|
B A L T Ā D A I N Ā
D Z E J N I E K A
V Ē S T U L E S II
NESTEIDZOTIES
Divi vīri pie kamīna sēž
Sveces sen izbeigušās
Abi knibinās kaut ko
Beigās iemācās adīt
Viens visu laiku sprēgā latīniski
Otrs neuzskata to par augstprātību
Tikai atceras studiju laiku
Laiks plūst un kavējas reizē
Līdz svīst gaisma
Lēni izpūšot elpu
Ziema iet uz beigām
Diriģents nekustina rokas
Orķestris spēlē šķībi
Bet svētki ir izdevušies
Lai arī slēpjoties aiz kokiem
Pavasaris nāk ar brīvības aploksnēm kabatās
Daži koki ir neglīti
Taču tie nespēj izbojāt mežu
Dzīvnieki ievelk nāsīs gaisu
TIK MAZ CILVĒKU
Dzer no krūzes
Ieķērušies osā
Ka es nesaprotu
K āpēc
osa turpina būt
Ja
Nu
Kādreiz?
Ak
Jā –
Krūze ir
Jānes
Līdz
Galdam
DZEJOLIS PAR TO, KA EZĪTIS AIZDOMĀJIES IEVĒRA
DIEGU PILNĪGI VISĀS SAVĀS ADATĀS
Bija labi mirkli justies kā zirneklim savā šūpuļtīklā
Uz brīdi ezītis zaudēja līdzsvaru
Par laimi, zeme bija tuvu
KOPDZĪVES LIKUMS
Man nepatīk šī civilstāvokļa aktu reģistrācijas lēdija
Man šķiet, ka viņai pašai galīgi neiet
Un kuri tad būs tie liecinieki, tik daudz draugu
Mācītājs arī ne visai
Nejauši dzirdēju, ko viņš teica pērminderim:
„Tā sieviešu sišana tāda štrunta problēma vien ir”
Man par maz ar vienu baznīcu, es būtu laulājies visās uzreiz
Dievs salaulā mūs katru dienu ārpus tām
Ja mēs abi tam ticam
Es mīlu Tevi, gribu būt ar Tevi kopā
Novecot un atjaunoties
Un ja Tevi nelaidīs pie manis slimnīcā
Tad mani ar visu slimnīcu ielaidīs Tavos sapņos
NARCISES APLŪKO MANAS GALVASSĀPES
Zagļu pilna māja
Viņi grib arī bezdelīgu ligzdas
Velns iekāris kaklā manu mazo pirkstiņu
Pagaidām
DZEJOLIS PAR TO, KA NEVIENS NO SIMTS APTAUJĀTAJIEM VAKAR NEBIJA
GĀJIS CIEMOS BEZ ZVANĪŠANAS, NEVIENS NEBIJA SKATĪJIES ĢIMENES
FOTOALBUMUS, NEVIENS NEBIJA RAKSTĪJIS VĒSTULI AR PILDSPALVU
Ko, tad tu, mīļais, esi aptaujājis?
Es visu dienu dauzījos gar svešiem logiem, lai kāds salāpa manas
paģiras!
Arī uz aizgājušās sievas foto skatījos cauru nakti, jo nespēju
aizmigt
Un ar pagultē atrastu zīmuli aizmugurē uzšņāpu:
„Maita”
Šodien būs jānopērk dzēšgumija
BALKĀNU MEITENES
Viena mani saukā par vecūksni
Otra nāk gultā
Un
jau pēc brīža
Grib, lai ķeros pie dziesmas
LATVIJAI, PIRMĀS 100 KLASES JEB PAMATSKOLU BEIDZOT
Gaidāmas labas un teicamas atzīmes
Dziedāšanā un mūzikā
Tēlotājmākslā un sportā
Kā arī glītrakstīšanā
Tāpat uzvedībā
Vidusskolā lielāka uzmanība jāpievērš
Mājturībai
KAD MĒS DOSIMIES UZBRUKUMĀ
Un saņemsim pavēli šaut
Cilvēks ar īpašām vajadzībām
Kā vienmēr sauks: - Obligāti?
Un tikai tad šaus
Bet ja viņš aizmirsīs savu
„obligāti”
Viņš pavērsīs stobru un sāks šaut pa savējiem
Tie, kas paliks dzīvi, to, nervozi smēķējot, pieņems
Jo tā būs tikai viena liela bezjēdzīguma sastāvdaļa
LAIKI MAINĀS
Un
mēs slēpojam
Mākslīgos kalnos
TĀDS BRĪVĀKS VAKARS
Bērnu nav mājās
Un mēs nodarbojamies ar patriotismu
Guļam, saspieduši kopā kailās muguras
Katrs savā telefonā
Lasām Satversmi
LATVIJAI SIMTS
No Britānijas un Skandināvijas
Letiņi sabrauc – skūpsta un fotografē
Vai patiešām simts? Jā!
Arī piecdesmit gadi Saulcerītes pozā
Skaitās
Diriģente
Koris izmirst, visvairāk alti
Skate pienāks, kad visi būs nomiruši
Tomēr, vienalga, mēģinām – piedalīsimies!
Iznākšu priekšā viena pati
Un
dabūšu pirmo vietu
Lai žūrija pirmoreiz redz
Kā
dzied eņģeļi balti
NĀVE APKĀRT. PĒRS GINTS
Viņš nespēj nomirt tik ļoti
Ka nevis garā, bet miesā pārdzīvo savu miesu
Un savai nāvei netic
Vakar uzzināja arī par viņas aiziešanu
Paraudāt varēja tikai šorīt
Ne par nāvēm, kuras pasniedz kā statistiku
Bet par apziņas dārziem, kas ziedēja miesā
Nāca pie spoguļa Pēra galvā
Un bija statistika citur
Nekas nav tik kantains kā
karš
Trakais dzejnieks ielec šūpolēs
Turpat pie ienaidnieka priekšējām līnijām
Tās uzšūpo augstu
Ienaidnieks pārbīstas
Nemaz netulko zīmi
Atvelk spēkus atpakaļ
Uzvara ir izcīnīta
Antīkās pasaules stilā
KAMĒR NĀKOTNE STAMPĀ ŠURP
Varam paspēt dzīvot tagadnē
Pat divās –
Deklarētajā mucā un
Paisumā
Kas paceļ uzreiz
Visas laivas
Dzejolis par to, kĀ Bērzu
kapos sabrauc bērinieki
ar visu zārku un, protams, mirušo, bet kaps gruntsūdeņu
darbības rezultātā naktī ir aizgruvis
Sākumā visi lamājas, arī mācītājs mazliet
Tad radi paņem lāpstas un aizber kapu līdz galam
Uz
kapa saliek vainagus, bet mirušo aizved atpakaļ uz morgu
Nekāds Lācars gan no viņa nesanāk
Laikam kremēs
Dzejolis par veterināru
OSVALDU, kurš, pārcēlies uz
anglijas laukiem, joprojām neoperē pilnmēnesī
PIlnmēnesī ūdeņi kustas straujāk
Tostarp asiņu ūdeņi, tos grūti apturēt
PERSONĪGĀ LIETA
Ar
zilām acīm
P ēc dabas mierīgs
Pret dzimteni pārsitis pieri
DZEJOLIS PAR TO, KA VIŅA OTRĀ ISTABĀ APSVER, VAI ESMU
SAJUCIS PRĀTĀ, BET ES ESMU UZLICIS AUSTIŅAS UN SKATOS TV
SPĒLI „VEIKSME. INTUĪCIJA. PRĀTS”, PATLABAN ČUKSTĒDAMS
PRIEKŠĀ PAREIZO ATBILDI
Kas-pi-jas, Kas-pi-jas, Kas-pi-jas
DZEJOLIS PAR TO, KO ŠAJĀ SAKARĀ (JŪSU SITUĀCIJĀ) BŪTU
TEICIS MANS BIJUŠAIS KAIMIŅŠ, NELAIĶIS SANTEHNIĶIS
MARČELLO
Viņš teiktu: – Tas nav liktenis. Tā ir nolaidība.
