Jaunā Gaita nr. 294. Rudens 2018

 

 

 

 

 

VENTERISKĀ VISUMA ĪPATNĪBAS

Egīls Venters. Poseidona galva. Zvaigzne ABC, 2017

 

Egīla Ventera kā „noslēpumainākā mūsdienu latviešu prozaiķa” vārds jau ticis valkāts ne vienā vien apskatā, taču fakti paliek fakti: Venters patiesi vienmēr turējies nomaļus no latviešu literatūras galvenajām straumēm – tiklab elitārās, kā „vieglās”. Un tieši tāpat, kā izolētās teritorijās nereti veidojas visintriģējošākās mutācijas, šajās literatūras marginālijās uzturēdamies, rakstnieks radījis pats savu unikālu prozas pasauli. Šo pasauli autors rūpīgi kopj un laista ik nākamajā grāmatā, vienlaikus neslēpjot, ka visu laiku raksta vienu un to pašu stāstu, kura dažādos izpaudumus tāpat kā ikonogrāfiskā ziloņa ķermeņa daļas varam aptaustīt, atverot jebkuru viņa grāmatu teju jebkurā vietā. Šajos stāstos bieži parādās jau no citiem tekstiem pazīstami varoņi, atkal pavīd tie paši simboliskie tēli un alūzijas, turklāt visai drīz nākas secināt, ka jebkāda notikumu hronoloģija šī visuma uzbūvē ir ne tikai nevajadzīga, bet arī neiespējama – par spīti tam, ka autoru, kā tālāk redzēsim, visvairāk interesē laika jēdziens, ir skaidrs, ka nevis rakstnieks pakļauj sev laiku, bet gan otrādi.

Pērnā gada nogalē izdotais autora jaunākais darbs – stāstu krājums „Poseidona galva” – vienlaikus ir atsevišķs darbs un tai pašā laikā turpina un paplašina Ventera visumu. Nevajadzētu gan bez ierunām uzķerties nedz uz žanra apzīmējuma, nedz uz skaidrojošā apakšvirsraksta solījuma „Kriminālprozas izlase”. Tie, kas pazīst autora rakstību, jau zinās, ka ik Ventera darbs ir intelektuāla spēle, un jebkurš apakšvirsraksts ir šīs spēles sastāvdaļa. Tāpat pievilsies tie, kas no grāmatas gaidīs klasisku īsprozu vai mūsdienīgu detektīvstāstu. Ventera radītā pasaule liek neskaidri apzināties, ka atrodamies tādā kā žanra aizspogulijā, kurā vairums nepieciešamo elementu gan tā kā būtu vietā – ir policijas priekšnieks, ir inspektors, ir noziegums un upuris, netrūkst arī krāšņu ainu ar pakaļdzīšanos, šāvieniem, sprādzieniem un laupīšanām –, tomēr tas viss it kā risinās kādā aizplīvurotā ēnu esamībā, kurā īsti nedarbojas ne tradicionālās prozas, ne mums pazīstamās fiziskās realitātes likumi. Kaut arī piebārstīts ar reālistiskām, laikmetu raksturojošām detaļām, īpaši pēdējo divdesmit gadu raksturlielumiem – videospēlēm, kredītiem, nekustamo īpašumu mahinācijām –, stāstījums atstāj iespaidu par plūstošu, orientieriem nepakļautu, nedaudz teatrālu esamību, kurā it kā skaidri ievilktās kontūras sāk ļodzīties, tiklīdz nokļuvušas kaut milimetru ārpus mūsu redzesloka.

Stāstu personāži gan nav nekādas metaforiskas šaha figūriņas, bet taupīgi ieskicēti itin reālistiski tēli, kuru rīcība ir ne vien loģiska, bet bieži arī žanra kritērijiem atbilstoši piezemēta. Un tomēr raibā virkne – policijas priekšnieks Žilde / apoloniski skaidrais prāts, inspektors Vilendorfs / intuitīvais Dionīss, arhetipiskā femme fatale / medmāsa Sandra-Merilīna, kā arī vēstures un mitoloģijas arhetipi Atlantīda, Poseidons, Luksemburgas radio – tekstā caurplūst cits citu un, šķiet, ik brīdi ir gatavi izirt atsevišķās zīmēs, izveidojot abstraktu semantisko universu, no kura tad autors ar kādu celestiālu kausu atkal var pasmelties un izliet šīs pašas zīmes citās kombinācijās.

