Jaunā Gaita nr. 292. Pavasaris 2018

 

 

 

 

Lāsma Gaitniece

VIEDOKLIS

Mēģinājums un neveiksme jeb Advokāta Andra Grūtupa pienesums latviešu literatūrā

 

Viens no žanriem, kas latviešu literatūrā pārstāvēts samērā nedaudz, ir dokumentālā proza. Var mēģināt uz rokas pirkstiem izskaitīt autorus, kuri šai žanrā ir rakstījuši, bet sanāks pavisam maz. Nez kāpēc vispirms prātā nāk rakstnieks un advokāts Miermīlis Steiga (īstajā vārdā: Iļja Frīdmanis, 1927), tad Egils Lukjanskis (1937-2008) un Andris Kolbergs (1938). Ar piebildi, ka visi nupat minētie ir tipiski detektīvu rakstnieki, kuriem attiecīgajās aprindās bija savi informācijas avoti, bet dokumentālajai prozai ar šo autoru darbiem ir maz kopīga. Par sabiedrības padibenēm padomju laikos vēl rakstījis arī Andrejs Dripe (1929-2013), taču arī viņu grūti nosaukt par dokumentālās prozas autoru.

Attīstot savu domu par latviešu dokumentālo prozu, Ieva Kolmane raksta: „Droši vien nav jābrīnās, ka Latvijā, kur profesionālo un akadēmisko jomu popularizētāji un arī detektīvžanra kopēji saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, viens kā koks ir arī Andris Grūtups”[1].

Stop, stop – zvērināts advokāts Andris Grūtups (1949-2014)! Savdabīgs, nereti pat izaicinošs īpatnis ar vēlmi pierādīt savas spējas ne tikai tiesas zālē un Latvijas 2. brīvvalsts likumu izstrādē, bet arī literatūrā. Ticis uzņemts pat Latvijas Rakstnieku savienībā (LRS). Aptuveni tā varētu izskatīties šī kunga vizītkarte.

Viens gan ir skaidrs: latviešu literatūrā dokumentālās prozas paraugu vēl aizvien ir nedaudz, līdz ar to A. Grūtupa devums, no kā īpaši izceļami romāni Ešafots, Observators un Maniaks, ir pelnījis ievērību.

Advokāts par rakstnieku

„Latviešu literatūrai trūkst elegances,” tā žurnālistam Gintam Grūbem[2] kādā intervijā atzinis A. Grūtups. Ņemot vērā kaut vai latviešu literatūras hronoloģisko vecumu, salīdzinot ar vācu, krievu vai franču literatūru, advokātam zināmā mērā ir taisnība. Ar piebildi, ka tas vairāk ir lasītāja estētiskās gaumes, nevis literatūras jautājums.

Tikpat spilgts, kā viņa izteikumi masu medijos, bija arī A. Grūtups pats. Rakstniecībā advokāts sevi pieteica pamanāmi, pat spil­gti. Kopumā sarakstījis desmit grāmatu – piecas no tām veltītas praktiskajai jurisprudencei (civillikuma komentāri utt.), bet pārējās – Tiesāšanās kā māksla (2001., darbs izdots divās grāmatās; atkārtoti – 2007. gadā), Beilisāde (2005), Ešafots (2007), Observators (2009), Maniaks (2010) – visplašākajam lasītāju lokam. Jau ar pirmo iznākušo grāmatu, kas bija paredzēta plašākai auditorijai, advokāts guva plašu lasītāju interesi. Visus piecus iepriekš nosauktos darbus ļaudis pirka tik labi, ka Latvijas jauniznākušo grāmatu topos tie tika ierindoti pirmajā vietā.

Misijas apziņa?

A. Grūtupa literāro darbu sižeta pamatā ir konkrēta krimināllieta, ko autors saistoši pratis piedāvāt lasītājiem. Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis viņa dokumentālās prozas darbus raksturojis šādi: „[..] Grūtups konkrētus vēsturiskus tiesu procesus ataino uzskatāmi detalizēti, apzināti liekot konfrontēties dažādiem viedokļiem un situācijām, vedinot lasītājus kļūt par gandrīz vai tiešiem procesu vērotājiem, tādējādi rosinot arī viņu personiskās attieksmes tapšanu pret tiem vai citiem pagātnes notikumiem”[3]. A. Grūtupu kā rakstnieku galvenokārt interesējušas skandalozas krimināllietas un tiesu prāvas, kas savā laikā šokēja sabiedrību (Ešafots, Maniaks). Izņēmums šajā ziņā ir vienīgi darbs Observators.

