Jaunā Gaita nr. 284. Pavasaris 2016
|
DZIESMA PAR SIGURDU No senislandiešu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš (Īsākais variants)
|
|
1 Sen tas, kad Sigurds steidza pie Gjūkes - bija jaunais Volsungs jau dzīvības dzēsis; visam viņš ticēja, ko teic abi brāļi - nu stipriem zvērestiem spēkavīri sieti. |
2 I līgavu deva tam i daudz dārgu mantu, Gudrūnu jauno, Gjūkes meitu; pie kausa tie sprieda, Sigurds jaunais ar Gjūkes dēliem - daudz dienu kopā. |
3 Kad brāļi devās Brunhildi derēt, tad i Sigurds steidza tiem līdzi, Volsungs jaunais vadīja viņus - sev līgtu līgavu, ja liktens tam lemtu. |
4 Dienvidu kaujvedis zobenu kailu, izrakstītu asmeni lika starp abiem - ne prātā nāca tam noskūpstīt meitu, nedz skāva viņu huņņu valdnieks – Gjūkes dēlam viņš jaunavu deva. |
5 Dzīvē tai nebija kaunēties nācies, nedz savā mūžā negoda pieredzēt, kad trūkumus meklētu, vai mestu traipu – bet liktenes bargās jau lavījās līdzās. |
|
6 Tā ārā sēž viena vakarā vēlu, sāk pati ar sevi runāt skaļi: „Mans būs Sigurds, jauneklis staltais, kaut mirt tam nāktos manās rokās!
|
7 Vārdus, ko sacīju, vēlāk nožēlošu –, sieva tam Gudrūna, man vīrs Gunnars, mums nekrietnās nornas lēma ilgas mokas.”
|
8 Bieži dodas tā dusmu pilna laukā – ikvakarus uz ledāja gālēm, – kad Gudrūna gultā liekas un viņu segās Sigurds vīsta, kad huņņu valdnieks glauž vienīgo savu. |
9 „I laime man atņemta, i mans līgavainis – tik atriebībā vēl atrodu prieku.”
|
10 Naids viņu kūdīja, lai liek nokaut: „Gluži droši tu zaudēsi, Gunnar, i manas zemes, i mani pašu – nemūžam ar tevi man neredzēt laimes. |
|
11 Atpakaļ došos, kur agrāk mitu, pie asins radiem, pie īsteniekiem, tur migšu viena, mūžu nogulēšu – ja neliec tu Sigurdu nokaut, ja starp Kuiļiem tu stiprākais neesi. |
12 Liec, lai tēvam dēls dodas līdzi – nelolo vilku jauno par ilgu! Par asinīm maksāt un mieru salīgt grūtāk ar dzimtu, ja dēls vēl dzīvo.” |
13 Noskuma Gunnars, nokāra galvu, domīgs sēdēja visu dienu; kur dabūt padomu, ko viņam darīt, kas liktos cildenāk, kas pašam labāk – gan no Volsunga jātiek vaļā, gan sods un bēda Sigurdu zaudēt. |
14 Vēl brīdi, vēl sprīdi sēž un spriež valdnieks – nelikās labi i viņējos laikos, ka no ķēniņvalsts aizbēg ķēniņiene! Sauca nu Hogni izrunāt slepus – tam viņš varēja uzticēt visu.
|
15 „Man Brunhilde Budles meita kā brīnums liekas – labākā starp sievām. Drīzāk no šīs dzīvības šķiros, ne tiem dārgumiem, kas daiļajai manai.
|
|
16 Vai pievilt kaujvedi mums, kāriem zelta? Gan labi glaust Reinas kalumus rokām un mierīgu prātu valdīt mantu, pie lādes kambarī laimi baudīt.”
|
17 To vien Hogne atbildei teica: „Neklājas drošajiem tādu ko darīt – ar šķēpu ārdīt zvērestus stipros, stipros zvērestus, gūto uzticību!
|
18 Vai kāds vēl laimīgāks par mums virs zemes, kamēr četri mēs kopā valdām, kamēr starp huņņiem dzīvs zobenu Baldrs – neatrast virs zemes slavenāku svaiņu. Vēl mums dienās dzims pieci dēli – iz cēla klēpja zels cildena dzimta. |
19 No kurienes vējš, to manām visi – brāž par traku Brunhildes kāre.”
|
20 [Gunnars saka:] „Sacīsim Guthormam, lai Sigurdu nokauj, jaunais brālis vēl bērna prātā, nav ar solījies zvērestiem stipriem – nav devis zvērestus, nedz guvies uzticību.”
|
|
21 Veikli piekrita vieglprātis puisēns – jau Sigurdam šķēps sirdī!
|
22 Slējās karvedis kambara vidū, svieda puisim zobenu pakaļ – panāca Guthormu varenā Grama spožais asmens no ķēniņa saujas. |
23 Ļima šā pretinieks uz pusi šķilu – rokas un galva aiz duru gulu, kājas un rumpis kambarī krišus.