Krājuma galvenais personāžs, kas pēc patikas izrīkojas gan ar tēliem, gan sižetu, ir laiks – ne tikai kā „parādība, kas virzās telpā tikai vienā virzienā – uz priekšu” (177. lpp.), bet galvenokārt laiks kā mītiska, noslēpumaina, teju apzinīga struktūra, ko stāstā „Merilīna” Venters tēlaini raksturo kā nekustīgu punktu, no kura visapkārt apļiem izplatās laika kustība un paiešana. Par laika nozīmi signalizē jau krājuma struktūra – stāsti izkārtoti ačgārnā hronoloģijā, no jaunākā uz senāko, un pretēji ierastajam no stāsta stāstā virzās arī caurviju personāžu dzīvesstāsti, līdzīgi kā filmā „Memento” atklājoties arvien tālākas pagātnes epizodēm un rezultātā radot fatālu klaustrofobijas efektu. Laika relativitāte konturē arī tekstu sižetiskās struktūras: dažbrīd, kā stāstā „Pieskaries kaijai”, tā manifestējas tieši un acīmredzami – vēstītājs sarak­stās ar sievieti no divus gadus tālas nākotnes – citviet laika spēles ir māksliniecisks paņēmiens – stāsta „Augusts” vidū notikumi pēkšņi apmetas riņķī un sāk ritēt pretējā virzienā – taču teju katrā stāstā pienāk brīdis, kad atklājas, ka „laiks mēdz būt kā labirints, kurā tu brīžiem aiz sienas jūti pats savu elpu”. Tas ir brīdis, kad šķietami blīvi noaustais sižetiskās konstrukcijas audums ieplīst, atklājot, ka ir vien skatuves aizkars, aiz kura atklājas cita dimensija – tikpat ticama un tikpat dekoratīva kā iepriekšējā, un, tāpat kā Andrievs stāstā „Tundra”, jaušam, ka visam ir kāda slepena un līdz galam neapjaušama nozīme.

Autora koncentrētajā, lakoniskajā stilā nav nejaušību, nav lieku vārdu, stāsti ir strukturēti īsās, nereti tikai puslappusi garās vai vēl mazāka apjoma nodaļās, kas rada ilūziju par teksta ritmisku pulsāciju – it kā lietišķi vēss stroboskops no tumsas izrautu mirkļus, frāzes, pamanījumus, kurus pašam lasītājam jāsaliek kopā vienotā attēlā; dažreiz tas izdodas, dažreiz ne. Taču tā nav postmodernisma adeptu novazātā dekonstrukcija un fragmentācija, bet pavisam kas cits; sauksim to par „venterismu” – nevienam citam latviešu rakstniekam neraksturīgu plūsmu, kurā vienuviet saplūst precīzas sižetiskās detaļas, mitoloģiskas alūzijas un aprauti mājieni uz citas – varbūt psiholoģiskas, varbūt patiesi pārpasaulīgas – eksistences klātbūtni. Un ik pa laikam tekstā labi jūtama ne tikai grafiskā izkārtojuma, bet arī uztveres pulsācija: sašūpojas horizonts, mainās lietu dabiskā krāsa un skatiena perspektīva, negaidītās vietās uzplaiksnī norādes uz kaut ko citu, personāži pāriet no viena nestabila apziņas stāvokļa – sapņiem vai vīzijām – otrā, un visu kopā saturošais šķietami tik uzticamā žanra – kriminālprozas – ietvars izrādās tikai kārtējā maska, precīzi zīmētās detaļas – rekvizīti stāstījumam par ko gluži citu. Aiz loga uz personāža galvu notēmētais ieroča stobrs izrādās vien televizora ekrāna atspīdums rūtī. Aizslēgtu mašīnu var atdarīt, nospiežot iedomātas slēdzenes pogu. Pirotehnikas iepakojuma logo pavīd uz sievietes pleca. Pārfrāzējot stāsta „Tundra” varoni Verzu, visa esamība izrādās „sapnis; viens no tiem, kas pēc pamošanās biedē ar to, ka nenovelk stingru robežu starp zemapziņu, nakti un īstenību”. Un šādi Ventera visumā tiek paveikts gandrīz neiespējamais – viss ir tik konkrēts, kāds tas mēdz būt vienīgi sapnī, un, ja nu ir kaut kas, ko šo stāstu varoņi (ieskaitot lasītāju) patiesi vajā, tad tā ir pati izvairīgā realitāte.