Kāds bija iemesls A. Grūtupa izvēlei pievērsties daiļliteratūras rakstīšanai? Kādā intervijā viņš atklājis: „Droši vien manā rakstniecībā ir arī kāds procents misijas, jo mums tādas literatūras faktiski nav bijis. Domāju, man ir zināms morāls pienākums pastāstīt par šīm vēsturiskajām prāvām, kuras lielā mērā raksturo noteiktu laikmetu. Vai tā ir aizraujoša daiļliteratūra? Es to definēju vienkāršāk – kā dokumentāli vēsturisku lasāmvielu”.[4] Varētu pieļaut arī hipotēzi, ka pievērsties rakstniecībai motivējusi vēlme dalīties ar informāciju, kas pirms konkrētās grāmatas izdošanas bijusi pieejama stipri ierobežotam cilvēku lokam. Pēc publikācijas autores ieskata, lielāks ticamības koeficients gan ir citai A. Grūtupa paustajai atziņai: „Padomju laikā uzrakstīju disertāciju, bet tā palika neaizstāvēta. Pārlasīju un nolēmu to pasniegt pavisam citā plāksnē. Disertācija bija par pierādījumu teoriju, bet šajā grāmatā (runa ir par „Tiesāšanās kā māksla” – L.G.) esmu pakāpies par vienu pakāpienu augstāk – līdz argumentācijas teorijai. Bet iepriekšējās grāmatas bija par Civillikumu, tiesu praksi un īpašumu reformu privatizācijas procesā”.[5]

No vēstures mācīties negrib

Katra no piecām A. Grūtupa grāmatām ir kā vienas tieslietu vēstures lappuses izgaismojums; konkrētas lietas, piemēram, dzimtenes nodevēja Andrieva Niedras vai vācu bruņoto spēku augstāko virsnieku tiesāšanas procedūras detalizēts izklāsts ar skaidrojumiem, kur autors nav slēpis arī savu pozīciju, simpātijas vai antipātijas[6]. Lielam lasītāju lokam pirms A. Grūtupa grāmatas izlasīšanas pat nebija zināms, ka kaut kas tāds vispār ir noticis, turklāt daudzi pat nezina, kā realitātē noris tiesas prāva. Piemēram, ir zināms, ka publiskus nāvessodus izpildīja viduslaikos, bet, izrādās, ne tikai tad. Rīgā pēdējā reize, kad publiski izpildīja nāvessodu, bija 1946. gada 3. februāris[7]. Šo faktu lieliski papildina autora atziņa: „No vēstures jau neviens neko nemācās. Ja no vēstures kāds mācītos, mēs laikam dzīvotu komunismā”[8].

 

Disidents un seksuālais maniaks

Rakstā plašāk tiks apskatīti divi A. Grūtupa dokumentālās prozas darbi Observators (2009) un Maniaks (2010). Pirmā no minētajām grāmatām veltīta latviešu mākslinieku dzimtas atvases – disidenta Jurģa Skumes – tiesāšanai 1977. gadā. Intriga slēpjas kaut vai apstāklī, ka daļa no procesā iesaistītajām personām šo gadījumu itin labi atceras vēl aizvien. Savukārt otra grāmata ir par vienu no skandalozākajām krimināllietām Latvijas tiesu sistēmas vēsturē: par seksuālā maniaka un slepkavas Staņislava Rogaļova, kurš laikā no 1980. līdz 1982. gadam veica 22 uzbrukumus sievietēm, 11 gadījumos upurus nogalinot, apsūdzību un tiesas prāvu. Tas bija gadījums, kas šokēja ne tikai Latvijas iedzīvotājus, bet cilvēkus visā Padomju Savienībā. Gadījums, par ko runāja visdažādākajās aprindās un kuru mūsu valstī nespēj aizmirst arī pēc trīsdesmit un vēl vairāk gadiem.

Vispirms nedaudz par abu grāmatu virsrak­stiem. Kā vienai, tā otrai autors izvēlējies precīzu, lakonisku darba galvenā varoņa apzīmējumu, izmantojot klasisko valodu terminus. Mākslinieks Jurģis Skulme savas slepenās vēstules parakstīja ar pseidonīmu „Observators”, kas ir latīņu cilmes vārds ar nozīmi „novērotājs”. A. Grūtups grāmatas nosaukumam izvēlējies J. Skulmes pseidonīmu, kas precīzi raksturo galveno varoni: viņš, mākslinieks, ir tas, kurš novēro un savus novērojumus fiksē vēstulēs. Tādu pašu principu A. Grūtups ievērojis, izvēloties arī savas pēdējās grāmatas nosaukumu. „Maniaks” ir sengrieķu cilmes vārds, kas nozīmē – „cilvēks ar spilgti izteiktām patoloģiskām tieksmēm, piem., nogalināt noteiktus cilvēkus”[9].

