Jaunā Gaita nr. 295. ziema 2018

 

 

 

Pēteris Korsaks

Baskājis Irbīte GŪSTEKŅU ŽURNĀLĀ

 

Tā kunga Dieva ceļi ir neizdibināmi, un var gadīties, ka no divām dažādām pusēm sanāk kopā stāsts par leģionāru Osvaldu Rožkalnu (1910-1989) un Voldemāru Irbi (1903-1941). Deviņdesmito gadu vidū bijušais latviešu leģiona kara ziņotājs no Čikāgas Juris Zīverts Latvijas fotogrāfijas muzejam uzdāvināja simts fotouzņēmumu negatīvus no gūsta nometnes Cedelgēmā Beļgijā, kā arī vienu eksemplāru žurnāla Nameja Gredzens. Kā izrādās, abi kungi, Osvalds Rožkalns un Juris Zīverts, būdami gūstekņi, strādājuši žurnāla redakcijā. Ar Juri Zīvertu ilgstoši sarakstījāmies. Vienmēr atgādināju, lai tak uzraksta atmiņas par nometni un fotogrāfijās redzamajiem notikumiem. Pēc vairākiem gadiem Juris tā arī izdarīja, uzrakstīdams grāmatu Kā mēs pārdzīvojām „visinteresantāko” laikmetu vēsturē (Rīga: Vesta, 2011). Gribētos teikt, ka tas ir Otrā pasaules karā ierauto latviešu karavīru pamatīgs likteņgaitu atspoguļojums.

Daži vārdi par Osvaldu Rožkalnu*, kura raksts Nameja Gredzenā par baskāji Irbīti man toreiz neko neizteica, jo Rožkalns Latvijas mākslas pasaulē vēl nebija pazīstams. Bija pagājuši kādi 20 gadi, un mūsu ģimenes draudzene no Vācijas Jutta Burhard 2016. gadā sarīkoja Rīgā Osvalda Rožkalna personālizstādi. Izrādījās, ka Osvalds ir bijis viņas audžutēvs. Savukārt es, pētot Alūksnes fotogrāfa Eduarda Zariņa dzīves stāstu, padomju laikā uzgāju viņa meitu Ēriku Krauju, kura bija atgriezusies no divreizēja izsūtījuma Sibīrijā. Jutta ir viņas meita. Kā Jutta nonāca Osvalda Rožkalna aprūpē, ir īpašs stāsts. 1941. gadā Juttas tēvu un mammu Ēriku deportēja uz Sibīriju, bet laimējās, ka janvārī dzimušo bērnu atļāva atstāt pie vecvecākiem Zariņiem, jo vēl nebija pierakstīts jaunpiedzimušais. Fotogrāfs 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, līdzi ņemot četrgadīgo bērnu. Kad Zariņu pāris bija jau krietnā vecumā, bija jādomā, kur atstāt pusaudzi tālākai latviskai audzināšanai. Un tā Vācijā, Vircburgā, Jutta nonāca Rožkalnu ģimenes aprūpē. Jutta savu māti pirmo reizi ieraudzīja, kad viņai bija 32 gadi.

 

* Par Rožkalnu skat. JG288 (2017) V. Avena recenziju „Atrasts latviešu Pikaso” (73) – par grāmatu: M. Brancis un I. Burāne, Trešā atgriešanās. Ieskats mākslinieka Osvalda Rožkalna dzīvē un darbos, Rīga: Mansards, 2016.

 

Fotomākslinieks un fotogrāfijas vēsturnieks Pēteris Korsaks Latvijas Fotogrāfijas muzeja pastāvīgās ekspozīcijas Fotogrāfijas attīstība Latvijā. 1839-1940 autors.

 

Osvalds Rožkalns. Mana portreja. 70. gadi.

Voldemārs Irbe 20. gadsimta sākumā, kā viņš redzēja pats sevi.

Attēls ņemts no Valdas Knāviņas grāmatas Voldemārs Irbe.

 

 

Osvalds Rožkalns

Darba diena. Voldemāru Irbi pieminot

Nameja Gredzens. 1945. gada augusts. Latviešu karavīru rakstu krājums

 

Pavasaris. Kusa sniegs – ietves malā mazgājās baloži. Rīgas ielas laistījās spožā saules gaismā. Šādās dienās cilvēku sejas un gleznas izstaro savādu, netveramu mirdzumu, kas zūd līdz ar saules aiziešanu. Šīs dienas mēdzu izmantot gleznu apskatei. Tā arī šoreiz stāvēju kādu vārtu priekšā, pie kuriem bija piestiprināta izkārtne:

„Voldemāra Irbes pastāvīgā gleznu izstāde”.

