Jaunā Gaita nr. 291. Ziema 2017

 

 

 

Lāsma Gaitniece

Dziednīca koka barakā

Fragmenti no Lāsmas Gaitnieces grāmatas Dziednīca pie jūras. Versija par Liepājas medicīnas vēsturi (SIA „Vesta-LK”, sērija „Laika grāmata”, 2017.).

 

Pirms Liepājā uzcēla ārstniecības iestādi, ko mūsdienās daudzi dēvē par „veco” slimnīcu, pašā pilsētas centrā Kungu ielā starp Apšu un Ganību ielām atradās neliela, no koka celta baraka, kurā no 1830. gada tika ārstēti sasirgušie liepājnieki. Izveidot Liepājā slimnīcu ieteica birģermeistars Fridrihs Got­frīds Šmāls. Šīs ārstniecības iestādes vadītāji bija toreizējie Liepājas ārsti jeb, kā viņi dēvēti vēstures avotos, „pilsētas fiziķi”: Kārlis Ulrihs Folbergs (Karl Ulrich Vollberg), Francis Roberts Johansens (Franz Robert Johannsen) un viņa dēls Dr. med. Oskars Johansens (Oskar Johannsen). Protams, minētie ārsti nebija pirmie, kuri liepājniekiem sniedza medicīnisko palīdzību, pirms viņiem praktizēja vairāki citi, taču ne ar atbilstošu izglītību. Līdz brīdim, kad uzcēla pirmo ārstniecības iestādi, medicīniskos pakalpojumus snieguši galvenokārt bārddziņi, pirtnieki, vecmātes un vārdotājas. Pirmais ārsts, kuram bija universitātē iegūta medicīniskā izglītība, Liepājā praktizējis tikai 18. gadsimtā. Viņa vārds ir Gothards Vilhelms Gurbands (Gotthard Wilhelm Gourband;1735.-1818.).

Iemesls, kādēļ 19. gadsimta pirmajā pusē nelielajā Kurzemes pilsētiņā Baltijas jūras krastā steigšus tika iekārtota slimnīca, bija pēkšņie slimību, īpaši infekciju, uzliesmojumi un centieni apturēt to izplatību. 1830. gada 1. martā vācu valodā iznākušā laikraksta „Libausches Wochenblatt” pirmajā lappusē atrodamas ziņas par enerģisku cīņu pret infekcijas slimībām. Ir aicinājums vakcinēt bērnus pret bakām, pretējā gadījumā draudot naudas sods. Turpat arī aprakstīts, kā jārīkojas, lai no bīstamās slimības izvairītos, kā arī minēti tās simptomi un līķu apglabāšanas noteikumi. Līdzīgi paziņojumi publicēti arī holeras straujās izplatības dēļ. Jāpiebilst, ka lielākā daļa tā laika avīzēs atrodamo ziņu, kam saistība ar ārstniecības iestādi, pēc satura ir līdzīgas: vai nu kāds no Liepājas ārstiem piedalījies labdarības pasākumos, vai arī noticis nelaimes gadījums, kurā cietušais aizvests uz slimnīcu un tur miris. 1837. gada izdevumā „Libausches Kalender” atrodamas ziņas, ka Liepājā bijuši 638 nami un to skaitā arī „pilsētas slimo nams”.

Viens no senākajiem pilsētas slimnīcas dibināšanas laika dokumentiem atrodas Liepājas Arhīvā. Tā ir 1835. gada 18. jūlijā Jelgavas pilī izdota civilgubernatora instrukcija apgabala lazaretēm Kurzemes guberņā. Tur par šo laika posmu atrodami interesanti fakti, tādēļ ir vērts instrukciju nedaudz citēt: „Apgabala lazaretes Kurzemes guberņā domātas galvenā kārtā slimniekiem no iekšējās apsardzības, vajadzības gadījumā arī slimniekiem no cauri ejošām armijas daļām (komandām). Atļauts uzņemt arī privātslimniekus, ja telpas to atļauj, pret likumīgo samaksu. Privātslimniekiem tūlīt pēc iestāšanās jāiemaksā mēnesi uz priekšu 22 rubļi un 50 kapeikas par uzturu. Ja izrakstās pirms mēneša, nekā neatmaksā; ja uzturas ilgāk, tad par katru nākamo dienu maksā 75 kapeikas. Bez maksas slimniekus neuzņem – vienīgi, ja pilsēta apņemas maksāt no saviem līdzekļiem. Karavīrus ar dokumentiem pieņem katrā laikā, privātos tikai rīta stundās, kad slimnīcā atrodas apgabala ārsts. Nedziedināmos neuzņem nemaz. Katru slimnieku tūlīt nomazgā vannā, ieģērbj tīrā slimnīcas veļā un drēbēs, liek sagatavotā gultā, un ārsts nozīmē ēdienu un ārstēšanu. Slimniekus sadala pēc iespējas pēc slimībām, lipīgie jāliek atsevišķi.”

