Jaunā Gaita nr. 272. pavasaris 2013

 

 

Dace Lamberga

IESKATS LATVIEŠU TRIMDAS MĀKslĀ

 

Gleznotājs Juris Soikans 1975. gadā secināja, ka lielā izkliede, kādā dzīvojam, ir par iemeslu tam, ka mēs visumā ļoti maz zinām viens par otra darbu,[1] ar to pat nedomājot no ārpasaules dzelžaini izolēto Latviju, kura tikai 1987. gadā Klāva Sīpoliņa fonda rīkotajā izstādē atklāja jaunus vārdus – Edvīnu Strautmani, Valdi Kupri, Jāni Annusu, Ģirtu Puriņu u.c. 1923. gadā Romans Suta kā liecību tolaik vēl tik īsajai, bet tomēr mūsu nacionālajai pašapziņai tik nozīmīgajai mākslas vēsturei izdeva Vācijā plānu grāmatiņu ar „peļu pelēkām” bildītēm Latviešu mākslas 60 gadi.[2] Tāpēc atskārsme, ka vēl ilgāk, nu jau gandrīz 70 gadus, ārpus Latvijas tapusi paralēla latviešu radīta māksla, par kuru dzimtenē ir visai niecīga informācija, lika domāt par „baltās lapas” aizpildīšanu. Izšķirošo pamudinājumu deva 2010. gadā Tallinā un Tartu sarīkotā vērienīgā izstāde Igauņu māksla trimdā ar ne mazāk iespaidīgu katalogu. Latvijā notikušas daudzu mākslinieku – Dainas Dagnijas, Edgara Jēriņa, Laimoņa Mieriņa, Kārļa Neiļa, Raimonda Staprāna, Lara Strunkes, Imanta Tillera, Venitas Salnājas un Reiņa Zustera, personālizstādes, tomēr arvien vairāk aktualizējas nepieciešamība pēc „globālāka” vēsturiskā un stilistiskā kopskata. Igauņiem tajā laikā radās finansiālas iespējas pašiem izvēlēties autorus un speciāli atvest darbus ne tikai no Zviedrijas, bet arī ASV un Kanādas. Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam (LNMM) tādu iespēju nav, taču par laimi gadu gaitā ir uzkrāta pietiekami daudzveidīga trimdas kolekcija, no kuras, atlasot apmēram 200 gleznu, grafiku, zīmējumu un skulptūru, mūsdienu skatītājs varēs iepazīt galvenās šīs „paralēlās” mākslas pamatievirzes.

Sākotnējā doma – aptvert pēc iespējas plašāku tautiešu pārstāvniecību, ātri noplaka eksponātu nevienlīdzīgā mākslinieciskā līmeņa dēļ, bet par galīgo koncepciju izšķirties palīdzēja Sigurda Vīdzirkstes atziņa, ka kopējās trimdas skates nereprezentē neko. Dažādi stili, dažādas ievirzes, dažādas kvalitātes mākslinieki vienkārši neder kopā, tāpēc, ka nepietiek ar to, ka visiem ir viena un tā pati tautība.[3] Jāņem vērā, ka 21. gs. Latvijas skatītājs ir pasaulē daudz ko redzējis un ir pietiekami snobisks; tas nealkst pēc tautumeitām nostalģiskā dzimtenes ainavā, bet cenšas iedziļināties savas nacionālās identitātes radošajās vērtībās. Izstādes kodolu veido izcilāko meistaru sniegums, kurā tautas gara savdabība un vēsturiskās saknes netradicionāli un spilgti savijas ar jauniegūtiem stilistiskiem meklējumiem, ar mītnes zemju dabas iespaidiem no Austrālijas Zilajiem kalniem un Amerikas tuksnešiem līdz Zviedrijas šērām.

Ekspozīcija sastāvēs no trīs galvenajām sadaļām, pirmā no kurām atspoguļo bēgļu laika sākumu un 50. gadus, klasiķu Augusta Annusa, Valdemāra Tones, Ludolfa Liberta, Niklāva Strunkes, Sigismunda Vidberga daiļradi. Otrā apvieno daudzveidīgās reālisma tendences, vienlaicīgi uzsverot novatorisma meklējumus no Jāņa Kalmītes ekspresīvajām rijām līdz Raimonda Staprāna Kalifornijas gaismas starojumam. Pamatoti tajā iekļaujas simboliskais skatījums, ko pārstāv Anna Annusa-Hāgena, Daina Dagnija, Rolands Kaņeps un Laimons Eglītis. Latvijas skatītājam unikālu ieskatu fotoreālisma būtībā sniegs Rietumeiropā labi pazīstamās Amerikas izcilības Vijas Celmiņas grafikas. Jāatzīmē, ka 2012. gada nogalē LNMM radās iespēja iegādāties vairākus mākslinieces darbus un, domājot par trimdas izstādi, vienu Edgara Jēriņa lielformāta ogles zīmējumu. Trešā sadaļa veltīta Latvijas mākslā salīdzinoši vēlu ienākušajam abstrakcionismam, virziena paveidiem no tipiski amerikāniskā abstraktā ekspresionisma (Edvīns Strautmanis, Marks Barens, Ojārs Šteiners) līdz cietās malas glezniecībai (Laimonis Mieriņš, Haralds Norītis, Juris Soikans).

