izrauts no konteksta

varonis pret paša gribu

uz barikādēm pie brīvības pieminekļa

uzceltām no vienīgās portvīna pudeles

ko molotova kokteiļa vietā

varēja iegādāties tuvākajā bodē

garmatains un noskrandis plikadīda

viņš mūžam paliks sev atmiņā kā tas

kurš ar tauriņu pūlējies padzīt tanku

un izaicinoši pielaidis tīģera ūsām

dullas vientiesības kvēlojošo pigu

mūsdienas

tā arī neizkāpušas

no tā paša kanāla

tiem pašiem stāvošajiem un duļķainajiem ūdeņiem

neuzskata par vajadzīgu viņu,

plikadīdu,

ņemt par pilnu pat savas izrediģētās zemapziņas

paštaisnā diskursa liekulīgajās atsaucēs

varoni pret paša gribu

kurš izrauts no konteksta

plikgalvains un bezzobains

nekad nekļūs par pieaugušu vīru

un kurš pašlaik viež pats sev ar pigu

no mūžīgo plikadīdu pavārtes

molotova kokteiļa vietā

tuvākajā bodē

iegādājies berlīnes mūra suvenīru

2012

kā bērza baltā pagalīte

dedz, mana dvēselīte, dedzi

un tā kā pelnupīte

gar Dieva namdurvīmi teci!

bez rūgtas žēles pilna kvēles

ko reiz tu gaiši dedzi

bez ļaudīm ļauna vēles

ko tiem kā sagšu pāri sedzi

ai, dūdu, kokļu košās spēlēs

kas sūro mūžu vadīt mēdzi!

un tūkstoš viedās mēlēs

sev liktens lemto izteikt jēdzi

dedz, bērza baltā pagalīte!

dedz, mana dvēselīte, dedzi!

un tā kā pelnupīte

gar Dieva namdurvīmi teci

2013

tur

kur Dievs

uzkāpis visaugstākajā kalnā

ielicis negrozāmu bezdibeņa punktu

uz ielejām

pie cilvēkiem un lopiem

vientiesīgs un sirsnīgs

aizvien aizgrābtāks

sāk brāzties Dzejnieka jūsmīgais komats

pamazām izšķērdēdamies

likteņa savērpto līkloču gļēvajās domuzīmēs

un bargajos kolos

neapejamajās iekavās

tā viltīgi izliktajos semikolos

un nodevīgi izkaisītajos daudzpunktos

mānīgajās pēdiņās

lai beidzot

atgriezies sākta gala jūrās

paceltu bezgalīgu izsaukumzīmju allaž jautājošās buras

virs kurām bezzvaigžņu naktīs

līdzjūtīgi šalc Dieva saprotošais apostrofs

no kura tu, cilvēk, esi nācis

2013

„kritiens ir vienīgais

ar ko mēs varam pierādīt

ka Zeme tiešām griežas ap Sauli”

„bet ap Dievu?!”

nenocieties izsaucās Dievs

„ap tevi, Mans Kungs”

pazemīgi nosarcis kā Ņūtons

kam uz galvas nupat neviļus bija nokritis ābols

atteica kritušais eņģelis

„griežas mūsu visu Pirmdzimtais Grēks”

Ābele

to padzirdot

gluži kā Ieva

kaunīgi nosarkusi

nodūra acis

2013

Uldim Bērziņam

„tik dziļu pakāpienu klintī

spētu iecirst vien Egils, Snorres dēls”

nodomāja skalds

saļimdams no savas mīļotās

sev sirdī nāvīgi iecirstās rētas

„nedz Augšas nedz arī Lejas Sētās

tādi zobeni pašlaik vairs nav modē

kaut gan, tiesa,

vecās Edas kumodē

viens tāds vēl glabājas

tālab es nešaubīgi varu

apstiprināt to

ka mīlestība ir ne tikai mainīga

bet arī mūžam dzīva”

un to domās izteicis

viņš pacilāti izlaida garu

2013

durvju zvaniņš ienākot piesēcis iedzinkstas

saceļot pustumšajās sienās

kurās minstinās mans apjukušais skatiens

kodīgus putekļus

smags

no ilgas gaidīšanas un veltīgām cerībām

sastāvējies gaiss

kas viss tik te rodams!