 

Bārbala Simsone

 

Literatūrzinātniece un kritiķe Bārbala Simsone 2007. gadā ieguva filoloģijas doktora grādu par disertāciju Mītiskā paradigma 20. gadsimta angļu fantāzijas prozā. Sarakstījusi divas grāmatas Iztēles ģeogrāfija (2010) un Monstri un metaforas (2015). Šobrīd vada Latviešu valodas un literatūras redakciju izdevniecībā „Zvaigzne ABC”, regulāri publicē grāmatu apskatus un recenzijas Latvijas kultūras presē. Autores literatūrkritiskie raksti publicēti arī JG (sākumā ar Bārbalas Strodas vārdu). Skat. JG245(2006), 249(2007), 254(2008), 273(2013), 277(2014), 282(2015) un 289(2017).

 

 


 

 

Egīla Ventera topošā romāna fragments Tenebre sākotnēji tapa kā stāsts krājumam Poseidona galva, tāpēc redakcija nolēma publicēt to blakus Bārbalas Simsones recenzijai par krājumu, lai lasītājiem dotu iespēju izgaršot grāmatā neiekļautu stāstu. Pavaicāju autoram, kāpēc stāsts palika ārpus krājuma, un saņēmu pagalam vienkāršu atbildi: Ar šo stāstu bija tā, ka Tenebre uzrakstīju pēc tam, kad jau biju iesniedzis Poseidona galvas manuskriptu Bārbalai Simsonei. Ja grāmata iznāktu šogad, domāju, ka tam vieta atrastos. Šis piemērs liecina par savdabīgu kontinuitāti Egīla Ventera prozā, un varbūt taisnība ir tiem literatūras teorētiķiem, kuri uzskata, ka ikviens autors mūža garumā patiesībā raksta vienu un to pašu grāmatu, tikai ar dažādiem nosaukumiem. Lai nu kā, bet esam nedaudz ieskatījušies rakstnieka virtuvē, kur parasti lasītājs netiek ielaists. (V.S.)

 

Egīls Venters

TENEBRE

Romāna fragments

1.

Krēslu nomainījusi tumsa, un tagad, kad apgaismojums būtu vajadzīgs visvairāk, tas ir knapi samanāms kā zvirbulis akmens fasādē.

Baznīca celta līdzās pilsētas estrādei un krogam; braucot no jūras puses, tā allaž sveic ar gaismu baznīcas logā, kas vairāk līdzinās lidmašīnas iluminatoram vai kuģa kajītes logam – visam, kas mierina un sniedz drošības sajūtu par gaismu, kas eksistē kaut kur aiz šīs mazās, noslēgtās, apdraudētās telpas.

Varbūt gaisma baznīcas logā nedeg tāpēc, ka tumsa ziemā iestājas tik agri, un neviens vēl nav atnācis ieslēgt apgaismojumu; Marčello to nezina; viņš atceras, ka bija gribējis iebraukt spēļu zālē, ne jau lai spēlētu, bet pēc aizmirstā zemes pārdošanas līguma.

Apgriezis mašīnu, Marčello pamana, ka uz kūrorta galvenās ielas iedegtas laternas; to gaismas veido konusus, kas tiecas saplūst kopā un veido nebeidzamu gaismas ceļu līdz pat pilsētas robežai.

Dīvaini, ka, jo vairāk viņš attālinās no tumšās baznīcas, jo vairāk viņu pārņem sajūta, ka tā miesa ir tukša kūniņa – it kā tauriņš no tās būtu aizlidojis.

Es nezinu, Marčello nodomā, un tā ir taisnība. Viņš nezina, ko darīt, kurp doties, uz ko cerēt, tomēr kustēties ir tik viegli un piešķir bezsvara sajūtu; spēļu zāle viņu sagaida, izgaismota skrejošām LED gaismām.

TENEBRE

2.

Pagātne pēkšņi ir dzīva, it kā to tikko būtu atdzīvinājis mēnesgaismas bateriju panelis. Tas aizvien vēl stāv spēļu zāles ģērbtuvē.

Marčello pavada zālē vairāk laika nekā domājis, un zaudētā nauda ir kā slepena pateicības izrādīšana šai godīgajai vietai; viņu sazvanīja un atdeva to, kas ir viņa; kam tas mēsls domāts, bija jautājis bārmenis, norādot uz kartona kasti ar Poseidona noģīmi.

Marčello ir biežs viesis spēļu zālē, un arī šoreiz krīt azartā un paspēlē naudas maka saturu. Saldie astoņdesmitie. „Es atceros gan mūsu pirmo, gan pēdējo tikšanos”, TV panelis pie sienas rāda senaizmirstu video, dziesma ir kā kobras inde viņa asinīs, upuris iemieg dziļā miegā un sapnī redz tos savas dzīves brīžus, kad bijis laimīgs.

„Es atdotu visas savas rītdienas par vienu vienīgu vakardienu.”