|
24 Gulēja Gudrūna gultā blakus, droša Sigurdam kļāvās pie sāna, pamostas viņa, nu prieks pagalam! – peld Freija draugs asins palos. |
25 Tik stipri viņa sasita plaukstas – drošprātis princis paslējās gultā: „Neraudi, Gudrūna, tik gauži, līgava mana! – paliek tev brāļi. |
|
26 Vēl mazs gados mantinieks mans, nejaudās glābties no naidnieku nama – tumšas tiem domas, drūmi prāti, nupat vēl iecerē jaunu nelietību. |
27 Kaut septiņi piedzimtu, nejās savmūžam tāds māsasdēls līdzi tiem uz tingu; zinu no tiesas, kāpēc tā notiek – visa tā vien Brunhildes vaina. |
28 Tikai mani vienu mīl meiča! Bet nekad Gunnaru nodevis neesmu, nedz saminis zvērestus stipros, ka mani sauktu šā sievas draugu.” |
29 Tad nopūtās valdniece – tad mira valdnieks! Tik stipri viņa sasita plaukstas, ka klinkstēja kaktā kausi un līdzi klēgāja laukā zosis. |
30 Tad iesmējās Brunhilde Budles meita – no sirds dziļuma viņa smēja, klausoties gultā, kā Gjūkes meita gauži vaimanā kambarī savā. |
|
31 Bilda nu Gunnars, bandinieku valdnieks: „Ko tu smejies, naidpilnā sieva? Neba no prieka, ne no laba prāta! Kur tavs glāsums nu, kur vaiga gaišums, nelaimes vaininiec? Vai vied jau nāvi?! |
32 Varbūt i savādāk tev, sieva, veiktos, ja kautu mēs Atli tev acu priekšā – tu raudzītu brāļa asiņainās brūces, sulainās vātis tu saitēm sietu!”
|
33 „Neba dīc kāds, ka maz tev dūšas – kā varonis kāvies tu, tak Atlem vienalga; par jums ilgāk vilks Atle elpu, par jums varenāks paliks vienmēr.
|
34 Saku tev, Gunnar, un pats tu zini – visam iesākums jūsu viltus. Jauna es skuķe, nebij man steigas – bagāta mantas mitu brāļa namā.
|
35 Prātā man nenāca precētai iziet, pirms jūs, Gjūkesdēli pagalmā jājāt, trīs zemju ķēniņi trejos zirgos – kaut nebūtu jūsu jājuma bijis!
|
|
36 To es [par zemes ķēniņu] saucu, kurš zeltā sēdēja Granem seglos – nedz jums acu skats tā spuldz kā viņam, nedz jūs tāda skata vaigā un stāvā, kaut sevi par zemes ķēniņiem saucat. |
37 Vēl man Atle vienatā teica – mantu viņš nedalīs, man viņš nedos ne zeltu, ne zemes, pirms es zem vīra – i neļaus paturēt, ko skuķei pats devis, ko man, jaunam skuķēnam, sudrabā svēris. |
38 Svārstīga sirdī es staigāju brīdi, vai bija gāzt varoņus, vīrus veikt man? Bruņās bez baiļu aizstāvēt brāli? Visapkārt tas ļaužu valodās nāktu, daudziem klāt būtu posta diena. |
39 Atmetām strīdu, salīgām mierus – man likās labāk, ja neliegšos nēsāt Sigmunda dēla aproces sārtās, ne zeltu, sudrabu cita saderētu.
|
40 Vienu tik mīlēju, nevienu citu – sirds nebij grozīga man Greznu cīnei gan i Atlem to atzīt nāksies, kad dabūs zināt, kā devos es nāvē –
|
|
41 vai tad varētu vieglprāte sieva citas laulenim nāvē iet līdzi? Gan tad es, grūtdiene, gandarīta būšu.
|
42 Kājās jau Gunnars, karadraudzes princis, abi rokām sievu ap kaklu – klāt nu visi, katrs kā prazdams no visas sirds lūko atrunāt viņu.
|
43 Visus tā atgrūda, kas mācās virsū – atvilt neļāvās no tālā ceļa.
|
44 Sauca viņš Hogni izrunāt slepus: „Lai visi vīri istabā steidzas, i tavi, i manējie – maz mums laika novērst tai prātu, lai nedodas nāvē, lai vēlāk nerodas vēl vairāk ļauna – nu lemjam, kā līdzēt likstai!” |
45 Tik to vien Hogne atbildot teica: „Neviliet viņu no tālā ceļa – lai nejaudā viņa vēl reizi piedzimt! Tā niķīga nākusi no mātes klēpja, sērām tā sūtīta zemes virsū, slaveniem vīriem par sāpēm un raizēm.” |
|
46 Nomāktā prātā pārnāca Gunnars – jau Rotu dēkla dārgumus dala.
|
47 Visa viņas manta pie kājām vālā; gul asinīs kalpones un istabenes. Velk zelta bruņautu – nav labs prātā! – dziļi sev viduklī zobenu iedzen. |
48 Atsprāku spilvenos atkrita viņa, atskārta asinīs ārdētus vārdus:
|
49 „Lai nāk nu visas, kas vēlas zeltu, kas grib piemiņu paņemt no manis – zelta karuli katrai došu, košaustas sedzenes, krāsainas drānas.” |
50 Dzirdot šos vārdus noklusa visas, vienu atbildi visas deva: „Daudzas guļ mirušas, mēs vēl dzīvas – kam istabenēm alkt asins godu?!”
