Jaunā Gaita nr. 281. Vasara 2015

 

 

 

Andrejs Jansons

MANA SASKARE AR BRUNO SKULTI

PIRMIE GADI. 1956. gadā no Norfolkas, Virdžīnijā, ierados Ņujorkā, lai sāktu mūzikas studijas Džuljarda mūzikas augstskolā jeb konservatorijā (Juilliard School) obojas specialitātē. Iepazinos ar Bruno Skulti, kurš spēlēja ērģeles Bruklinas latviešu baznīcā. Ņujorkā toreiz bija visai liels skaits latviešu mūziķu, bet Bruno Skulte bija vienīgais, kas mani pieņēma kā kolēģi un ņēma savā paspārnē. Viņš bieži aicināja spēlēt dievkalpojumos, lai pēc tam pavadītu garas stundas, pārrunājot mūzikas lietas. Viņš daudz stāstīja par mūzikas dzīvi Latvijā un bēgļu gaitās Vācijā. Biju sācis šo to komponēt. Rādīju viņam savus darbiņus, viņš tos komentēja un deva padomus. Bruno Skulti uzskatu par savu pirmo skolotāju kompozīcijā.

Man vienmēr patikusi dziļi romantiska, emocionāla mūzika, tādēļ sajūtu īpašu tuvību Bruno Skultes daiļradei. Daži viņa laikabiedri, latviešu mūziķi, dažkārt centušies komponista darbus noniecināt, nosaucot tos par vecmodīgiem. Trīsdesmitajos gados tā esot rakstījuši vai visos Latvijas kaktos. Bet tas, laikam gan, lielā mērā aiz skaudības, jo Bruno Skultes mūzika ir tik populāra un iecienīta pie Rietumos dzīvojošiem latviešiem.

Absolvējis Džuljarda mūzikas skolu, pieņēmu darbu Baltimoras simfoniskajā orķestrī (Baltimore Symphony Orchestra), kur nokalpoju divus gadus. Atceros, ka 1962. gada pavasarī, uzzinājis par Bruno Skultes simfoniskās poēmas Daugava atskaņojumu, izprasīju bezalgas brīvdienu un ar sievu Astrīdu aizbraucām uz Ņujorku noklausīties šo koncertu, kurā autora vadībā ērģeļu pavadījumā dziedāja Ņujorkas latviešu apvienotie kori. Neviens skaņdarbs uz mani nebija atstājis tik dziļu iespaidu kā Daugava. Daļēji tas varēja būt skaņdarba patriotiskais raksturs, varbūt arī pati mūzika, kas 1962. gadā izsauca dziļu pārdzīvojumu, laikā, kad ar Latviju nekādi kontakti nebija iespējami. Klausoties Daugavu ērģeļu pavadījumā, bieži iztēlojos, kā dzirdētais varētu skanēt ar orķestri. Pēc koncerta piegāju pie komponista, apsveicu un ieminējos, ka Daugavu vajadzētu instrumentēt un atskaņot ar simfonisko orķestri. Viņš saldsērīgi pasmaidīja, ka arī viņš par to esot daudz domājis, bet ar nopūtu izdvesa: Būtu jau jauki... Bet kur lai ņemam līdzekļus tādam projektam?

1962. gadā pieņēmu darbu Pitsburgas simfoniskajā orķestrī (The Pittsburgh Symphony Orchestra). Orķestris bija labs, bet ar mazo algu bija grūti savilkt kopā galus. 1964. gadā pārcēlāmies uz Ņujorku, kur sāku strādāt līgumdarbus dažādos orķestros un Brodvejas teātros. Sešus gadus nostrādāju Metropolitēna Operā (Metropolitan Opera House) un 15 gadus Ņujorkas Pilsētas Operā (New York City Opera). Ar sievu sākām dziedāt Bruno Skultes vadītajā Ņujorkas apvienotajā korī.