No šodienas viedokļa gluži vai eksotiski šķiet ēdieni, kas ap 19. gadsimta pirmo pusi un vidu tika doti uzturā slimniekiem. Liepājas slimnīcā bija atsevišķi 4 veidu ēdienu galdi. Atkarībā no tā, kādu diētu ārsts slimniekam parakstīja, viņam pienācās noteikts uzturs. Produktu sarakstu nākamai dienai izrakstīja ārsts un vakarā to iedeva ekonomam.

Minētajā dokumentā tālāk seko veļas uzskaitījums. Katram slimniekam bija paredzēti 3 krekli, 6 spilvendrānas, 3 virspalagi, 3 palagi, 2 dvieļi, 3 drānas, 3 naktscepures, 3 pāri zeķu, 2 gultas maisi un 2 ar salmiem pildīti spilveni, ka arī 2 vasaras halāti, 2 vasaras (plānās) segas, 1,5 ziemas halāti, 1,5 ziemas segas, 2 pāri ādas tupeļu. Tāpat sava kārtība bija, apzīmogojot slimnīcas veļu: kašķa un venērisko slimību pacientiem veļa tika zīmogota ar sarkanas krāsas zīmogiem, bet pārējiem – ar melnas krāsas zīmogiem.

Savus slimniekus Liepājas slimnīcas pirmsākumos ārsts apmeklēja vismaz reizi dienā no rīta, bet vajadzības gadījumā arī vakara stundās, kad viņš ekonomam rakstīja ēdienu pieprasījumu. Katram pacientam bija slimības vēsture – „ckopбный лucm” („ciešanu lapa”). Tajā tika aprakstīta slimības gaita.

Apgabala ārstam bija palīgs, kura pienākumos ietilpa pagatavot zāles un izsniegt tās sirdzējiem, taisīt klistīrus un veikt citas manipulācijas. Turklāt viņam bija jābūt vienmēr atrodamam slimnīcas telpās. Savukārt slimnieku kopējiem bija precīzi jāpilda ārsta pavēles, pret slimniekiem jāizturas saudzīgi un jābūt laipniem, pacietīgiem. Savukārt slimniekiem bija jābūt paklausīgiem, viņi nedrīkstēja pamest slimnīcu un pieņemt apmeklētājus ārpus noteiktā laika. Viesi slimniekus varēja apciemot trešdienās un svētdienās no plkst. 14 līdz 17. Ja kāda iemesla dēļ viesim bija vajadzība nākt citā laikā, tad to varēja darīt tikai ar speciālu rakstisku atļauju. Kad pie slimnieka bija atnācis ciemiņš, slimnieku kopējam obligāti bija jāatrodas klāt. Viņš uzmanīja, lai apmeklētājs sirdzējam neiedotu vai arī neaiznestu prom pārtikas produktus. Pie slimnieka nedrīkstēja atrasties nauda un citas vērtīgas lietas; tās, iestājoties slimnīcā, bija jānodod glabāšanā. Nevienam slimniekam nedrīkstēja piemērot miesas sodus, taču, ja sirdzējs bija izdarījis ko īpaši sliktu, tad viņu fiziski varēja sodīt vienīgi pēc atveseļošanās un izrakstīšanas no ārstniecības iestādes.

Līķus apglabāja ne agrāk kā 72 stundas pēc nāves iestāšanās, vienīgi no infekcijas slimībām mirušos, kā arī pūstošus līķus bija atļauts apglabāt ātrāk. Ja slimnieks nomiris pēkšņi, obligāti bija jātaisa autopsija. Mirušos apglabāja kreklos, līķautos un zārkos.

