Tu man biji vajadzīga!

Tu man sniedzi atslēgu –

pat pati atvēri vārtus man –

uz plašu latvietību

un latviešiem visur,

atvēri man acis, devi man saprotamu

to, ka latvieši nav tikai bēgļi,

bez jeb kādas cerības, lūzeri,

zaudējuši visu:

visvairāk savu valodu,

savā zemē.

Es gribēju vairāk,

vienmēr vairāk, no tevis –

pat krietni noskaitos kādreiz,

nelaimīga, ka bija jāņem tik,

ko varēji man dot.

Todien, tava tēva bērēs,

es sēdēju solā blakus

manam dzīves biedram,

kādas pāris rindiņas tev aiz muguras,

kad pārņēma mani apziņa –

skats mans uz tavu,

jau sirmo, pakausi –

tavs tēls uz priežu koka zārka,

kurā gulēja tavs mīļais Tētiņš –

mani pārņēma stipra apziņa:

es mīlu tevi, Solveiga.

Jā, tik vienkārši tā,

es tevi mīlu.

Un greizsirdība, uz citiem

kas tevi mīl,

kurus Tu mīlēji

ar to samazinājās;

tagad varēju tos

mazliet labāk saprast –

pat, pie sevis, sniegt tiem

kopēju līdzjūtību.

Mēs, tev

piedotu visu.

Bet, jā! kā bulta,

no sirds sirdī,

Tu mēdzi uzreiz,

un pēkšņi,

trāpīt saņēmēja

būtību –

un to apgaismot.

Neaizmirstami.

Esam un būsim priecīgi,

pateicīgi – dziļi pateicīgi.

Pateicīgi, ka Tu biji.

Priecīgi, ka Tu esi

un būsi!

Solveiga,

tava harizma

vienreizējā

paliek.

Tava mīlestība

paliek.

Tu paliec:

Sumināta!