Marčello ienāk prātā, ka visbanālāko dziesmu vārdos dažkārt slēpjas visdziļākā patiesība.

Bārmenim šī dziesma krīt uz nerviem, un viņš pārslēdz kanālus. Marčello pieceļas un, kā tikko pamodies, dodas laukā no spēļu zāles.

Pagaidi, viņam pakaļ sauc bārmenis, tu atkal aizmirsi.

Marčello nokaunējies paņem mēnesgaismas baterijas – tās ir iepakotas kartona kastē ar Poseidona galvas logotipu – un steidzas ārā no šīs vietas, pirms vēl čūskas inde nav viņu iemidzinājusi uz visiem laikiem.

3.

Viņš nolemj atstāt kartona kasti birojā; tā viņš cer atbrīvoties no pagātnes; zemes gabals un mēnesgaismas panelis ir vienīgais, kas to saista ar aizvadīto gadu. Vēl dažas dienas, un sāksies jauns, tīrs, balts 365 dienu garš dzīves posms, kurā nebūs nekā no bijušā; kopš viņš pārdevis Mentoram zemi, tam pieder viss jūras krasts, ieskaitot kāpas un ostu. Veco īpašnieku neizteiksmīgie nosaukumi tagad nomainīti ar neona stendiem, kas spīd 24/7.

TENEBRE

Šo vārdu Marčello pazīst no skolas laikiem. „Tumsā”. Jauno ķīmiķu pulciņš cīnījās ar tumsu, veicot eksperimentus un padarot Mentoru par kaut ko līdzīgu Tibetas dievam.

Ejot pa koka laipām līdz jūrai, Marčello galvā atkal skan „Es atceros…”. Atdevis kartona kasti apsargam, viņš ir ieguvis gandrīz nereālu vieglumu; viņš ir kā hēlija balons, levitācijas eksperts, Tibetas dievu māceklis, mūzika viņu šovakar ceļ gaisā un ved līdz jūras krastam, kas ir tikai nomesta ķirzakas āda; laiks ir kā vilciens, kas iet pa apli un neļauj šķērsot sliedes, lai atgrieztos pagātnē.

Vecā gada debesīs Marčello redz krītošu zvaigzni; vēlies, un tas piepildīsies, bērnībā viņu mācīja vecāmāte.

Ko vēlēties, viņš vaicāja. Vecāmāte toreiz neatbildēja, bet viņas atbilde to sasniedz tagad.

Vēlies gaismu.

4.

Uz laipas viņš satiek Valtu. Bērnības draugs to uzrunā pirmais. Kopš sākās problēmas ar vairogdziedzeri, Valts ir pārvērties par piepūšamo lācīti. Liels un neveikls viņš dodas uz pludmali, ziemu un vasaru, lietū un salā, lai cīnītos ar sevi un jūru.

Šī ir gada pēdējā pelde, un viņš ir priecīgs, ka jūras līcis nav aizsalis. Vai atceries, viņš jautā, desmit kopīgas bērnības vasaras, kurās zagtas zemenes, spēlēti indiāņi un partizāni, celtas smilšu pilis un, vecākiem nezinot, darītas lietas, kas tikai šodien šķiet smieklīgas.

Marčello seko draugam – kaut tādi viņi bijuši tikai bērnībā – un pacietīgi gaida, kamēr tas ilgi peldas kūpošajā ziemas jūrā. Debesis ir apmākušās, it kā virs jūras būtu nolaists aizkars. Reiz viņi šajā vietā peldējās vētras laikā un gandrīz noslīka. Toreiz tik ļoti gribējās dzīvot. Tagad Marčello nezina, vai vispār kaut ko vēlas.

Paskaties, Valts iesaucas. Viņš ir nepamanīts iznācis no jūras un kūp tāpat kā tās virsma. Marčello skatās debesīs, bet neko neredz. Orionu zvaigžņu lietus, Valts paskaidro. Šonakt skaidrās debesīs varēs redzēt paliekas no Haleja komētas, viņš atstāsta lasīto. Pēdējoreiz tā paskrēja zemei garām, kad mums vēl nebija divdesmit, otrreiz to redzēs tas no mums, kurš nodzīvos līdz simts gadiem.

Es neko neredzu, Marčello saka. Viņu biedē aizkars, kas nolaidies pār jūru, jo tāpat kā bērnībā pie horizonta saskatāms pasaules gals, nevis bezgalības sākums, un debesis klāj biezi mākoņi, lai pēc brīža sāktos baltic rain.

5.

