Jaunā Gaita nr. 277. vasara 2014

 

 

Ilgvars Spilners

Nikolajs Bulmanis

Margarita Stāraste

Dainis Stalts

VEĻU PAGALMOS IEIET ķīmijas zinātņu doktors (U. of Pittsburgh, 1961) Ilgvars Spilners (1925-2014), viens no galvenajiem pēckara bēgļu nacionālpolitiskā darba aktīvistiem – Amerikas Latviešu apvienības Informācijas biroja vadītājs, ALAs valdes pr-dis (1972-1975), Pasaules Brīvo latviešu apvienības valdes loceklis (1972-1982), arī pr-dis (1976-1981), kam seko lielākās trimdas latviešu avīzes Laiks (Ņujorkā) atbildīgā redaktora postenis (1983-1993). Bez zinātniskiem rakstiem savā profesijā angļu valodā, publicēta gramata These Names Accuse (1982) ar NKVD (čekas) uz Sibīriju deportēto vārdiem, kā arī Mēs uzvarējām! PBLA Eiropas Drošības un Sadarbības konferencēs un daži citi laikmetīgi notikumi, 1972-1986 (Rīga: Elpa, 1998).

JG redakcijas loceklis (1980-1995, nr. 131-201) un līdzstrādnieks Nikolajs Bulmanis (1929-2014), autors virknei rakstu trimdas un Latvijas periodikā par mākslas/kultūras jautājumiem. Daudzi no JG lappusēs publicētajiem rakstiem iekļauti krājumā No vienas puses tā... (Rīga: Mansards, 2010 – skat. JG265) – par Viju Celmiņu, Raimondu Staprānu, Ilmāru Blumbergu, Edvīnu Strautmani, Visvaldi Reinholdu, Fridrihu Miltu, Gvido Brūveri, Oskaru Skušķi, Gvido Augustu u.c. Mākslas entuziasts, trimdas mākslinieku darbu kolekcionārs, komerc­zinātņu maģistrs bija JG saimniecības daļas ilggadējās (1984-2012, nr. 148-268) vadītājas Ingrīdas Bulmanes dzīvesbiedrs.

Māksliniece un bērnu rakstniece Margarita Stāraste (1914-2014), mācījusies LMA pie Konrāda Ubāna, Jāņa Kugas, Vilhelma Purvīša, ilustrējusi aptuveni 100 gan pašas, gan citu autoru sarakstītas grāmatas – pasakas, tēlojumus, dzejoļus, kā arī tautasdziesmas, darinājusi teātriem dekorācijas un leļļu zīmējumus, piedalās izstādēs (kopš 1937), pirmā grāmata Balti tīri sniega vīri (1942). TZO, Literatūras gada balva (2014).

Vidzemes līvu pēcnācējs, folklorists Dainis Stalts (1939-2014), leģendārās folkloras kopas Skandinieki izveidotājs, Atmodas kustības aktīvists, 5. un 7. Saeimas, arī Rīgas domes deputāts. Lielā folkloras gada balva (2000),TZO

Gleznotājs, tēlnieks, scenārists Jānis Mintiks (1944-2014), mākslas maģistrs (BFA – Leyton School of Art, Wisconsin, 1968; MFA – Cranbrook Academy of Art, Michigan, 1972) saņēmis vairākas godalgas, arī PBLA KF – par skulptūru grupu Pērkoņa krusts-Līklocis-Jumis (1975). Tobago salā kurzemnieku piemiņai skulptūra Zem Kurzemes karoga (1976).

(re)

Jānis Mintiks. Zem Kurzemes karoga (1976)
Tobāgo salā Karību jūrā

 

JAUNIZDEVUMI

Ņemot vērā UNESCO iestāšanos par sieviešu tiesībām un gaidāmo Aspazijas 150. jubilejas gadu, Aspazijas dzejolis Dzimtene iekļauts Pasaules dzejas dienai veltītā Eiropas dzejas kolāžā, ko izveidojusi UNESCO pārstāvniecība ES, sakopojot ES valstu izcilāko dzejnieku darbus.

(vg)

 

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS – Visvairāk tulkotais latviešu mūsdienu literatūras darbs – Sandras Kalnietes ģimenes vēstures traģiskais stāsts Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos izdots arī japāņu valodā (tulk. Ajumi Kurosava).

Rīdzinieka Dmitrija Sumarokova dzejas krājumi iznākuši Londonā un Tallinā, tagad grāmata Café Europe izdota arī Rīgā, turklāt uzreiz divās valodās - latviešu un krievu.

(vg)

 

DZEJA – Mūsdienu latviešu dzejnieku kopkrājumā Viens dzejolis 2013 ir iekļauti 78 dažādu paaudžu autori, katrs ar vienu, līdz šim nepublicētu, 2013. gadā sarakstītu dzejoli, iekļaujot arī Latvijas pazīstamāko krieviski rakstošo autoru atdzejojumus.

(vg)

 

PROZA – Ingas Ābeles romāns Klūgu mūks ir stāsts par pirmo Latgales latviešu baznīckungu un lidotāju debesu alkām, par cilvēka sirds un saprāta ceļiem, par grēku un piedošanu, un tā galvenā varoņa prototips ir katoļu priesteris un ievērojams valstsvīrs Francis Trasuns.

Paula Bankovska jaunā grāmata Es neko neatceros. Par lietu dabu ir 7 garāku un vairāku īsstāstu krājums kā veltījums nedzīvām lietām, kas pašas iejūtas stāstītāja lomā. Stāstus ilustrē autora akvareļi (skat. Jūlijas Dibovskas rec. 68. lpp.).

Rīgā dzimušā, tagad Krētas salā dzīvojošā latvieša Ričarda Ingrema otrais romāns Acumirkļa lēmums ierauj lasītāju spraigā detektīvstāstā, liek aizmirst visu apkārtējo un aicina pašam uz brīdi kļūt par detektīvu.

Žurnāliste, redaktore un režisore Dace Judina savā ceturtajā sērijas Izmeklē Anna Elizabete detektīvromānā Mēness pie jūras parāda, ka detektīvromāns nav tikai lēta, izklaidei rakstīta grāmata, bet arī sabiedrības un valsts spoguļattēls.

Otto Ozols, kura rakstus par sabiedrībai tuvām un politiskām tēmām bieži var lasīt internetā, ar grāmatu Theodorus. Deja ar ziloņzivi cer radīt Holivudas kases grāvēja cienīgu jandāliņu, pierādot, ka arī latviešiem var būt savs Džeimss Bonds.

Jānis Valks par savu otro romānu – šoreiz fantāzijas žanrā rakstīto Rakstu vācēja ceļu – saka, ka tas atgādina tekstuālu tīmekli, kurā ievijusies gan dažādu tautu mitoloģija, gan vēsturiskas un inženiertehniskas nianses, gan fantāzija un zinātniskā fantastika, gan humors, piedzīvojumi un mīlas stāsts.

Jaunā autora Ingus Rubeņa debijas darbā Vecās Bekas baiļu stāsti atrodamas dullas pasakas ne pārāk maziem bērniem, kurās bērni uztver vienu, bet pieaugušie pavisam citu domu.

Kristīne Teilāne savā pirmajā grāmatā Šī nav telefonsaruna sakopojusi 15 autobiogrāfiskus, provokatīvus un neparastus stāstus, kuros atklātas bērna izjūtas, vērojot savu neparasto tēvu dažādās dzīves situācijās 90. gadu noskaņā.

(vg)

 

DAŽĀDA SATURA – Gada sākumā klajā laistie akadēmiskie raksti Latvieši un Latvija sastāv no četriem pamatīgiem sējumiem (kopā 2 380 lpp.). I – par mūsu senču valodu, folkloru, mitoloģiju un etnogrāfiju; II – par valstiskuma pirmajiem aizmetņiem 9. gadsimtā un nācijas un valsts veidošanās procesiem līdz pat relatīvi nesenajām krievu, vācu un atkal krievu okupācijām; III – par atjaunoto valsti tās pastāvēšanas nepilnajā gadsimta ceturksnī; IV – par izglītības, zinātnes un kultūras procesiem un to mijiedarbību ar citu tautu kultūrām. Krājumā izmantotas jaunākās arheoloģiskās liecības, nepublicēti arhīvu/krātuvju materiāli, kā arī latviešu un ārzemju autoru jaunākās publikācijas (kopā 88 autori). To ilustrē vairāki simti fotogrāfiju, no kurām daudzas publicētas pirmoreiz. Redkolēģijā: Jānis Stradiņš (pr-js), Viktors Hausmanis, Ilga Jansone, Tālavs Jundzis, Maija Kūle, Andrejs Vasks, Guntis Zemītis. Tirāža ir 1 200 eks. bet pārdošanā tikai 300-350 eks., pārējie ir dāvinājumi bibliotēkām, augstskolām, skolām, LZA Senāta locekļiem, rakstniekiem.

Aleksandram Čakam veltītajā grāmatā Pilsētas variācijas iekļauti zinātniskā konferencē (2013) lasītie referāti, meklējot viņa pēdas vēsturē, teātru iestudējumos, Latvijas novados, trimdā, kā arī minot Čaka mūžīgos noslēpumus.

EP deputāte Inese Vaidere autobiogrāfisko skiču grāmatā Misija Latvijai atklāj lasītājam personības ceļu līdz Eiropas Parlamentam.

Atzīmējot Latvijas Universitātes dibināšanas 94. gadskārtu, izdota grāmata Profesors Dr. chem. Jūlijs Auškāps: dzīve un darbs, apskatot viena no Latvijas izcilākajiem zinātniekiem, LU rektora un Latvijas izglītības ministra zinātnisko un sabiedrisko darbību.

Grāmatā par ārstu un profesoru Nikolajs Skuja un tās pielikuma burtnīcā No Skuju dzimtas arhīva iekļauti viņa ģimenes, kolēģu, draugu, korporācijas filistru atmiņu stāsti, Nikolaja Skujas raksti un runas, vēstules un skolas darbi, piezīmes par literatūru, dzīvi un filozofiju, kā arī viņa paša stāsts par savu dzīvi.

