* * *
ar šo es apliecinu
izmaiņas pasaules kartē
jaunas līnijas
savieno mani un tevi
pārkrusto kalnus
izloka horizontu
robežas šķērso
(protams nelegāli)
ar šo es apliecinu
pasaules karte ir atcelta
līniju krustošanās
atzīmē skatienu ritmu
tavu acu krāsā pulsē jūras
okeāni ir asiņu bangas
upju līkloči manējā kardiogramma
kalnu virsotņu līkne tavējā
ar šo es apliecinu
zemeslode ir mīts
kā ačgārns galileo
vēlreiz zvēru pie ķeceru sārtiem
pasaulē ir tikai viena taisne
no manis pie tevis
meridiāni kartē atritinās kā mīlestības
vēstules
paralēles izpleš rokas un metas ap kaklu
ar šo es apliecinu
robežas ir izdomātas
attālums ilūzija
pasaules karte ir atcelta
āmen
* * *
es tevi lūdzu
apcērt tās ilgu
virsotnes griezīgās
aptamborē tos sajūtu
žilešu asmeņus
apsedz tās maiguma
dunču smailes
vai tad tu neredzi ka es
noasiņoju
* * *
vairs nerunājam
novakares klusē
un tava balss krīt mežam otrā pusē
un aizsmok zvans un nedun jumta skārds
guļ ceļa smiltīs pusaprakts tavs vārds
viens vienīgs putna bērns uz telefona vadiem
kā tevi gaidot es caur mēmiem gadiem
un klusums gaišām platām acīm veras
prāts akli bālās atmiņsūnās ķeras
es gurda laiva lēnām grimstu rietā
bez skaņas jūra paliek manā vietā
stingst vientuļš putna bērns uz telefona vadiem
kā tevi gaidot es caur mēmiem gadiem
* * *
plīstošas vēnas pulsē delnās es tevi jūtu es
tevi jūtu
siltas asinis sarunājas kas citādi būtu ja
citādi būtu
apēda kailums baltu plīvuru asinis pārplūda
dzīru namu
es tevi jūtu savās dzīslās savos kambaros
zvanīdamu
es tevi jūtu vairogos savos zobena galā klusuma
dunā
paiet gadi un impērijas tu vēl manās asinīs
runā
klausies manas dvēseles melos plēs no manis
sarkanu tāsi
es tevi jūtu plīstošās vēnās es tevi jūtu tu
nepiekrāpsi
sarkani aizpeld ceriņu zari es tevi gaidu
tālajos laukos
aizgāja brālis svešajā karā sarkanu zobenu
dvēselē slaukot
apklāja tumsa pilsētu svēto apklāja katedrāles
un bārus
es tevi jūtu trīcošiem pirkstiem pārskaitot
manus kapilārus
* * *
tik brīnišķi
kā apdziest zvaigžņu ceļi
kā norasojis krusts tev acīs skatās
pa lietu aizbrien tukši pusmēteļi
un melni iztek ielas vēnas platās
tik brīnišķi
kā tevi aizmirsīšu
līdz kaulam, saknei, sasalušiem audiem
no asinszāles varavīksnes pīšu
ko pārklāt taviem baltiem kāzu galdiem
tik brīnišķi
par zemes gaišo pieri
klīst rietenis un manus kaulus mētā
pie desmit sāpēm pieskaitu vēl vienu
par tavās plaukstās iegleznotām rētām
tik brīnišķi
caur nosnigšanas mokām
caur nobrāztām un nedzīstošām rokām
tik brīnišķi
mans Dievs tu mani vadi
dus tavās rokās mani mūža gadi
* * *
izdziedāt vienā satrauktā elpā vienā gurstošā
rietā
visu kas pāri galotnēm sāp visu kas saknēs
smeldz
aizturēt balsis aizturēt elpu aizturēt manā
vietā
dārgs šīs pasaule sudrabs smags šīs pasaules
zelts
piedod man zeme tumšsārtā svētā es tev vairs
nepiederu
smagi un svešādi sapņi skrien pulksteņa
rādītājs klusē
pašu pēdējo elpu caur zemi dzerdama neizdzeru