KOKĻU ANSAMBĻI. Sešdesmitajos gados ASV sākās tautu atmodas laikmets. Līdzšinējie Amerikas kausējamā katla pavalstnieki sāka meklēt senču izcelsmes vietas un interesēties par savu etnisko pagātni. Itāļi meklēja savus senčus Romā, zviedri savu folkloras mūziku Zviedrijā. Uz okupēto Latviju nevarējām tikt, tādēļ Rietumu latviešiem šis vilnis lielā mērā izpaudās ar koklēšanas atdzimšanu. Radās meistari, kas būvēja labus instrumentus. Kokļu ansambļi saradās kā sēnes pēc lietus − latviešu skolās, baznīcās, skautu pulciņos, pie deju grupām un citur. Kopš 1960. gada ASV, Kanādā, Anglijā un Austrālijā uzbūvētas apmēram 2000 kokles. Pieņemot, ka katrs ceturtais, kas instrumentu nopirka, arī to spēlēja, var domāt, ka Rietumos bija ap 500 koklētāju – krietni vairāk, nekā Latvijā. Dzīvojot Pitsburgā, sajūsminājos par kokli. Iegādājos instrumentu, iemācījos to spēlēt un sarakstīju koklēšanas grāmatu (Koklēšana, ALA apgāds, 1965). Ņujorkā jau bija nodibinājies aktīvs kokļu un dziedātāju ansamblis. Kad ierados, mani aicināja pārņemt šī ansambļa vadību. Deviņu gadu pastāvēšanas laikā ar Ņujorkas kokļu un dziedātāju ansambli sniedzām pāri par 50 koncertiem, vairākās turnejās izbraukājām ASV, Kanādu un Eiropu, ierakstījām četras ilgspēlējošās skaņuplates. Bruno Skulte ansamblim veltījis vairākus skaņdarbus. No Kultūras sakaru komitejas ar tautiešiem ārzemēs saņēmām aicinājumu koncertēt arī Latvijā, bet neilgi pirms iecerētā brauciena Komiteja braucienu atsauca, aizbildinoties, ka nepietiekot laika visu izkārtot.

Arī Bruno Skulte sajūsminājās par kokli un, iepazinies ar šī instrumenta iespējām, sāka rakstīt skaņdarbus koklēm. Vispirms trīs dejas, tad Ziemsvētku kantāti Spoža zvaigzne attecēja, pēc tam rapsodiju par latviešu tautas ganu dziesmām Ganiņš biju solistiem, korim, stabulēm un koklēm. Man bija tas gods kā koklētājam piedalīties šī skaņdarba pirmatskaņojumā 1965. gada pavasarī autora vadībā. Atceros, viņam bija visai plašs diriģenta žests. Koncerta laikā kāda lielāka atvēziena rezultātā diriģents no pults notrieca notis uz grīdas. Tas notika posmā, kad spēlēja tikai kokles un koris nebija jādiriģē. Lai koncerts nebūtu jāpārtrauc, kokles turpināja spēlēt tik ilgi, kamēr diriģents no grīdas uzlasīja nošu lapas, nolika tās atpakaļ uz pults un parādīja korim nākamo iekritienu.

KOKLĒTĀJS UN VELNS. Dažus gadus vēlāk Bruno Skulte sāka rakstīt baletu Koklētājs un velns dziedātāju ansamblim, pūšaminstrumentiem un koklēm. Viņš bija impulsīvas dabas cilvēks un pirmajā sajūsmā uzsāktais darbs iestrēga. Kļuva zināms, ka tāds darbs top, daudzi par to interesējās, bet komponistam rakstīšana negāja uz priekšu. 1968. gada rudenī zvanīju viņam ik pāris dienas, mudināju turpināt rakstīt. Reizēm bija tā, ka pie viņa jāaizbrauc un jāsēž blakus pie klavierēm, kamēr viņš rakstīja. Koklēšanas tehniku komponists nepārzināja, tādēļ uzrakstītās kokļu partijas man bija jārediģē un jāpārraksta. Ar lielām pūlēm izspiedu no viņa pēdējos numurus. 1969. gada 5. oktobrī manā vadībā Toronto notika baleta pirmizrāde ar Ēvalda Dajevska grandiozām dekorācijām. Autoram veselība bija pasliktinājusies, viņš uz pirmizrādi neatbrauca. Būdams kaislīgs smēķētājs, viņš cīnījās ar emfizēmu.

GANIŅŠ BIJU. Rapsodija Ganiņš biju tautā kļuva populāra un jaunieši to labprāt dziedāja. Septiņdesmitajos gados to iestudēju Ņujorkas draudzes vasaras nometnē un vairākās 2x2 nometnēs. Kulmināciju Ganiņš piedzīvoja Bruno Skultes 70 gadu jubilejas koncertā 1975. gada 19. aprīlī, kad Ņujorkas Linkolna Centra koncertzālē to atskaņoja 150 balsu jaunatnes koris ar dziedātājiem un koklētājiem no visas ASV Austrumu piekrastes un Kanādas.

