Māris Brancis

SIMTGADNIEKS UN 3 MAZMEITAS

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā atklāj (30.VI) prof. Eliasa skolnieka Friča Zandberga (1910-1972) un viņa mazmeitu Ingemāras, Jutas un Lindas Treiju darbu izstādi Kopā. Prof. Jānis Siliņš Latvijas mākslas 2. sējumā (1990) raksta: Parādījies Kultūras fonda izstādēs ar žanriem, kluso dabu un ainavām, Zandbergs vairs nav sastopams izstādēs, un nav zināms, kas ar apdāvināto mākslinieku noticis. Šodien mākslinieks ir kļuvis kaut cik zināms mazmeitu enerģiskās rīcības dēļ.

Latvijas Mākslas akadēmiju beigušais (1937) Fricis Zandbergs pieder pie tās nelaimīgās paaudzes, kuru karš, došanās svešumā vai izsūtīšana uz Sibīriju skar vissāpīgāk. Kaut arī kritika 30. gadu beigās un vācu okupācijas laikā viņu slavē kā daudzsološu gleznotāju, pašos pamatos viņš vēl nebija atradis savu izteiksmes veidu. Viņš izgāja radošo meklējumu moku ceļu. Viss bija tikai sācies. Tiesa, viņš bija Eliasa mīļākais skolnieks, kam uzticētas pat meistara darbnīcas atslēgas. Viņa glezniecība izceļas ar pastoziem otas triepieniem, ar smalku tonālo risinājumu, demokrātiskām tēmām – plostu pludināšanu, zvejnieku dzīvi, zemnieku ikdienu, tomēr tikai viņam vien piemītošās balss vēl pietrūkst. 30. gados viņš strādā par skolotāju Gaujienā, vēlāk bija skolu inspektors. Kara laikā Fricis Zandbergs mēģina dabūt darbu Rīgā, bet kolēģa nodevība piespiež doties uz dzimtajām mājām Kandavas apriņķa Griepciema Klāvos. Mākslinieks iestājas (1943) leģionā, karo 15. divīzijas sapieru bataljonā, izpelnīdamies I un II pakāpes Dzelzs krustus, paliek Kurzemes cietoksnī un, karam beidzoties, pārrodas tēva mājās, bet tiek apcietināts un izsūtīts spaidu darbos uz Sibīriju. Atgriežas (1955) ar smagu kreisās puses paralīzi Latvijā, kur, kā tautas ienaidniekam, viņam liegta apmešanās Rīgā un – kas vēl smagāk – darbā pieņemšana. Fricis Zandbergs atsāk gleznot, pievērsdamies iemīļotām tēmām – zvejniekiem, lauku ļaudīm, ainavām un klusajām dabām, galvenokārt ziedu gleznojumiem, kas vērtējami visaugstāk. Žanra darbos bieži var novērot Valda Kalnrozes, Jāņa Liepiņa u.c. ietekmi, tikai Zandberga darbi ir krāsaināki. Mākslinieku savienībā viņu kā bijušo leģionāru neuzņem, kas apgrūtina krāsu iegādi.

Mākslinieka trīs mazmeitas ir mākslinieces – divas gleznotājas un viena tekstilmāksliniece. Gods un slava viņām, kuras neļauj vectēvam pazust pagātnes miglājā bez pēdām. Viņas, jo sevišķi Ingemāra, vāc Zandberga gleznas (pēc dažām ziņām tās kara beigās sadegušas tēva mājās) un ved pa Latvijas muzejiem rādīt gleznotāja veikumu, sarūpējot arī katalogu. Pēc Jelgavas muzeja ierosinājuma vectēva un Ingemāras gleznojumiem pievienots arī Jutas un Lindas mākslinieciskais devums. Viņām katrai eksponēti pa pāris darbiem, no kuriem grūti spriest par trešās paaudzes mākslinieču potencēm. Vecākā mazmeita Ingemāra glezno visai dekoratīvām krāsām figurālas kompozīcijas lielos laukumos. Vidējās māsas Lindas radītā Nostaļģija (2010), kas reproducēta krāsās JG263, tāpat kā Sarmas Muižnieces-Liepiņas intervija ar Lindu tajā pat numurā liecina par ilgām pēc dzimtenes. Linda ierodas ASV drīz pēc Latvijas Mākslas akadēmijas absolvēšanas (1997) un tagad ir Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) priekšsēde un vislatviešu rakstu krājuma Jaunā Gaita mākslas redaktore/kritiķe. Juta ir tekstilniece, kura jelgavniekiem rāda divus zīda gleznojumus.