Vienas no pirmajām pārmaiņām dziednīcā notika 1839. gadā, kad Liepājas pilsētas vecāko sapulcē tika pieņemts lēmums ārstniecības iestādē ieviest dežūru grāmatu, kur jāatzīmē visi svarīgie notikumi. Pilsētas „tēvi” katrs ik pārmaiņus vienu nedēļu ieradās slimnīcā uz dežūru un akurāti pierakstīja iespaidus. Citēšu dažus no tiem. 1839. gada 15. aprīļa ieraksts: „Šodien ievietoti 10 slimnieki no Narvas mednieku pulka. Citādāk - nekas sevišķs.” Aprīlī slimnieku skaits bija 9 - 15 - 8 - 17, no kuriem visi bija no Narvas mednieku pulka. Kāds cits ieraksts 1839. gada 13. maijā: „Gaļa atsūtīta tik slikta, ka nevarēja lietot un bija jāsūta atpakaļ. Paredzētās gaļas zupas vietā uzvārīja labu sviesta putru.” Ieraksts 1839. gada jūlijā: „Dežūru saņēmu pienācīgā kārtībā. Slimnīcā atrodas 22 karavīri.”

Vēl viens dokuments, kur atrodamas ziņas par laika posmu no 1870. līdz 1880. gadam par dziednīcu Kungu ielā, ir revīziju - atsauksmju grāmata [Pašlaik dokuments glabājas Liepājas Arhīvā]. Revīzijas veica kara priekšniecība, ieraksti grāmatā ir gan krievu, gan vācu valodā. Lielākā daļa atsauksmju ir cildinošas gan par slimnieku kopšanu un viņu prasmīgu izvietošanu, gan par dziednīcas ēdiena kvalitāti. Tikai viens revidents bijis neapmierināts ar sodrējiem apkvēpušajām ārstniecības iestādes sienām.

Liepājas slimnīca Pirmā pasaules kara laikā.                                            Foto no Liepājas Muzeja fondiem.

 

Dziednīcas pagalms ar pāviem, stirnām un aunu

Gandrīz vienlaikus ar Liepājas slimnīcas korpusu būvi sāka domāt arī par ārstniecības iestādei piegulošās teritorijas labiekārtošanu un tās praktisku izmantošanu. Ilgus gadus dziednīcas pagalms – plaša teritorija – bija patiesi pievilcīga vieta, kur mediķi un slimnieki atpūtās un devās pastaigās.

Pie slimnīcas audzēja ziedus un dārzeņus, kā arī iestādīja daudzu šķirņu kokus. Viss tika rūpīgi izlemts: kādus augus stādīs un kurā vietā tie vislabāk iederētos. Pat plānojot pilsētas budžetu, tika iekļauts atsevišķs punkts, ka jāpiešķir līdzekļi ārstniecības iestādes teritorijas apstādījumiem. Jau 1887. gadā starp Liepājas slimnīcu un kāpām tika sastādīts milzīgs skaits parasto priežu, austriešu melno priežu, egļu un citu koku. Kāpas, kas no korpusiem atrodas netālu, tika apstādītas ar kārkliem un papelēm. Savukārt ap kapličas stilā projektēto „līķu namu” jeb morgu, kur mūsdienās atrodas Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra Liepājas nodaļa, iestādīja sēru bērzus un sudrabpapeles. Starp morgu un slimnīcas 5. nodaļu pat izveidoja gulbju dīķi. Tajā cēlie putni jutušies visnotaļ omulīgi, savukārt ap dīķi izvietoja soliņus, kur ārsti un slimnieki varēja apsēsties un baudīt dabu.

Pirmā pasaules kara laikā, 1916. gadā, pilsētu piemeklēja dizentērijas epidēmija, tādēļ tika nolemts ārstniecības iestādes teritorijas dienvidrietumu pusē izcirst krūmus un kokus, lai ierīkotu teltis slimniekiem un pie viena sakārtotu infekcijas slimību baraku. Lai sekmīgi izveseļotos, nepieciešams labs uzturs, taču kara laikā to nodrošināt nebija iespējams. Ēdiens bijis visai pieticīgs gan slimniekiem, gan mediķiem; dziednīcas personāls esot saņēmis tikai 50 gramus sviesta nedēļā, taču slimnieki vēl mazāk. Tās medicīnas māsas, kuras kopa difterijas slimniekus, kā atšķirības zīmi ap roku nēsāja apsietu sarkanas krāsas lenti. Māsas, kurām sarkano lenti nēsāt aizliedza reliģiskā piederība, to drīkstējušas sev apsiet ap plecu. Savukārt 1917. gadā Liepāju skāra tīfa epidēmija.