Valda Rūmnieka un Andreja Miglas darbā Trīs zvaigznes. Biogrāfisks romāns par Kārli Zāli lasītājs var iepazīt ģeniālo latviešu tēlnieku jau kopš viņa jaunības gadiem Liepājā, tad mācībām Kazaņā, Maskavā un Pēterpilī, un sekot līdzi viņa darbiem Latvijā.

Māris Rungulis detektīvstāstā bērniem Lapsu kalniņa mīklas aizraujoša zēniska piedzīvojuma un atklājuma veidolā stāsta par nacionālo partizānu cīņām pēc II Pasaules kara, izmantojot daudz dokumentāla materiāla, precīzu mežabrāļu bunkura izbūves aprakstu un citas ar izdzīvošanu saistītas zināšanas.

Bērnu rakstniece Ieva Samauska dzejas darbā Kad kaķēnu sauc par pelīti? asprātīgā un rotaļīgā veidā apspēlē mīļvārdiņu lietošanu un atklāj latviešu valodas bagātību.

Rakstnieks Juris Zvirgdiņš un māk­slinieks Aleksejs Naumovs grāmatā Ahoi! Plūdi Daugavā ar kaķa, suņa un gaiļa ceļojumu uz ledus gabala iepazīstina bērnus ar Rīgu.

Vita Štelmahere ar grāmatas Es dzīvoju Latvijā tēlu suņa un kaķa palīdzību aicina mazos lasītājus aizraujošā piedzīvojumā pa lielisko zemi – Latviju.

Latvijas 100 skaistākās vietas palīdz atklāt Latvijas daudzveidību un unikālo kultūrvēsturisko mantojumu, aicinot lasītāju ceļojumā uz krāšņākajiem dabas objektiem.

(vg)

 

TULKOJUMI Spāņu dzejas antoloģijā. 20. gs. tās sastādītājs un atdzejotājs Leons Briedis vēlējies parādīt visu nozīmīgāko spāņu dzejā - to, kā viņi dzīvojuši, jutušies un sapņojuši.

Itāļu rakstnieks Umberto Eko (Umberto Eco) romānā Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma (La misteriosa fiamma della regina Loana, tulk. Dace Meiere) izmantojis daudz savu atmiņu, radot oriģinālu ilustrētu vēsturi un kavējoties senās dienās.

Pasaulē pazīstama misticisma un ezoterisko zināšanu eksperta Ričarda Smolija (Richard Smoley) grāmata Aizliegtā ticība (Forbidden Faith: The Secret History of Gnosticism, tulk. Anna Krummholce) ir interesants reliģisks pētījums par gnosticismu, un izskan atzinums, ka tas ir viens no mūsdienu lielākajiem sasniegumiem reliģijas pētniecībā.

Igauņu rakstnieka Tīta Aleksejeva (Tiit Aleksejev) romāns Svētceļojums (Palveränd) (tulk. Maima Grīnberga) ļauj atskatīties uz Eiropas vēsturi un kristietībā centrētas sabiedrības vērtībām, iedzīvojoties ļoti spilgta varoņa tēlā.

Leģionārs un Sibīrijas lēģerī sodu izcietušais igauņu dzejnieks Arturs Alliksārs (Artur Alliksaar) dzejā bijis visu konvenciju grāvējs, nu ar viņa dzejoļiem var iepazīties arī latviešu lasītājs, pateicoties Guntara Godiņa atdzejojumam.

Sadarbībā ar Azerbaidžānas Kultūras ministriju atkārtoti latviski izdots veco guzu eposs Mana vectēva Korkuda grāmata ar tulkotāja Ulda Bērziņa komentāriem. Tas ir teiku krājums, kas veidojies no 7. līdz 9. gs. un to motīvu aizsākumi meklējami turktautu senatnē.

Vācu rakstnieks Timurs Vermešs (Timur Vermes) romānā Viņš ir atkal klāt (Er ist wieder da) (tulk. Silvija Brice) apspēlē domu, kas notiktu, ja pamostos Hitlers.

Margo Fragoso (Margaux Fragoso) autobiogrāfiskais stāsts Tīģer, tīģer… (Tiger, Tiger…) (tulk. Ilze Jansone) ir tulkots jau vairāk nekā 20 valodās un vērš sabiedrības uzmanību vardarbībai pret bērniem, palīdzot vecākiem un līdzcilvēkiem saprast, cik prasmīgi bērnu izmantotāji prot apburt savus upurus un slēpt savus nodarījumus.

Vai trilleru žanrā ir uzlēkusi jauna zvaigzne, to varēsit vērtēt paši, izlasot vācu rakstnieka Marka Rābes (Marc Raabe) pirmo, bet jau pasaules slavu ieguvušo un sešās valodās iztulkoto romānu Grieziens (Schnitt) (tulk. Juris Miesnieks).

(vg)

 

CILDINĀJUMI – Saņemot Lielo mūzikas balvu par Vāgnera operu tetraloģijas Nībelunga gredzens iestudējumu, režisors Viesturs Kairišs pauž sašutumu par Krievijas kultūras darbinieku iztapīgo attieksmi pret varu sakarā ar Maskavas invāziju Krimā – tas esot tāpēc, ka Krievijā ir izveidota bļodlaižu kultūra (Diena 5.III – skat. arī Kosteņeckas atklāto vēstuli 56. lpp.).

Ērika Raistera Piemiņas fonda balvas laureātes, lingvistes, literatūrkritiķes, prof. Rietummičiganas U. un vieslektores LU Dr. Lalitas Muižnieces kontā ir trīs beletristiskas, vairākas bērnu un valodniecības grāmatas, teksti periodiskos izdevumos, darbojusies Mazputniņa (1959-1961), Mēs (1961-1964) un JG (1956-1968) redakcijās (skat. www.latvijaslaudis.lv ).

Losandželosā par dalību igauņu komponista Perta (Arvo Pärt) opusa Adam’s Lament ierakstā līdzās diriģentam Tőnu Kaljuste, Igaunijas filharmonijas kamerkorim, Tallinas kamerorķestrim un kolektīvam Vox Clamantis Grammy balvu saņem (26.I) Sinfonietta Rīga un Latvijas Radio koris. Pirms 12 gadiem to piešķir Gidona Krēmera vadītajam kameransamblim Kremerata Baltica par albumu After Mozart.

Arvo Perts (Pärt) opusa Adama apraudāšana (Adam’s Lament) ieskaņošanas laikā (2011)

Foto: Kaupo Kikkas

Literatūras gada balvas (LaLiGaBa) saņem (24.IV) dzejnieks Marts Pujāts – par krājumu Nāk gaismā pati lampa, Māra Zālīte – par romānu Pieci pirksti, tulkotāja Maima Grīnberga – par somietes Katjas Ketu romānu Vecmāte, Luīzes Pastores grāmata bērniem Maskačkas stāsts, Jānis Joņevs par spilgtāko debiju – romānu Jelgava 1994. Speciālbalva literatūrzinātniecei Annai Kuzinai par biogrāfiju Blaumanis tuvplānā, kā arī Margitai Gailītis par labāko tulkojumu ārvalstīs – Noras Ikstenas romānu Dzīves stāsti (angļu val., Kanādā, apgādā „Guernica”).

Latgaliešu kultūras Gada balvas Boņuks laureāti: Ineta Atpile-Jugane par dzeju; Guntix nu Vertukšņis par stāstu „Reits mežā”; Ilona Rupaine – par sniegumu akadēmiskajā mūzikā (kas izskan arī XXV Vispārējo Dziesmu un XV Deju svētku noslēguma koncertā); DJ Monsta un Biruta Ozoliņa par tautas mūzikas albumu Sauli sēju; dziesmu spēles Ķēniņmeita. Latgales pasaka veidotāju kolektīvslielākoties bērni/jaunieši no Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas un mūzikas skolas, pilsētas koriem, deju kopām „Dziga” un „Dziguči”, folkloras grupām u.c.; Alda Kise – par gada spēlētāko dziesmu „Strūga”; duets Poparts (Guntra Kuzmina un Ingars Gusāns) – par video Muna sirds; kordiriģente un mūzikas pedagoģe Terēzija Broka – par mūža ieguldījumu latgaļu kultūrā; Gada cilvēks kultūrā tituls – dziedātājai/pedagoģei Guntrai Kuzminai.

Skats no dziesmu spēles Ķēniņmeita. Latgales pasaka. Rīgā (2014).

Foto: Kaspars Garda

 

Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas konkursā Zelta ābele 2013 par labāko grāmatu noformējumu godalgotas Artūra Puntes Poētiskie veltījumi/Стихотвopные посвещения (latviešu un krievu val. – mākslinieks – Mārtiņš Ratniks), Federiko Garsija Lorka. Lekcijas (Ingrīda Zābere), Anitas Vanagas Ilmārs Blumbergs. Es nemiršu (Guntars Sietiņš), 1918. – 1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās (Dita Pence), autoru kolektīva Rīgas porcelāns. Sīkplastika. 20. gs. 50. – 90. gadi (Alise Landsberga), autoru kolektīva Jūlijs Feders (Inta Sarkane), Inas Līnes, Daiņa Bruģa Liecinieki. Latvijas piļu un kungu māju interjeri 19. gs - 20. gs. sākumā (Inese Hofmane). Balva par mūža ieguldījumu grāmatniecībā – LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas vadītājai Annai Šmitei.

Olimpiādē Sočos kopējā medaļu vērtējumā Latvija ierindojas 23. vietā ar divām sudraba (bobsleja četriniekam – Oskaram Melbārdim ar stūmējiem Daumantu Dreiškenu, Arvi Vilkasti un Jāni Strengu, kā arī skeletonistam Mārtiņam Dukuram) un divām bronzas godalgām (kamaniņu divniekam brāļiem Andrim un Jurim Šiciem un kamaniņu stafetes komandai – Elīzai Tīrumai, Mārtiņam Rubenim, brāļiem Šiciem).

 (re)

Kamaniņu divnieks Andris un Juris Šici.