Ar mērķi ieintriģēt lasītāju autors vairākiem darbiem devis arī īsus, taču leksiskās nozīmes ziņā pietiekami ietilpīgus apakšvirsrak­stus. Grāmatas Observators apakšvirsraksts ir Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu.

Tikpat lakoniski kā grāmatu nosaukumi ir arī šo darbu apakšnodaļu virsraksti, piemēram, darba Maniaks apakšnodaļām doti virsraksti „Bailes”, „Monstrs”, „Atmaksa”.

 

Stāstnieka un vērtētāja lomā

Analizējot A. Grūtupa stāstnieka talantu, jāņem vērā, ka abu darbu tapšanas gaitā viņš galvenokārt izmantojis pirmavotus: krimināllietu materiālus un citus dokumentus, arī liecinieku sniegtās liecības. Krimināllietas, tāpat arī civillietas izklāsts parasti ir samērā neinteresants, vienmuļš faktu atstāsts un tajā nav nekā detektīvromāna sižetam līdzīga. Lai lasītāju ieinteresētu, autors arhīvos pieejamo informāciju par krimināllietu apstrādājis, gan atklājot pats savu nostāju, gan veidojot saistošus, nereti spraigus dialogus. Darbā Observators savu subjektīvo viedokli A. Grūtups paudis samērā nedaudz, savukārt darbā Maniaks gluži pretēji – ar personīgo pārdomu izklāstu ir tā aizrāvies, ka tas uzskatāms par lielu pārspīlējumu. Lasot grāmatu Maniaks, ir viegli konstatēt, kuru varoņu pusē ir autora simpātijas, turklāt šis konstatējums lasītāju var pārsteigt vai pat šokēt.

Izbrīnu raisa A. Grūtupa epitetu izvēle savu varoņu raksturošanai, kas no ētikas viedokļa ir diskutabla. Spilgts piemērs augstāk minētajam rodams grāmatā Maniaks: „Tieši pirms pusgadsimta Latvijā tiesāja Ansi Kaupēnu. Slepkavu un laupītāju. Arī toreiz atklājās zili brīnumi. Vesels birums kļūdu… [..] Abi slavenākie Latvijas noziedznieki (izcēlums mans – L.G.) Kaupēns un Rogaļovs – reizē atšķirīgi, bet tomēr līdzīgi cilvēki. Abiem piemita nekaunība, pārgalvība un aukstasinība. Gan Kaupēns, gan Rogaļovs ļoti manīgi, slīpēti un veikli. Pazina cilvēkus un viņu vājības”.[10] Noziedznieka Anša Kaupēna gaitas autors iztirzājis arī grāmatā Tiesāšanās kā māk­sla; darbā Maniaks viņš pieminēts vien pavisam nedaudz. Savādi, ka A. Grūtups divus noziedzniekus, kas sabiedrībai nodarījuši daudz pārestību un gadiem to turējuši bailēs, varējis raksturot, izmantojot epitetu „slavens”. Līdzīgi ir darbā Observators, kur autors raksturojis bijušos prokuratūras kolēģus, taču šeit tik cildinošu epitetu neatrast. Prokuratūras izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietniece Rita Aksenoka viņam ir „īsts padomju veiksmes stāsts” un „nedod Dievs – nokļūt viņas nagos”, izmeklētāja Dzintra Lūkina ir „baigais urbis” un kādas nepilnības piemīt pat izmeklētājai Dagmārai Uščai, taču Jurģa Skulmes lietas izmeklētājam Guntim Grūtupam – tam pilns grēku saraksts. Iztapīgs, atriebīgs, veiksmīgs „koļītājs” * [11], ne pārāk gudrs lietās, kas neattiecas uz tiešajiem darba pienākumiem.

Stila „pērles”

A. Grūtupa izteiksmes stils uzskatāms par savdabīgu vēl kāda iemesla dēļ. Lasot darbu Observators, nereti kaitina autora strupie, īsie, aprautie teikumi un bieži lietotā daudzpunkte – galvenokārt nepamatoti. Rodas iespaids, ka ne redaktors, ne korektors darba manuskriptā nav pamanījuši veselu birumu stilistikas kļūdu. Dažas no tām: „ņemt vārdu”, „dzīves apbižota”, „aizpildīt protokolu”, „pie šprices tikai krievi”, „klapatot”, „sastādīt jautājumu listi” (jeb „voprosņiku”), „sastādīt izziņu”, „teksts lasās ātri un raiti”, „neštimmēt kopā” (no darba Observators) u.c.

