Starp augstceltņu pelēkiem mūriem

stāvu to ēnā zālāja vidū,

bet ar skatienu kāpjot uz augšu

pa daudzo balkonu margām un logiem,

kāpju uz augšu, kāpju pēc saules.

Rīta gaismā tad pievēru acis,

jo ziedu smaržu pameta vējš.

Un pēkšņi man liekas – esmu es pļavā,

pilnā ar puķēm un līganām smilgām ,

ar laimes sajūtu mirklis ko dāvā.

Lai paldies tam spēkam, kas izdala gaismu,

tieši no pļavas, no tās, kurā puķes

atmiņu acīm vienmēr zied plaukumā,

pat starp augstceltņu pelēkiem mūriem,

pa kuriem ar skatienu kāpju uz augšu,

kāpju pēc saules, zinot tā sargās

ap mani jaušamo mūžības gaismu.

Stāvu es ēnā, bet gavilē sirds –

Cik skaists ir šis rīts!

2016

      Pie loga jaunā liepa

      jau taustās ar saviem zariem.

Būs skaisti, kad tie sāks ziedēt,

un smarža nāks istabā iekšā.

Tikai – liepa, kā jūtas liepa

tik tuvu mājas sienai

un akmens ceļam gar to?

Kur pletīsies zari pēc gadiem?

Kur viņas saknes spēs augt?

Ir grūti būt kokam starp namiem.

      Par tuvu, par tuvu

nekam nav labi būt.

Siena liepu sarga no vējiem,

ziemā mūris tai siltumu dos.

Tomēr – gan saknēm, gan zariem

vajaga savu augšanas vietu.

Tāpat arī cilvēkam.

      Par tuvu, par tuvu

nevienam nav labi būt!

2014

... un atkal manu dienu sabojāja nakts

ar bezsapņu tumsu un domām

par citu ilgām vai kļūdām

un viņu iegribu sīkajām vēlmēm,

kuŗas pa manu dienu

tik nesaudzīgi vēl bradā.

Pienāk kad vakara krēsla,

mēness tāds pusapaļš skatās,

vai zemei sniegt sidraba starus,

un zvaigznēm neatļaut spīdēt.

Ai, mēness! Dod nakti ar sapņiem,

kas līdzīgi saulainai dzīvei,

neliekot domāt par tumsu

un visas pasaules bēdām.

Vai dzīve nav tāda kā mēness,

kam ritums noteikts un zināms?

Vien dzīvē, ko saucam par mūžu,

      ir katram savs rituma laiks.

            Un katram tas citāds.

2016

Aprīļa lietus

            lej vasaras jausmu,

            gan dvēselei, zemei,

            gan stingumu mazgā.

Aprīļa lietus

            atmiņu stīgās

            gadskārtas baltas

            savij un pamet

            lāsēs ar ziemas

            atblāzmu palsu,

            klusi klauvējot

            pelēkās rūtīs.

Aprīļa lietus

            gaidīts kā viesis.

            liks ābelēm ziedēt,

            un dvēselei arī.

2013

No manis atkāpjas dzīve –

kā nakts kopā ar gaismu,

kad rītos bēg mēness,

bet sauli vakarā

zvaigznes stumj projām.

Vai tumsā palikšu es?..

Bet kur palikāt jūs,

mani draugi un ceļa biedri?

Kur tagad jūsu dvēseles?

Vien brīdi īsu laiks ļāva

manā ceļā tām spīdēt

ik vienai ar savu gaismu.

Tumšs tagad kļuvis mans ceļš,

pa kuŗu tomēr vēl eju.

Vai tiešām no manis atkāpjas dzīve,

jeb no dzīves atkāpjos es?

2012