pērnais sniegs

aizpagājušogad izlijis mākonis

apvāršņa apsūbējusī zelta maliņa

zilzīlītes rīkles sudraba zvaniņš bez mēles

un pat zili brīnumi

kas mazdrusku novadējušies

un ož pēc pelējuma

arī viena

mana neuzrakstītā dzejoļa vārsma

kas pa šo laiku paguvusi jau novecot

„cienītais,

vai jūs kaut ko vēlējāties?”

gurdi un mēmi man apvaicājas

antikvāra uz deguna noslīdējušās acenes

cauri kuru tukšajiem ierāmjiem

man pretim veras šīs pasaules sāktā gala

sirsnīgais un vientiesīgais smaids

„nudien,

es jums atdotu par baltu velti visu šais sienās

ja vien jūs no manis nopirktu

vismaz šīs nebaltās dienas

kam kopš pasaules radīšanas nav atradies neviena paša pircēja”

2012

es Tevi izdziedu – ik burtu:

M, mana Marij, M

un pēc tam A: kā liesmu kurtu

ko, likteni, man lem

un pēc tam R (ak, cik tas salti

gan viļņo dvēslē man!)

līdz tā kā Dieva pirksts – I: un tik balti

A mažors svinīgs skan:

AVE MARIA

MARIA, AVE!

2009., 2012

caur manu sirdi vēla stunda

kā sarkans rožu kronis ris

ak, kā gan mani šoziem junda

šis apsnigušais pīlādzis

vēl rūgtu ogu pilns ko strazdi

nav paspējuši nošķibīt!

nudien, bezgala neierasti

pa čemam no tā zariem šķīt

stieg dziļos sniegos mana gaita

nekurpu negribas vairs iet

rau, pīlādzis aiz loga skaita

sirds asins palāses kas dzied

kā martā atvilgušās ausmas

kas šajā vēlā stundā plaukst

tik sulīgas kā priekšnojausmas

kas man starp zobiem šķērmi kraukst

2013

Ai, Tenīt, manu Tenīt,

Kurp baltas kājas auj?

Uz savu tēvu zemīt,

Kas tevi mīļi skauj.

Šķirts no tās augu mūžu

Šai dzīvē biji tu,

Lai visu savu dūšu

Tai mūžam ziedotu.

Krietns vārdos, krietns darbos,

Krietns cauri caurēm vīrs.

Šā liktens vējos skarbos

Krietns godam karavīrs.

Zem zaļas velēnītes

Kā liepas Latvijā,

Lai tava dvēselīte

Nu viegla atvijas.

Un treji žuburota

Slej augstu debesīs,

No kuras sudrabota

Mums pāri gaisma līs.

Ai, Tenīt, manu Tenīt,

Kurp baltas kājas auj?

Uz savu tēvu zemīt,

Kas tevi mīļi skauj.

2013. gada 16. februārī, Rīgā (Iļģuciemā)

Kaut vai pat Dievs

Atskatīties liegs uz Latviju Tev,

Atskatīties

Vari uz to sevī.

Dūmakā tīts,

Dzimtais krasts jutekļos Tavos lai vīd

Neatraidīts.

Tikai gļēvu sirdi,

Sāpes un ciešanas ko tirdī,

Sev trimdas gaitās neņem līdz.

Kaut vai pat Dievs

Atteicies palīdzēt, latvieti, Tev, –

Neatsakies

Nekad pats no sevis.

Svešumā dzīts,

Netapsi pīšļos un putekļos trīts,

Cerībās un ilgās nenosalsi,

Kamēr vien savu asinsbalsi

Sev sirdī spēsi saklausīt.

Kaut vai šajā saulē

Mēs par lapām kļūsim,

Kas no dzimtā koka rautas,

Mūžībā mēs allaž

Nešķirami būsim

Saistīti pie savas tautas.

Līdz šim nepublicētais dzejolis „Trimdiniekam” sacerēts Rīgā (1985.18.XI) pēc Leona Brieža pirmās tikšanās ar Vairu 1985. gada oktobra nogalē Krišjāņa Barona 150 gadu atsvētes dienās. Tolaik profesore Kanādā (un JG redakcijas locekle), jau 14 gadus vēlāk ir Latvijas Valsts prezidente un vēl pēc 13 gadiem par savu zinātnisko veikumu saņem kolēģu-akadēmiķu atzinību Festschrift veidolā (skat. 68. lpp.).