Autors regulāri izmantojis krievu valodas vārdus, kas, rakstīti latīņu burtiem, pievienojot latviešu valodas galotnes, automātiski kļūst par žargonismiem. Ja tos izmantotu, veidojot dialogus ar mērķi raksturot konkrētā darba varoņus un viņu izteiksmes stilu, šī metode nebūtu peļama, taču, ja žargonismi bieži izmantoti paša autora tekstā, tas nav vērtējams pozitīvi. Līdzīgi trūkumi konstatējami darbā Maniaks; arī tajā daudz žargonismu, vienkāršrunas vārdu, tiešu pārnesumu no krievu valodas, piemēram: „Toreiz visa Rīgas milicija sastāvēja no krieviem”[12].

Vēl kāda nianse. Iespējams, autors darba rakstīšanas laikā ļoti steidzies, jo kļūdas konstatējamas pat abu grāmatu varoņu vārdos. Piemēram, viena no darba Observators minētajām personām Valda Vilīte sadaļā, kur publicētas fotogrāfijas, fotoparakstos vairākkārt pārtapusi Valdā Vīlītē. Kas attiecas uz darba Maniaks galveno varoni S. Rogaļovu, jāprecizē, ka milicija pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā gan meklēja Rogoļovu.

Rezumējot secināms, kaut arī ir lietas, par kurām sabiedrībai būtu vēlams zināt, ar literāro tekstu A. Grūtups nav ticis galā un nereti bijis paviršs. Par to liecina liels daudzums stilistisku kļūdu, skopā, nabadzīgā valoda, īsie, aprautie teikumi. Dīvaini, ka autors pieļāvis kļūdas pat personvārdu lietojumā. Gan Observators, gan Maniaks drīzāk uzskatāmi par diviem „kases gabaliem”. A. Grūtupam kā juristam bija viegla piekļuve dokumentiem un citiem avotiem, taču absolūti mazsvarīga šķitusi darbu literārā kvalitāte. Abas grāmatas vērtējamas kā liecības par pagājušo laiku, kā ieskats 20. gadsimta 70. un 80. gadu Latvijas kriminālistikas vēsturē, taču literārajā ziņā darbi ir vāji.

 

* Koļīt (žargonisms no krievu val.) – pratināt uz atzīšanos.

 

Raksta autore Lāsma Gaitniece ir JG redakcijas locekle.

 


 

[1] Kolmane, I. „Akcentu licējs“. – Karogs, 2008., Nr. 12., 15.-21. lpp. (citāts no 15. lpp.)

 

[2] Ginta Grūbes intervija ar Andri Grūtupu 2006. gada 9. aprīlī Latvijas Televīzijas 1. programmas raidījumā „Vakara intervija”.

 

[3] Viestura Vecgrāvja ievadvārdi A. Grūtupa grāmatai Tiesāšanās kā māksla I – Rīga: Jaunā Daugava, 2007. – 5. lpp.

 

[4] Lansdorfa, S. „Advokāta ešafots“. – Patiesā Dzīve, 2007., Nr. 23., 6.-12. lpp. (citāts no 11. lpp.)

 

[5] „Grāmata par tiesāšanos“. – Ieva, 2001., Nr. 20 (188). – 7. lpp.

 

[6] Grūtups, A. Tiesāšanās kā māksla I. – Rīga: Jaunā Daugava, 2007. – 360 lpp.

 

[7] Grūtups, A. Ešafots. – Rīga: Atēna, 2007. – 261 lpp.

 

[8] Kolmane, I. „Akcentu licējs“. – Karogs, 2008., Nr. 12., 15.-21. lpp. (citāts no 16. lpp.)

 

[9] Latīņu-latviešu vārdnīca. – Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā. – 1955.

 

[10] Grūtups, A. Maniaks. – Rīga: Atēna., 2010. – 287. lpp. (citāts no 176.-177. lpp.)

 

[11] Grūtups, A. Observators. Par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu. – Rīga: Atēna, 2009. – 200 lpp. (citāts no 25. un 26. lpp.)

 

[12] Grūtups, A. Maniaks. – Rīga: Atēna., 2010. – 287. lpp. (citāts no 22. lpp.)

 

Jaunā Gaita