Foto: AFP Scanpix

 

MŪZIKA/OPERTEĀTRIS   LNSO mūziķu grupa (Raimonds Ozols, Sandis Šteinbergs, Terēze Zīberte-Ijaba, Arigo Štrāls, Santa Vižine, Diana Ozoliņa, Dace Zālīte) izveidojusi kamerorķestri, kas savā pirmajā koncertā atskaņo (26.II) Lielajā ģildē Baha Sesto Brandenburgas koncertu, Alfrēda Šnitkes prieka pilno Moz-Art ŕ la Haydn, itāli Džovanni Sollima un velsieša Dženkinsa (Karl Jenkins) Concerto grosso no viņa vokālinstrumentālās kompozīcijas pašizdomātā valodā Adiemus.

Pučīni Bohēmā (kas ir pēdējā šājā sezonā LNO) Mimī lomu dzied (2.IV) Inga Kalna; pusotru mēnesi vēlāk (17.V) trīskārtējās Lielās mūzikas balvas un arī vairāku starptautisku balvu laureātes solokoncertu LNO vada pazīstamais britu diriģents Renolds (Julian Reynolds).

Dažas stundas pēc Kristīnes Opolais debijas Metropolitēnā Čo-Čo-Sanas (Cio-Cio-San) lomā Pučīnī Madame Butterfly operas ģenerālmenedžeris (Peter Gelb) pierunājis mūsu operdīvu debitēt pa otram lāgam, aizvietojot saslimušo rumāņu izcelsmes operdziedātāju Anitu Hartigu Pučīnī operas La Boheme TV un kinoteātru tiešraides izrādē (Star Tribune 5.IV).

Šekspīra festivālā (16.-20.V) galvenais notikums ir Londonas Globe teātra viesizrāde Hamlets Dailes teātrī (pasaules turnejas Globe to Globe ietvaros).

Eiropas laikrakstu kultūras ziņās un arī tīmeklī atrodamas cildinošas atsauksmes par Alvja Hermaņa iestudēto Leoša Janāčeka Jenůfu (1904) Briseles La Monnaie operā. Süddeutsche Zeitung recenzenta ieskatā tās jaunais uzvedums liek pārjautāt skaistuma sabiedrisko lomu: Kad priekškars paceļas, visa skatuve ir viens vienīgs ornaments. Vijīgie augi un jūgendstila vītnes čehu gleznotāja Alfonsa Muhas stilā kā videoprojekcijas ierāmē vienkāršo, gandrīz aseptisko spēles laukumu. Kiča bildes ar sievietēm, mātēm un lauku dzīvi gaismojas kā ļauns izsmiekls par Jenūfas skumjo atstumtās sievietes un viņas noslepkavotā bērna stāstu. Vēl uzmācīgāks liekas dzīvais ornaments, kuru Hermanis ir izgudrojis kopā ar krievu horeogrāfi Allu Sigalovu. Meitenes stilizētos tautastērpos griežas kā cilvēku frīze, mainoties žestiem un formācijām. Tas atgādina Serža Djagiļeva „Ballets russes” ķermeņa mehānikas un folkloras savienojumu vai Ņižinska horeogrāfijas „Sacre du printemps” rekonstrukciju – skatīties skaisti un mazliet bezdvēseliski, bet ar nežēlīgu konsekvenci no pirmās līdz pēdējai taktij. Un drīz kļūst skaidrs, ka šis savādi sastingušais mākslīgums ir sabiedrības ierobežojumu attēlojums, kādos darbojas un domā operas tēli. Slavinoši izsakās arī Frankfurter Allgemeine Zeitung recenzente – Hermaņa pa daļai plakātiski sastingušie, pa daļai filmiski kustīgie attēli, aizņemti no Prāgas jūgendstila gleznotāja Alfonsa Muhas, palīdz klausīties, tie atver acis un ausis mūzikai – par kuru operas režijas darbu pēdējos gados vēl tā varētu teikt? (Diena 4.II – citātus tulk. Margarita Zieda).

Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas ietvaros ievērības vērta ir laikmetīgā teātra izrāžu sērija forte forte, kuras centrā ir indivīda un varas, normālā un nenormālā, personības un masu, un savstarpējās attiecības uz lielo vēsturisko notikumu fona un gluži ikdienišķā kontekstā. To atklāj Alvja Hermaņa iestudējumi, kas tapuši ārpus Latvijas. Turpinājumā beļģu apvienības Needcompany mūzikls Izabellas istaba, bet noslēgumā (decembrī) dokumentālais teātris Rimini Protokoli.

Protestējot pret Krievijas agresiju Ukrainā, JRT atcēlis šogad paredzētās viesizrādes Pēterburgas un Omskas teātra festivālos, bet pats režisors Alvis Hermanis atcēlis piedalīšanos Maskavas Lielā teātra iestudējumā. JRT aktieri un režisori aicina visus Latvijas kultūras darbiniekus paust savu attieksmi ne tikai domās un vārdos, bet arī konkrētā rīcībā (..) vienīgais veids, kā mēs varam palīdzēt Krievijas sabiedrībai šajā brīdī, ir likt tai saprast, ka Putina agresīvais režīms viņu valsti novedīs pilnīgā starptautiskā izolācijā (Ir 3.III).

Maskavas Gogoļa centram nācies atcelt jau ieplānotās sengrieķa Eiripīda Mēdejas izrādes (11.-14.III), jo vairākkārt apbalvotā, teātrmākslu Sanktpēterburgā apguvusī JRT aktrise Guna Zariņa atteikusies spēlēt titullomu: Es, Guna Zariņa, protestēju pret Krievijas karaspēka ievešanu Ukrainas teritorijā un iejaukšanos suverēnas valsts iekšējās lietās. Mūzas klusē. Uz tikšanos pēc kara! Un JRT aktieris Vilis Daudziņš: Gan Krievijai, gan Krievijas kultūras cilvēkiem jāsaprot, ka citādi rīkoties mēs nevaram. To ļoti labi var saprast manas un vecākas paaudzes cilvēki, kuri pagājušā gs. 90. gados stāvēja uz barikādēm. Ja toreiz kāda Eiropas teātra trupa būtu atcēlusi savas viesizrādes PSRS, protestējot pret vardarbību Viļņā, es būtu laimīgs, jo es zinātu, ka šiem cilvēkiem nav vienalga. Toreiz mums bija ļoti svarīgi, lai mūs sadzird ārpusē – citās valstīs, vienalga kādā veidā. Tagad mums jāparāda, ka ukraiņus esam sadzirdējuši un, manuprāt, tas ir labākais veids, kā to darīt.

(re)

 

FILMA/FOTO – Pēc daudzās valodās tulkotās filmas Padomju stāsts (Soviet Story, 2008) un pagājušovasar zinātņu doktora grāda iegūšanas Edvīns Šnore ir uzsācis darbu pie dokumentālas filmas par jauniešu pretošanās kustību Latvijā pēc II Pasaules kara, arī par mežabrāļiem, ar kuriem viņi sadarbojās. Tā ideja filmai ir parādīt to arī angļu valodā, parādīt Rietumu publikai ne tikai Latviju, bet visas Baltijas valstis kopumā, (..) Baltijas valstis, Baltijas tautas nepadevās tad, kad bija okupācija, ka mēs vienkārši fatāli nepakļāvāmies okupācijas varai, bija ļoti izteikta pretošanās, pretošanās bija diezgan ilgi, sevišķi ņemot vērā bezcerības apstākļus – tā Šnore par filmas galveno vēstījumu Silvijai Kaugerei (Brīvā Latvija 25.II).

Filma Es nemiršu (rež. Jānis Rēdlihs un Maija Smildziņa) veltīta mākslinieka Ilmāra Blumberga apziņas plūsmai, kurā mijiedarbojas laiki, reālie notikumi un dažādi kultūras slāņi. Mākslinieka monologs norisinās personālizstādē LNMM „Arsenālā” (2013 – skat. Lindas Treijas rakstu JG275:34). Forma savelk kopā visneiedomājamākās vietas. Lai kā sniega pār­sliņas izkustu uz dzeltenā objektīva spožā stikla virsmas. Tā ir lielākā no spēlēm, kur nevar blēdīties. Cilvēks un Dievs. Dzīvība un nāve. Vīrietis un sieviete. Un pats pretī tam – tā Blumbergs filmā, kas tās producentes Anitas Vanagas ieskatā esot līdzīga pašam māksliniekam – ne tikai labam stāstniekam, bet arī vizuāli atraktīvam, dzīvīgam savu darbu interpretam.

Ilmārs Blumbergs „Arsenālā” pats zem sava veidojuma

 

Glāzgovas galerijā Street Level Photoworks Arnis Balčus savā personālizstādē Uzvaras parks (4.IV-18.V) galvenokārt pievēršas LV identitātei, vēsturiskiem tabu un sociālpolitiskiem notikumiem.

(re)

 

TĒLOTĀJMĀKSLA – Nodibinājuma Rīga 2014 ietvaros ASV dzīvojošās, globāli pazīstamās latviešu māk­slinieces Vijas Celmiņas izstāde Dubultā realitāte (kuratore Elita Ansone) skatāma mākslas muzejā „Rīgas Birža” (12.IV-22.VI).

Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads ļauj piedzīvot arī divu spilgtu un savdabīgu 19./20. gs. mijas mākslinieku tikšanos „Rīgas Biržā” – Rūdolfa Pērles (1875-1917) un lietuvieša Čurļoņa (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis, 1875-1911). Vienlaikus klajā nāk izstādes kuratores Daces Lambergas monogrāfija Rūdolfs Pērle, kas ir grāmatu sērijas Latvijas mākslas klasika pirmais izdevums. Pērli, kā stāsta mākslas zinātniece, ļoti ietekmējis lietuvieša romantisms, simbolisms, teiksmainība, viņa fascinējošā sapņu pasaule.

Edgara Razinska un Kristīnes Želves vadītajā LTV raidījumā 100g kultūras (9.I) (ko noskatās/noklausās JG redakcijas locekle Anita Liepiņa) diskutē kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere, mākslas zinātniece Ieva Kalniņa, mūzikas žurnālists Uldis Rudaks un dzejniece Liāna Langa, cenšoties izdibināt, kādēļ mākslinieki baidās izteikties par politiskiem jautājumiem un vai viņiem vispār tas būtu jādara? Par Jāņa Vingra filmu Pēdējais Lāčplēsis pārrunas pirms vairākiem gadiem ātri novirzījušās no politikas uz spriedelējumiem par māksliniecisko vērtību. Grupa Inokentijs Mārpls pazudusi no TV un radio, nogājusi pagrīdē, paši izdod albumus. Alvja Hermaņa Tautas ienaidnieks (Ibsens), kaut gan laikmetīgs, diskusiju nav izraisījis. 20. gs. sākumā latvieši iesaistījušies ideju cīņās ar sāpīgiem rezultātiem. Pēc tam ģimenē bērniem mācīts nelēkt priekšā, nemaisīties politikā, izvēlēties profesiju, kur var labi pelnīt un mierīgi dzīvot. Padomju laikos pret valsti bija nepatika, kas vēl turpinās. Visā pasaulē skats uz politiku ir kļuvis cinisks, partijas mainās, bet nekas nemainās. Latvijā mēdijos pārsvarā dzirdama reitingu garantējoša izklaides mūzika. Neatkarīgie mākslinieki baidās būt radikāli, atbalstīt kādu politisku grupējumu, lai neradītu aizdomas, ka viņi ir uzpirkti. Latvijā dominē vēlēšanās mākslā redzēt kaut ko „skaistu”. Bet, mainoties paaudzēm, šī nostāja mainīšoties. Visu nosaka laiks un publikas mentalitāte. Galvenajam kritērijam jābūt patiesīgumam. Māksliniekam savā izpausmē jābūt tam pašām, kas viņš ir ikdienā... Vislielāko drosmi sarunā izrāda Liāna Langa, kura izvēlējusies doties uz Saeimu, lai kontaktētos ar politiķiem... (al) (re)

TRADĪCIJU VEICINĀŠANA – Ilgu Reiznieci liela daļa Latvijas sabiedrības dēvē par „folkloristi”, lai gan viņa pati atzīst (<satori.lv>), ka vismaz radošo darbību latviešu folkgrupā Iļģi drīzāk varētu nodēvēt par „postfolkloru”. Tomēr ikdienā mūziķei ir svarīgi praktizēt latviešu folkloru, un to viņa dara kopā ar bērniem kādā noslēpumainā vietā Pārdaugavā, atceroties laiku, kad pievēršanās folklorai veicinājusi latvietības saglabāšanu. Folklora varot būt dzīva arī mūsdienās, kad lielākajai sabiedrības daļai tā, iespējams, nešķiet aktuāla.

Latviešu nacionālā bagātība ir ne tikai daudzveidīgie dažādo novadu tautas tērpi un dziesmas, bet arī dažādie masku gājieni, un arī pašu maskoto ļaužu nosaukumi – vairāk nekā 70: čigōni, miežvilki, vastlāvji, kōzu čigani, ķuļi, budēļi, ķekatas, kurcumi, galenkas, dādi, tatari, kaitys, spokstiņi, amatnieki u.c. Latvijas Folkloras biedrības un Latvijas Nacionālā kultūras centra Rīgā organizētajā 15. Starptautiskajā masku tradīciju festivālā februāra vidū piedalās 24 masku grupas. Lietuvu pārstāv Klaipēdas kopa Kuršu ainiai un Kurtuvēnu folkloras kopa, bet Krieviju – Maskavas vēstures novadpētniecības biedrība Metsänen kundem (Meža kopiena), kas atveido somugru mītu par Pasaules radīšanu.

Masku festivālā Mazajā Ģildē, Rīgā (15.II)

 

Dainis Mjartāns vēsta (Latvietis 2014.19.II) par Ziņģētāju un stāstnieku vakaru Dekšārēs, mājās, kur savulaik dzīvojis kokļu meistars Donats Vucyns un Saeimas deputāts Francis Zeps, bet tagad mājo tradicionālās kultūras biedrība Latgaļu sāta. Šā gada tēma: Krogus dziesmas un stāsti. Labākos sniegumus devusi stāstniece Alla Kozlovska (Viļāni), Pērnavas ermoņiku spēlmaņi (Igaunija) un kapela Sābri (Salnava), taču visvislabākā ziņģētāja balvu iegūst kapela Radvija no Lietuvas.

Ziņģētāju un stāstnieku vakars Dekšārēs (2014)

Foto: Dainis Mjartāns

 

Vara Auziņa e-grāmatā Bases spēlēšanas tradīcijas Latvijā (no 19. līdz 21. gs.) iekļautas 8 intervijas, 12 video, 2 vēsturiskas periodikas publikācijas, 81 vēsturiska fotogrāfija. Skat. mājas lapu <http://basites.wordpress.com/e-gramata> un tur pat arī tā paša autora klajā laisto Tradicionālās bases Latvijā (ar etnomuzikologu Andas Beitānes un Ilmāra Pumpura priekšvārdu).

Ievērības vērts ir muzejs Grobiņas novada Bārtas pagasta „Cielavās” ar arheoloģiskiem un bārtenieku sadzīves un etnogrāfiskiem priekšmetiem, kas raksturo dzīvi un tradīcijas 19. gs. un 20. gs. sākumā. Var uzzināt, ka bārtenieces vispirms uzģērbušas garu kreklu, kas sastāv no slēžu krekla jeb rotātās daļas un rupjāka linu auduma pietriekuma, virs kura vilka lindruku. Sievu un meitu kreklu piedurknēm ir rotāti vaļēji gali bez aprocēm, bet vīru krekliem pogas piedurkņu galos. Kreklu pie apkaklītes sasprauda ar saktiņu vai sasēja ar zīda lakatiņu. Tad ap kājām no ceļa līdz potītei aptina sietavas jeb samērā platas lentas no tumšas vadmalas, uz tām uzvilka pusgaras mežģīņu rakstā adītas zeķes (baltā krāsā). Tumšā vadmala izcēla balto mežģīņu rakstu. Zeķes zem ceļa apsēja ar prievīti jeb paķeli, lai tās „nešļuktu” nost. Jā, jā – prievīti senatnē sēja ap kāju, nevis ap kaklu, kā to mēdza darīt kopš 60. gadiem!!! Kājās pie svētku tērpa noteikti āva melnas kurpes, kas sasprādzējamas ar siksniņu. Pēc tam uzvilka brunčus jeb lindruku, kas darināti no austas vadmalas un ir melnā krāsā (pirmsākumos, iespējams, bijuši tumši zili) ar sarkanu apakšējo maliņu. Šī maliņa, izrādās, nav piešūta, bet gan aužot pieausta klāt! Pēc 1812. gada rudens, kad Bārtas muižā bijuši izvietoti prūšu karavīri, kuri ietilpa Napoleona armijā un devās karagājienā uz Krieviju, meitu svētku tērpā ienāca sarkanās vestes, kas rotātas ar sudraba brokāta lentēm. Tās, protams, bija pirktas. Pirmās sarkanās vestes esot darinātas no prūšu kareivju mundieru jakām, kam nogrieztas piedurknes. Karavīri cietuši badu un tāpēc pret pārtiku mainījuši visu, ko vien varējuši, tai skaitā, savas jakas. Virs vestes aplika villaini ar saktām jeb sudrabīnēm. Jo vairāk saktu, jo turīgāka sieva vai meita.

(lģ)

 

IZGLĪTĪBA – Par Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) rektori Satversmes sapulcē (31.III) jaunievēlētās Rūtas Muktupāvelas programmā uzsvars likts uz starpdisciplināru pētniecību kultūras jomā.

Vienā no daudzajām augstskolu novērtēšanas uzskaitēm – Worldwide Professional University Rankings RankPro 2013/2014, kurā iekļautas 500 universitātes, iekļuvušas arī Baltijas valstu universitātes. LU piešķirta 178. vieta. Tartu U. –129., Tallinas Tehniskajai U. – 138., Kauņas Tehniskajai U. – 201., Rīgas Tehniskajai U. – 266., Latvijas Lauksaimniecības U. – 274., Rīgas Stradiņa U. – 334., bet Transporta un sakaru institūtam – 458. vieta (LA.lv 13.III).

(re)

 

DIASPORA. Jānis Kukainis, vairākkārtējs PBLA vadītājs (2002-2007, 2012-2013), ievēlēts uz vēl diviem gadiem šajā amatā; viņa vietniece – muzikoloģe un Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā pr-de Lilija Zobens. PBLA paredzējusi veicināt ārzemēs dzīvojošo latviešu pieteikšanos Latvijas pilsonībai, LR Satversmes preambulas pieņemšanu, patstāvīgu LV atbalstu diasporas izglītības projektiem, vēlēšanu reģistra izveidi un elektronisko balsošanu, kā arī rīkot PBLA KF zinātnisko konferenci (Rīgā, 2014.5.-7.X) LNB (Gaismaspils) telpās un sākt priekšdarbus Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju foruma rīkošanai Rīgā (2015).

Vairākās Latvijas pilsētās koncertē (15.-22.VI) Losandželosas latviešu vīru koris „Uzdziedāsim, brāļi!”. To dibinājusi (1997) un vada kādreizējā kamerkora „Ave Sol“ dziedātāja Laura Rokpelne Mičule, tagad muzikoloģijas doktore (U. of Southern California).

Laura Rokpelne Mičule ar kori „Uzdziedāsim, brāļi!“

 

Iecerētā grāmata par Annabergas (Bonnas pievārtē, Vācijā) un Baltiešu kristīgās studentu apvienības vēsturi saukšot atmiņā Eiropas Latviešu apvienības kongresus, kur cilvēki sanāca kopā, vairākas dienas sprieda par politiku, kultūru – tā autors Andrejs Urdze. Un tad tas latviešu gars pielīp automātiski! Īpaši interesantas būšot epizodes par 80. gadu beigām un 90. gadu sākumu, kad Bonnas U. mācībspēkam Urdzem bijusi iespēja palīdzēt LTF aktīvistiem un vēlāk Latvijas valdības pārstāvjiem dibināt kontaktus ar Vācijas politiskajām partijām.

(re)

 

 

1974. gada vasarā Ilgas Gravas vadībā durvis vēra Rietumkrasta latviešu vasaras vidusskola Kursa ar devīzi: „Kursa“ brīvai Latvijai! No kr.: Kursas bijušās direktores Sarmīte Dāvidsone, Ilga Grava, Daira Cilne, Austra Slaidiņa un pagaidu direktors Jānis Rogainis (2014)

 

 

 

LATVIJA – AR SKATU VIŅDIENĀS – Par „Gada vēsturnieku” atzītais (2013) Dr. Ēriks Jēkabsons, izstādes 1914 (skat. Daces Lambergas rakstu 36. lpp.) zinātniskais konsultants, intervijā Paulam Raudsepam (Ir 2014.12.II) norāda uz vairākiem mītiem attiecībā uz I Pasaules karu, cita vidū ilustrējot tos ar patieso stāstu par Pēteri Lapaini: Cilvēks dzimis 1897. gadā. 18 gadu vecumā brīvprātīgi iestājas strēlniekos. Viņu nosūta uz fronti, un par varonību cīņā pret vāciešiem viņš dabū Svētā Jura krustu, kas ir augstākais apbalvojums, ko var saņemt zemāko dienesta pakāpju karavīri. 1917. gadā viņš ir starp tiem džekiem, kas dodas uz Petrogradu apsargāt valdību, jo viņam stāsta, ka tā beidzot dos mums brīvību. Viņš maina sardzes pie Ļeņina kabineta, kurš viņu paņem aiz pogas un saka: o, latvieši, jūs pareizi darāt, aizstāvot mūsu valdību, jo tikai un vienīgi mēs dosim jums brīvību, neviens cits nerunā par latviešu valsti. Pēc tam viņu nosūta uz Sibīriju cīnīties pret čehiem, kur par varonību viņš saņem tikko nodibināto Kaujas sarkanā karoga ordeni. 1918. gada beigās komisārs viņam saka: tagad mēs visi brauksim mājās atbrīvot zemi no vāciešiem, beidzot mēs viņus metam ārā. Dziedot „Dievs, svētī Latviju!”, viņi dodas mājās, kur konstatē, ka kaut kas nav riktīgi. Pretī nav vācieši, bet baskājaini karavīri, kas lamājas „Läti kuradid” (latviešu velni – igauņu val.). Viņš atrod kaut kādu Ziemeļlatvijas avīzi un redz, ka viņa dienesta biedri otrajā pusē izveidojuši Ziemeļlatvijas brigādi. Tad viņš iebāž sarkanā karoga ordeni celmā un pie pirmās iespējas padodas. Somi viņu ar biedriem gandrīz nošauj kā boļševiku, taču viņus izglābj kāds dienesta biedrs no Ziemeļlatvijas brigādes, kurā viņi tūlīt arī iestājas, un par varonību kaujās pret sarkanajiem Latgalē viņš saņem Lāčplēša Kara ordeni. Pēc tam viņš 20 gadu nodienē Latvijas armijā. 1941. gadā viņš ir viens no retajiem, kuru neizsūta, bet atvaļina, un viņš sāk kopt zemi – to, ko viņš visu šo laiku ir gribējis darīt. Taču 1943. gadā viņam rodas konflikts, sakaujas krogā ar vācu virsniekiem, kas kaut ko nicīgu pateikuši. Viņu iesēdina Centrālcietumā, taču uz turieni viņam no pagasta valdes pienāk iesaukšanas pavēle leģionā. Viņš komandē bataljonu 19. divīzijā Kurzemē un par varonību kaujās saņem Dzelzs krustu. Pēc tam viņu represē. Un, kad viņš atgriežas Latvijā, strādā par dārznieku Rīgā un sagaida Atmodu.

(re)

 

ЩЕ НЕ ВМЕРЛА УKPAĎНА (Ukraina vēl nav mirusi – no Ukrainas himnas) – Jūs sagādājāt tirānijai vēsturisku sakāvi. Jūs esat ne tikai eiropieši, jūs esat vislabākie eiropieši, jo esat Voltēra, Viktora Igo un Tarasa Ševčenko dēli, un arī tāpēc, ka pirmo reizi te, Maidanā, jauns cilvēks mira ar Eiropas karogu rokās – tā uzrunā (3.III) Kijevas Neatkarības laukumā franču filozofs Bernārs Anrī Levijs (Bernard-Henri Lévy).

Vitalijs Portņikovs, ukraiņu rakstnieks, publicists: …Tas, protams, ir sāpīgi, tas izraisa nepatīkamu, aizkaitinošu sajūtu. Bet mūsu acīs Krievijas vairs nav. Ir tikai okupanti. Viltīgi un bezjēdzīgi. Nav svarīgi, kā okupanti sevi sauc un kādas zīmotnes pazudušas no viņu uniformām. Toties svarīgas ir viņu provokācijas pret mūsu karavīriem Krimā. (..) Jūs okupējāt Krimu, bet zaudējāt Ukrainu. Jūs zaudējāt Ukrainu uz visiem laikiem. Jūs mūs zaudējāt. Toties mēs ieguvām veselu pasauli, kas atbalsta mūsu cīņu par brīvību – ne tikai par mūsu brīvību, bet arī par jūsu brīvību, jo arī jums tā ir vajadzīga. Ja šobrīd to vēl neizprotat, drīz vien jūs to izpratīsiet. (..) Tāpat kā citur pasaulē, arī mums, lasot un apbrīnojot jūsu rakstniekus, jājautā: kā tiem, kas tagad rīkojas mūsu zemē kā no krātiņiem izbēguši nezvēri, varēja būt tādi humānisma apdvesti rakstnieki?

LV rakstnieku, tulkotāju un publicistu atklāta vēstule: Dārgie kolēģi un draugi Ukrainā! Mēs, Latvijas rakstnieki, esam noraizējušies par situāciju Ukrainā, īpaši kopš varas iestādes sākušas vērst vardarbību un pielietot ieročus pret protestētājiem. Mēs, tāpat kā mūsu valsts valdība, paužam stingru nosodījumu Kijevā notiekošajai nežēlībai. Mēs arī ceram, ka Eiropas valstu valdības radīs iespēju vienoties arī par reālu, ne vien morālu palīdzību Ukrainas cilvēkiem šajās nestabilitātes un terora dienās. Izsakām līdzjūtību un paužam atbalstu tiem, kuri ir zaudējuši savus tuviniekus, un tiem, kuri katru dienu riskē ar savu dzīvību, brīvību un veselību Kijevas un citu Ukrainas pilsētu ielās. Dziļi cienām Ukrainas tautu un tās ticību brīvībai un cilvēktiesībām. Mums tas atsauc atmiņā arī 1991. gada janvāri, kad Latvijas cilvēki bija līdzīgu izaicinājumu un bruņotu pretinieku priekšā Rīgas ielās. Dārgie draugi un kolēģi, jūs esat tik ārkārtīgi stipri un apņēmīgi savos centienos nosargāt būtiskākās eiropiskas sabiedrības vērtības. Mēs ticam, ka pašreizējie notikumi ir būtiski soļi vārda brīvības un demokrātijas nostiprināšanā Ukrainā; ir gan ārkārtīgi sāpīgi redzēt, ka šie soļi ir jāsper par tik augstu cenu – cilvēku dzīvības cenu. Mēs sekojam notikumiem Ukrainā un izplatām informāciju no Eiromaidana kanāliem, kā arī iepazīstinām ar mūsu ukraiņu draugu un kolēģu personīgajām liecībām par notiekošo; mēs turpināsim sekot Ukrainā notiekošajam, tulkot un izplatīt informāciju par to līdz pat situācijas atrisinājumam. – Ar cieņu Latvijas rakstnieki, tulkotāji, publicisti, Latvijas Rakstnieku savienība: Amanda Aizpuriete, Andris Akmentiņš, Sigma Ankrava, Anna Auziņa, Irēna Auziņa, Inga Ābele, Ingmāra Balode, Inguna Beķere, Guntis Berelis, Uldis Bērziņš, Silvija Brice, Ronalds Briedis, Indra Brūvere, Pēteris Cedriņš, Ausma Cimdiņa, Dagnija Dreika, Aivars Eipurs, Rolfs Ekmanis, Jānis Elsbergs, Inga Gaile, Margita Gailīte, Guntars Godiņš, Maima Grīnberga, Nora Ikstena, Viktors Ivbulis, Ilze Jansone, Arno Jundze, Jānis Jurkāns, Ieva Kalnciema, Rudīte Kalpiņa, Rūta Karma, Aivars Kļavis, Ieva Kolmane, Arvis Kolmanis, Andra Konste, Anda Kubuliņa, Liāna Langa, Ēriks Lanss, Ieva Lešinska-Geibere, Eva Mārtuža, Dace Meiere, Rūta Mežavilka, Andrejs Migla, Lalita Muižniece, Jānis Oga, Jānis Ozoliņš, Einārs Pelšs, Ieva Plūme, Artūrs Punte, Anna Rancāne, Sandra Ratniece, Edvīns Raups, Gundega Repše, Jānis Rokpelnis, Zane Rozenberga, Dace Rukšāne, Māris Rungulis, Māra Rūmniece, Valdis Rūmnieks, Māris Salējs, Lita Silova, Knuts Skujenieks, Artūrs Snips, Vladis Spāre, Ieva Struka, Sergejs Timofejevs, Uldis Tīrons, Jolanta Treile, Mudīte Treimane, Jānis Vādons, Viesturs Vecgrāvis, Sandra Vensko, Egīls Venters, Kārlis Vērdiņš, Inese Zandere, Jānis Zālītis, Ainārs Zelčs, Mārtiņš Zelmenis, Inga Žolude (Rīgā, 2014.27.I).

Latvijas krievu rakstnieces Marinas Kosteņeckas atklāta vēstule „Milzīgs kauns”: Parakstot vēstuli ar atbalstu Putina politikai, [Krievijas] kultūras darbinieki nodeva Dzimteni. Sen jau neesmu politikā un netaisos tur atgriezties. Tātad man nav jākrāj punkti, lai tiktu kaut kur ievēlētai vai lieku reizi vienkārši pamanītai sabiedrībā. Taču es esmu un līdz mūža galam ceru arī palikt Latvijas pilsone. Esmu arī Latvijas krievu rakstniece, un tieši tāpēc ilgāk vairs nevaru klusēt. Man gribētos lepoties ar izcilu, visā pasaulē atzītu Krievijas kultūru, bet nu es to vairs nevaru darīt, jo izjutu milzīgu kaunu par tiem daudziem Krievijas kultūras darbiniekiem, kuri parakstīja vēstuli ar atbalstu Putina politikai Ukrainā. Jā, parakstīja daudzi (pāri par simts cilvēkiem), bet ne visi! Jo arī šodien krievu kultūrā darbojas izcilas personības, kuru nostāja ļauj man cerēt uz kādreizējo Krievijas atmodu. Kā piemēru varu minēt krievu režisoru Andreju Končalovski ar viņa teikto rakstā „Nošausminies pats par sevi!”, kas aicina krievu tautu mosties. Raksts beidzās ar vārdiem: „Es gribētu lepoties ar savu Dzimteni, bet man par viņu ir kauns! Kad es pēdējo reizi lepojos ar Dzimteni? Neatceros! Taču man ir pilnīgi skaidrs, ka PATIESĪBA par to, kādā stāvoklī atrodas mūsu tauta, PATIESĪBA, kura tiktu pateikta skaļi visai pasaulei, izsauktu manī, un ne tikai manī, lielāku lepnumu nekā mūsu hokejistu uzvara olimpiskajās spēlēs.“ Paldies, Meistar, ka Jūsu paraksta nav starp to daudzo Krievijas kultūras darbinieku parakstiem, kuri 2014. gada 12. martā nodeva savu Dzimteni (LA.lv 17.III).

Atklāta vēstule (tīmeklī un Ir – 31.III) sakarā ar Latvijas Valsts prezidenta reakciju uz Krievijas agresiju (ko parakstījuši ap 1000+ kultūras darbinieku): Līdz ar visu brīvo, demokrātisko pasauli mēs asi nosodām Krievijas agresiju pret Ukrainu un pretlikumīgo Krimas aneksiju, vienlaikus izsakot stingru atbalstu Ukrainas tautas gribai un tās vēlētajam parlamentam. Mēs uzskatām, ka Ukrainas brīvība, neatkarība un teritoriālā integritāte ir arī mūsu brīvība, neatkarība un teritoriālā integritāte. Katrs no mums ir radis darīt savu ikdienas darbu, atstājot politisko darbību savu ievēlēto pārstāvju ziņā. Mēs esam ticējuši un paļāvušies, ka izšķirošā brīdī viņi aizstāvēs tos ideālus, kuru vārdā mēs 1991. gadā bijām gatavi atdot dzīvību, gluži tāpat kā Ukrainas tautas labākā daļa ar savām dzīvībām Maidanā aizstāvēja brīvību, demokrātiju un eiropeiska plurālisma vērtības. Mēs jūtamies vīlušies savos vēlētajos pārstāvjos un to izraudzītajā prezidentā. Mūs dziļi aizvaino Valsts prezidenta Andra Bērziņa nespēja formulēt savu viedokli situācijā, kuras sekas vistiešākajā veidā skar arī mūsu valsti. No mūsu viedokļa, Latvijā šobrīd nedrīkst iebraukt ne tikai Krievijas varas elite, ieskaitot Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un pareizticīgo baznīcas patriarhu Kirilu, bet arī vismaz daļa no tiem, kuri piedalās ikgadējā popmūzikas konkursā „Jaunais vilnis” Jūrmalā. Šāda nostāja, kurā solidarizējamies ar Rīgas Jaunā teātra režisoru Alvi Hermani, JRT aktrisi Gunu Zariņu, izcilo poļu kinoaktieri Danielu Olbrihski un citiem, ir būtiski svarīga ne tikai mums, bet arī Krievijas demokrātiskajai inteliģencei, kuras iespējas paust savu viedokli tiek ierobežotas ar katru dienu vairāk. Mēs pieprasām, lai Valsts prezidents Andris Bērziņš un mūsu vēlētie pārstāvji Saeimā skaidri, nepārprotami un visplašākajai sabiedrībai saprotami pauž savu nostāju ne tikai pret notikumiem Ukrainā un tās likumīgajā sastāvdaļā, autonomajā Krimas apgabalā, kas ir Krimas tatāru dzimtene un vienīgās mājas, bet arī pret notikumiem Kremlī, kur vara ir pāraugusi autoritārā diktatūrā. Mēs aicinām Valsts prezidentu un Saeimu iepazīstināt sabiedrību ar rīcības plānu gadījumam, ja Krievijas impērijas atjaunošanas plāni, par kuriem neslēpti runā Krievijas prezidents Vladimirs Putins un viņam tuvu stāvošas personas, neapstātos tikai Ukrainā. Mums ir kauns, ka mūsu intereses pārstāv citu valstu augstākās amatpersonas: Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite un ASV prezidents Baraks Obama, kamēr mūsu pašu prezidents publiski minstinās, neformulē savu pozīciju, neapliecina savu spēju un gribu vadīt Latvijas tautu izšķirošos pārbaudījumos, bet ir gatavs pieņemt Rīgas pilī agresoru, cilvēktiesību pārkāpēju un pašpasludinātu Krievijas impērijas atjaunotāju Vladimiru Putinu. Mēs neuzskatām, ka tāds prezidents pārstāv Latvijas tautas intereses un aicinām Saeimu un Valsts prezidentu pašu izvērtēt savas iespējas turpināt ieņemt šo amatu.

 

 

Latvijas „neesošais“ un Ukrainas bijušais prezidents

Ukrainas bijušais un Krievijas esošais prezidents

 

Vladimira Putina destruktīvi haotiskais, it kā drudzī paustais runas veids (arī viņa izskats) Krievijas Valsts domē (Dumā) 18. martā sauc atmiņā gan lappuses Dostojevska romānā Velni (Besy, 1872), gan arī padomjlaika KP CK sekretāru līdzīgus paudumus par „sapuvušajiem Rietumiem”. Tāpat kā viņos laikos Kremļa lustrainā zālē, kuras sienu tagad rotā impērisko caru divgalvainais ērglis (nevis sirpis un āmurs uz saules staru un vārpu ietvertās zemeslodes), Voždjs (līderis) vērš pirkstu pret „ārzemēm”, kas Krievijas „vēsturiskajās teritorijās”, konkrēti Krimā (un Ukrainā vispār), sponsorējot varu pārņēmušos „nacistus”, „fašistus”, „rusofobus”, „ultranacionālistus”, „banderistus”, „Hit­lera sekotājus”, „antisemītus” un citus dažnedažādus „viltvāržus”. Ne vārda, protams, par Janukoviča un oligarhu korupciju un ukraiņu vēlmi orientēties Rietumeiropas virzienā. Ukraiņi un mēs [t.i., krievi] taču esam gandrīz viena tauta un nekāds iebrukums nekur neesot bijis – tā Putins. Kremļa saimnieka teikto ik pa brīdim pārtrauc kvadrātainu postsovjetisku ierēdņu, armijnieku un garīdznieku kvēli aplausi.

Tas nekas, ka jau agrāk Putins – līdz ar PSRS ģeopolitiskās sairšanas kārtējo apraudāšanu – nosaucis Ukrainu par „mākslīgu valsti”, bet tās dienvidaustrumu daļas apzīmēšanai lietojis šovinistiski nacionālistisko terminu „Jaunkrievija” (Novorossija). Tas nekas, ka TV pārraidēs un tīmeklī jebkurš interesents var pārliecināties par krievu bezzīmotnaiņo „zaļo vīriņu” (bruņutransportieros un helikopteros!) invāziju Krimā (ko vēlāk Putins nenoliedz, pat piešķirot medaļas par Krimas atdalīšanās sekmešanu).

Šī JG nr. slēgšanās laikā (aprīļa pēdējā dienā) pie „vēsturiski no Krievijas nešķiramās brāļu tautas“ robežām sakoncentrēti pamatīgi bruņoto spēku dažnedažādi aprīkojumi. Harkivā, Doņeckā, Luhanskā, Mariupolē, Kramatorskā u.c. Austrumukrainas pilsētās koruptā, uz Krieviju aizbēgušā Ukrainas prezidenta Janukoviča atbalstītāji un dažādu pasugu diversanti „vecākā un gudrākā brāļa” bruņoto spēku Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) maskotu, bezzīmotnaiņu specvienību vadībā pārņēmuši stratēģiskus objektus (valsts iestādes, milicijas ēkas, lidlaukus etc.). Slavjanskā (Doņeckas apgabalā) tā dēvētie separātisti tur gūstā desmitiem cilvēku, to vidū pilsētas mēru, pasludina ukraiņu partijas Udar (Trieciens), Svoboda (Brīvība) un Batkivščina (Tēvzeme) par nelegālām un aicina iedzīvotājus ziņot „tautas karadraudzei” par aizdomīgiem tipiem, īpaši tiem, kuri sarunājas ukrainiski. Atrasts (28.IV) jau trešais līķis ar spīdzināšanas pēdām. Tā dēvētie separātisti sagūstījuši (25.IV) astoņus EDSO (European Security and Cooperation Organization) valstu novērotājus, kas ieradušies militārā pārbaudes misijā pēc Ukrainas valdības lūguma, pamatojoties uz 2011. gada Vīnes dokumentu. Pašpasludinātais mērs Vjačeslavs Ponomarjovs lūdzis Krievijai ievest savus spēkus Ukrainā. UNIAN, <korrespondent.net> u.c. Ukrainas mediji un starptautiskās ziņu aģentūras vēsta (28.IV) par bruņuvestēs militārā stilā vienādi tērptu prokrievisko aktīvistu asiņainiem uzbrukumiem ar nūjām un metāla stieņiem Ukrainas vienotības atbalstītājiem Doņeckā, Harkivā u.c. Luhanskā lietotas arī triecienšautenes valdības ēku ieņemšanai.

Vēl saspīlētāku stāvokli sagaida pēc 11. maija, kad krievu separātisti balsošot par Doņeckas republiku.

…NATO karakuģi Baltijas jūrā, pastiprināta ASV bumb­vedēju klātbūtne Eiropā, amerikāņu 173. kājnieku brigādes kaujas vienība Ādažos...

Liekas, ka blogistam alehinam varētu būt taisnība, proti, kara gadījumā vaininieks būs tikai viens vienīgs cilvēks – Putins: Nevaru samierināties ar domu, ka 2014. gadā viens maniaks var apgāzt pasauli, uzsākt karu Eiropā. Bez iemesliem, bez vajadzības, pat bez kaut kāda maniakāla stratēģiskā plāna, kāds, piemēram, bija Hitleram. Vienkārši tāpat vien, aiz gara laika, aiz pārliecības par savu neievainojamību, nesodāmību (28.IV). Vērts arī atsaukties uz alehina teiktajiem vārdiem 4. aprīlī: Notikumus Ukrainā izprovocēja Putina personiskās kaprīzes, tieši un netieši organizēja un, domāju, ka tas nebūtu tālu no patiesības, apmaksāja Kremlis. Kādēļ? Ukrainu vajadzēja ievilkt aiz matiem Putina frankenšteinā „Eirāzijas savienībā”? Kādēļ? Putinam gribas „savākt” Krievijas impērijas zemes. Kādēļ? Grib palikt vēstures grāmatās. Kādēļ? A tādēļ. Kur te cilvēki, sabiedrība, Krievija? A nekur. Kā tas ir iespējams? Ja esi bagātākais cilvēks pasaulē, ļaunprātīgi izmantojot savas valsts pilsoņu tumsonīgumu, pamazām laikam sāk arvien biežāk nākt prātā domas, ka tev nav jāievēro ne tikai paša valsts likumi (par to vairs nav ne runas), bet arī starptautiskie likumi. Sāc domāt, ka paša kaprīzes tagad ir likumi gan valstij, gan pasaulei – ej nu apstrīdi, Barak! Tu tak neesi bagātākais, tev tak jāklanās savam Kongresam. Un pasaulei atliek tikai cerēt, ka Putina kaprīzes ir pieklājības robežās. Cerības nepiepildās un kaprīzes paliek arvien nelietīgākas.

Ukraina bija un būs Svētās Krievijas sastāvdaļa – deklarē (19.IV) Maskavas un visas Krievijas patriarhs Kirils.

Tajā pat laika „glābējtautas zaļajiem vīriņiem”, kuri bieži vien slēpj savas sejas aiz maskām, ir paveicies saliedēt gan NATO aliansi, gan arī „Dzeltenzilās zemes” iedzīvotājus, kā par to liecina krievu portālā <www.ej.ru>  (Ежедневный журналJežedņevnyj žurnal jeb Dienas žurnāls) minētās aptaujas (25.III) rezultāti, resp., Ukrainas iedzīvotāju atbildes uz jautājumu: Vai Ukrainai vajadzētu iekļauties NATO? Pirms Krimas aneksijas 58% visas Ukrainas iedzīvotāju atbilde bijusi , bet pēc 73%; Ukrainas austrumos jā teicēju skaits pieaudzis no 43% līdz 58%, vidusdaļā – no 64% līdz 80%, dienvidos – no 49% līdz 65% un rietumdaļā – no 76% līdz 91%.

Pazīstamā Eiropas CNN korespondente Amanpūra (Christiane Amanpour) citē (17.IV) IRI (International Republican Institute) aptaujas datus – 85% no Ukrainā mītošajiem krieviem nekādā veidā nejūtas apdraudēti savas tautības dēļ. Un 81% no Ukrainas iedzīvotājiem ir pret krievu karaspēka iesūtīšanu it kā tur mītošo krievu glābšanai.

Intereses labad aptauju rezultāti Latvijā – 16% (latvieši – 6%) pilnībā, bet 18% (latvieši 11%) daļēji atbalsta ne tikai „Krimas triumfu”, bet arī Austrumukrainas okupēšanu (kopā 34%). Noraidoši izteikušies 58% – tā Sabiedriskās domas aptaujā pētījumu iestāde GfK sadarbībā ar aģentūru Leta (diena.lv 11.III). Pētījumu centra SKDS aptauja (9.IV) savukārt liecina, ka 35,7% LV krievvalodīgo iedzīvotāju uzskata, ka Krievijas bruņota iesaistīšanās Ukrainā nav attaisnojama (pilnībā – 19,4%, bet kā drīzāk neattaisnojama – 16,3%), kamēr 43,1% uzkata Maskavas rīcību par pareizu. No latviešu valodā runājošiem 78,3% to uzlūko par neattaisnojamu, bet 7,7% – par attaisnojamu (diena.lv 9.IV).

Vietnē <petitsioon.ee> (10.IV) ievietota petīcija, kurā vairākums Igaunijā dzīvojošo krievu pauž nostāju par dzīvošanu demokrātiskā Igaunijā un pret „ārējo palīdzību“.

Pētījumu organizācijas YouGov aptaujas rezultāti (3.IV) liecina, ka 60% amerikāņu atbalsta ASV iesaisti NATO kolektīvajā aizsardzībā uzbrukuma gadījumā sabiedrotajiem, bet atsevišķām valstīm – Lielbritānijai (56%), Francijai (48%), Polijai (40%), Turcijai (29%), Ukrainai (22%), Latvijai (21%) (dažādas aptaujas gan liecina par amerikāņu vairākuma analfabētismu ģeogrāfijas/vēstures jautājumos).

Igaunijas iekšējās drošības dienesta Kapo izvērtējums par drošības situāciju valstī: notikumi Ukrainā apliecinājuši, ka Krievija grib izplest impēriju, izmantojot krieviski runājošos iedzīvotājus kā instrumentu šā mērķa sasniegšanā. Nepieciešamība aizsargāt krievu cilvēkus tiek izmantota kā attaisnojums agresijai, pilnībā ignorējot visai pasaulei skaidri redzamos un dzirdamos faktus, par ko ziņo brīvā prese – tā Kapo ģenerāldirektors Arnolds Sinisalu (Estonian Internal Security Service Annual Review 2013:2).

FRANKA GORDONA SLEJA „Putinam nav ko lepoties ar saviem starptautiskajiem draugiem”: Analizējot balsošanas rezultātus ANO Ģenerālajā Asamblejā, kuras rezolūcijā referendums Krimā par pievienošanos Krievijai tika atzīts par neleģitīmu un atbalstīta Ukrainas teritoriālā integritāte, metas acīs, cik vārgs bijis atbalsts Krievijas agresijai. Pret minēto rezolūciju balsoja, līdzās Putina Krievijai, šāds desmitnieks: Eiropas „pēdējā diktatora“ Lukašenko vadītā Baltkrievija, no Maskavas daudzējādā ziņā atkarīgā Armēnija, komunistiskā Kuba un tai ideoloģiski radniecīgā „bolivariskā“ Venecuēla, līdzīgas nokrāsas Nikaragva un Bolīvija, Sīrija (lasi – despota Asada kliķe), staļiniskā murgu valsts Ziemeļkoreja, Sudāna, kuras prezidents Omars al Baširs pasaulē atzīts par teroristu, un Zimbabve, kuras prezidents Mugabe ir līdzīgs plēsoņa. Putinam ar tādiem draugiem nav ko lepoties. Kā mēdz teikt krievi – „kad zivju nav, arī vēzis ir zivs”. Iespaidīgs ir tas valstu simts, kas rezolūciju atbalstīja. Man prieks par to, ka līdzās ES dalībvalstīm par to balsoja Gruzija un Azerbaidžāna. To, ka Ķīna piesardzīgi atturējās, var saprast. Un Kazahstāna, kura arī atturējās, nesekoja Baltkrievijai un Armēnijai, kaut gan tā arī pievienojas Muitas ūnijai, t.i., Eirāzijas Savienības iedīglim. 24 valstis, kā liecina sēdes protokols, balsojumā nepiedalījās, t.i., nebija klāt un, var teikt, aizbēga no atbildības. Man kā Izraēlas pilsonim un patriotam ir kauns par to, ka šī valsts ir šo gļēvuļu vidū, līdzās Irānai (!), Serbijai, Kirgizstānai, Turkmenistānai, Emirātiem, Marokai, Jemenai... Ja ņem vērā, ko ASV dara Izraēlas labā, tās nostāja šai gadījumā ir nepateicīga (LA.lv 3.IV).

Krimas tatāru politiskais aktīvists Refats Čubarovs, kā no Simferopoles vēsta Atis Klimovičs (delfi 7.III), Kremļa rīcībā saskata daudz līdzīga ar traģiskajiem notikumiem 20. gs. pirmajā pusē, kad Rietumu demokrātiju nespēja dot tūlītēju pretsparu divām agresīvām diktatūrām noveda pie II Pasaules kara.

Pazīstamā autore Aplbauma (Ann Applebaum, Iron Curtain: The Crushing of Eastern Europe, 1944-1956) aicina (The Telegraph 7.III) Rietumus daudz efektīvāk pretoties Maskavas „polittehnologu” dezinformācijai – tā kā to ar labām sekmēm Aukstā kara laikā Austrumu bloka valodās īstenojušas raidstacijas Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība un BBC.

Putina partijas Jedinaja Rossija (Vienotā Krievija) frakcijas radītais, faktiski jau tagad politiski likuma spēku ieguvušais likumprojekts, cita vidū, paredz saukt pie kriminālatbildības par PSRS un starptautisko miera un drošības uzturētājas padomju armijas apzināti melīgu apsūdzēšanu noziegumos. Par to joprojām iedrošinas ironizēt arī dažs labs krievu zinātnieks un pētnieks, piemēram, Aleksandrs Skobovs – nu tikšot aizliegtas jebkādas runas, ka PSRS palīdzēja Hitleram izraisīt II Pasaules karu un tā pirmajā posmā faktiski piedalījās viņa pusē, ka karš pret Somiju bija agresija, ka Baltijas valstu pievienošana bija aneksija un padomju zaldāti tur bija okupanti. Savukārt prof. Boriss Sokolovs pieļauj, ka PSRS un nacistiskās Vācijas noslēgto līgumu (1939) slepenie papildprotokoli tikšot cildināti kā gādība par mieru, bet poļu apšaušana Katiņā – kā drošības uzturēšanas pasākums (LA.lv 13.II). Vēsturnieks Andrejs Zubovs Maskavas progresīvajā laikrakstā Vedomosti (1.III) Kremļa agresiju Ukrainā salīdzina ar Hitlera Anschluss Österreichs (1938.III), ar Čehoslovākijas atsavināšanu no Sudetenland tā paša gada rudenī, kam seko (1939.III) vācu iesoļošana Lietuvai piederošajā Memelland (Klaipēdā). Prof. Zubovam nav ilgi jāgaida uz atstādināšanu no darba Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtā (Московский государственный институт международных отношений).