Rūpes, lai slimnīcai piegulošā teritorija būtu sakopta un skaista, turpinājās arī starp abiem pasaules kariem – pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. 1922. gadā dziednīcas pagalma uzkopšanas darbos pilsētas dome nodarbināja bezdarbniekus. Viņi ar ķerrām saveduši smiltis, izveidojuši uzkalniņu, rūpējušies par puķudobēm un strūklaku, audzējuši sakņaugus ārstniecības iestādes virtuvei.

Slimnīcai pat piederējušas 9 govis, kas ganījās parkā, cūkas, aitas, teles un ap 50 vistu. Dzīvniekus un mājputnus baroja ar spirta dedzinātavas jeb brūža atkritumiem. Turpat pastaigājies arī melnais stārķis un pāvu pāris. Pēdējie dziednīcas teritorijā uzturējušies gan pavisam neilgu laiku, jo ar savu trokšņošanu traucējuši slimniekus, tādēļ pāvus 20. gadsimta 30. gados atdāvināja Rīgas pilsētai.

Lieki piebilst, ka pēc Otrā pasaules kara slimnīcas pagalmu neviens vairs īpaši nekopa, protams, ja neskaita sētnieku. Kā sarunā atcerējās Gunārs Valters – ilggadējs Liepājas slimnīcas galvenais ārsts – vienu brīdi pēc kara ārstniecības iestādē strādājis dārznieks Zīverts, taču drīz vien šī štata vieta tikusi likvidēta. Savukārt visi lielie, speciāli stādītie koki ar saknēm izgāzti 1969. gada novembra vētras laikā, kuru tās intensitātes un nodarīto postījumu dēļ liepājnieki atceras vēl šodien.

Aptuveni 50. un 60. gadu mijā slimnīcas teritorijā dzīvība tomēr atgriezusies. Vairāki ārsti, kuri bija arī kaislīgi mednieki, Gunārs Valters, rentgenologs Rūdolfs Hermers, ķirurgs Māris Blūms un citi no meža atveduši mežsarga dāvinātu stirnu mazuli, ko medicīniskais personāls nosaucis par Jurīti. Ar laiku radusies pat vesela stirniņu un buciņu saime. Turpat, pie Infekcijas slimību nodaļas kāpnēm, kas no slimnīcas galvenā korpusa atradās vistālāk, tie tikuši padzirdīti un apmīļoti. Kā vienā no sarunām atcerējās nu jau Mūžībā aizgājusī ārste infektoloģe, 10. nodaļas ilggadējā vadītāja Zoja Sevastjanova, reiz ķirurgam Helmutam Klēšmitam kādai no stirnām pat nācies pieņemt dzemdības. Taču arī šie laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos. Kādā rudens naktī 20. gadsimta 60. gadu nogalē pie Infekcijas slimību nodaļas no Jūrmalas ielas puses piebraukusi smagā mašīna, no tās izkāpuši vairāki jauni vīrieši un stirnas likvidējuši.

Cilvēku nežēlība pret dzīvniekiem izpaudusies jau agrāk – kāds no slimniekiem ar degošas cigaretes galu izdedzinājis buciņam Jurītim aci. Pēc šī atgadījuma dzīvnieks kļuvis agresīvs un, kā atceras ārsti, tas kādam slimniekam no aizmugures klusi pielavījies klāt un viņu nogāzis zemē. Rezultātā slimniekam bija lauzta kāja. Vēl 20. gadsimta 50. gados slimnīcas teritorijā garā saitē bijis piesiets kāds ļoti resns auns ar milzu ragiem, no kura tika ņemtas asinis Vasermana reakcijas noteikšanai. Arī tas bijis neganta rakstura dzīvnieks, jo reiz, kā atcerējās Gunārs Valters, paslepus no mugurpuses pielavījies ārstam Šubertam un viņu notriecis zemē ar visu cigareti. No tā laika, izņemot ežus, vāveres un baložus, varbūt vēl kādu zalkti, cita dzīvā radība te vairs nav manīta.

Jāpiebilst, ka parks un jūras tuvums tika izmantots arī fizisku aktivitāšu veikšanai. Bijusī medicīnas māsa Austra Valtere atceras, ka laikā, kad slimnīcas teritorija bija „biezi apdzīvota”, vasarās pēc dežūrām medmāsas un arī ārsti gājuši uz pludmali peldēties, spēlēt volejbolu vai vienkārši pastaigājušies gar jūras krastu. Turklāt visiem tas ļoti paticis.