Marčello aizved bērnības draugu līdz baznīcai; viņš atceras savu neseno mierinātāju – apaļo baznīcas logu; kad viņš paceļ acis uz baznīcu, logā spīd gaisma.

Valts aicina viņu ienākt, bet Marčello atrunājas; viņš nav tam gatavs, tā viņam šķiet.

Neviens nav gatavs, Valts nopietni saka.

Marčello nevar pārvarēt apmulsumu, uzzinot, ka Valts ir draudzes priekšnieks. Viņā ir tik daudz no dzīves fiziskās daļas, ka viņš nespēj uztvert šo ticības paradoksu kā realitāti. Cilvēks, kas sver simt piecdesmit kilogramus, viņam nesaistās ar garīgumu.

Kā zini, šķiroties Valts sniedz lielu tuklu roku. Durvis vienmēr ir atvērtas.

Viņš atlaiž Marčello roku un tagad atrodas nakts lokā. Niecības apziņa piepilda Marčello kā kosmosa melnums, un Valta seja ir pēdējais, it kā viņš būtu atvadījies no tumsas.

Kad Valts ir iegājis baznīcā, Marčello atrod uz sēdekļa viņa vizītkarti. Viņš to ieliek jakas kabatā un brauc tālāk; laternu gaismas veido savienotus konusus, un ceļš ved viņu uz priekšu; tomēr viņš nezina, ko darīt, kur doties un kas notiks.

6.

Marčello nav pamanījis baļķvedēju, šoseju monstru; viņš apgriež volvo un var likt galvu ķīlā, ka šoseja bija tukša uz abām pusēm, kad viņš sāka manevru. Tomēr nākamajā mirklī ieskanas pasaules gala bazūnes, kas īpaši pielāgotas baļķvedēja signāltaurei, un MAN priekšgals aizķer volvo, kas sagriežas kā vilciņš; baļķvedējs tikmēr ātrumu nesamazinot pazūd tumsā, un tikai sarkanas gaismiņas liecina par to, ka notikušais nav sapnis vai iedoma.

Norautais bampers un ieliektais bagāžnieka stienis ar tukšo gabarīta gaismu nodalījumu pārliecina Marčello, ka tas nav sapnis, un viņš jūtas atvieglots. Tomēr viņa dzīve nav sapnis, un viņš nespēj no tās pamosties.

Atguvies Marčello sēžas pie volvo stūres un atkal veic ceļu cauri kūrortam; tā galvenā iela vienpadsmit kilometru garumā ir izgaismota ar laternām, un to gaismu konusi tiecas savienoties, un, jo ātrāk viņš brauc, jo vairāk tie saplūst vienā gaismas starā.

Labajā pusē paliek policijas iecirknis – Marčello pamana gaismu vienā no tā logiem tik vēlā vakara stundā un balto policijas fiatu pie ieejas.

Gaisma deg arī baznīcas iluminatoram līdzīgajā logā; pie dievnama stāv vairākas mašīnas; ir sācies nedēļas dievkalpojums, bet jau pēc tam Marčello pabrauc garām Skultes ostai un ceļazīmei „Pilsēta beidzas”.

Uz plāksnītes rakstīts pilsētas nosaukums, bet Marčello izlasa pavisam citu vārdu:

TENEBRE

Līdz ar pilsētu beidzas arī laternu stabi un gaismas konusi.

Tālāk viņš brauc cauri pilnīgai tumsai. (Valts viņam tiekoties atgādināja: tu vienmēr esi savārījis ziepes un tad no tām aizbēdzis.) Viņš pagriež skaļāk radio, bet tā programmas ir pazudušas.

Marčello piedod gāzi un brauc arvien ĀTRĀK.

Egīls Venters (1964) jau kopš 1990. gada publicējies preses izdevumos. Kopš 2005. gada ir Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, un līdz šim viņam izdotas deviņas grāmatas – stāstu krājums Melnā sērija (1992), luga Pelnu lietus (1994), romāns Melanholijas skaidrojošā vārdnīca (2000), romāns Āgenskalns (2004), romāns Radio Luxembourg (2007), eseju krājums Zemeslēkts (2010), romāni Mainīgā intervence (2012) un Atlantīda, kāda tā ir (2015). Kriminālprozas žanrā sarakstītie darbi apkopoti izlasē Poseidona galva (2017). Par grāmatu Mainīgā intervence E. Venters 2013. gadā saņēmis Dzintara Soduma balvu un nominēts Literatūras gada balvai nominācijā Labākais prozas darbs. Stāstu izlase Poseidona galva 2017. gadā nominēta Latvijas Radio un TV gada balvai Kilograms kultūras.

Jaunā Gaita