Katra laiks ir nosacīts,

kad kāda roka kloķi nospiedīs,

mans pūrs būs pielocīts.

Šoziem man reti kad sokas –

kā kad kamzolim gribu pielāpīt ielāpu

un nav diegu pie rokas.

* * *

Šim laikmetam pazudis ceļrādis

neviens tam nevar ceļu parādīt.

Aiz neziņas tas pats pār

savām kājām klūp un krīt.

Redzams – tam vajag

bateriju izmainīt.

Vakars poš savu migu –

tas savu laiku zin.

Rēgi man uz kājām min.

Rudenim dūmu dvaša elpā –

skatos – zvaigzne ar zvaigzni

spēlē pingpongu telpā.

Zvaigžņu zvīņas jūrā krīt,

man grūtsirdības grubuļi

nepielīp.

Blāzma brilles pazaudēja

pusakla savas krāsas

pa labi, pa kreisi lēja

un mākonim sejā.

Tad aizdipēja.

Es piegāju pie loga

loga rūts pušu – saule

bija logā futbola bumbu iespērusi.

Glāsaina gaisma ielija istabā,

rīta svīdumā.

Uz palodzes gauris, nagi asi,

atvēstiem spārniem apgāza

manu tējas tasi.

Nekas. Rīts bija košs.

Es blāzmas košumu padzēros.

Foto: West Australian