 

Tikumīgas, fiziski spēcīgas un veselas

Liepājas „vecajā” slimnīcā strādājuši daudzi talantīgi ārsti, taču lielas problēmas bijušas ar vidējo medicīnisko personālu. Šī iemesla dēļ, sākot ar 1907. gadu, ārstniecības iestādes telpās regulāri apmācīja slimnieku kopējas. Kursi ilga 10 mēnešus un to beidzējas ieguva tiesības praktizēt kā medicīnas māsas. Minētajos kursos uzņēma meitenes, kuras bija ne jaunākas par 18 gadiem, tikumīgas, fiziski stipras un veselas. Ja meitene, kura vēlējās mācīties, slimoja ar kādu no hroniskajām slimībām, viņu kursos neuzņēma.

Tika stingri noteikts: kursantēm nekavējoties jāpilda visas pavēles un viņas nedrīkst aizmirst, ka slimnīca nav vieta patīkamai laika pavadīšanai. Kursanšu skaits bija neliels. Mācību laikā viņas dziednīcā strādāja pilnu darba dienu no 9 līdz 17, bet lekcijas notika klusajā stundā vai vēlu vakarā pēc darba. Kursos pasniedza tikai piecus mācību priekšmetus: anatomiju, fizioloģiju (padziļināti), mācību pārsiešanā un pirmās palīdzības sniegšanā nejaušu saslimšanu, kā arī nelaimes gadījumos, ko pasniedza Dr. med. Jēkabs Alksnis, higiēnu un dietētiku jeb dietoloģiju. Par kursanšu uzcītību un sekmēm mācību procesa laikā, kā arī viņu uzvedību ārpus slimnīcas sienām bija jāatbild kursu „priekšniecei” Rozenfeldes jaunkundzei. Viņa bija impozanta dāma, kura izcēlās ne tikai ar ārkārtīgu stingrību pret meitenēm, bet arī savu īpatnējo izskatu, kas varējis pat iedvest bailes. Kursantēm bija tikai viena brīva pēcpusdiena divu nedēļu laikā. Ja vakarā vēlējās kurp doties, bija jālūdz atļauja priekšniecei. Ja kursante vēlējās apmeklēt teātra izrādi, Rozenfeldes jaunkundze vienmēr pieteikusi, ka plkst. 22 obligāti jābūt atpakaļ. Viņas guļamistaba bija telpā, kur vēlāk atradās Traumpunkts, tādēļ aizlavīties garām nepamanītai bija ļoti grūti. To gan varēja izdarīt, „sarunājot” ar šveicaru. Ārpus dziednīcas teritorijas kursantēm bija aizliegts parādīties uzkrītošā apģērbā un frizūrā.

Minētos kursus pabeidza medicīnas māsas Amālija Makvarte, Emīlija Volantkeviča, Pūrmane, Ernšteine, Gripalte un citas. Šīs māsas visu mūžu veltījušas darbam Liepājas slimnīcā.

Vēstures avotos minēts kāds neparasts fakts, ka 1919. gadā medicīnas māsa Rēriha atlaista no darba, jo slimniekam stāstījusi, ka ār­sta parakstītās zāles viņam nepalīdzēs un ka no tām, starp citu, jau daudzi miruši... Arī operāciju māsa Klāra Šteinerte zaudējusi darbu, kam par iemeslu bijusi viņas trokšņainā uzdzīve dziednīcas telpās. Savukārt no Infekcijas slimību nodaļas 1912. gadā atlaista slimnieku kopēja, jo viņa darba laikā cepusi pankūkas un slimniekus atstājusi bez uzraudzības.

Jauns posms medicīnas māsu apmācīšanā Liepājas slimnīcā sākās tikai 1921. gadā, kad dziednīcas galvenais ārsts Dr. med. Aleksandrs Kaire izveidoja divgadīgu Žēlsirdīgo māsu skolu. Tajā strādāja seši lektori un pirmajā gadā sāka mācīties 13 audzēknes, no kurām skolu 1923. gadā beidza tikai četras. Tas galvenokārt saistīts ar sarežģītajiem materiālajiem apstākļiem. Tikai nesen bija beidzies Pirmais pasaules karš un ne visas topošās medmāsas divus gadus varēja dzīvot bez algas.

Lai iegūtu žēlsirdīgās māsas diplomu, audzēknēm bija sekmīgi jānokārto eksāmeni. Katrai jaunajai māsai pirms diploma saņemšanas un svinīgā brīža, kad virsmāsa viņai apsēja māsu lakatu, bija jādod īpašs solījums strādāt pēc vistīrākās sirdsapziņas, vienmēr būt laipnai, pieklājīgai, tikumīgai, saticīgai, kā arī paplašināt savas zināšanas. Interesanti, ka lielākā daļa medicīnas māsu 20. gadsimta 20. gados arī dzīvojušas tajā slimnīcas nodaļā, kurā strādāja.

