Vārds lai skrien

Tālāk aizvien:

Sitas, šubas, slien!

Trej deviņu kumeļu putas,

Trej deviņu kumeļu strutas, --

Rubit,

Rubat,

Ubat,

Ubit!

Saistīšu lietu,

Neteikšu vietu.

Mezgliņus siešu

Visgarām ciešus

Jo ciešus.

Kā mezglu iesienu,

Tā tevi piesienu.

Uzkaru vadžos,

Iemetu dadžos

Kraukļiem un vārnām,

Vilcenēm kārnām;

Aizdzenu slīkšņās,

Dziļi meža briksnās.

Ne dēļ māna,

Ne acapmāna.

Dēļ tā īstā

Vārda, ko bīstās

Lītavas nīstās.

Kalna galā,

Lapsas alā

Vakarā saule riet:

Kā viss nācis – tā viss lai iet!

Līsti, lietiņ, retāk,

Retāk, –

Vēl par sietu ērdāk!

Tad jau labāk sausumā,

Nekā jūras dibenā.

Tik ar mietu, tik ar mietu,

Kreima kārni, slauktuvi,

Ar to linu brauktuvi,

Cira pietu, cira pietu!

Ak, tu, kārklīt, smaillapīt,

Lietus pārstājis ir līt!

Pazīd no lēktiem,

Pazīd no rietiem,

Pazīdies, meitiņ,

Kamēr tev pietiek, –

No ziemeļiem baltiem,

No dienvidiem sārtiem,

Lai melns putenis

Nokalst pie vārtiem;

Lai no sausuma

Zemīte sprēgā;

Lai tup mākonis

Šķirstā aiz slēga!

Ne pilumiņa!

Ne rasumiņa!

Ne asariņas!

Čudi-rudi!

Lai stājas plūdi!

Tumsiņ, vācies!

Saulīt, šļācies!

Čudi-rudi!

Čunča, plunča,

Lien apakš velēnu brunča,

Vendies, velies apaļa kā muciņa,

Lai Saules tētiņš pie debesīm staigā

Tik gludi razētā vaigā,

Ka tam ar vīli var pāri laist!

Pa pusei apauta,

pa pusei basiņa

staigāji tu,

nediena ļaunā.

Smuidra kā niedrīte šūpojies tu,

nediena ļaunā,

tekošā ūdenī lūkojies tu,

nediena ļaunā,

rāvainos dūksnājos peldējies tu,

nediena ļaunā.

Ar rūgtām driģenēm pārēdies tu,

ar dzelzu kaulu aizrijies tu,

visam tam pāri pārkāpi tu,

nediena ļaunā!

− Stārķi, kas tev guzā?

− Muša.

− Bet krūtīs?

− Vārīts piens.

− Un kājās kas?

− Divas tītavas.

- Bet spalvās?

- Pilns ar taviem drebuļiem.

Lai tu 99 gadus nodzīvotu ar tiem!

U - ū, Meža māt,

U - ū, Pusnaktej,

Līdz pat šim vakaram, vej,

Par tavu meitu mans dēls asaras lej.

Lai tavējā meita, kas smej,

Pēc mana puiša nu asaras lej.

Es šai došu trej maizes.

Tu dodi tai miegu bez raizes,

Lai viņa guļ kā jēriņš,

Ar kuru sātējies zvēriņš.

Kazeņu māt,

Mežamāt, −

Tevi piesaucu es

Bez atbildes.

Es tev gribu dot,

Ko tu man dod.

Es dodu tev bērniņu, kurš raud,

Lai viņa raudas tevi neapdraud.

Lai tas atdusas ar tevi kopā

Kā bite stropā.

Lai tā kā putniņš kluss, −

Mans bērniņš tavējā klēpī dus.

Dun pērkons debesmalā,

Dun laidara galā.

Paipaliņa, raibīte,

Turas pie ādiņas;

Ādiņa pie gaļas,

Gaļa pie kaula.

Lai kauls top vesels!

Kurš saņēmis šo ziņu,

Lai padzeras no tās gudru miņu.

Cik vārdu man piemirsies –

Visi pie Dieva pa godam ies!

Atdzejojis Leons Briedis