Jaunā Gaita nr. 293. Vasara 2018

 

 

Pāvils Johansons

 

LIKTENIS

 

Bezdelīgas, debess soprāni,

ievada vasaras pirmo svelmi,

iesvilpo straujus lidojumus,

īsus mirkļus ausu spraugās!

Tā arī cilvēka dzīvīte paiet,

neregulārā steigā,

medībās pēc kripatiņas

vai bēgot no dvēseles nemiera.

Un tās naktis, kas sekos,

būs pilnas vārsmām sapņu burās,

salta vēja dzītas.

Un tās dienas, kas sekos,

būs pilnas drūzmas untumu haosā.

Un tās beigas būs garākas par ilgām

pēc piestātnēm, kur pieturēties.

Un vēl vienā citā rītā ievērosi

bezdelīgu švīkoņu gar taviem plakstiem

un saklausīsi asos svilpienus ausīs,

kas atgādinās tev vasaras pirmo svelmi,

to īso brīdi, kad apstājies un vaicāji sev

kas un kur tu vispārīgi esi.

Un vēl viens rīts, kad acis samirkušas,

saklausīt vairs spējas trūks,

lēnītēm jāstaigā tos soļus lejup

uz kapa joslu, kur maņa izžuvusi,

tik trausla dvēselīte vēl dreb

kā apses pēdējā lapa rudens vējā,

līdz iekrīt bezgalības tukšumā

ar vai bez ticības kruķiem.

 

2015

 

Šis dzejolis ņemts no krājuma Paisums un bēgums (Neputns, 2016). Pāvils Johansons dzimis 1947. gadā Stokholmā, Zviedrijā, kur latviešu sabiedrībā bijis aktieris, atdzejotājs, literatūras popularizētājs un muzikants. Sacerējis daudz dziesmu saviem un citu dzejnieku vārdiem. Muzicējis gan grupā Dunduri, gan kā solists.

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita