Jaunā Gaita nr. 277. vasara 2014

 

Iepriekšējā JG jau paziņojām, ka JG sadaļu SCRIPTA MANENT turpmāk nepublicēsim „Dažos vārdos”, bet gan kā atsevišķu nodaļu, ievietojot tur (JG veidotāju uzskatā) nozīmīgus, katram latviski lasošam cilvēkam ieteicamus tekstus no latviešu periodikas. Šajā numurā visi trīs raksti pārpublicēti ar autoru un žurnāla Ir <www.ir.lv> atļauju.

 



Gunārs Astra

Vents Sīlis

ASTRAS PĒDĒJAIS VĀRDS

Disidenta Gunāra Astras tiešums apsūdzēja ne tikai padomju melu sistēmu pirms 30 gadiem, bet izaicina arī mūsdienās pieņemtās puspatiesības.

Gunārs Astra, teikdams (1983.15.XII) tiesājamā pēdējo vārdu, necentās iežēlināt tiesu vai lūgt piedošanu, cerot mīkstināt spriedumu. Astra neizvēlējās pazemības ceļu, nenodeva savus ideālus un līdz ar tiem savus domubiedrus. Viņa runa apliecināja cilvēcisko pašcieņu, lepnumu un sīkstu pārliecību par to, ka taisnīgums reiz uzvarēs netaisnību. Tā bija apsūdzības, nevis attaisnošanās runa.

Ko tādu spēj tikai neapšaubāmi drosmīgs cilvēks, kurš ne vien prata saglabāt savu iekšējo brīvību divu apcietinājumu laikā, bet arī atrada sevī spēku runāt bez „pašcenzūras”. Astras „noziegums” bija gribēt dzīvot brīvā Latvijā, būt latvietim, runāt latviski un nepieļaut, ka latvieši izšķīst Padomju Savienības pilsoņu krievvalodīgajā putrā, kur visi, izņemot krievus, pāris paaudžu laikā aizmirst dzimto valodu. Viņš neizvēlējās plaši piekopto zemtekstu, starprindu un mēmās klusēšanas ceļu, viņš nevalkāja „četrus baltus kreklus”, bet vienu. Iespējams, tas traucēja ne tikai režīma pakalpiņiem, bet arī daļai padomju varas pretinieku, kuru mazdūšību vērta vēl jo mokošāku. Arī tagad, mūsu „brīvrunāšanas laikā”, viņa pēdējais vārds liek man justies neērti par tām reizēm, kad esmu klusējis, kaut pienācās runāt.

Gunāram Astram vārdi bija vienīgais ierocis. Mūsdienās, kad vārdi bieži ir nevērtīgi putekļi, kurus plašsaziņas līdzekļu saceltais informācijas vējš dzen mums acīs un degunā, liekas teju neticami, ka varas iestādes pievērsa tam tik lielu uzmanību. Kas gan piešķīra viņa vārdiem tādu spēku, ka, reiz izteikti, tie atbalsojas joprojām?

Vārdiem jābūt skaidriem un asiem, tad tie griež melus, puspatiesības un tukšvārdību. Gunārs Astra runāja tieši: Latvija tika okupēta, padomju vara pārkāpa cilvēktiesības, netika nodrošinātas demokrātiskas pamatbrīvības, notika pārkrievošana. Dažus no šiem vārdiem atsevišķi politiķi arī mūsdienās vēl nespēj skaļi izrunāt – pašcenzūras mehānisms ir izrādījies dzīvotspējīgs padomju mantojums. Taču tajā vainojama ne tikai šī sen sabrukusī iekārta, bet arī cilvēku nevēlēšanās uzņemties saistības un pienākumus. Latvijā joprojām ir grūti runāt par korupciju – tā vietā ir ziedojumi, kompensācijas, pateicības. Arī par bezatbildību – tā vietā ir kolektīvā atbildība, politiskā atbildība un citi „atbildības izstrādājumi”. Nesenā Zolitūdes traģēdija parādīja, cik amatpersonām ir grūti runāt tieši un bez aplinkiem. Taču tieša valoda ir vajadzīga ne tikai tad, kad traģēdija jau ir notikusi, bet ilgi pirms tam, lai šādas traģēdijas nemaz nepieļautu.

Vārdiem svaru piešķir arī samaksātā cena – tieša valoda nozīmē tiešu atbildību par pateikto. Astra apzinājās, ka par saviem vārdiem tiks notiesāts un, iespējams, apcietinājumā nomirs. Viņam bija sieva un bērns, tuvinieki un draugi, tātad bija ko zaudēt. Lasot Astras vārdus: būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt augstāk minētos apstākļus, pārņem visdziļākā cieņa. Kad kaut ko līdzīgu saka acīmredzami korumpēts politiķis, šo vārdu tukšums un liekulība nodžinkst galvā kā pliķis. Iespējams, tāpēc reizēm ir tik grūti noticēt brīvai Latvijai – kamēr par to runā tukšiem vārdiem, tie viegli izput, neatstājot aiz sevis neko.

Lai arī Gunārs Astra par Latvijas brīvību atdeva visu, mēs nedrīkstam uzskatīt, ka viņš samaksājis arī par mums. Latvijas brīvība nav tramvaja biļete – to par velti, izmantojot politizētus resursus, neuzsauksi. Par to ir jāmaksā katram pašam.

 

Vents Sīlis ir docents Rīgas Stradiņa universitātē. Pirmpublicējums <www.ir.lv> (2013.11.XII).

 

 

 

 

Sanita Upleja

LŪGUMRAKSTS PĒC MAIZES UN SĀLS

NEIZPROTAMA IR PELNU BĒRŠANA UZ GALVAS KRIEVIJAS AGRESIJAS ĒNĀ

Ja dažos vārdos jāraksturo Latvijas plašsaziņas līdzekļos (un it īpaši sabiedriskajos medijos) noritošo sabiedrisko sarunu Krievijas agresijas Ukrainā ēnā, tad pavisam īsi to varētu izteikt ar frāzi no latviešu galda dziesmas par Kirhenšteina došanos uz Kremli ar lūgumrakstu rokā pēc maizes un sāls.

Proti, Latvijā viss ir tik slikti – sabiedrība šaušalīgi sašķelta, saliedētības politika neizdevusies, cilvēki tik nabadzīgi un nomocīti, bailes no sankcijām pret Krieviju tik lielas, armija nespējīga, NATO tālu, pašaizsardzība neiespējama, valsts pati tik maza un tauta sarūkoša. Tad nu labāk varbūt tiešām padoties un pašiem jau laikus klauvēt pie Kremļa durvīm. Tad būsim lieli, vareni, bagāti, saliedēti un kāri uz vairošanos. Vārdu sakot, būs maize un sāls.

Es saprotu, ka pašreizējais starptautiskais stāvoklis daudziem, it īpaši tiem, kas nav līdz šim īpaši iedziļinājušies ārpolitikā un arī vēsturē, ir liels pārsteigums un varbūt pat šoks. Tomēr pat tādos apstākļos plašsaziņas līdzekļiem ir jāspēj lietas saskatīt kopsakarībās laikā un telpā, kā arī jājūt atbildība par to, kāds vēstījums tiek nodots sabiedrībai.

Diezin vai situācijā, kad Latvijas kaimiņvalsts ar savu agresiju ir pārbiedējusi pusi pasaules, mums jāsāk sev pašiem bērt pelnus uz galvas par visu, ko „esam nepareizi darījuši” atjaunotās neatkarības laikā.

GUDRAS TAUTAS LĒMUMS. Jo vismaz viena lieta pilnīgi noteikti ir bijusi absolūti pareiza un izšķiroši nozīmīga šajā situācijā. Ja Latvija šodien nebūtu Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, tad patlaban mēs būtu daudz draudīgākā situācijā. Turklāt dalība ES un NATO jau nenāca tāpat vien kā dāvana no debesīm.

Tas bija pacietīgs un ilgs daudzu gadu darbs, ko ļoti apzināti un skaidri atbalstīja lielākā daļa Latvijas vēlētāju. Tagad mēs redzam, ka tas ir atmaksājies. Protams, ka no veselam saprātam neaptveramas agresijas neviens nav pilnībā pasargāts, taču salīdzinoši mēs varam justies daudz drošāk tieši savas piederības šīm struktūrām dēļ.

Atjaunotās Latvijas valsts vairāk nekā 20 gadu vēsturē pietiekami ir bijis un joprojām ir to vietējo „lietpratēju”, kas teikuši, ka bez ES un NATO varam iztikt, ka svarīgāk ir paēdināt tautu un draudzēties ar tuvāko lielo kaimiņu. Atcerēsimies, cik daudz ir bijis to kritiķu, kas tautas nobalsošanas par iestāšanos ES vai citu svarīgu balsojumu (1998. gada tautas nobalsošana par pilsonības likuma grozījumiem) vai lēmumu gadījumā ir teikuši, ka nevajag tautu biedēt ar Austrumu kaimiņu, jo nekādu draudu nav un nebūs. Šodien izskatās, ka tautas intuīcija ir bijusi labāka.

Līdzīga situācija bija arī pirms diviem gadiem divu valsts valodu tautas nobalsošanas sakarā. Ko tikai latviešiem nenācās par sevi dzirdēt un kāda tik migla netika pūsta acīs, lai ļaudīm sagrozītu prātu. Tomēr tautas iekšējā sajūta un vēsturiskā pieredze arī toreiz izrādījās precīza. Neaizmirsīsim arī to, ka tikai dažus mēnešus pēc Latvijas divu valsts valodu tautas nobalsošanas Ukrainā tika pieņemts valodu likums, kas ievērojami paplašināja krievu valodas lomu.

Viss šis faktu uzskaitījums tikai liecina, ka Latvijas tauta, neraugoties uz visām atjaunotās neatkarības gadu grūtībām, ir bijusi ļoti gudra, zinoša un spējīga izdarīt savas valsts un tautas pastāvēšanai labāko izvēli. Tāda izvēle mums ir bijusi jāizdara ļoti daudzas reizes un būs arī turpmāk. Lielā mērā tā ir kļuvusi par mūsu ikdienu, atrodoties tādā ģeopolitiskajā situācijā, kādā nu esam.

NEBŪSIM NEPATEICĪGI. Zinot visu šo 20 gadu vēsturi, man liekas ļoti aizvainojoši no vairākiem ekspertiem plašsaziņas līdzekļos izskanējušie domugraudi par neapmierināto tautu, kura drīzāk radīs šeit sociālos nemierus, nevis visiem līdzekļiem aizsargās savu valsti. Tas pat nav apvainojums manai – četrdesmitgadīgo – paaudzei, bet vairāk mūsu vecākiem, tiem pašiem trūcīgajiem pensionāriem.

Kādēļ mēs domājam, ka tagad, tik milzīgas Krievijas agresijas ēnā, viņi pēkšņi „pārdosies” kādam, ja vēl pirms gadsimta ceturkšņa savos spēka gados bija gatavi savas un Latvijas brīvības vārdā gan iet uz barikādēm, gan riskēt ar „stabilo” padomju labklājību. Turklāt vienmēr kopš tā laika viņi arī turpinājuši stingri balstīt Latvijas neatkarību un to garantējošo iesaisti rietumu drošības struktūrās.

Negrēkosim un nebūsim nepateicīgi. Neapkaunosim arī savu vecvecāku un vēl senāku priekšteču piemiņu. To, kuri gāja strēlniekos, neprasīdami, kas man par to būs. Tos, kuri puspliki un kārtīgi neapbruņoti gāja Brīvības cīņās. Tos, kuri izcieta padomju represiju necilvēcīgo smagumu un pazemojumu.

Kādā valstī gan mēs būtu šodien, ja šie cilvēki kā pirmo izvirzītu jautājumu, vai tik es gadījumā necietīšu no ekonomiskajām sankcijām un vai mans maizes rieciens nepaliks mazliet plānāks?

Nenovērtēsim par zemu mūsu cilvēku spriestpēju, jo Latvijas vēsturiskā tradīcija tomēr nav akli sekot vienam izredzētajam vadonim un mesiāniskiem uzskatiem par savu īpašo vietu pasaulē. Drīzāk mūsu tradīcija ir pašam pie sevis izsvērt, septiņreiz nomērīt un tad pieņemt savu lēmumu. Varbūt tādēļ mums ir tāda brīvdomība, tik daudz partiju un grupējumu.

Taču mūsu tradīcija ir arī spēt skaidri nodalīt idejiskas lietas no praktiskiem un taustāmiem labumiem. Ja mēs nespētu šīs lietas nodalīt, turklāt izšķirīgos brīžos vienojoties un ideju liekot pirmajā vietā, tad diezin vai mūsu 19. gs. vidū sāktā cīņa pēc kultūras, ekonomiskās un politiskās pašnoteikšanās būtu vainagojusies ar savas valsts izcīnīšanu un tās atjaunošanu pēc pusgadsimta okupācijas.

LIELI TIK, CIK MŪSU GRIBA. Mūsu valsts šodien nebūtu, mūsu valodas un kultūras arī nē, ja tolaik un vēlāk mēs būtu vadījušies pēc šodien aktuālajām gaudām, ka esam tik mazi un paši neko nevaram. Jā, mēs nevaram visu vieni paši, taču tādēļ mums ir sabiedrotie. Un kādēļ gan mēs domājam, ka mūsu pašu armija neko nespēj un nebūs gatava galvas nolikt par Latviju? Pat, ja tas skan nežēlīgi, armija ir armija, un viņi zina, uz ko jābūt gataviem. Vai mūsu puiši savu bezbailību nav pierādījuši Irākā un Afganistānā? Tad kādēļ lai viņi to nedarītu pašu mājās?

Arī gaušanās par Latvijas iedzīvotāju skaitu šajā brīdī liekas pilnīgi nevietā. Tas, ka daudzi no Latvijas ir pēdējos gados emigrējuši ekonomisku vai privātās dzīves apsvērumu dēļ, ir neizbēgami ES brīvā darba tirgus un valstu atšķirīga dzīves līmeņa apstākļos. Tomēr diezin vai ir korekti par atskaites punktu ņemt padomju laika imigrācijas uzpūsto skaitli 2,7 miljoni.

Ja skatās Latvijas iedzīvotāju skaitu vēsturiski, tad divus miljonus tas ir pārsniedzis tikai pastiprinātas un apzinātas imigrācijas dēļ. Tā Pirmā pasaules kara priekšvakarā Krievijas impērijas laikā 1913. gadā iedzīvotāju skaits sasniedza 2,5 miljonus, sešpadsmit gados no 1897. gada pieaugot par vairāk nekā pusmiljonu. Latvijas brīvvalsts laikā no 1,6 miljoniem 1920. gadā tas pieauga tikai līdz 1,9 1935. gadā. Pēc tam divu miljonu robežu tas pārsniedza 1959. gadā, un tad jau strauji līdz 2,7 miljoniem 1989. gadā.

Tomēr par spīti ļoti asiņainajam 20. gs., trimdai un bēgļu gaitām, latviešu skaits mūsu valstī ir līdzīgs tam, kāds bija pašā 20. gs. sākumā, kad Jānis Asars 1901. gadā savā publikācijā Cīņa pret alkoholu pie latviešiem atsaucās uz skaitli pusotrs miljons. Lielumam un mazumam ir nozīme, bet tikai tad, ja lietas redz kopsakarā. Mazām tautām un valstīm ir tādas pašas tiesības pastāvēt kā maza auguma cilvēkiem iepretim liela auguma cilvēkiem. Un ne jau fiziskā izmērā vai apjomā slēpjas tautas patiesais spēks. Tas slēpjas gribā. Mēs būsim tik gudri, cik gribēsim būt. Mēs būsim brīvi tik, cik gribēsim būt. Līdz šim mēs to esam pierādījuši.

 

Neatkarīgā žurnāliste Sanita Upleja raksta par aktuāliem, sabiedriski politiskiem jautājumiem kopš 1993. gada. Lielāko daļu sava profesionālā mūža pavadījusi laikrakstā Diena, sadarbojusies arī ar LTV Ziņu dienestu un Radio Brīvā Eiropa Latviešu redakciju Minhenē. Pirmpublicējums <www.ir.lv> (2014.21.III).

 

 

 

 

Sanita Upleja

BIOGRĀFIJAS IZTRŪKSTOŠĀ DAĻA

Čekas un partijas mantojuma apzināšana vajadzīga mums pašiem

Kad Ziemassvētku brīvdienās Latvijā neat­raudamās „apriju” Māras Zālītes autobiogrāfisko romānu Pieci pirksti*, mani ne tik daudz varbūt pārsteidza, šausmināja vai iežēlināja mazās „sibīrietes” Lauras atgriešanās un iedzīvošanās Latvijā skaudrums, cik pašai par brīnumu pavēra kādas durvis uz dziļākām sajūtām, pārmaiņām un atmiņām no padomju laika.

Māras Zālītes grāmata, kas pēc viņas pašas plašsaziņā teiktā ir varējusi tapt tikai tagad un caur kuru viņa zināmā mērā tapusi dziedināta, nav ne pirmā, ne pēdējā grāmata par padomju laika radītajām neizmērojamām ciešanām un pārmaiņām Latvijā un tās cilvēku dzīvē. Taču dažādu iemeslu dēļ šajā grāmatā bija kaut kas tāds, kas lika aizdomāties tālāk un atskārst vairāk.

Varbūt tas ir tāpēc, ka grāmatas iznākšana iekritusi vienā laikā ar jaunās valdības veidošanas gaitā uzvirmojušo „komjauniešu” rēgu un patlaban Saeimas izskatīšanā esošo „čekas maisu” atvēršanas-neatvēršanas jautājumu. Bet varbūt arī tāpēc, ka teju ceturtdaļgadsimtu pēc pamošanās no padomju murga paši savām rokām cenšamies tam visam pārklāt maigu aizmirstības plīvuru un mēģinām sevi apmānīt, ka ar saduļķotu pagātni iespējama skaidra nākotne.

MAIZE LAUKIEM. Šis raksts nav domāts kā Māras Zālītes daiļdarba izvērtējums, jo tas ir vien kalpojis par ieganstu domu gaitas iekustināšanai. Negribas arī izpaust pārāk daudz no grāmatas satura, lai nesabojātu lasīšanas prieku un pārsteigumu tiem, kas vēl to nav lasījuši. Tik vien gribu pateikt, ka vairāk nekā citi daiļdarbi un atmiņas par līdzīgu tēmu šis radīja pārdomas par to, cik pamatīgas un joprojām mazapjaustas pārmaiņas mūsu dzīvē un domāšanā ir ieviesis tas murgainais pusgadsimts.

Lai gan esmu pāris desmitgades jaunāka par Māru Zālīti, neesmu dzimusi izsūtījumā un neesmu arī pastāvīgi dzīvojusi laukos, padomju laika dīvainības atstājušas zināmas nogulsnes arī manās atmiņās. Viena lieta, kas nosēdusies atmiņā kā bērnam ne līdz galam izprotama, ir rupjmaizes vešana uz laukiem.

Vasaras, kā arī nedēļas nogales pavasaros un rudeņos pavadījām mammas dzimtas mājās laukos. No kaimiņiem, kas laukos dzīvoja pastāvīgi un kam bija arī vairākas govis, ņēmām pienu. Arī prasījām palīdzību ar zirgu sastrādāt zemi piemājas lauciņos, kur audzējām savus kartupeļus, zirņus, pupas, gurķus, tomātus un citas saknes. Viens veids, kā norēķināties ar kaimiņu, bija degvīns, taču otrs bija klona maizes, kā toreiz saucām rudzu rupjmaizes palielos kukuļus, vešana uz laukiem.

Katru reizi vecāki nopirka vairākus lielos maizes kukuļus, iepakoja tos ceļa somās un nekurnēdami ar diviem autobusiem veda uz laukiem, lai ēstu ne tikai paši, bet dotu arī kaimiņiem. Man kā bērnam tolaik tas nelikās īsti saprotami, jo vietējā mazpilsētas veikalā taču varēja nopirkt daudz garšīgāku baltmaizi nekā Rīgā un garšīgāku „ķieģelīti” nekā skolas ēdnīcā par brīvu dabūjamo.

Tikai tagad, pēc vairākiem gadu desmitiem, atskārstu, ka rupjmaize uz laukiem tika vesta tādēļ, ka padomju laiku ieviestās kārtības dēļ Latvijas laukos (vismaz 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā, ko pati atceros) tāda nebija dabūjama. Tāda rupja, melna, sātīga un spēcīga maize, kāda bija ēsta un kalpojusi par galveno spēka avotu latviešu zemniekiem gadsimtiem ilgi.

DZĪVES VĒSTURE. Es nezinu, vai kāds Latvijas vēsturnieks ir pētījis un aprakstījis šādas šķietami nebūtiskas sadzīves detaļas. Vai rupjmaizes pieejamība pazuda drīz pēc kolhozu un sovhozu ieviešanas? Vai tas bija vienādi visur, vai tomēr atkarīgs no vietvalžu gribas? Kāpēc cilvēki beidza cept maizi mājās – laika un izejvielu trūkuma dēļ vai apzināti īstenotas un uzspiestas politikas rezultātā? Kādēļ lauku veikalos nevarēja nopirkt īstu rupjmaizi, bet varēja tikai „ķieģeli”? To gan es atceros un zinu joprojām, ka abas manas 20. gs. sākumā dzimušās vecmammas, tāpat kā pēckara laukos uzaugušie vecāki par īstu maizi uzskatīja un uzskata rudzu maizi.

Vēsturi var pētīt un rakstīt dažādi, un viens no veidiem, kā saprast kāda laikmeta radītās pārmaiņas, ir tieši cilvēku ikdienas ieradumu izmaiņu izvērtēšana. Kā ieradumu, kas veidojušies un noturējušies gadsimtiem ilgi, apzināta un nežēlīga iznīdēšana dažu desmitu gadu laikā maina pašas tautas raksturu un domāšanu? Kā mūs ir ietekmējis arī pēc kolhozu ieviešanas un cilvēku izvešanām nostiprinājies princips, ka var iet no valsts ierādītās dzīves vietas uz dzīves vietu, neuzdodot sev jautājumus, kas tur ir bijis pirms tam un kas būs pēc tam?

Dienišķās maizes un māju jautājumi ir tikai daļa no vēstures mantojuma, ko neesam gribējuši vai varējuši pētīt un aprakstīt. Taču tie ir arī ļoti simboliski jautājumi, jo ir ļoti cieši saistīti ar cilvēka ikdienas esību. Ir labi un nenoliedzami nozīmīgi pētīt lielās politikas jautājumus vēsturē, taču, kā saka, velns atklājas detaļās. Un šīs „detaļas”, manuprāt, ir tā Latvijas nesenās vēstures iztrūkstošā daļa, bez kuras mēs nekad nevarēsim līdz galam saprast to mantojumu, ko mums atstājis padomju verdzības pusgadsimts.

TRŪKSTOŠĀ DAĻA. Taisnības labad gan jāsaka, ka mūsu nesenās vēstures apzināšanā ir vairāk trūkstošo daļu nekā netrūkstošo, labi izpētīto un sabiedrībā izrunāto. To mēs redzam gan „čekas maisu”, gan „komjauniešu” rēgu gadījumos. To pašu nelaimīgo maisu atvēršana vai neatvēršana jau nav tik daudz jautājums par konkrētu aģentu vārdu atklāšanu un atriebšanos viņiem, bet gan par šīs organizācijas lomu tā laika sabiedrības pārvaldīšanā un ietekmēšanā. Tāpēc atbalstu domu, ka ir nepieciešama valsts apmaksāta VDK arhīvu pētīšana un materiālu publicēšana kopā ar zinātniskiem un laikmeta kopsakarības iezīmējošiem paskaidrojumiem.

Atliekot kaut ko uz nezināmu nākotni, kā tas ir šo maisu gadījumā, vai izliekoties nezinām visiem zināmas lietas no pagātnes, kās tas ir bijušo komjaunatnes un partijas štata darbinieku gadījumā, mēs neapmuļķosim nevienu citu, bet tikai atstāsim muļķa lomā paši sevi. Lai saprastu sevi šodien, mēs nevaram noklusēt savu vakardienu.

Ko mēs apmānīsim, ja joprojām dažā labā oficiālā biogrāfijā izlaidīsim laika posmu līdz 1990. gadam vai noklusēsim aktīvu darbošanos komunistiskās partijas un komjaunatnes rindās? Patiesībā daudz ļaunāka par pašu piederību partijai un tās vadībai ir fakta noklusēšana un melošana.

Turklāt visvairāk mēs zaudēsim, ja, slēpjot savu pagātni, sabojāsim mūsu pašu bērnu nākotni. Ja jaunākajai paaudzei teiksim tikai puspatiesību, tad nevaram sagaidīt, lai viņi novērtē īstas vērtības – brīvību, cilvēka tiesības, tiesiskumu un demokrātiskas, pilsoniskas sabiedrības priekšrocības. Tad mēs ne tikai nepasargāsim savus bērnus no nedemokrātisku režīmu „maigās varas”, bet paši iegrūdīsim tos šādu režīmu „jaukās izklaides” un „ekonomisko brīnumu” apskāvienos.

 

Pirmpublicējums <www.ir.lv> (2014.3.II).

Jaunā Gaita