Septiņdesmito gadu sākumā sliktās veselības dēļ Bruno Skulte bija spiests pārtraukt darbu ar koriem, kaut ērģelnieka pienākumus vēl turpināja pildīt. Vairākus gadus Ņujorka palika bez pastāvīga latviešu kora. 1975. gadā grupa dziedāšanas entuziastu, Dziesmuvarieši, nodibināja Ņujorkas Latviešu kori. Manhatanas mūzikas skolā nesen biju ieguvis maģistra grādu diriģēšanā, skaitījos profesionāls diriģents, mani aicināja uzņemties jaunā kora diriģenta pienākumus. Kora valdē ievēlēja progresīvi domājošus cilvēkus. Pēc pirmā gada vairākiem sekmīgiem koncertiem viņu ietekmē koris gribēja izlauzties no ārzemju latviešu senās tradīcijas dziedāt baznīcu un skolu pagrabos. Nolēmām turpmākos koncertus sniegt pieklājīgās koncertzālēs. Tajā laikā ārzemju latvieši slimoja ar dīvainu mazvērtības kompleksu. Lielākais vairums uzskatīja, ka par latviešu koncertiem nepienākas maksāt normālu ieejas maksu, jo latviešu mākslinieki taču neplēsīšot no pašu cilvēkiem. Bez tam māksliniekiem esot jābūt laimīgiem, ka viņu koncertus publika vispār apmeklē. Tie paši tautieši, aci nepablisinādami, bieži nežēloja daudzus desmitus dolāru, apmeklējot amerikāņu koncertus, kas ne vienmēr bija sevišķi augstā līmenī. Daudzi uzskatīja par nevajadzīgu greznību algot profesionālu orķestri latviešu mūzikas koncertiem. Ar retiem izņēmumiem latviešu sarīkojumi notika necilās pagrabu telpās, jo izdot naudu par labām koncertzālēm uzskatīja par izšķērdību. Daži pat izteicās, ka simfoniskā mūzika nav latviska.

DAUGAVA. Par spīti dažiem iebildumiem, ka neesam pietiekami labi tādam pasākumam, mēs tomēr izlēmām atskaņot Bruno Skultes Daugavu Ņujorkas Linkolna centra Alice Tully zālē profesionāla simfoniskā orķestra pavadījumā. Griezāmies pie autora, viņš ar lielu sajūsmu piekrita skaņdarbu instrumentēt. Komponists bija uzrakstījis kādas sešas septiņas lapaspuses, kad, plaušu slimības pārņemtu, viņu ievietoja slimnīcā. Kādā slimnīcas apciemojuma laikā viņš man stāstīja par savām Daugavas instrumentācijas iecerēm. Komponists bija priecīgs par mūsu lēmumu atskaņot viņa labāko skaņdarbu ar orķestri un nepacietīgi gaidīja dienu, kad varēs atgriezties mājās un turpināt uzsākto instrumentēšanu. Bet liktenis to nebija lēmis. Pēc dažām nedēļām viņa plaušās atklāja vēzi un 1976. gada 19. maijā dažu dienu laikā lielās mokās Bruno Skulte aizgāja aizsaulē.

Ko darīt ar Daugavu? Telpas koncertam bija aizrunātas, koris bija sācis skaņdarbu iestudēt. Bija arī sameklēti sponsori. Nekas cits neatlika kā pašam ķerties pie instrumentēšanas. Astoņu mēnešu laikā to pabeidzu, izrakstīju orķestra partijas, un Daugavas orķestra varianta pirmatskaņojums kā paredzēts varēja notikt 1977. gada 5. jūnijā. Piedalījās Silvija Erdmane (soprāns), Ilga Paupe (mecosoprāns), Viljams Hōls (William Hall, tenors), Kārlis Grīnbergs (baritons), Rita Gāle un Helga Gobzine (teicējas), Ņujorkas latviešu koris, Rotas koris un Ņujorkas Pilsētas Operas (New York City Opera) orķestra mūziķi. Zāle bija izpārdota, daudzi gribētāji netika iekša. Koncerta recenzijā New York Times kritiķis Horovics (Joseph Horowitz) cildināja Bruno Skultes nacionāli patriotisko skaņdarbu, tā emocionālo atskaņojumu (arī instrumentācija bija izpelnījusi cildinošu atsauksmi). Bruno brālis Ferdinands pienāca, pateicās par koncertu un piebilda, ka pēc viņa domām Daugava esot skanējusi tā, kā Brunis to esot iecerējis. Tas bija vislielākais kompliments. Bruno atraitne Biruta bija pārliecināta, ka Bruno tur augšā (rādīdama ar pirkstu) esot ar prieku klausījies savu Daugavu.

IEMĪĻOTS DIRIĢENTS. Bruno Skulte pēc dabas bija kautrīgs un, neskatoties uz savu popularitāti, nejutās ērti savu pielūdzēju vidū. Viņu dievināja gan gados vecākas dāmas, gan jaunas meitenes, kas pie viņa dziedāja. Atceros, kādā 2x2 nometnē kāda astoņpadsmitgadīga meitene veselu nedēļu nevarēja vien beigt jūsmot par to, ka viņš durvīs viņai pagājis garām un uz viņu paskatījies. Citas atkal vai ģībstot dvesa: Skultes kungs! Ak, tas bija Viņš! Viņš man padeva roku! Es Viņam pieskāros! Bet Bruno Skulte šo apstākli nekad neizmantoja. Un tiem, kas Bruno tuvāk nepazina, viņš varēja likties iedomīgs. Svešam ar viņu bija grūti uzsākt sarunas.

Viņam pašam to neveicinot, Bruno Skultes koros bija izveidojies tāds kā pielūdzēju kults − koristi stāvēja un krita par savu iemīļoto diriģentu. Ārpusniekiem bija grūti iekļauties šajā sabiedrībā. Sešdesmitajos gados korī dziedātāju netrūka. Ne vienu reizi vien kāds jauns dziedātājs pārtraukumā vientuļš varēja nosēdēt mēģinājuma istabas stūrī. Neviens pie viņa nepiegāja parunāties. Arī kora vadība īpaši nepiegrieza vērību jaunu dziedātāju piesaistīšanai, rezultātā potenciālie dziedātāji tā tika aizbaidīti un nekad vairs neatgriezās. Koris novecoja, jo nenāca klāt jaunas asinis. Tas arī bija daļējs iemesls Bruno Skultes kora iziršanai. Viņš nevienam citam neuzticēja balsu mācīšanu, nesagatavoja sev palīgu vai vietnieku. Viņš arī neprata deleģēt pienākumus citiem, uz mēģinājumiem vienmēr ieradās agri un viens pats sanesa krēslus visam korim. Kārtojot skatuvi pirms koncertiem, viņš, tērpies frakā, pats bīdīja un cēla podestus, neprasīdams citu palīdzību.

Citi kori, gan Latvijā, gan Rietumos, jaunākās meitenes parasti novietoja pirmajā rindā. Izskata pēc. Bet ne Bruno Skulte. Man vajadzīgas pieredzējušas dziedātājas nevis statistes, viņš mēdza teikt. Par šādu pieeju viņam nācās dārgi maksāt. Izveidojās tāda kā kastu sistēma ar primadonnām, kuras visas gribēja stāvēt pirmajā rindā. Par to liecina daudzās kora fotogrāfijas, kurās pirmā rinda ir divreiz garāka nekā pārējās. Dažkārt izcēlās cīņa par pirmajām vietām. Koncertiem tuvojoties, Bruno Skulte nedēļām ilgi lauzīja galvu par to, kur kuru dziedātāju novietot. Stādīja sarakstus, plēsa tos kopā, vairākas reizes atkal stādīja no jauna, kamēr panāca tādu izkārtojumu, kura rezultātā, pēc viņa domām, nebija kādu prīmu aizvainojis. Neskatoties uz viņa pūlēm un centību, kad dāmām ierādīja vietas, ņurdēšana, dažreiz pat grūstīšanās, tomēr notika. Pirmās rindas ieņēma gados vecākas un augumā lielākas dāmas, kamēr sīkākās stāvēja aizmugurē. Atceros gadījumu, kad uz mēģinājumu bija ieradusies jauna dziedātāja un apsēdās tukšu krēslu rindā. Pēc laiciņa atnāk gados vecāka un augumā pakupla koriste, pieiet viņai klāt un, neskatoties uz to, ka visa rinda ir tukša, visai pikti uzsauc: Jūs sēžat manā vietā!

Vīru aprindās šādu problēmu nebija. Starp viņiem valdīja daudz lielāka koleģialitāte. Viņi aizmugurē parasti uzjautrinājās par to, kas notika priekšā. Ap stūri no Draudzes nama, kur notika mēģinājumi, bija vairāki krodziņi. Mēģinājumu pārtraukumos vīru rindas mēdza tajos iegriezties un iestiprināties. Pēc šīm pauzēm dziedāšana turpinājās jautrākā garā. Manas attiecības ar Bruno Skulti šīs izdarības neiespaidoja, laikam abpusēja respekta dēļ. Bruno mani aizrāva kā diriģents un komponists, un viņu, iespējams, iespaidoja tas, ka biju vienīgais profesionālais mūziķis, kas nāca dziedāt viņa korī, un ar kuru varēja kā ar mūziķi parunāties. Šīs sarunas bieži notika mēģinājumu starpbrīžos, kamēr vīri gāja stiprināties un dāmas kārtoja savas lietas. Arī Bruno Skulte savu glāzīti nesmādēja. Bet nekad gan nemanīju, ka viņš kādreiz mēģinājuma pauzē būtu gājis uz krodziņu vai citādi stiprinājies.

DAUGAVA IEKARO SIRDIS. Bruno pielūdzēju vidū bija arī tādi, kas uzskatīja, ka viņa kora darbībai un skaņdarbiem jānomirst kopā ar pašu komponistu. Kad jaundibinātais Ņujorkas Latviešu koris gatavoja koncertam Daugavu, šīs aprindas uzsāka aģitāciju koncertu neapmeklēt, jo bez Bruno Skultes no Daugavas nekas neiznākšot. Publikas ziņkāre un uzticība jaundibinātam Ņujorkas Latviešu korim tomēr guva virsroku un koncerts, par spīti visām dārgajām biļetēm, bija līdz pēdējai vietai izpārdots. Pēc šī koncerta daļa no bijušajiem Bruno Skultes kora skeptiķiem piebiedrojās mūsu korim un kļuva par tā neatņemamu sastāvdaļu. Tradīcija rīkot koncertus pagrabu telpās bija salauzta. Latviešiem iepatikās doma, ka sava iemīļotā Bruno Skultes skaņdarbus nu varēja klausīties vienā no Ņujorkas labākajām koncertzālēm. Daugava bija iekarojusi klausītāju sirdis, to atskaņojām vairākas reizes Ņujorkā, Toronto, 1978. gada Bostonas Dziesmu svētkos.

PSRS okupācijas laikā Bruno Skultes darbi bija Latvijā aizliegti. Arī Raiņa patriotiskā poēma Daugava padomju laikā izdotajos Raiņa Kopotos rakstos neparādījās. Zīmīgi, ka abu lielmeistaru kopdarbs Daugava radās trimdā, Ņujorkā, aizvadītā gadsimta 50. gadu beigās un 60. gados. Bruno Skultes vadībā tā Daugava piedzīvoja pirmatskaņojumu 1960. gadā. Latvijā Daugava pirmo reizi skanēja Latvijas Nacionālajā Operā (1989.11.VII) Ņujorkas latviešu kora pirmajā koncertā Latvijā, ko gribas uzskatīt par Ņujorkas Latviešu kora darbības kalngalu. To izkārtoja toreizējais LNO direktors Arvīds Bomiks sadarbībā ar Imantu Kokaru un Rīgas kamerkori Ave Sol. Daugavu atkal atskaņoju (1992.13.IX) Latvijas Universitātes Lielajā aulā ar Latvijas Radio kori un Nacionālo simfonisko orķestri. Sekoja ieraksts Radio un Latvijas Televīzijā. Atzīmējot autora nāves 25. gadskārtu (2001.22.VII), Rīgas Latviešu biedrība, piedaloties Rīgas jauniešu korim Balsis, Ņujorkas Latviešu korim un Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, sarīkoja Bruno Skultes darbu koncertu, kurā skanēja Balāde, Ganiņš biju un Daugava. Tajā pašā gadā Ņujorkas latviešu koris izdeva kompaktdisku ar šiem skaņdarbiem.

ZIEMSVĒTKU KANTĀTE Spoža zvaigzne attecēja oriģinālā rakstīta soprānam solo, sieviešu korim, obojai, koklēm un ērģelēm. Pa daļām to instrumentēju kamerorķestrim Ņujorkas latviešu draudzes Jonkeru baznīcas gadskārtējiem Adventa koncertiem. Pilnībā ar orķestri tā pirmo reizi skanēja Ņujorkā (1981.13.XII). Latvijā to pirmo reizi atskaņoju ar Valsts Akadēmisko kori un Nacionālo simfonisko orķestri (1989.20.XII) Latvijas Universitātes aulā un Ziemsvētku dienā Torņakalna baznīcā. Spožo zvaigzni atskaņoju (1993.25.I) Latvijas Universitātes aulā ar koriem Consum, Versija, Latvijas Radio kori un Nacionālās Operas orķestri. Sekoja ieraksti Latvijas Televīzijā un Radio. Rīgas Latviešu biedrība sarīkoja Ziemassvētku koncertu (2004.30.XII), kurā šo kantāti atskaņoju ar Ņujorkas latviešu kori, jauniešu kori Balsis un Jauno Rīgas kamerorķestri. Šo programmu ar četrām latviešu komponistu Ziemassvētku kantātēm ierakstījām kompaktdiskā Latvian Solstice (Cantatas of the Winter Solstice), kas klausītājiem kļuva pieejams 2005. gada jūlijā.

DZIESMU VAIROGS UN VIĻŅI. Kantāti Dziesmu vairogs Bruno Skulte instrumentēja pats un to diriģēja Klīvlandes Dziesmu svētkos (1963). Toreiz dziedāju viņa korī un pieredzēju ovācijas, kuras komponists saņēma pēc atskaņojuma. No šīs briljanti instrumentētās partitūras arī daudzkārt vadījos, instrumentējot Daugavu un operu Vilkaču mantiniece. Dziesmu vairogu pirmo reizi diriģēju valsts svētku koncertā Ņujorkas Carnegie zālē (1980.22.XI). Ar šo atskaņojumu saistīts kuriozs gadījums: no Bruno brāļa Ādolfa Skultes biju saņēmis orķestra materiālus viņa simfoniskajam tēlojumam Viļņi, kuru plānoju atskaņot kopā ar Bruno Dziesmu vairogu. Nedēļu pirms koncerta man piezvana saniknota Bruno atraitne Biruta: Ņemiet nost no programmasDziesmu vairogu”! Es aizliedzu to atskaņot! Izbrīnā prasu: Kādēļ tā? Seko atbilde: Jūs esat tajā pašā programmā ielicis Ādolfa skaņdarbu. Jautāju: Kas tam vainas? – Bruno dzīvoja šeit, bet Ādolfs ir „tur”! (Okupētajā Latvijā − A.J.), sekoja skarba atbilde. Pēc ilgas skaidrošanas, ka Bruno savu brāli Ādolfu ļoti cienīja, ka Viļņi rakstīti 1937. gadā, tātad pirms komunistu okupācijas, ka šis skaņdarbs ieguvis Latvijas Radiofona godalgu, beidzot izdevās kundzi nomierināt un viņa no savām prasībām atkāpās. Visu okupācijas laiku trimdā pastāvēja arī tāda pieeja! Ļoti iespējams, ka, baidīdamies no šādas trimdas latviešu sabiedrības uzliktas pašcenzūras, Bruno Skulte vairākkārt noraidīja Kultūras sakaru komitejas aicinājumus koncertēt okupētajā Latvijā.

1990. gada Dziesmu svētku laikā Dziesmu vairogu atskaņoju Latvijas Nacionālajā operā, 1993. gadā Latvijas Universitātes aulā ar koriem Versija, Consum, Latvijas Radio kori un Nacionālās operas orķestri. Sekoja ieraksti Latvijas Televīzijā un Radio fondos.

KORU ELEKTRIZĒTĀJS. Bruno Skulte bija impulsīvs diriģents, kurš nekad neatkārtoja vienu un to pašu interpretāciju. To apliecina arī viņa paša vārdi − apnīk diriģēt tāpat, vairākas reizes no vietas. Pie viņa dziedot, koncertos bija ļoti jāuzmanās, jo nekad nevarēja zināt, kas notiks nākamajā brīdī, ko viņš darīs. Tādēļ arī viņš uzstāja, ka korim skaņdarbi ir jāprot no galvas, lai varētu visu uzmanību pievērst diriģentam. Viņš nemīlēja piestrādāt pie detaļām, bet prata aizraut gan dziedātājus, gan orķestrantus. Pēc koncerta Dziesmu svētkos Klīvlandes simfoniskā orķestra mūziķi brīnījās: Kas tas par tik aizraujošu diriģentu! Kur tāds radies? Kādēļ viņu neaicina pie mums par viesdiriģentu? Nostājoties lielam Dziesmu svētku korim priekšā, viņš, pašam to neapzinoties, prata kori elektrizēt. Viņa vadībā piedalījos korī Dziesmu vairoga pirmatskaņojumā Klīvlandē (1963). Ar saviem milzīgajiem žestiem viņš pa skatuvi slidinājās kā pa slidotavu, no viena gala uz otru, bet, sekojot viņa žestiem, sajutu skudriņas skrienam pa muguru. Dziesmu svētkos viņš vienmēr izcēlās citu diriģentu starpā.

BĒGĻU LAIKĀ VĀCIJĀ UN TRIMDĀ ASV. II Pasaules kara beigām tuvojoties, Bruno Skulte nevarēja palikt Latvijā. Viņa maizes darbu Latvijas Radiofonā jaunā iekārta nenoliedzami uzskatītu par sadarbošanos ar vāciešiem. Par to draudēja izsūtīšana vai pat bargāks sods. Viņš izšķīrās doties uz Vāciju, kur vairākās vietās strādāja par diriģentu, to starpā Berlīnes Radio orķestrī. Viņa dzīves lielākā kļūda, manuprāt, bija lēmums atstāt Vāciju. Pēckara posmā tur bija liels mūziķu trūkums un viņš bez grūtībām būtu iekarojis sev izcilu diriģenta vietu, kur būtu varējis savu diriģenta un komponista talantu līdz pilnībai izkopt, kā to izdarīja daudzi Latvijas mūziķi. Bet Bruno Skulte izvēlējās Ameriku, kur viņš savas dotības, varētu teikt, izniekoja, strādājot laikraksta Laiks ekspedīcijā, spēlējot ērģeles latviešu baznīcā un vienlaicīgi vadot vēl četrus latviešu korus. Laikraksta Laiks izdevējs Helmārs Rudzītis Bruno Skulti pabalstīja, dodot viņam fiziski neapgrūtinošu darbu dažas dienas nedēļā, lai viņš varētu vairāk nodoties radošam darbam. Bet alga nebija daudz lielāka par minimālo. Mums daudzkārt jāpateicas Helmāram Rudzītim, kurš allaž atbalstīja latviešu mākslu, pilnībā finansēja Bruno Skultes kantātes Dievs, Tava zeme deg! un daļēji baleta Koklētājs un velns iestudējumus.

