Jaunā Gaita nr. 291. Ziema 2017

 

 

 

Otto Ozols

Katalonija. Spānija. Eiropas mijkrēslis.

Rakstu 15. oktobrī, divas nedēļas pēc vēsturiskā referenduma Katalonijā, kuru Spānija ar brutālām policejiskām metodēm mēģināja izjaukt. Katalāņi par spīti nemitīgiem draudiem un vardarbībai nobalsoja. 90% teica „Jā“ – par Katalonijas neatkarību. Neskaitāmas vēlēšanu urnas Spānijas policija nolaupīja, tādēļ nav precīzi nosakāms, cik cilvēku kopumā piedalījās. Raksta tapšanas brīdī Katalonijas prezidents uz laiku ir apturējis neatkarības pasludināšanu, vēlreiz dodot iespēju Spānijai sākt dialogu. Līdz šim tas ir noraidīts un nav zināms, ar ko tas viss beigsies. Iepriekš Spānija vismaz 18 reizes ir kategoriski noraidījusi jelkādas sarunas, aicinājumu uz dialogu. Gadiem ilgi Spānija ir ignorējusi miljonus savas valsts iedzīvotāju.

Kas tad patiesībā notika Katalonijā, mūsdienu Eiropā 2017. gada 1. oktobrī? Pavisam īsi un skaidri – brutāli, masveidīgi tika nospārdīti cilvēki un demokrātija. Tomēr visbriesmīgākais sekoja pēc tam. Izrādījās, ka pār Eiropu ir nolaidies īsts dubultmorāles un kolektīvās gļēvulības mijkrēslis. Mūsdienu demokrātiskā, it kā apgaismotā Eiropa izrādījās nožēlojama ilūzija. Eiropa atgādina ciematu, kurā visu acu priekšā kādā mājā vecākais un lielākais smagi piekāvis mazāko un neaizsargātāko otro pusi. Vienkārši par to, ka mazākais iedomājas kaut ko runāt par dialogu, balstiesībām un iespēju šķirties. Ko viņš vispār iedomājies? Kāda vēl te demokrātija?! Kā visdrūmākajos viduslaikos šim mazākajam tika pavēlēts aizvērties, un pēc atteikšanās paklausīt, tika pamatīgi noslānīts. Nežēlīgi, publiski un pretīgi.

Ko tikmēr darīja pārējā Eiropa? Jā, tieši tā – noskatījās, kaut ko gļēvi nomurmināja, lai tikai nenokaitinātu lielo un resno, un vienkārši uzgrieza muguru. Vēl piedraudēja, ka šķiršanās gadījumā vispār izdzīs no kopēja ciemata. Ko vēl ne – nekaunīgie, mazie iedomīgie katalāņi, kaut ko sasapņojušies par pašnoteikšanās tiesībām?! Ak, ANO cilvēktiesības paktā par to rakstīts?! Ko vēl ne? Tur daudz kas ir rakstīts! Tas attiecas tikai uz supertautām, uz izredzēto kastu – norvēģiem, dāņiem, zviedriem, somiem, igauņiem, latviešiem, lietuviešiem, poļiem, skotiem un citām pirmšķirīgām nācijām. Skaļi tas netika pateikts, bet attieksme bija nepārprotama.

Lai nevienam nebūtu šaubas – Spānijā simtiem ultranacionālistu izgāja ielās un pacēla rokas sveicienā, kas baisi atgādina laikus, kur cilvēki tika dalīti Übermensch un Untermensch. Dažām nācijām cilvēktiesības pienākas 100%, dažām – mazāk. Tātad ES politiskās elites izpratnē katalāņi pieder pie šiem „nepilnīgajiem”. Vai patiešām nav sācies kārtējais Eiropas garīgais mijkrēslis? Eiropas vadošie politiķi un meinstrīma mediji, kuri citkārt gatavi mēnešiem kliegt par ultraradikāļiem, nacisma atdzimšanu, tagad ir aizdomīgi ieturēti. Gļēvuļu ciematā lielo un vareno kaimiņu skaļi kritizēt ir bīstami. Tā var arī pats smagi norauties.