Latvijas Ukraiņu kongresa pr-js Nikolajs Pavļuks informē, ka drīzumā Kronvalda parkā, Rīgā, varētu pacelties piemineklis ukraiņu dzejniekam, māksliniekam, brīvības cīnītājam Tarasam Ševčenko (1814-1861) – sakarā ar viņa 200. gadskārtu, bet īpaši uz šodienas Ukrainas notikumu fona jāatceras un jāgodina personības, kas ietekmējušas Ukrainas valsts attīstību un vēsturi (LA.lv 14.II).

Šīs sadaļas pēdējā rindkopā (ar Jāņa Misiņa saucienu Meklējiet rakstos! uz lūpām) tiem, kuru uzskatā ukraiņi tie paši krievi vien esot, niez ieteikt iegriezties LU Akadēmiskās bibliotēkas samērā plašajā ukraiņu nodaļā, kur starp daudziem citiem tekstiem var atrast arī, piemēram, Dmitro Čiževska (Дмитро Чижевський / Dmytro Čyževs’kyj, arī Chizhevsky, 1894-1977) literatūrzinātnisko devumu, ieskaitot definitīvo A History of Ukrainian Literature: From the 11th to the End of the 19th Century (1975, 681 lpp.). Ievērojamais ukraiņu filologs (pēc studijām Sanktpēterburgas U. un Kijevas Svētā Volodimira U.) saistās ar pazīstamām augstskolām Prāgā, Hallē, Mārburgā, arī Harvarda U., no kurienes pārceļas (1956) uz vācu Universität Heidelberg, kur vada slāvistikas fakultāti. Par laika posmu no 1917. līdz 1934. gadam ievērības vērts ir Luckija (George Stephen Nestor Luckyj) pētījums Soviet Ukrainian Literature: A Study in Literary Politics (Columbia University, 1954. 672 lpp.). Skat. arī Baibas Baltrukas miniieskatu ukraiņu literatūrā (satori.lv 2014.21.III).

(re)

 

NEPLP / KF TV KANĀLI – Ārkārtas sēdē Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes Sabiedriski konsultatīvā padome (SKP) pieņem lēmumu (7.III) attiecībā uz virkni Krievijas valsts kontrolētu TV kanālu, kas ilgstoši izplata tendenciozu, apzināti maldinošu un Latvijai naidīgu informāciju, kas vērtējama kā mērķtiecīga informatīva agresija Latvijas informatīvajā telpā. SKP aicina atbildīgās LV institūcijas neatliekami veikt nepieciešamos pasākumus šādas nacionālajām interesēm neatbilstošas darbības pārtraukšanai un turpmākai nepieļaušanai. Vai, Jūs, Dimanta kungs, būtībā vienīgais atbildīgās institūcijas vadītājs, jautā Eva Lūse, NEPLP SKP pr-ja vietniece, ņemsiet vērā šo padomu? Ir skaidrs, ka aizslēpties aiz likuma nepilnībām varēsim vienmēr, ja negribēsim pieņemt drosmīgus un atbildīgus lēmumus. (..) Cik nopietni un nozīmīgi lietuvieši izturas pret karu informatīvajā telpā, liecina kaut vai fakts par valsts apbalvojuma piešķiršanu cilvēkam, kurš pērn pieņēmis lēmumu pārtraukt Krievijas TV „Pirmais Baltijas kanāls” translāciju. Par to piešķir valsts apbalvojumu! (delfi.lv. 23.III).

Diskusijā „Krievija, kurp tu dodies?” PolitiCafe krievu pētnieciskais žurnālists un opozīcijas aktīvists Romāns Dobrohotovs nosodoši izteicies par Krievijas propagandas TV kanālu atļaušanu Latvijā: Ja Krievijā to nevar aizliegt, vismaz Eiropā šos propagandas kanālus vajadzētu ierobežot, jo tie patiesībā nav masu informācijas kanāli un objektīva žurnālistika, bet emocionāla, draudīga aģitācija. Krievijas propaganda ir kā radiācija, no kā jāizvairās – tā portālu tvnet.lv (27.III) informē Austrumeiropas politikas pētījumu centra mediju un komunikācijas koordinatore Ieva Dzelme-Romanovska.

Arī Igaunijas ETV pārraides Aktuaalne Kaamera krievu versijas vadītājs Maksims Rogaļskis uzsvēris, ka tādiem kanāliem kā NTV, RTR Planeta un Pirmais Baltijas kanāls ir nepārprotami nolūki – tie kurina kaujiniecisku noskaņojumu, liek lietā militāru propagandu un cenšas sabiedrību gremdēt melos... Lietuvas centieni aizstāvēt savus pilsoņus no šādiem „toksīniem” ir pilnīgi normāli un pamatoti (diena.lv 2.IV).

PĒDĒJĀ BRĪDĪ -- Latvijā iznākošā krievu laikraksta Čas žurnālista Igora Vatoļina uzskatā t.d. „Nepilsoņu kongresa” radikāļi – Gapoņenko, Girss un Lindermans, nebūt nepārstāvēdami visu LV krievu kopienu, cenšas provocēt un šķelt sabiedrību, radīt apdraudējuma gaisotni LV. Viņš aicina vietējos krievu medijus attapties un pārtraukt iet Kremļa pavadā vēsta <tvnet.lv>, atsaucoties uz TV3 raidījumā „Nekā personīga” izskanējušo informāciju. Veidošanas procesā esot biedrība Eiropas krievu kustība (EKK), lai parādītu Putinam, ka LV ir arī eiropeiski noskaņoti krievi, kuri ne no viena nav jāaizstāv. EKK kodolā būšot apm. 20 cilvēku no dažādām nevalstiskajām organizācijām, mākslas aprindām u.c. (Ir 28.IV). (re)

STATISTIKA – Starptautiskās organizācijas Reporters Sans Frontičres (RSF)/Reporters Without Borders (RWB) jeb Reportieri bez robežām (galvenā mītne Parīzē) š. g. preses un vārda brīvības novērtējumā Latvija ieguvusi 37. vietu (pērngad – 39.), aiz Igaunijas (11. vieta) un Lietuvas (32. vieta). Zīmīgi, ka Baltijas valstis preses brīvības ziņā apsteidz ASV, kas ierindojas 46. vietā. Pašā augšgalā atrodas Somija, kam seko Nīderlande un Norvēģija. Par valstīm, kurās būt žurnālistam ir kā dzīvot ellē, nodēvētas Turkmenistāna, Ziemeļkoreja un Eritreja (2014.12.II).

Sakarā ar Maskavas agresiju Ukrainā un līdz ar to pieaugošajiem draudiem Somijai 66% Somijas Virsnieku apvienības biedru ir par pievienošanos NATO aliansei, kāmēr 10% vēlas aizsardzības aliansi ar Zviedriju, vēstī Helsingin Sanomat (26.IV).

(re)

 

Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Lāsma Ģibiete (lģ), Anita Liepiņa (al), Rolfs Ekmanis (re)

 


 

 

NOTA BENE

Rakstu krājuma Jaunā Gaita vārdā jāizsaka pateicība par Laika š.g. 13. nr. (29.III-4.IV) ievietoto mākslinieka, dramaturga, ilggadēja „Jaunās Gaitas” līdzstrādnieka Raimonda Staprāna mākslas entuziastam Nikolajam Bulmanim (1929-2014) veltīto nekrologu. Diemžēl viedu vārdu vidū tur iesprūdusi vārdkopa, kas nepavisam nebalstās faktos: „Pēc nesaprašanās ar pašreizējo žurnāla Jaunā Gaita redaktoru, kur par mākslas nodaļas redaktoru Bulmanis sabijis piecpadsmit gadus, viņš pēkšņi pārtraucis rakstīt”. „Pašreizējam redaktoram”, t.i., šo rindiņu rakstītājam nav nekāda sakara ar JG redakciju laika posmā no 1988. gada līdz 1998. gada sākumam, kad (pēc galvenā redaktora Laimoņa Zandberga nāves) viņš tiek pierunāts uzņemties JG vadītāja nepateicīgo darbu. Jau turpat trīs gadus pirms tam (1995. gada jūnijā) Nikolaja Bulmaņa vārds vairs neparādās JG redakcijas ailē. (Viņa vietā stājas mākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens.) Ja ticam Raimonda Staprāna sniegtajai informācijai, „nesaprašanās ar pašreizējo” JG redaktoru bijusi par iemeslu, kādēļ mūžībā aizgājušais Nikolajs pēc 15 gadiem redakcijas mākslas redaktora postenī „pēkšņi pārtraucis rakstīt”. Nekādas „nesaprašanās”, kā uz to norāda laika secība, nemaz nevarēja būt. Turklāt, kopš „pašreizējā redaktora” pirmā nr. (JG212) 1998. gada martā līdz pat 2005. gada septembrim ievietoti vismaz 15 Bulmaņa raksti – no atmiņām par bēgļu laiku Austrijā (1945) līdz Venēcijas Biennālei (1999), impresijām par tolaik prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vizīti Toronto (2000), par dziesmu svētkiem Čikāgā (2002) un mākslas izstādēm Latvijā (2003. un 2004. gadā), bet visvairāk par atsevišķiem māksliniekiem – no Tillera, Blumberga, Reinholda, Staprāna un Matīsas līdz Bišofam, Ingelēvicam un fotomeistaram Jurim Krieviņam. Kādu laiku pēc Nikolaja Bulmaņa vārda parādīšanās zem neliela rakstiņa JG242 (2005.IX) šķietami manāma kļūst, citējot Staprānu, „vecuma depresija“. Pie reizes, pirms jebkurš publicists „liek driķķē” savas slejas, niez atgādināt Ulža Ģērmaņa mazliet pārveidoto Jāņa Misiņa saucienu „Meklējiet rakstos un sērijās!” – nevis klausīties, ko „viena tante teica”, bet konkrētajā gadījumā ieskatīties Jura Žagariņa izveidotajā tīmekļa vietnē <www.jaunagaita.net>

JG „pašreizējais redaktors”.

Jaunā Gaita