Es ticu gaitai, kura tikai gaitā

vispilnīgāk, visīstāk sevi jūt.

Viens no tiem daudziem nezināmo skaitā

es gribētu līdz mūža galam būt

un nebeidzami iet: iet caur šo dzīvi

un cauri savai paša nāvei iet.

Tik brīvi mani pleci beidzot ir – tik brīvi,

un tā kā divi ābeļzari zied,

pat augļos neriesušies, noguruši,

bet laimīgi, cik laimīgi vien būt

spēj tie, kas nemanāmi un tik klusi

iet savu gaitu gaitā tai, ko jūt

kā vienīgo un nebeidzamo mūžam,

kas pati sevi nenodod nemūžam.