Bruno nekad kārtīgi neiemācījās angļu valodu, jo galvenokārt apgrozījās tikai latviešu sabiedrībā. Dziesmu svētku un citu latviešu pasākumu dēļ viņš, savu patriotisko jūtu vadīts, palaida garām ne mazums nopietnus piedāvājumus. Kādreiz viņš man rādīja Leopolda Stokovska vēstuli, kurā toreizējais pasaulslavenais diriģents sakarā ar kādu viņa nolīgumu piedāvā Bruno Skultes Vilkaču mantinieci iestudēt Maskavā. Bruno atbildējis, ka nepabeigtā operas instrumentēšana prasīšot viņam veselu pusgadu, ka viņš nevēloties savu darbu Maskavai dot. Grūti spriest, cik šāds projekts būtu bijis reāls, bet Leopolds Stokovskis tajā laikā daudz brāļojās ar Maskavu, un nav izslēgta iespēja, ka Vilkaču mantiniece pirmo reizi būtu izskanējusi Lielajā teātrī Maskavā. Pēc kara viņš pārcēlās uz Oldenburgu, kur noorganizēja Latviešu Operas trupu, kā arī darbojās Oldenburgas pilsētas operā.

VILKAČU MANTINIECE. Šajā savas dzīves posmā 1947. gadā Bruno Skulte uzrakstīja operas Vilkaču mantiniece klavierizvilkumu, kā arī instrumentēja pirmo ainu. Autors operā izmantojis Tonijas Kalves libretu, kas veidots pēc Ilonas Leimanes tāda paša nosaukuma romāna. Komponists šo skaņdarbu nosaucis par muzikālu drāmu. Ieceri operu uzvest Oldenburgas teātrī izjauca izceļošana uz ASV, kur, kā zināms, Ņujorkas latviešu draudze viņam piedāvāja ērģelnieka vietu. Amerikas apstākļos viņam diemžēl nebija iespējams sagādāt līdzekļus savas operas uzvedumam. Komponists šo domu atmeta un tā arī nepabeidza uzsākto operas in­strumentāciju. Pēckara gados Bruno Skultes darbi Latvijā bija aizliegti. Tikai Atmodas laikā par viņa darbiem komponista dzimtenē varēja sākt interesēties Latvijas mūziķi. Ap 1990. gadu par Vilkaču mantinieci ieinteresējās Latvijas Nacionālās operas diriģents Jāzeps Lindbergs. Viņš griezās pie Bruno brāļa Ādolfa Skultes ar lūgumu pabeigt instrumentāciju un sagatavot operu inscenējumam. Diemžēl Ādolfs bija ļoti aizņemts ar saviem darbiem un šim rosinājumam nevarēja atsaukties. 2003. gada rudenī, tuvojoties Bruno Skultes simtgadei, komponista jaunākais brālis Oļģerts Skulte griezās pie Latvijas Nacionālās operas Ģildes Ņujorkā ar lūgumu atbalstīt operas Vilkaču mantiniece rediģēšanu, instrumentēšanu un sagatavošanu inscenējumam. Ģildes Valde šo projektu atbalstīja un, saziņā ar Latvijas Nacionālās operas vadību, uzticēja man veikt šo darbu.

Atzīmējot komponista simtgadi, Vilkaču mantiniece piedzīvoja pirmatskaņojumu koncertvariantā Latvijas Nacionālajā Operā (2005.3.XI), bet 2006. gada februārī to ierakstījām Rīgas skaņu ierakstu studijā. Šo albumu izdeva ASV firma Albany Records.