Kopumā izstādē Latviešu māksla trimdā būs pārstāvēti apmēram simts autoru no Eiropas (Leo Janis Briedītis, Kārlis Neilis, Laris Strunke), Ziemeļamerikas (Voldemārs Avens, Dagmāra Igale, Ilmārs Rumpēters, Fridrihs Milts, Ģirts Puriņš, Visvaldis Reinholds, Vitauts Vito Sīmanis, Jānis Strods, Sigurds Vīdzirkste), Austrālijas (Imants Tillers, Lidija Dombrovska-Larsena, Reinis Zusters, Venita Salnāja, Pēteris Ciemītis, Jānis Nedēļa) un Argentīnas (Gvido Brūveris, Skaidrīte Kocēna). Ekspozīciju papildinās vairāk nekā 20 darbu no Mūkusalas mākslas salona Rīgā un Cēsu Pasaules latviešu mākslinieku centra kolekcijas. Lielākais gandarījums, ka 2012./2013. gadu mijā LNMM ar lielu pateicību saņēma dāvinājumus no māksliniekiem (Indra Avena, Gunārs Barens, Ināra Matīsa, Valda Ostreihere, Maira Reinberga, Valda Zobens), viņu radiniekiem un kolekcionāriem (Voldemārs Dārznieks, Laimons Eglītis). Savukārt Jaunajā Gaitā (nr. 246, 2006) reproducētā Maijas Eiziņas foto kolāža Vēstules no vecmāmiņas, ko muzejam dāvināja mākslinieces vīrs, zviedru dzejnieks Bruno Öijer, kā konceptuāli atbilstošākais bēgļu tēmas un trimdas atspoguļojums kļūs par izstādes ielūguma „seju”.

Izstādi Latviešu māksla trimdā atklās Rīgā LNMM izstāžu zālē „Arsenāls” 9. maijā; tā notiks Dziesmusvētku laikā un ilgs līdz pat 28. jūlijam. Savukārt vasaras vidū 9. jūlijā muzejā „Rīgas birža” trimdas mākslai un tās vērtību apzināšanai veltītajā konferencē piekrituši uzstāties referenti no Latvijas, ASV un Zviedrijas. Izdevniecībā „Neputns” tiks izdots ilustrēts katalogs latviešu un angļu valodā. Tāpat muzejs domā par trimdas mākslas popularizēšanu sabiedrībā, plānojot atbraukušo mākslinieku tikšanos ar skatītājiem. Piemēram, trimdas mākslas vēstures stingrā kritiķe Eleonora Šturma piekritusi kādā pēcpusdienā iepazīstināt apmeklētājus ar ASV 50.-60. gadu latviešu mākslu.

Trimda vairs nav nekāda trimda, ja to uztver traģiskajā izsūtīšanas nozīmē; Latvija ikvienam ir sasniedzama ar lidmašīnu, ar internetu, ar literatūru un mūziku. Taču tēlotājai mākslai piemīt īpatnība, kas prasa gleznu vai objektu skatīt klātienē un kas nebūt nav tik viegli īstenojama lieta lielo izmaksu dēļ, sākot ar pašu darba radīšanu, ar sūtīšanu, izstāžu telpu īri, nerunājot nemaz par katalogu izdošanu. Tāpēc nav brīnums, ka tālajā 1958. gadā Ņujorkā tika sarīkota pirmā un arī pēdējā „starpkontinentālā” trimdas mākslas izstāde. Kopš neiznāk informatīvi nenovērtējamais žurnāls Latvju Māksla, amerikāņi vairs nezina, ko dara Austrālijas vai Zviedrijas tautieši, bet Latvijā jautā, vai ārpusē latviešu māksla vispār vairs pastāv. Rīgas izstāde nevar pretendēt uz visaptverošu vairāk nekā 60 gadu ilgās un tālās zemēs notiekošās radošās gaitas un stilistisko pavērsienu atspoguļojumu, tomēr tā varētu mudināt trimdas sniegumu aktīvāk apkopot Latvijas muzejos, kā arī pievērst uzmanību mākslas vēstures padziļinātai pētniecībai.

 

Apbalvotā mākslas zinātniece Dace Lamberga ir izstādes Latviešu māksla trimdā kuratore, grāmatu Klasiskais modernisms. Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā (2004), Jēkabs Kazaks (2007) un Valdemārs Tone (2010) autore.

 


[1] Soikans, Juris. Latviešu mākslinieki Eiropā. Latvju Māksla, 1975, Nr. 1, 44. lpp.

[2] Suta, Romans. 60 Jahre lettischer Kunst. Leipzig, 1923.

[3] Sigurds Vīdzirkste: 19281974. Piemiņas izstādes katalogs. Rīga, 1995, 23. lpp.

 

 

Jaunā Gaita