Daudzi Eiropas politiķi ar nopietniem ģīmjiem atkārtoja Spānijas propagandu, ka katalāņi ir pārkāpuši Spānijas konstitūciju. Šie liekuļi visdrīzāk to nemaz nav lasījuši. Viņi nav izlasījuši pat pirmo tās pantu. Lūk, kas tur ir rakstīts – „Spānija ir demokrātiska valsts.” Un ziniet, kas ir demokrātija – tā ir tāda kārtība, kur cilvēkiem ir tiesības brīvi paust savu viedokli, kur tiek cienīta un sargāta vārda un sapulču brīvība. Kas notika Spānijā? Cilvēkus, kuri gribēja miermīlīgi paust savu viedokli atklāti balsojot, policija vienkārši piekāva un vēlēšanu urnas atņēma ar spēku. Tā ir demokrātija? Vai tiešām Eiropas vadošajiem politiķiem ir aptumšojies prāts? Tā ir demokrātija varbūt vienīgi Putina kunga izpratnē. 

Vēl, runājot par to pašu Spānijas konstitūciju, ir jāatceras, ka tajā ir skaidri un gaiši norādīts (10. daļas 2. paragrāfā un 96. daļā), ka Spānijai ir jāievēro starptautiskās apņemšanās, pašu parakstītās vienošanās. Ja gadījumā vietējie likumi ir pretrunā ar šīm vienošanām, tad jāievēro starptautiski parak­stītās. Jau pieminētajā ANO cilvēktiesību pakta I daļā ir nepārprotami norādīts: „1. Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.”

Spānija šo ANO cilvēktiesību paktu ratificēja jau 1977. gadā. Tātad saskaņā ar jau pieminēto Spānijas konstitūciju, katalāņu tautas pašnoteikšanās tiesības bija un ir jāievēro. Vai Spānija un viņas draugi uzskata, ka ANO dokumentus var arī neievērot, jeb ievērot tikai, tā teikt, selektīvi? Te mēs nonākam vistumšākā mijkrēšļa zonā. Tieši tā reiz caur pirkstiem uz vispārējām starptautiski atzītām tiesībām raudzījās Padomju Savienība un tās līderi. Arī PSRS ietilpstošajās republikās teorētiski bija dažādās konstitūcijā noteiktas tiesības, pat – tiesība izstāties. Tomēr ja kāds par to sāka runāt, tad viņu nekavējoties sagrāba policija un cietums bija garantēts. 

Kāds tagad sarauks pieri un teiks – salīdzināt Spāniju ar Padomju Savienību ir aplami! Teiks, ka tikai t.s. „eiroskeptiķi” apgalvo, ka Eiropas Savienība ir līdzīga Padomju Savienībai. Kāds absurds – izsauktos daudzi labticīgie Eiropas Savienības aizstāvji. Taisnība – absurds. Bet pieļaujot, ka Eiropas pilsētās policija drīkst piekaut neaizsargātus savādāk domājošos, kuri noticējuši vārda brīvībai, mēs vienu dienu aiziesim gulēt Eiropas Savienībā un pamodīsimies vecajā labajā Padomju Savienībā! Demokrātijas mijkrēslis tā pa nakti piezogas nemanot.

Arī Padomju Savienībā savādāk domājošos policija drīkstēja piekaut turpat uz ielas. Arī Padomju Savienībā Staļina režīms sodīja veselas tautas, miljonus to pārstāvjus. Arī Padomju Savienībā impēriskā centra mediji drīkstēja uzspļaut jelkādai žurnālistikas ētikai un dēmonizēt oponentus. Arī Padomju Savienībā bija politiķu iecelti tiesneši, kas tiesāja politiķus, kuri bija pildījuši vēlētāju gribu, nevis impēriskā centra pavēles. Padomju Savienībā politiskajai elitei bija jāvienojas kolektīvos, publiskos melos. Dažādu līmeņa vadītāji pēc augstākas pavēles publiski atkārtoja absurdus melus, kuriem neviens neticēja.

Spānijā tieši šobrīd tā notiek. Vadošie Madrides laikraksti un TV kanāli neatpaliek no sliktākajiem Kremļa režīma paraugiem. Pēc masveida uzbrukumiem Katalonijā neaizsargātiem vēlētājiem Spānija paziņoja, ka ievainoti bija … varbūt divi, varbūt četri. Vai jūs joprojām teiksit – salīdzinājums ar Padomju Savienība ir absurds? Padomājiet vēlreiz. 

