Jaunā Gaita nr. 292. Pavasaris 2018

 

 

 

 

Labirints ar nosaukumu „90. gadi”

Arno Jundze, Sarkanais dzīvsudrabs. – R.: SIA Dienas Grāmata, 2017., 480 lpp.

 

Lasītāju iecienītajā vēsturisko romānu sērijā „Mēs. Latvija XX gadsimts” izdots jauns darbs, turklāt gandrīz piecsimt lappušu apjomā. Runa ir par rakstnieka Arno Jundzes romānu Sarkanais dzīvsudrabs, kas ietver vēl pavisam nesenu, taču ļoti interesantu, dažādiem notikumiem pārsātinātu laika posmu no 1989. gada 31. decembra pēdējām minūtēm līdz 1999. gada 31. decembrim. Tā bija desmitgade, kas sākās ar lielām gaidām un milzu sajūsmu par atjaunoto valsti, taču ne vienam vien noslēdzās ar tikpat lielu vilšanos un cerību sabrukumu. Tas bija laiks, kuru daudzi lasītāji vēl ļoti labi atceras un par kuru ikvienam ir savs stingrs viedoklis. Ja veiktu eksperimentu un vairākus šo laiku piedzīvojušo cilvēku viedokļus salīdzinātu, iespējams, ka svārstības būs gradācijā, sākot ar ļoti pozitīvu līdz absolūtam noniecinājumam, pat noliegumam. Savukārt ieskatoties Arno Jundzes radošajā biogrāfijā, konstatējams, ka autoram 90. gadi šķituši īpaši saistoši – tos viņš centies attēlot vairākos savos darbos, piemēram, Gardo vistiņu nedēļa (2012), daļēji arī Putekļi smilšu pulkstenī (2014).

Romāna sākumdaļā rakstnieks precīzi iezīmējis, pat definējis laikposmu, par kuru plānojis rakstīt: „Neviens visā Latvijā tā īsti nav bijis gatavs, ka ilgi gaidītā brīvība nokritīs tik ātri un pati no sevis; tā, kā tas notika pērn augusta beigās, kad vecie laiki pēkšņi aizplūda kā ledus vižņi pavasarī. Padomju Savienība sabruka, Rietumvalstis vienā balsī atzina Latviju, kaut pirms tam gadiem ilgi par Baltijas likteni neviens īpaši nerūpējās” (119. lpp.). Hronoloģijas principam autors palicis uzticīgs arī visa romāna garumā – katra no desmit nodaļām veltīta vienam gadam, sākot ar 1990. un beidzot ar 1999.

Kaut arī Arno Jundze izdevuma pēcvārdā iesaka romānu neuztvert kā vēstures mācību grāmatu, jāatzīstas, ka, to lasot (īpaši pievēršot uzmanību nodaļu ievadvārdiem), atmiņā gluži neviļus tiek atsaukti daudzi no to laiku notikumiem, no kā lielu daļu jau ir pagūts aizmirst. Rakstnieks paralēli savam stāstījumam, kas padevies tik aizraujošs, ka biezo romānu ar lielu interesi var izlasīt pāris vakaros vai naktīs, mums atgādina – cilvēkus veido laiks un apstākļi. Tas, kādi mēs esam šodien, kā rīkojamies un ko izvēlamies, lielā mērā atkarīgs no notikumiem vakar. Pagājušā gadsimta 90. gadi bija skarbi, tā bija īsta izdzīvošanas skola lielākajai daļai cilvēku. Kā tālāk dzīvot? Kā būt? Tas ir jautājums, uz kuru atbildi meklējis arī pats rakstnieks: „Skaidrs, ka tagad taisnīgums jāatjauno. Dagnija tikai nesaprot, kāpēc tas jāatjauno, nodarot jaunu netaisnīgumu” (165. lpp.). Romānā atrodami gan tādi personāži, kam, par spīti visam, tas izdodas un dzīvē viss nokārtojas veiksmīgi (jaunā daktere Žanete, Breša zemnieks Nikolajs Miškins, viņa dzīvesbiedre Dagnija), gan arī tādi, kuri ar 90. gadu mestajiem izaicinājumiem netiek galā (jaunais, perspektīvais čekists Renārs Zivtiņš).