Iegāju pagalmā, kura vidū gulēja vientuļa koka ēka. Atvēru durvis un atrados mazā priekšnamā. Telpās valdīja klusums, smaržoja pēc vīraka.

Izstāde bija iekārtota divās prāvās istabās. Tikai tagad ievēroju, ka pa labi atrodas vēl kāda telpa, kuras stūrī uz kastes austrumnieciskā pozā sēdēja pats meistars. Viņš atgādināja askētu – askētu, kādi tēloti viduslaiku gravīrās. Pret ceļiem tas atbalstīja nelielu saplākšņu gabalu, pie kura ar spraudītēm bija piestiprināts melns slīpējamais papīrs. Uz blakus stāvošā krēsla atradās dažāda lieluma pasteļu krāsas kārbiņas, no kurām meistars lielā steigā izņēma gan vienu, gan otru krāsas stienīti.

Mani viņš nebija pamanījis, visa uzmanība bija pievērsta darbam. Viņa roka veikli klejoja pa melno papīra loksni, vietām izdarot spējus piesitienus, vietām liegi noglāstot to – tik liegi kā māte savus mīļos bērnus. Tad nenovēršot skatu no darba, iemetis krāsas stienīti kārbiņā, kādu brīdi vēroja padarīto. Es pirmais pārtraucu klusumu, novēlot dievpalīgu. Meistars pacēla galvu. Man pretī raudzījās viņa pelēko acu pāris – acis, kādas mēdz būt cilvēkiem, kurus daba apveltījusi ar ļoti asu krāsas uztveri.

„Jūs atnācāt aplūkot manu izstādi?” – Piekrītoši pamāju ar galvu. – „Nav jau tur nekā sevišķa, vēl daudz jāstrādā. Man trūkst prasmes, meistarības, kāda bija vecajiem.” Tā viņš smaidot runāja ar mani, svešu cilvēku, tik vaļsirdīgi, it kā mēs būtu veci paziņas. Negribēju viņu ilgāk kavēt, tādēļ lūdzu atļauju apskatīt izstādītos darbus.

Izstāde komplektējās no ļoti maza formāta darbiņiem, izpildītiem uz papirosu kārbiņu vākiem un slīpējamā papīra, kuru meistars pielietoja visbiežāk. Saturu savām miniatūrām viņš meklēja priekšpilsētā un tuvējā Rīgas apkaimē, tēlodams līkumotās ieliņas ar vecām, greizām mājelēm un to iemītniekiem. Viss attēlotais viņa skatījumā zaudēja pelēko ikdienību, paceldamies augstākā plāksnē, kuru mēs dēvējam par mākslu.

Nemanot bija pagājis laiks. Meistars atradās vecajā vietā un strādāja. Lai viņu otrreiz netraucētu, es neatvadījies atstāju izstādes telpu.

Koks aug, laižot saknes dziļumā, lai vairāk uzsūktu sevī sulu, ko glabā zeme – tāpat aug īsts mākslinieks – viņa dārgā sula ir grūtā darbā gūtā pieredze, ar to viņš piesātina savus darbus. Šīs sulas piesātināti, mākslas augļi kļūst pilnvērtīgi, vienreizēji savā krāšņumā, un viņu smarža reibina.

Tā auga arī Voldemārs Irbe. Kad pirmie saules stari vēstīja dienas tuvošanos, meistars, apkrāvies gleznošanas piederumiem, atstāja savu dzīvokli, lai dotos ārā no pilsētas. Nekad viņš negāja lēniem soļiem, bet teciņus, lai velti neizšķiestu darbam tik dārgo laiku.

Parasti Irbe strādāja visu dienu, bieži atrazdamies tālu aiz pilsētas robežām – tādos gadījumos viņam labi noderēja līdzi paņemtā petrolejas virtuve, uz kuras viņš pagatavoja pusdienas maltīti.

Maz ir Rīgā tādu vietu, kurām meistars nebūtu veltījis savu uzmanību Viņš ir gleznojis pilsētas ziedošos apstādījumus visā krāšņumā un krāsu daudzveidībā, pareizticīgos garīdzniekus, kuru bizantiskie amata tērpi laistās kā vakara saule, krēslainos priekšpilsētas veikaliņus, darbnīcas un žanrus, kur tēlota mazo ļaužu dzīve.

Voldemārs Irbe nepiederēja tiem māksliniekiem, kuru darbi sīki jāapraksta, plaši un gari jākomentē, lai tie kļūtu saprotami skatītājam. Viņa vienkāršā pieeja lietām un parādībām bija saprotama visiem bez liekiem paskaidrojumiem. Ierosmi darbam Irbe guva tieši no dabas, to pārveidojot, atmetot visu lieko un nevajadzīgo. Darbam viņš ziedoja visu kā askēts, atsakoties no ērtībām un tās mazās laimes, ko dod ērtā mietpilsoņa dzīve. Meistars nepazina atpūtas, viņa dzīve bija veltīta grūtam, pašaizliedzīgam darbam.

Reti mēs sastapsim Rīgā cilvēku, kas nepazina Voldemāru Irbi – gan tikai kā savādnieku, cilvēku ar dīvainām paražām, kas nodarbojas ar zīmēšanu. Plašā publika redzēja tikai viņa ārieni, vērtēja pēc apģērba un sabiedriskā stāvokļa. Publikas un mākslas lietpratēju vēsā, rezervētā izturēšanās nesalauza mākslinieku, viņš neatkāpās no spraustā mērķa – neliekuļoti kalpot mākslai.

Tikai pēdējos gados stāvoklis uzlabojās meistara labā – valsts rīkotās izstādes viņam visžēlīgi atvēra savas durvis.

Kāda no pieminētajām izstādēm man palikusi spilgti atmiņā – Irbe tur piedalījās ar trim diezgan prāva formāta darbiem. Šie darbi liecināja, ka meistars bez liekām grūtībām var pārvarēt katru glezniecisku uzdevumu. Ielūkosimies viņa tēlotā kurpnieka darbnīcā. Pie maza darba galdiņa sēd amatnieks, viņa sakņupušais stāvs tikko manāmi atdalās no fona, gaišā galva pievērsta ienācējai. Stāvošas sievietes augumu sedz oranžas krāsas lakats, kas asi izdalās uz tumšpelēkā fona. Otrreiz oranžais ieskanas kurpnieka matos, galīgi izgaisdams apģērba krokās. Šo rotaļu pārtrauc balts laukums – laikraksta lapa ienācējas rokā, no kuras tā tikko iztinusi apavus. Baltais satumst darbnīcas grīdā, pārvērzdamies gaiši pelēkā. Šo monotono pelēkumu atdzīvina zaļi violetā ēna zem mazā, brūnā galdiņa. Gleznas labajā malā paceļas pelēka kulises veidīga siena, kas veido stāvteku plāksni, kas pastiprina sievietes tikko jaušamo rokas kustību. Meistars te tēlojis klusu cīņu starp gaismu un ēnu, likdams krāsām spilgti uzliesmot un satumst, pazudinādams tās mijkrēšļa bezgalībā. Asi pelēkie akordi savā bezcerīgumā atgādina gleznoto cilvēku dzīvi.

Cita noskaņa valda darbā „Priekšpilsēta”. Šaura nebruģēta ieliņa ievada mūsu skatu dziļumā. Zaļi krāsotai ēkai gleznas labajā malā pieslēdzas žogs, aiz tā pret dzestri zilajām debesīm paceļas slaidie bērzu stumbri, kuru cēlo baltumu atbalso vientuļš mākonis, zelta lapas mirdz saulē. Šaurajā ieliņā rudens izklājis zeltainu lapu segu, tai brīnišķi kontrastē asais ēkas zaļums. Savādas skumjas apņem skatītāju raugoties šajā ainavā – skumjas, kādas sajūt vientuļš klejotājs rudenīgos laukos, kad daba iegrimusi klusās pārdomās.

„Rudeņos daba mums dāvina sulīgus, krāsainus augļus, kas, sakrauti ratos, aizplūst uz pilsētas tirgiem.” Kāda liela krāsu bagātība šais vezumos! Zaļi, oranži, sarkani āboli, starp kuriem kā lieli rasas pilieni guļ zeltainie, saplūzdami ar pārdevējas priekšauta siltajām ēnām. Kuplās sievas piesarkušo seju iežogo balts lakats. Daudz ir šādu lakatu, kas kā puķes izkaisītas pļavā. Pie vezumiem snauž brūni zirgi. Sarkanie, oranžie tomāti un burkāni uz zaļa kāpostu kalna fona kvēlo kā ogles pavardā. Krāsas, savstarpēji sasaucoties, veido varenu simfoniju, kas kā skaļas gaviles ceļo pret dzidrajām debesīm.

Un ieraugot šādu ainu, mēs vienmēr atcerēsimies kluso krāsu meistaru, ar kuru var lepoties latviešu glezniecība. Viņš izšķērdīgi dāvināja savus darba augļus, dodot daudziem iespēju baudīt to kluso prieku, ko sniedz glezniecība.

 

Voldemārs Irbe. Vakars. 20. gs. 20. gadi, papīrs, pastelis, guaša, 34,6 × 22,5 cm, LNMM

 

Jaunā Gaita