Nupat Eiropā sākas nožēlojams farss – kā pēc pavēles, daudzu ES valstu ministri, politiķi atkārto šos acīmredzamos melos. Pasaules lielākie mediji, tādi, kuriem ir stingra redakcionāla atlase, kas pārraida tikai drošticamus materiālus, ziņoja par vairākiem simtiem piekautiem un ievainotiem. To pašu apliecināja cienījamas cilvēktiesību organizācijas. To šie politiķi neapšaubāmi ir redzējuši un sapratuši, bet, tik un tā, publiski atkārto Spānijas diktētos absurdos melus. Tā viņi apkauno sevi, savus pilsoņus un diskreditē Eiropu kā demokrātisku principu savienību. Redziet, kur līdzība ar Padomju Savienību: politiķi, diplomāti vienojas kopīgos melos, pat apzinoties, ka tie ir meli, un arī pilsoņi tiem netic. Protams, ir arī daži godpilni izņēmumi, piemēram, Slovēnijas parlaments nobalsoja par Spānijas valdības policijas vardarbības nosodījumu. Arī Beļģijas premjerministrs uzdrošinājās atklāti iebilst. Bet tie ir reti izņēmumi.

Kāds, iespējams, šajā brīdī izsauksies – šī raksta autors ir sasodīts eiroskeptiķis, miera traucētājs, kurš grib izjaukt Eiropas Savienību. Un šajā brīdī mēs vēlreiz atgriežamies Padomju Savienībā, kur pastāvošās iekārtas kritiķiem piekarināja līdzīgas birkas. Nē, es neesmu eiroskeptiķis, es mīlu Eiropu, bet tādu Eiropu, kur nesit mūsu līdzpilsoņus tikai tāpēc, ka viņi iedomājušies, ka varētu baudīt tādas pašas pašnoteikšanas tiesības kā reiz baudīja norvēģi, somi, igauņi, latvieši, lietuvieši un daudzas citas Eiropas tautas.

Minēto valstu politiķi savu gļēvulību reizēm mēdz attaisnot ar kādu, skaidri sakot, pilnīgi stulbu argumentu. Viņi saka, ka katalāņiem, atšķirībā no bijušās Krievijas impērijas tautām, nav par ko uztraukties, jo Spānija tomēr ir demokrātiska valsts, un katalāņus neviens neapspiež, ja arī reizēm kādu piekauj, apmelo, politizēti notiesā. Tādēļ katalāņiem vienkārši nepiedien runāt par pašnoteikšanās tiesībām. Šajā brīdī mums jāiesaucas – Ak, vai – kas tad notika Lielbritānijā? Vai, sekojot šai „gudrajai” loģikai, Lielbritānija aplami darīja, skotiem dodot pašnoteikšanās tiesības? Tā sanāk no viņu teiktā. 

Kā labi zināms, Lielbritānijas karaliene esot paudusi prieku uzzinot, ka skoti referendumā nolēma palikt kopā ar pārējo Lielbritāniju. Tomēr – ko karaliene teica pirms referenduma? Elizabete II bija lakoniska – Tā ir Skotijas tautas izvēle! Viņas un pārējo britu uztverē skoti bija, ir un būs pilntiesīga tauta, kura pelnījusi cieņu kā līdzvērtīga jebkurai citai tautai. Britu valdība neuzskatīja skotus par lemt nespējīgu, neattīstītu pseidotautu, kurai nepieciešama„vecākā brāļa” uzraudzība. Te nav runa par atšķirīgām konstitūcijām vai likumiem. Te ir runa tikai un vienīgi par attieksmi. Spānijas karalis pēc policijas vardarbības orģijām Katalonijā neatrada par vajadzīgu izteikt nevienu līdzjūtīgu, saprotošu vārdu katalāņiem. Acīmredzot, Spānijas elites uztverē katalāņi kā tauta nav pat līdzjūtības cienīgi, nemaz jau nerunājot par izvēles tiesībām, kādas tika dotas skotiem. Par mēģinājumiem paust savu izvēli viņus vienkārši jāsit, jāpazemo un karalim tas ir pa prātam. Vai kāds tagad var pārmest, ka katalāņi par šo karali vairs neko negrib ne dzirdēt? 