ŅUJORKAS RUDENS
Sadeg divas nedēļas vēlāk
Tāpat kā kilometri un
Taksists, kurš nezina ceļu
Dzejolis par melnajiem
matiem uz mašīnas bampera
Tie pieder viens otram
Kaisle un noziegums
SUDRABS UZ EKVATORA
Dzelme iesvārsta zemi
Mēs apgūstam vecumu
Kā
baltie Ameriku
KLUSUMA SKAŅAS
Tā
kā smagi pilieni no rožu kātiem kristu
Tā
kā ietu sienas pulkstenis
Tā
kā Dievmāte uz tevi raudzītos
Tā
kā vilcieni aiz mūriem aizdunētu
Pie sāpēm pierod un nogurst
Manu sirdi grauza žurka
Es
bezspēkā gulēju
Nu
jau iemīlējies savā agonij ā
Juris Rubenis vēl nebija beidzis svētrunu
Mēs jau noģērbāmies kaili
Un
meklējām viens otrā ērces
DZEJOLIS PAR TO, KA LAIKA APSTĀKĻI ŠODIEN MAINĪGI
Lietus lāses papildina Lielupi
Peldētāji lēnā garā pārpeld dzimteni
Dzejolis par to, kā mana
paziņa iepazīstas internetā un
ka viņai jau sakrāti gandrīz visu profesiju pārstāvji,
bet nekas neiet uz priekšu, jo viņa baidās kādu
uzaicināt pie sevis mājās
Viņai ir arī atstādināts mācītājs
Kurš ir tā nogribējies
Ka
krīt uz ateistēm
AR
SEMIKOLIEM
Es gulēju pēcpusdienā, tad piecēlos, izdzēru krūzi kafijas un ieniru
tavā saulē; pēc stundām minūtēm sekundēm pavēros pa logu un likās,
ka jasmīni zied jūlijā; tāda ņirboņa kā vājredzīgam cilvēkam, kurš
neviļus radījis impresionismu; es ieniršu un visu vakaru un nakti
būšu tavā saulē kā vietā pirms un pēc izdomātas pilsētas, kurā reizē
gaida un aizmirst par lietu, kura lāses vēl netaisās dzimt mākonī,
kurš kā Venēras buča pāri peldot pieskaras kalna galotnei, kur arī
dzīvo cilvēki
DZEJOLIS PAR TO, KĀ KAIJAS BEIDZOT KĀRTĪGI
SALIEK JŪRĀ MĀKOŅUS
It kā nezinātu, ka gulta jāklāj katru dienu
Tā, kura „balta
ļoti”
Šorīt kļuva par grupas vecāko
VIŅA MANI GAIDĪŠOT ETNAS PAKĀJĒ
Kamēr es atnesīšot Empedokla sandali
Kad es stundām ilgi nenācu, uzkāpa pati
Izvilka sandali no krātera viens un divi
Ar savām garajām burves rokām
Un spēcīgajiem pirkstiem
PAGULI AR KAĶI, KAM DZINTARA ACIS
Jūra šodien horizontu nemaz neuzvelk
Tāpat kā mute dziesmu
Piejūras vilcieni sirmajā vaigā
Un tava apdedzinātā plauksta
Kā dzīvības līnija plata
Guli ar kaķi, kam arī dzīve vēl priekšā
Kā bļodiņa vai kā aizkari
TAVĀ SUDRABOTAJĀ MAŠĪNĀ
Trīs zirgi sēž
Tu tos tikko dabūji laukā
No kaujas lauka
Aiz iemauktiem velkot
Visi trīs nāvīgi ievainoti
Aizmugures sēdeklī
MANĀ NAKTĪ RĪGĀ NOMIRA PĒDĒJAIS KRIEVS
Pamodos un raudāju aizvilkdamies -
Kur mēs, latvieši, vieni paši liksimies?
|
