Jaunā Gaita nr. 291. Ziema 2017

 

 

Uldis Bērziņš

 

 

 

Debesu sotņa. Gribēju, bet nesatiku

Neviens tak netaisījās augšā,

Ne jaunais zēns, ne resnais vīrs,

Tā – nejaušība. Sasit plaukstas!

Tu – dubļos, gars – tur augstu virs

 

Cik nejaušība tomēr – jauša,

Tu lūpas jaut un čukstu dzird;

Jo nāve – tāda jauna auša,

Un viegli mīlēt, viegli mirt

2016

 

 

Jaunajos žīdu kapos. Idille

Ar smuko komponisti un ar Čīles vīnu kapos pasēdējām, jau delna zem mēteļa. Dievs liecinieks – cik ilgi, gari mūži: astoņdesmit, septiņdesmit, nu, te, rau, četrdesmit. Igauņu grāmatā to izlasīju, kurpnieka meitiņai tad bija četri, nākamvasar pieci. Pusmuļķīte, bērnu namā saka. (Meitiņ, meitiņ! Tev noslaucīšu deguntiņu ar siltu delnu!) „Ja divreiz pasaka, tad saprot jau visu. Tik sirsnīga, jā, grib būt līdzdalīga, vislaik skatās acīs,” – teicis direktors. „Jā, tantīt, gribu tev palīdzēt” – un izņem večai lupatu no rokas. „Ei ole! Žīdiete nevarēs te palikt. Mēs atbildam par mūsu bāreņiem!” – Nu, vai tad liela māksla? Tak varējāt! – Jūs sausām acīm vedāt bērnu vāciem: „Wo muss ich unterschreiben?”

Atkal pie plāksnes apstājos, pie otras: Dievs liecinieks!

2017

 

Zirnis ēd. Idille

Pie valodas kā pie plīts, manas meitenes, manas dāmas! Gočen, kā klasē ar godvārdu zvērējām! – ne tā jums jāsaka, meitenes: gnocchi! Ne spāņu, tā tak itāļu mēle: tupeņu ņukucīši ir ņoki un nevis gnoči, tāda ir mūsdienu kulinārija. Uzprasiet Autoru tiesībās: semantika ir tikpat aizsargāta kā garšas kārpiņas! Labāk staigāju neēdis, nekā ņemt mutē diletantisku atveidi. Valoda ir no svara kā ēdot, tā dzeŗot – nevaru dabūt pār lūpu šmakouku čyuliski.

Palaidiet vietu! Manam džekam štovētie kāposti smeķē.

Biešu vinegrets? Nē, lai paliek: karstu kotleti ņemšu!

Daži saka:Neēdu maizi – ar maizi! – Tie džeki ir glupi.

Tiesa, pie kotletēm vecu baltmaizi mīca; bet – o, ķieģelītis!

Lien šķēle pie kotletes labi, uz galda par brīvu.

(Bija tak, bija. Te, kabatā jakai! Vēl rublis divdesmit. Ā, vēl biksēs! Divi rubļi piecdesmit piecas – i aliņiem iznāks.)

Cik saldi, cik skābeni kondženes pagrabā kāposti dvako...

 

Vai paties biju aizsnaudies? – Meitenes, nu man kafiju! Un simts piecdesmit balzāma! Un – pelnutrauku!

Ko jūs, meitenes, jokojat? Kopš kuŗa tad laikanedrīkst?

2017

 

Godmanis sapnī. Septembrī noredzēts

Te, lielā vientulībā es kā tāla zvaigzne: svešs sev pašam. Kad tas bija?

Ko, čalotāji, zināt? Man bedre jau bija izrakta.

Redzu, tur tālu lejāadresātsman sapņo – tic man.

Latvijas robeža – tepatās gaitenī, gar kabineta durvīm, sarkana un bieza kā asins. Tāpat Vecrīgā gar strupo akmens bluķi. Asins – sāļa! mūsu – miljons: es, lauku mehanizatori, tēlnieks Feldbergs.

Kad tas bija?!

Tik ieklausieties bezgalībā. Nāk un saukā:Zaglis!,Cukuriņš!” Un:Atdod miljardu!”Nāc, Godmani, būs tevi jātiesā!

Labi, lai tiesā. Nav Godmaņa – es miru augustā.

Labi, ka tā. Ka – palikām. Ka dzima bērni. Ka zeme nepadzērās.
Kaloģikai par spīti”. Ka laikmets noslēdzās – un nepiepildīts!

Mēs rokās sadevāmies gar grāvmalām.

Un tanki – nenāca.

2017

 

Dzejnieks, esejists, tulkotājs un atdzejotājs daudzās valodās Uldis Bērziņš saņēma Mūža balvu literatūrā 2017. gadā.

 

Jaunā Gaita