Un vēl, pat it kā izglītotās Eiropas sabiedrībās klīst dažādi maldīgi aizspriedumi par katalāņiem. Tos izplata Spānijas ultranacionālisti un daudzi tiem nekritiski notic. Jāatceras, ka katalāņi nav kaut kāda spāņu apakšnācija, katalāņu valoda nav kaut kāds spāņu valodas dialekts, kā to daudzi kļūdaini uzskata. Katalāņu valoda ir starptautiski, akadēmiski atzīta par unikālu, patstāvīgu valodu. Labi izglītots cilvēks taču būs redzējis pasaules valodu koku, kurā romāņu valodu pudurī ir atsevišķi, uzsveru – atsevišķi atzari spāņu, portugāļu, itāļu, franču un arī katalāņu valodai. Katalāņu valoda no spāņu valodas ir vismaz tikpat atšķirīga, kā norvēģu no zviedru, igauņu no somu, ukraiņu no krievu, latviešu no lietuviešu. Katalāņi ir viena no senākajām Eiropas pamattautām ar savu unikālu valodu, vēsturi, identitāti.

Šobrīd, kad pār Eiropu tiešām ir nolaidies mijkrēslis, ir laiks atcerēties viena no spožākajiem 20. gadsimta domātājiem, izcilā diplomāta un bijušā Igaunijas prezidenta Lennarta Meri vārdus. 1993. gadā viņš teica zīmīgu runu ar nosaukumu – „Kur sākas Eiropas identitāte?” Tajā viņš ukraiņiem veltī vārdus, kurus var attiecināt arī uz katalāņiem – Jebkurai tautai aicinājums atteikties no pašnoteikšanās tiesībām ir pļauka tās pašapziņai. Un nu, 2017. gadā, mūsdienu Eiropā, katalāņus par vēlēšanos paust pašnoteikšanos visas pasaules priekšā fiziski izpļaukāja un apspārdīja, bet Eiropas komisija to nodēvēja par „samērīgu policijas rīcību”. Eiropas Savienība un Spānija ir izrādījusi katalāņiem tādu pašu augstprātību, kā reiz Putins ukraiņiem – viņš kādā sarunā ar ASV prezidentu teica – „Ukraina taču nav īsta valsts”. Tātad ukraiņi nav savas valsts cienīgi. Šobrīd šī pati attieksme redzama ES un Spānijas attieksmē pret katalāņiem. Vai tas nav prāta aptumsums?

Vēlāk, 2000. gadā savā slavenajā Zalcburgas runā Lennarts Meri teica vēl ļoti zīmīgus vārdus, ko šobrīd varam droši attiecināt uz Kataloniju: Mūsu pasaule neaug, taču valstu skaits pieaug. Nav nekādu zīmju, ka šī tendence rimsies. Mazo valstu skaits pieaugs arī turpmāk, un pasaule būtu vieglprātīga, ja aizvērtu acis šīs realitātes priekšā. Mazo valstu skaits var palielināties tikai uz lielo valstu rēķina. Pasaules daļās ar demokrātisku dzīves kārtību šī palielināšanās atrisina spriedzi un modina jaunu radošu potenciālu, taču pasaules nedemokrātiskajās daļās tā rada sasprindzinājumu un atmodina krīzes perēkļus. Pēdējais īpaši attiecas uz tiem reģioniem, kur koloniālās attiecības baro totalitārismu vai pretēji, kur totalitārs dzīvesveids ir saglabājis koloniālās attiecības.

Te gan jāatceras, ka Katalonijas gadījumā mēs nevaram runāt par „mazu” valsti. Katalonija ar saviem 7,5 miljoniem iedzīvotāju ir krietni lielāka par, piemēram, Dāniju, Norvēģiju, Somiju un visām trīs Baltijas valstīm kopā. Ekonomikas jaudas ziņā, tā ir viena no dinamiskākajām, spēcīgākajām tautām Eiropā. 