|
|
51 Gan brīdi domāja gados jaunā linaudā tērptā – tad viņa teica: „Ne biklām, ne tītīgām negribu uztiept traukties mums līdzi tur tālajā ceļā – |
52 gan mazāk dārgumu degs ugunssārtā uz jūsu kauliem, kad kārta nāks jums – gan Menjas maluma! – apciemot mani.
|
53 Sēdies nu, Gunnar, lai stāsta tev gaišvaidze līgava, kurai mūžs galā – i jūsu kuģis nav krastā drošs, kaut es pirmā no pasaules šķiros. |
54 Ar Gudrūnu izlīgsiet ātrāk, nekā liekas – gudrā sieva sēros vēl ilgi par savu nelaiķi pie ķēniņa sāniem.
|
55 Tur dzims tai meita – audzinās māte – būs viņa baltāka par dienas blāzmu, Svanhilde – gaišāka par saules staru.
|
|
56 Goda vīram Gudrūnu dosi – naida bultām tā nogāzīs daudzus; ne laba prāta ies tā pie vīra, iegūs sev viņu par sievu Atle, Budles mantinieks, mans miesīgs brālis. |
57 Daudz nāk prātā, kas darīts man pāri, kā jūs likāt rūgti man vilties – liegta man laime lāgu mūžu.
|
58 Tu Odrūnu gribēsi apņemt, bet tev Atle atsacīs viņu, tik aizacīs skausieties abi slepus, mīlēs tā tevi, kā pašai man tiktos, ja mūsu liktens laimīgāks bijis. |
59 Gan pratīs Atle gauži tev darīt – čurmu čurmumis bedrē tam čūsku!
|
60 Ilgi nepaies, i Atle atdos i dārgo dvēseli, i abus dēlus, kad viņu Gudrūna gultā glāstīs ar šķēpa asmeni – asins slāpēs.
|
|
61 Man domāt, derēja mūsu māsai sekot nāvē savam pirmam vīram – kaut būtu pateicis kāds šai priekšā, kaut būtu Gudrūna kā es savā garā!
|
62 Runāju rāmi, – redzu jau skaidri, – negrib tā doties tālajā ceļā; bangas to sagrābs, nelaidīs noslīkt, nonesīs Jonakra novadā dzimtā.
|
63 ...mantiniekus Jonakra dzimtai; Svanhildi tā sūtīs ļaudīs – savu un Sigurda spulgvaidzi meitu.
|
64 Viņu postā dzīs padomnieks Bikke, Jormunrekam jauks neģēlis prātu – tad siks zudumā Sigurda dzimta, tad smelgs Gudrūnai sirds vēl gaužāk. |
65 Lūgšu es tev lūgumu vienu – tas šai pasaulē mans pēdējais lūgums, uguns pili uzcelt liec plašu, lai mums visiem tur pietiek vietas, kuri ies nāvē ar Sigurdu kopā. |
|
66 Paklājiem, vairogiem lai poš pili, un valoņu košdrānu, un valoņu vergiem, lai sadeg mans varonis man pie sāna,
|
67 Lai deg ar varoni divi mani kalpi spožās rotās, sprādzēm ap roku, lai divi vanagi galvagalī viņam, lai viss nodarīts, kā nākas. |
68 Lai šķēps gul starpā ar gredzenu spalā, – tērauda asmens bij starp mums abiem, kad mēs gūlāmies vienā gultā, kad likāmies paši sev kā laulāts pāris. |
69 Lai ciet krizdama viņam kāju nedauza duravu darāmā vērtne, steigšos es pakaļ ar savu pulku – kam sokas ceļā, veiksies i pie sliekšņa. |
70 Tak piecas kalpones, pavadīs viņu un astoņi kalpi, visi labas kārtas, vergi, kas auguši kopā ar mani, ko Budle atstājis man, savam bērnam. |
|
71 Vai maz pateicu, – vēl teiktu vairāk, ja būtu man liktens atvēlējis laiku; slāpst mana balss, sāp manas brūces, – tik taisnību sacīju, tagad mirstu.” |
Šis ir „Sigurda dziesmas” pagaidu variants, ko JG redakcija saņēma no Ulža Bērziņa pirms Eddas dziesmu atvēršanas pērngada novembra beigās.
Skat. piezīmi atdzejotāja raksta „Bērnība bija obligāta – pirmklasnieka pārdomas” beigās.