Dibinot Žēlsirdīgo māsu skolu, A. Kaire problēmu ar vidējā medicīniskā personāla trūkumu dziednīcā uz kādu laiku sekmīgi atrisināja.

20. gadsimta 30. gados skolas beidzēju skaits jau bija par 20 māsām lielāks, taču tad radās cita – pretēja – problēma. Proti, izglītoto māsu skaits bija par lielu un ārstniecības iestāde nespēja viņas visas nodrošināt ar darbu. Tikai dažas pēdējā Žēlsirdīgo māsu skolas izlaiduma absolventes varēja palikt strādāt slimnīcā, bet pārējām bija jāmeklē sev darbs pašām. Šī iemesla dēļ 1932. gadā skolu likvidēja. Vēl viens iemesls bija trūcīgie materiālie apstākļi, jo ne Liepājas pilsētas valde, ne Sarkanais Krusts Žēlsirdīgo māsu skolu vairs nevēlējās finansēt. Mācību iestāde vienpadsmit pastāvēšanas gados sagatavoja 88 diplomētas māsas.

Žēlsirdīgo māsu skolu atkārtoti atvēra tikai 1937. gada 31. jūlijā, bet Otrā pasaules kara gados tās darbība tika pārtraukta vēlreiz. Šajā laikā to pabeidza māsa Alma Blūma, kura savas zināšanas ilgajos darba gados tālāk nodevusi ne vienai vien kolēģei un pat ārstiem. Viņas skolnieces Ausma Blikerte un Austra Valtere māsu A. Blūmu raksturo kā ļoti stingru, prasīgu un zinošu, kuras darbības laikā slimnīcā viss spīdējis un laistījies.

Pēc Otrā pasaules kara ļoti trūcis ne tikai ārstu, bet arī māsu, jo daudzas bija gājušas bojā, tādēļ par medmāsām sāka strādāt slimnieku kopējas. Viņas atbilstošu izglītību ieguva pakāpeniski, speciāli organizētos kursos.

Liepājas medicīnas skola sāka darboties 1945. gadā. Kā vienā sarunā atcerējās šīs skolas 1948. gada absolvente – ilggadēja Valsts galvenā tiesu medicīnas eksperte, Dr. med. h. c. Velta Volksone (dzimusi Kūlēna), pirms pārcelšanās uz jaunajām telpām Liepājas centrā Republikas ielā, medicīnas skola atradās slimnīcas Psihiatriskās nodaļas 1. stāvā un tās audzēknēm bijis ērti apmeklēt prakšu vietas turpat, ārstniecības iestādes nodaļās, kā arī morgā. „Kad mācījos medicīnas skolā, vienreiz pielavījos pie morga logiem un paslepus skatījos, kas tur iekšā notiek. Tad pirmoreiz arī redzēju, kā kāds korpulents vīrietis gados veic autopsiju.” Vēl viņa atceras, ka skolas vadībā darbojusies kāda Krievijas latviete, uzvārdā Saratova, kura, ja audzēknes, viņu uzrunājot, teikušas: „Kundze!”, esot atbildējusi: „Nelamājiet mani!”

Neilgu laiku Liepājā pastāvējusi arī Feldšeru skola, kur gan pārsvarā mācījās puiši. Savukārt šīs skolas ķirurģijas pasniedzējs, ārsts Gunārs Valters zina stāstīt, ka lielākā daļa viņa audzēkņu pēc Feldšeru skolas beigšanas tālāk devušies studēt medicīnu uz Rīgu.

 

Viens no slavenākajiem Liepājas „vecās” slimnīcas iemītniekiem – Jurītis.

Fotogrāfiju Lāsmai Gaitniecei dāvinājis ārsts Gunārs Valters.

 

Lāsma Gaitniece, née Ģibiete – Jaunās Gaitas līdzredaktore, publiciste un lektore, Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Sešus gadus docējusi latviešu valodu Rietumungārijas Universitātē. Regulāri publicējas izdevumos Laiks, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, JG u.c. Doktorantūras studente un latviešu valodas lektore Rīgas Tehniskās Universitātes E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātē.

Skat. arī Gaitnieces recenzijas Grāmatu nodaļā.

 

Jaunā Gaita