apdziest atdziest un izplēnē viss pelni
kreisajā pusē
apdziest atdziest un izplēnē viss ko kādreiz
par savu saucu
mitrajā zālē pār manu galvu bez trokšņa
mēnesstars krīt
runājas smilgas un vilkuvāles es klausos un
nepārtraucu
guļ kā tās sešas pēdas uz sirds viss ko
nepasacīt
* * *
pār pilsētu iet klusa saules elpa
un sāpes remdējot līst gaisā atpakaļ
skrien reti putni cits neviens pār vadiem
un atveras starp koku zariem ceļš
tas ceļš ko redz tik iekaisuši plaksti
pēc naktīm melna zelta atvaros
un aiziet smagas mazas putna kājas
pa ceļu to kas tūlīt aizvērsies
* * *
tu manu atmiņu Daugava ko es tev pateikt varu
lūgt lai tu pārstātu plūst prasīt lai pārstātu
tecēt
atvari dziļumos verd baltas šļakatas lec
zibeņo ledus iet asinis nesarecē
ko es jums pateikt varu viļņi smagie un lēnie,
asaru bezdibens dzīles, dvēseli skalojot projām
aizteci Daugava aizteci bezmiega naktīm garām
aizplūsti pilna līdz malām es palikšu asiņojam
aizteci Daugava aizteci neba man tevi turēt
tevī man gaismas slāpes tevī man jaunības
smiekli
aizteci augstajās velvēs norimsti siltajās
rokās
es stāvēšu brīnīdamās cik sāpes pieminēt viegli
* * *
un viss taču piepildās dienā valsis pār
sasistām rūtīm
vakaros palieku viena ar naktstaureņiem uz
krūtīm
diena pleš nobrāztus spārnus un cer ka līdz
apvārsnim tiks
vakars un atkal uz aisbergu stūrē mans titāniks
mirkļi un gaismas gadi sapnis un nogurums
tas arī viss ko vakari aizejot atstāja mums
diez kas gaida tai pusē kur krēslas iemaukti
dzen
varbūt laime ko meklēju sen
* * *
es nevaru citādi
tikai aizvērtām acīm
cauri šo rītu lietu un ziedēšanu
gaišas sekundes birst ziedlapas birst no
plakstiem
smaržaina zobena smaile noglāsta dvēseli manu
es nevaru citādi
tikai pirkstgalu pulsā
baltu un piemirkušu rīta valgumu smeļot
ar lūpām iezīmējot debesu rūtī to vietu
to logu caur kuru uz citām debesīm ceļot
es nevaru citādi
tikai iemauktu galā
rasainās krēpēs un drebošu pakavu šķindā
auļošu zemāk par zāli augstāk par horizontu
stāvēšu klusāk par gaismu uz nāvi un dzīvību
rindā
ievas zied stiprāk par nāvi
joprojām tu kaut kur esi
uz debesīm debesīm vien upes un lūgšanas iet
es nevaru citādi
tikai par padošanos
pasaule ievas zarā
pasaule lūst un dzied
* * *
asinis netek dzīslās
asinis debesīs tek
re viena kūpoša lāse
uz apvāršņa sūrst un deg
asinis tek pa kokiem
no stumbriem un vainagiem nost
asinis tek pa zemi
un skalojas zābakos
tek logos un māju sienās
ik dienas jo dzidrāka
tek manas Rīgas ielās
un līgavas plīvurā
visi baznīcu torņi
asiņu gaišumā rec
silti un sarkani viļņi
pret tiltu Daugavā lec
blāzmo rieti un lēkti
krēsla pār pilsētu jau
tikai mūsējās dzīslās
dzīslās asiņu nav
* * *
Lietus līst. Baiļu nav. Liepas zied.
Krekls slapjš. Klusums mans. Klusums tavs.
Vēja nav. Lāses rit. Vakars rāms.
Debesīs. Ierakstīts. Izlasāms.
Vēja nav. Rokas silst. Smagums gaist.
Lāses rit. Elpas plūst. Vienuviet.
Vārdu nav. Mirklis šis. Vienīgais.
Baiļu nav.
Baiļu nav.
Baiļu nav.
Liepas zied.