Vēl daudzi tuvredzīgie Eiropas politiķi biedē sabiedrību ar Eiropas sašķelšanas briesmām. Kaut gan apskatoties kartē pirms 150 gadiem nebija ne Īrijas, ne Norvēģijas, ne Somijas, ne Čehijas, ne Ungārijas … nebija liela daļa no Eiropas valstīm. Tagad tās ir. Vai tas ir padarījis Eiropu vājāku? Tieši pretēji – Eiropa ir vienotāka, mierīgāka un spēcīgāka nekā jelkad iepriekš. Vai mēs spējam iedomāties Eiropu bez minētajām valstīm – vai viņām lielākas stabilitātes vārdā būtu jāatgriežas pie veco impēriju tautu sāniem un patronāžas? Nē, Eiropu apdraud nevis valstu dažādība, bet gan ilgstoši neatrisināti konflikti starp tautām, cilvēktiesību pārkāpumi, valsts neattaisnotā varmācība pret pašu pilsoņiem.

Eiropas varenība nebalstās uz dabas resursiem – naftu, zeltu, gāzi. Tā balstās uz vērtībām. Tas ir Eiropas stabilitātes, labklājības un uzplaukuma pamatā. Nododot šīs vērtības, mēs atveram durvis uz pašas Eiropas tumšo pagātni. Reiz 30. gados Eiropa noskatījās, ka kāda lielvalsts nodeva demokrātiju, vēlāk iztirgoja mazāko tautu intereses, un tas beidzās ar katastrofu. Visa pamatā bija tieši demokrātisko principu nodošana, to izmainīšana reālpolitiskā sīknaudā. Tas tika darīts it kā šķietama miera vārdā, bet stabilu mieru nevar iemantot graujot pašus pamatus.

Kāda ir izeja no šīs situācijas? Vispirms jāsaprot, ka esam aizgājuši tālu par tālu. Tāpat ir jāsaprot, ka Katalonijas neatkarību noliegt uz visiem laikiem nevar. Nevienas attiecības, kas balstītas uz varmācību, nav un nevar būt ilgtspējīgas. To jāsaprot visai Eiropai un īpaši Spānijai. Un jo ātrāk, jo visiem labāk, īpaši jau pašai Spānijai. Katalonijas neatkarību no Spānijas nevarēs noliegt, tāpat kā ar dakšām nevarēs mainīt straujas upes straumi. Spānijas tautai, tās politiķiem ir jāparāda ārkārtēja drosme pieņemot faktu, ka spāņi un katalāņi turpmāk var būt brāļi un labi kaimiņi, katrs savā valstī. Sabiedrotie reģionā un starptautiskajā arēna. Visām pārējām Eiropas valstīm, Eiropas Savienībai, ir laiks attapties no prāta mijkrēšļa. Jo Katalonijā 1. oktobrī notika uzbrukums ne tikai katalāņiem, tas bija uzbrukums Eiropas pamatu pamatam – demokrātijas un cilvēktiesību principam. 

Pretējais ceļš ir ceļš uz nekurieni. Ir laiks attapties. Jo šodien piekāva neaizsargātos katalāņus, rīt piekaus kādu citu. Varbūt tevi pašu. Jo Eiropas sabiedrības jau būs pieradinātas, ka noteiktos brīžos ir jāpaklusē vai jāpagriež galvu citā virzienā. 

Ir laiks attapties, izrādīt cieņu katalāņu drosmei un aicināt Eiropas valstu augstākos politiķus nekavējoties atgriezties pie augstākajiem demokrātijas pamatprincipiem. Tam ir nepieciešams godaprāts, gudra drosme un patiess gara spēks. Tieši tāds, kādu mēs šodien redzam katalāņu tautā. Viņi ir pelnījuši būt uzklausītiem. Daudz gadsimtos pārcietuši neskaitāmas vajāšanas, valodas aizliegumus, koncentrācijas nometnes, izdzīšanu trimdā un līderu nogalināšanu, viņi ir pelnījuši cieņu. Mūsdienu Eiropā cilvēkus, kuri turpina ticēt demokrātijas idejām, nedrīkst iebiedēt un pārmācīt ar stekiem. Viņi ir jāaizstāv ikvienam godīgam eiropietim. 

 

Otto Ozols vidū starp sagaidītājiem Barselonā savā 480 km pārgājienā pa Katalonijas Ceļu (Via Catalana) š.g. aprīlī
Skat. <
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/politika/item/40689-katalonija-iet-baltijas-celu>

 

Par Otto Ozolu skat. JG290 34. lpp

 

Jaunā Gaita