Kaut arī 90. gadi ir laiks, kad biedri kļūst par kungiem, tomēr ir lietas, kas, rakstnieka ieskatā, nav mainījušās un tik drīz arī nemainīsies. Viena no tām – Valsts drošības komitejas aģentu tīkls un šo darboņu saistība ar Latvijas politiskajiem notikumiem. „Tad jau sanāk, arī mēs nekad nekļūsim bijušie? Neraugoties uz to, ka PSRS sabrukusi un tagad dzīvojam citā valstī. [..] Būt čekistam – tā ir sava karma!” (133. lpp.). Čekas ietekmei vēl 90. gados Arno Jundze savā darbā atvēlējis lielu nozīmi, mēģinādams meklēt izskaidrojumu vairākām mūsdienu sabiedrībā novērojamām, it kā neloģiskām parādībām. Dažkārt lasīšanas procesā gan piezogas doma, ka tik neizmērojami liela šī ietekme tomēr nevarētu būt, jo tādā gadījumā nebūtu izgāzies, piemēram, t.s. augusta pučs. Rakstnieks arī precīzi un ticami spējis atspoguļot, kāpēc vēl aizvien nav izdevies atvērt t.s. čekas maisus un uzzināt patiesību. Kaut niecīgu daļu patiesības...

Romānā Sarkanais dzīvsudrabs ir ļoti plaša tēlu galerija. Arno Jundze gluži kā pa labirintu izved lasītāju cauri daudzu, turklāt tik atšķirīgu personāžu dzīvesstāstiem. Ir veiklie puiši, kuri, apjautuši brīvības garšu, cenšas izsisties un „uz sitiena” tikt pie turības, lēti iegādājoties preces un dārgi tās pārdodot. Padomju laikā par manipulācijām, ko dēvēja par spekulāciju, draudēja reāls cietumsods, taču 90. gados šāda veida biznesmeņi kļuvuši par cienījamiem cilvēkiem, jo veiksmīgi pratuši iekārtoties. Romānā tāds ir Laimonis, taču vēstījumā par viņu nav jaušama autora nepatika, vien norāde, ka vienas dienas biznesam tikpat ātri, cik tas sācies, pienāks likumsakarīgas beigas.

Darbā konstatējama arī mistiskā klātbūtne, kas robežojas ar pasakas elementu izmantošanu. Ar vārdiem „mistisks liktenis” varētu raksturot Žanetes vīriešus: Artūru, kurš Jaungada naktī piepeši pazūd bez vēsts un pēc daudziem gadiem gluži kails uzrodas netālu no Brīvības pieminekļa ASV prezidenta Bila Klintona vizītes laikā. Lasītājs šo mīklu tā līdz galam nespēj uzminēt, tāpēc atliek vien rakstnieka skaidrojums romāna pēcvārdā, ka Cibiņus (domāts – labos puišus) nav iespējams iznīcināt. Reālajā dzīvē gan diemžēl tik bieži var vērot ko citu. Savdabīga izvēršas arī Žanetes saskarsme, precīzāk, vienas nakts sakars ar jauno puisi Māri. Šī epizode gan šķiet krietni vien ticamāka par Artūra bezvēsts pazušanu, taču kas mīklains slēpjas arī tajā. Var jau būt, ka tā ir Žanetes un tikai viņas izvēle savu dēlu audzināt vienai, bez vīrieša, jo šādi, kā izrādās, ir krietni vien vieglāk un nesāpīgāk.

Īpatnējs personāžs romānā ir vecais nūģis (kā sākotnēji varētu šķist) Arhivārs. Iespējams, tieši totālā izgāšanās personīgajā dzīvē viņu pievērsusi Ozoliņu dzimtas ciltskoka izpētei, kas atklāj pašam un arī lasītājam daudz pārsteidzoša. Lielai daļai cilvēku kādreiz dzīvē pienāk brīdis, kad savas identitātes jeb sakņu apzināšanās kļūst ļoti svarīga. Arhivāra gadījumā par dzimtu ir tapis milzu pētījums ar pārsteidzošo secinājumu, ka latviešu asiņu šīs dzimtas piederīgajos nav gandrīz nemaz. Labdabīgi pasmaidīt liek Arhivāra atradums saistībā ar Rautenfeldiem, precīzāk, jauno vīrieti, kurš nošāvis savu ārstu. Šķiet, minētais stāsts ir īpaši iecienīts, jo medicīnas vēstures profesora Arņa Vīksnas apjomīgajā darbā „Hercoga kurpes sudraba sprādze” (R.: Medicīnas apgāds), kas arī izdots 2017. gadā, atrodama nodaļa ar nosaukumu „Pacients nošauj ārstu” par nelaimes gadījumu, kad barons Heinrihs Bērenss fon Rautenfelds 1912. gada 2. oktobrī nošāvis savu ārstu psihiatru Maksi Šēnfeldu.

Arno Jundzes apjomīgā grāmata Sarkanais dzīvsudrabs krietni atšķiras no citiem romānu sērijā „Mēs. Latvija XX gadsimts” izdotajiem darbiem. Par pagājušā gadsimta 90. gadiem uzdrošinās rakstīt vien pavisam nedaudzi. Iespējams, tas tāpēc, ka šis laika posms vēl samērā nesens, līdz ar to nav aizdziedētas visas rētas. Arno Jundze to ir spējis, turklāt ļoti sekmīgi un lasītājam saistoši.

 

Lāsma Gaitniece

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita