sava kalendāra krustāsistā skatiens caur aizvērtiem plakstiem caur putekļiem piepilda telpu kā neizbeidzamais laiks     * * * mūs sauc nākt mājās kad nepavisam negribas kad ilgojamies lai sauc mājās vairs nav kam saukt   lielākā daļa no mums strādā par sargiem vai ieslodzītajiem industriālajā cietumā daži saglabājuši apsargu posteņus prērijās savannās ledājos apsargājamie izmirst straujāk par mums     * * * laiks izmaina mūs vai varbūt tomēr mēs izmainām laiku? mana seja spoguļa plaisās vai projām pa veco kaislību sniegiem aizslīdošajā ledājā varbūt tomēr jau laika jaunā seja? un tava roka attālinās jaunajā kosmosā kuru iepazīt nepaspēsim?     * * * vienatnes rituāli kā kaiju pēdiņu nospiedumu virknes bērnības liedaga smiltīs kuras kā hieroglifus var lasīt tie jokaiņi kas saprot kaiju un viļņu valodu vienatnes rituāli skaisti savā nošķirtībā neviens neredzēs kā tu aizdedz piecas sveces vai zīlēdams atšķir lapu „iliādā” vai iepilini ūdensglāzē trīs piles savas asins lai ielūkotos aiz priekškara     * * * daži tomēr iznāk pa bezizejas vārtiem daži izkāpj no bezdibeņa daži nenotic beigām un paliek tepat it kā šeit būtu bezgalība   kāds ievijas virvju trepēs starp mijkrēsli un bezmiegu kāds uzsmaida kodolsprādzienam kāds nepiedzimst   kur sastapsimies izdzīvotāji? kur tas aizsaules dārzs ar aizmirstības strautiem un melu melnzemi?     * * * lielākā daļa garajā mūžā sastapto tagad šķiet līdzdalībnieki smieklīgā noziegumā daži svēti glabāja noslēpumus kurus nevajadzēja glabāt citi piedeva nepiedodamus pārdarījumus daži ieveda tajos tālās pasaules džungļos no kuriem nav atpakaļceļa citi mācīja ieraudzīt mākslu vēja rakstos smiltīs laika rakstos sejās daži ļāva noticēt nesasniedzamai mīlestībai citi mācīja ticēt naidam kurš savienosies ar mīlestību un viņu bērns būšu es     * * * iznīcinošā kāre uzzināt visu līdz galam komplektā ar iznīcinošu naivumu divi trekni krāsas triepieni manā būtībā pārējais pustoņos paliks nepabeigts     * * * tas kā iekš kino: vienalga cik scenārijs draņķīgs reiz bērnišķi iemīlēta aktiera seja vairs nenozūd no tava mūža ekrāniem   tu skaties viņu novecojam novērtē plastisko operāciju pēdas pasmaidi par viņa mēģinājumiem novēloti tēlot rokzvaigzni vai ar savu vārdu izdot literatūrnēģeru uzskribinātās atmiņas   kā iekš kino: iepriekš nepieteicies cilvēks ienāk un turpmāko dzīvi tu dali ar viņu pat ja viņa sen nav     * * * tu taču nedarīsi pāri maniem baložiem? bailīgi vaicāja zēns baložu pārpilnā pilsētas pagalmā un es nīgri atteicu ka baložiem vieta debesīs vai vismaz publiskā parkā   tu taču nedarīsi pāri maniem sapņiem? bažīgi vaicāja vīrietis piesapņotā naktī un es nīgri atteicu ka nedrīkst ļaut sapņiem kļūt par kaut ko vairāk nekā mēs paši   biju nīgra un ļauna vēlāk sapratu ka esmu zaudējusi tiesības jautāt vai tu nedarīsi man pāri     * * * apdziedāt beigas ir banāli tāpēc ka beigās visvairāk skaistuma un skaistuma pārmērs izvirst banalitātē kad atmestas strutas un nāves sviedri bezmērķīgā nožēla un nevajadzīgā piedošana beigas nodeldētas un spožas kā izcila rokmūziķa gičas stīga banalitātes skaistums tomēr apdziedams vai vismaz apstāvams     * * * kad pasaule šķiet milzīga piesviedrēta gulta bez palagiem gulta kurā izmētāti ķermeņi daži vēl atdzīvināmi citi jau trūdoši vajag apsēsties uz gultas malas un lasīt mīlestības dzejoļus trūdošie aizplūdīs uz savām kapa bedrēm dzīvie piecelsies aizies pasaule atkal būs     * * * pilnmēness pustumsa spoguļa atvars melns atmiņu virpulis sudrabains atmiņu virpulis vienlaikus vientelpus viens mūžs virpuļos sudrabainmelns otrs mūžs vēl bez krāsas vēl bez sāpes bez sirmuma iznirst no spoguļa atvara     * * * ļaujiet man mierīgi aprūpēt savu kapsētu kā bērnības aizaugušo dārzu naktīs starp kopiņām dejo rēgi saules spozmē starp neuzliktajiem pieminekļiem no augšienes nolaižas dievi mīlu manu draugu dzīves un dvēseles katru rītu no jauna ierakstu viņu vārdus celiņa grantī katru vakaru nolasu sakaltušās puķes ziemās palieku ar viņiem viena     * * * likteņi iesūcas tuksneša smiltīs vai rožu dobēs šoseju asfaltā iekūst spoku gājienā aizslīd pār senajiem karalaukiem kur tavējais? kur izlasīt tavas esības pēdas? pat es jau vairs neatceros pēc kādiem smēķiem dvakoja tava elpa uz kura pirksta tu biji nēsājis gredzenu pēc ilgiem gadiem atstātu lombardā kā neizpērkamu ķīlu nenotikušam reiz noskūpstīju gaišo svītru uz tava pirksta atceros savas lūpas uz tavas ādas tavu ādu vairs neatceros     * * * varbūt mēs atnākam vienīgi tāpēc lai sastaptu aizklīdušos lai izlasītu grumbas paralītiķa sejā lai sadzirdētu ko pagasta mūzikas skolu beigušais bomžatņikā uz akordeona spēlē savai literatūras skolotājai varbūt mēs atnākam vienīgi tāpēc lai saprastu kurp esam aizklīduši     * * * arvien labāk saprotu tos kuri iedzēra indi uz baismīgās vilšanās sliekšņa atsacīdamies iesoļot tumšajā templī kuru apgaismo tikai uz ziedokļa gruzdošās cerības arvien labāk saprotu tos kuri aizvēra acis un sirdis un pārkāpa slieksnim apzinādamies: samierināšanās svina apmetnis noguls uz pleciem arvien biežāk ilgojos pārdzimt bērnā kurš savā bērnišķajā nežēlībā drīkst saprast tikai sauli un sevi     * * * tabora ugunskurā pagātnes sadeg klaidoņu ceļasomās tikai džemperi un sausiņi un zāļu šņabis gaišākiem sapņiem tabora ugunskura dūmi debesīs ieraksta atvadas furgonu riteņi lielceļa grantī iegravē turpinājumu vai vismaz cerību dzīves sāk sajukt kur es biju kad manis nebija pie tabora ugunskura?     * * * tīģeri līgani izslīd no tava murga džungļiem ūdensrozes no murga dīķa apvij kātus ap tavu kaklu tas vēl nav ļaunākais murga liepilsētā patiesāk nekā īstajā pusnakts krustojumā tevi joka pēc uzbeidz kantoros ierēdņi ņirdz tev ģīmī tavas asaras ierīvē asfaltā tavas asinis izdzēš