Jaunā Gaita nr. 278. Rudens 2014

 

 

 

 

 

 

Zaļā saule Strazdē (1995)

Foto: Māris Brancis

 

 

Māris Brancis

SPĒKAZĪMJU TITĀNS

 

Tēlnieks Vilnis Titāns (1944-2006) 26. jūlijā būtu svinējis savu 70 gadu jubileju, ja apskurbis smagās mašīnas šoferis nelaikā nepārrautu mākslinieka – vēl nesasnieguša 62. gadskārtu – dzīvības pavedienu. Viņš bija pilns enerģijas un nodomu. Darba un ieceru viņam nekad nebija trūcis. Spēka arī ne – viņš bija stiegrains, muskuļots, kā jau cilvēks, kurš kopš jaunības akmeņus šķēlis, cilājis, kalis, ar rokām apmīļojis, pakļāvis tos saviem nodomiem, idejām, prātā skatītai formai. Un nerunīgs, kluss, kurš uzmanīgi noklausās sarunu biedra valodojumā, lai gan prātā viņam pašam sava doma, kas varēja nesaskanēt ar tikko izteiktajām, un klusi smaidīja savu tikpat rāmo, atklāto, labvēlīgo smaidu.

Mākslā Vilnis Titāns sabija tikai nepilnus 32 gadus (tagadējo LMA viņš beidza 30 gadu vecumā), gandrīz pusi no viņam atvēlētā mūža, taču kas padarīts! Visa Latvija nosēta ar viņa darbiem – pieminekļiem, piemiņas zīmēm, zīmēm ainavā, memoriālo tēlniecību, nerunājot par skulptūrām un medaļām, kas glabājas muzejos un privātkolekcijās, arī ārzemēs. Viņa radošais mūžs savā monolītumā ir kā nepārtraukts mākslas process, akcija, kuras būtība, koncepcija ietverta divos vārdos – Latvijas mīlestība[1], raksta mākslas zinātniece Anda Treija.

Labāk un precīzāk nevar pateikt.

 

Tēlnieks Vilnis Titāns

Vilnis Titāns granīta tēlniecības simpozijā Mārupītes dabas parkā Rīgā. (1987)

Tēlnieks pieder tai paaudzei, kas mākslā ienāca 1970. gados un kuru vadīja ideālisms, ideja. Nekas to nespēja iedragāt, samocīt. Spītīgi un iezemēti darīja savu darāmo, neraugoties uz iekārtu, ideoloģiju. Šai paaudzei pieder vēl Ojārs Breģis, Ojārs Feldbergs, Ligita Ulmane, Kārlis Danne, arī Jānis Strupulis, Dagnija Nīcmane, Vera Veisa un daži citi. Viņi gāja savu ceļu, nepadodamies vilinājumiem, kārdinājumiem. Viņi neviens neradīja padomju ideoloģijai tīkamus darbus, bet strādāja tikai pie tādiem, kas saskanēja ar viņu iekšējo pārliecību un ideāliem. Tas bija laiks, kad modās un rūga latviešu nacionālā pašapziņa un kad aizsākās folkloras kustība, kas neatkarības un spīts garu stiprināja.

Tēlnieka Viļņa Titāna garīgo pasauli un māk­slinieka pašapziņu un sūtību veidoja dzejnieka Imanta Ziedoņa Dižkoku atbrīvošanas grupa, kurā viņš darbojās kopš 1977. gada. Tā bija brālība, kā to nosaukusi Anda Treija, kas apzināja Latvijas gara kultūru, kultūras vērtības un cēla tās gaismā tautai, kas bija samierinājusies ar iekārtas žogiem un spaidiem. Iekšējās pretestības gars brieda, lai 1990. gadu mijā paceltu galvu un uzgavilētu brīvībai. Tad sākās Viļņa Titāna laiks, lai gan viņš bija jau sevi apliecinājis 1985. gada izstādē Ceļš, ko sarīkoja kopā ar dzejnieku Jāni Baltvilku un dabas pētnieku un publicistu Gunti Eniņu. Ceļš kā metafora, kā iekšēja kustība, kā dzīve, kas vieno šos trīs cilvēkus un norāda viņu domu virzību. Viņi ir ceļā, viņi ir uz ceļa, kuru iezīmē tēlnieka akmens skulptūras, liecina Anda Treija[2].

Izstāde iezīmēja Viļņa Titāna un viņa paaudzes tēlnieku attieksmi pret akmeni, granītu, laukakmeni. Atšķirībā no priekšgājējiem viņi akmeni uztver kā materiālu, kam jāpakļaujas viņu gribai. To var apstrādāt, veidot un „locīt”, kā nepieciešams. Un vēl – ja Ojārs Feldbergs pārsteidza ar akmenī izcirstām ainavām, tad Vilnis Titāns nāca klajā ar zīmēm, metaforām, simboliem granītā. ...[V]iņa tēlniecība vairāk vedina domāt par eksaktu pieeju formas radīšanai, tā ir stingra, loģiska, konstruktīvi būvēta, izsvarotām proporcijām[3]. Akmens masas tiek kārtotas matemātiski precīzi, darbi tuvojas minimālismam. To lasīšanai jāpielieto iztēle, katra skatītāja garīgā pieredze. Tā ir zīmju valoda, kas parādās latvju rakstos.

Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, Vilnim Titānam pavērās plašs darba lauks. Nodibinājās Latvijas Kultūras fonds, kuras pirmais priekšsēdis bija Imants Ziedonis. Viņš redzēja plašāk, tālāk, dziļāk. Mums ir jāatstāj kultūrzīmes, lai zeme neapdžungļotos. Un lai vārdi liecinātu par kultūras klātbūtni. Vārdi paši vien, iekalti un iecirsti kokā vai citādi pieteikti, ir labas gribas nesēji, rosināja Ziedonis[4].

Vilnis Titāns ir viens no šo kultūrzīmju iegravētājiem. Tapa pieminekļi rakstniekam Sudrabu Edžum (1985) Meņģelē, Latvijas himnas autoram Baumaņu Kārlim (1988) Viļķenē, vienam no pirmajiem dzejniekiem Jurim Nataniēlam Ramanim (1992) Krimuldā, Fricim Bārdam (1992) Pociema Rumbēnos. No 1977. gada Latvijai nozīmīgās vietās akmenī iecirsti vārdi – Neredzīgā Indriķa mājvietā Elkulejās, Kalpaka ozols Rudbāržos, Brastiņu Ernesta Lapaiņos Straupē un vēl citi, vairāk nekā 50 citas zīmes. Desmit gados no lauk­­­akmeņiem tika sakrauta Valpenes piramīda (1985-1996), kā veltījums Krišjānim Baronam, novietots tuvu viņa pirmajai skolai. Vilnis Titāns katru gadu divas nedēļas jūlijā dzīvoja Dundagā un iekala zudušo māju vārdus, latvju rakstu zīmes. Tagad te brauc cilvēki, lasa, kāpj deviņus metrus augšup un skatās pasaulē, lai tālāk redzētu un ieskatītos pagātnē un nākotnē.

Ar 1990. gadu sākās Viļņa Titāna darbs pie Daugavas programmas (1990-1994). Šis veikums tēlniekam bija sevišķi mīļš. Tā bija iespēja modināt pagātni, runāt par mūsu kultūru, par mūsu saknēm[5], liecina viņa biogrāfe Anda Treija. Atkal viņš ar saviem lielajiem akmeņiem un tajos iekaltajiem vārdiem atgādināja, ka, lūk, šeit Birzgales Dīriķupītēs Andrejs Pumpurs pavadījis bērnības dienas, Dunavas pagastā atstāta zīme Daugavas plostniekiem un citur.

1994. gadā Vilnis Titāns ķērās pie Talsu Koklētāja. To Kārlim Zemdegam bija pasūtījusi Talsu pilsētas pašvaldība, 1938. gadā bija gatavs ģipša modelis. Taču līdz realizācijai netika – Latviju okupēja, un tas glabājās tēlnieka darbnīcā, līdz 1982. gadā pārveda uz Talsu „Lauktehniku”. Atmodas laikam sākoties, dzima vēlme to realizēt, pagāja vēl ilgs laiks, līdz nodoms tika īstenots. Vilnis Titāns pie Koklētāja strādāja divus gadus, kaļot Dundagas mežos atrasto akmeni un pamatnē iecērtot etnogrāfisko saules simbolu, vēlot Latvijai saules mūžu (atklāja 1996. gadā).

Paralēli tapa divas saules zīmes Talsu novada robežās – Zaļā saule Strazdē (1995) un Zilā saule Kolkasragā (1996). Te aizsākās Viļņa Titāna cits projekts – Saules tilts, kas savienoja Kolkasragu ar Roņu salu un Ainažiem, katrā no vietām uzstādot pa darbam – Roņu salā Uguns buru un Ainažos Balto sauli, un kas tika veltīta Krišjānim Valdemāram, Ainažu jūrskolas dibinātājam, igauņu un latviešu tautu vienotājam.

Pat ar to Vilnim Titānam nebija gana. Savulaik Imanta Ziedoņa Dižkoku atbrīvošanas grupa pie Latvijas austrumu robežas iedēstīja 300 ozolus. Tie tika iznīcināti, kokus aizstāja ar dzeloņdrāšu žogu. Tēlnieks tad izgatavoja Austras koku (1998) un, atzīmējot Latvijas 80 gadu jubileju, uzstādīja Latvijas tālākajā austrumu punktā Pasienas pagastā. Tajā pašā gadā tālīnākajā rietumu punktā Nīcas pagastā tika atklāts Zaļais stars, bet, iezīmējot dienvidu punktu, Daugavpils novada Līdumnieku pagastā parādījās Saules puķe, savukārt ziemeļos – Baltās naktis Ipiķos.

Vai var vēl lielāku un svētāku darbu izdarīt, kā Vilnis Titāns veicis – iezīmēt Latviju kultūras zīmēs? Taču ar visiem šiem veikumiem mākslinieks neizteica sevi visu. Tēlnieks nepārtraukti centās īstenot idejas stājskulptūrās, kas bija skatāmas viņa pēdējā personālizstādē Siena laiks 2002. gadā Rīgas galerijā.

Proporcijas, masu attiecības Vilnis Titāns pārvalda lieliski, vienkārši tās izjūt, Anda Treija raksturo jaunajā izstādē parādītos darbus un turpina: viņa eksaktā pieeja darbu radīšanai nav pat nojaušama, skulptūras tapušas it kā brīvas spēles rezultātā, spēles, kas balstīta viņa izjūtā, intuīcijā, tāpēc tajos tik daudz emociju un poēzijas. Viņš ir kļuvis dekoratīvāks un nevairās tāds būt. Improvizācija ar formāliem paņēmieniem nav tikai tīksmināšanās ar formveidi kā tādu, lai gan tā brīvība, kas sasniegta, strādājot ar akmeni, tā pārliecība un drošības sajūta, nevarēja neradīt viņā gandarījumu, jo vairāk tāpēc, ka viņš ir no tiem, kas darbā gūst baudu, dzīves garšu[6].

Akmeni Vilnis Titāns sajuta kā sevi pašu, kā miesu no paša miesas. Tam bija atdots mūžs, ar to ierakstīja sevi Latvijas tēlniecības vēsturē. Diemžēl māksliniekam kā jebkuram cilvēkam nav atvēlēts saules mūžs, taču viņa darbi paliek iegravēti dzimtenes kultūrā uz mūžmūžiem. Tie atgādinās par tēlnieku, kurš veica titānisku darbu Latvijas labā, attaisnojot savu uzvārdu – Titāns. Viņš laikam dzimis īpašā spēkazīmē.

 

Valpenes piramīda. 9 m augsta, pamatnes apkārtmērs 50 m. Izveidota pēc Imanta Ziedoņa ieceres tēlnieka Viļņa Titāna vadībā 1990. gadā

Foto: Māris Brancis

 

Mākslas vēsturnieks, JG redakcijas loceklis Māris Brancis nesen uzrakstīto grāmatu klāstam pievienojis monogrāfiju Jelgavas mākslinieks Georgs Svikulis (Rīgā: „Mansards”, 2014).

 


 

[1] Anda Treija. Vilnis Titāns. Rīgā: Galerija „Daugava”, 2011:12.

 

[2] Turpat:11.

 

[3] Turpat:18.

 

[4] Turpat:41.

 

[5] Turpat:44.

 

[6] Turpat:88-89.

Jaunā Gaita