Tā laika LNO direktoram Andrejam Žagaram bija liela nepatika pret latviešu operām. Viņa 17 gadu valdīšanas laikā Latvijas Nacionālās operas lielajā zālē neparādījās neviens latviešu operas jauniestudējums, ja neskaita divas Zigmāra Liepiņa operas, kuras viņš pats producēja un finansēja. Neskatoties uz to, ka LNO Ģilde piedāvāja pilnībā finansēt Vilkaču mantinieces skatuves inscenējumu, viņš kategoriski to noraidīja un piekrita vienīgi koncertvariantam. Pēc tam katru gadu LNO Ģilde piedāvāja finansēt skatuves inscenējumu, bet pagāja seši gadi pirms direktors tam piekrita, iespējams tādēļ, ka LNO bija sakrājušies lieli parādi un nauda bija vajadzīga. Vilkaču mantinieces pirmizrāde uz LNO skatuves notika 2011. gada 3. jūnijā. Pirmās izrādes bija izpārdotas un uz publikas pieprasījumu bija jādod papildus izrāde, kas Nacionālā Operā ir ļoti reta parādība.

Vilkaču mantinieci izrādīja arī 2011. gada Rīgas Operu Festivāla (ROF) ietvaros. To apmeklēja ārzemju kritiķi no ASV, Anglijas, Vācijas, Francijas, Itālijas, Krievijas. Spīdošas recenzijas parādījās Opera News, Financial Times, Opera Now, Opera (London), Opernwelt, Das Opernglas, Bühne (Austrija), Opera magazine (Paris), Corriere della Sera (Milano). Par nevienu citu LNO izrādi Rīgā nav tik daudz rakstīts ārzemju periodikā.

Pirmizrādi, kuru apmeklēja Latvijas prezidents Valdis Zatlers ar kundzi, ierakstīja jau minētā firma Albany Records, nosauca operu par meistardarbu (masterpiece) un izdeva to kā DVD albumu. Tiktāl, Vilkaču mantiniece ir vienīgā latviešu opera, kuras ieraksta albumu izdevusi ārzemju izdevniecība un kas ar savu katalogu un pārstāvniecību starpniecību tiek piedāvāts operu cienītājiem visā pasaulē.

2015. gadā aprit Raiņa 150-gade un Bruno Skultes 110-gade. Atzīmējot tos, Rīgas Latviešu biedrība sadarbībā ar Latvijas Komponistu savienību rīko plašu koncertu ar Bruno Skultes darbiem. Programmā centrālā vieta ierādīta simfoniskajai poēmai-mistērijai Daugava ar Raiņa tekstu, solistiem, kori un orķestri. Pārējā koncerta programmā iekļauta kantāte Dziesmu vairogs ar Andreja Eglīša un Jāņa Veseļa tekstiem un Skultes a capella kora dziesmas. Atskaņošanā piedalās Ave Sol un Fortius kori, Latvijas bruņoto spēku štāba orķestris, Vidzemes kamerorķestris un Latvijas Nacionālās Operas solisti.

Romāna Vilkaču mantiniece autore Ilona Leimane

Glezn. Jānis Cielava

Dana Bramane Bruno Skultes operā Vilkaču mantiniece

Preses konferencē par Bruno Skultes operu Vilkaču mantiniece (2011.17.V) (no kreisās) režisore Ināra Slucka, dramaturģe Margarita Zieda un diriģents Andrejs Jansons.

Foto: LEIA/TV net

Vilkaču mantiniece, pasaules pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā (2011.3.VI)

Foto: Gunārs Janaitis

 

 

 

Andrejs Jansons, diriģents un komponists (ASV un Latvijā), mācījies Itālijas valsts konservatorijā Venēcijā, bakalaura grāds obojas spēlē Džuliarda (Julliard) mūzikas skolā (1960), maģistra grāds diriģēšanā Manhatanas mūzikas skolā (Manhatten School of Music, 1973) un doktora grāds kompozīcijā Rutgers Universitātē (Rutgers U., 1986). Viesu diriģents daudziem kamer-, simfoniskiem orķestriem un koriem ASV, Latvijā, Igaunijā, Lietuvā un Vācijā, virsdiriģents latviešu dziesmu svētkos Sanfrancisko, Sietlā, Toronto un Rīgā, arī dziesmu dienās Gotlandē, Gaujienā, Ērgļos, Preiļos un Aglonā. Mākslinieciskais vadītājs Ņujorkas Latviešu korim, Ņujorkas Igauņu korim, Bergen Chorale (amerikāņu) un Fordhama Universitātes korim. Latvijā iestudējis Gian Carlo Menotti operas Amāls un nakts viesi un Mēdijs, Hektora Berlioza Messe Solenelle, mūziklu The Sound of Music, bet ar Ņujorkas Latviešu kori – Alfrēda Kalniņa operas Baņuta un Salinieki (Ņujorkā, Milvokos un Minsterē). Mācībspēks Fordham Universitātē, lektors Rutgers Universitātē, Bloomfield koledžā. (re)

Jaunā Gaita