 

Māris Brancis, kurš kompilē JG „Dažu vārdu” sadaļu „Tēlotājmāksla”, ir mākslas vēsturnieks un kritiķis, vairāku grāmatu un daudzu rakstu autors. Dzīvo Jelgavā.

 

 

 

Helēna Gintere

LATVIEŠU ZVAIGZNE ANDRIS NELSONS

LV augstāko apbalvojumu mūzikā – Lielo mūzikas balvu – diriģents Andris Nelsons pirmoreiz saņem 23 gadu vecumā (2001), kam seko apbalvojuma otrreizēja piešķiršana 10 gadus vēlāk par sasniegumiem starptautiskā vidē un par Latvijas vārda daudzināšanu pasaulē.

Rīgā dzimušā (1978) Andra Nelsona abi vecāki ir mūziķi. Māte Irēna Nelsone – mūzikas pedagoģe, diriģente un Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) profesore. Tēvs Armands – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra čellu grupas otrais koncertmeistars. Andris uzaug ģimenē ar patēvu Andreju Mūrnieku, mūzikas pedagogu, diriģentu un lektoru LU pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. No klavierspēles11 gadu vecais Andris pāriet uz trompeti, ko spēlē 14 gadus, līdz brīdim, kad kļūst par LNO diriģentu. Jau agrā bērnībā vecāki dēlu ved uz operas izrādēm. Jā, tā ir gara opera, bet tā uz mani atstāja hipnotisku iespaidu. Mūzika mani pilnībā pārņēma. Kad Tanheizers nomira, es raudāju. Es domāju tas ir mans lielākais bērnības notikums – tā vēlāk Andris Nelsons atceras Vāgnera (Richard Wagner) operu, ko redzējis piecu gadu vecumā. Irēnas Nelsones nodibinātajā (1999) renesanses un baroka ansamblī Canto dziedājis arī dēls, kurš no 15 līdz 22 gadu vecumam mācās arī solo vokālo mākslu, ieskaitot baroka un operas dziedāšanu (Anglijā) pie Tabas (Evelyn Tubb) un Kerkbijas (Emma Kirkby). Mūzikas maģistra grādu iegūst Latvijas Mūzikas akadēmijā (LMA) trompetes spēlē (pie Pētera Kaldres). Drīz vien seko trompetista amats LNO simfoniskajā orķestrī. Diriģēšanu, ar ko viņš nāvējoši saindējies jau 16 gadu vecumā Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, kad gadījuma pēc iznāk vadīt skolas orķestri, Andris mācās piecus gadus LMA (pie Normunda Vaiča), piedalās meistarklasēs Pērnavā pie diriģenta Jervi (Neeme Järvi), arī slavenā krievu profesora Aleksandra Titova Sanktpēterburgas konservatorijas operas un simfoniskās diriģēšanas klasē un pie diriģenta Marisa Jansona. Īpaši cieša sadarbība ar Jansonu iesākas, kad, viņa vadītā Oslo Filharmoniskā orķestra koncertā Rīgā saslimušo trompetistu jāaizvieto Andrim, kurš vēlāk raksturo savu skolotāju: Mariss Jansons ir lielākā personība manā dzīvē, mans vissvarīgākais skolotājs un iedvesmotājs, kuru raksturo pašdisciplīna un darba ētika. Pirmais lielākais panākums, kad tolaik LNO diriģents Normunds Vaicis pieņem (2001) Andri par asistentu darbā pie Rosīni (Rossini) Seviļas bārddziņa (Il barbiere di Siviglia).

Gribu kļūt par labu diriģentu, pilnveidoties, cik nu iespējams, jo diriģentam ir jāmācās gandrīz visu mūžu – šis ceļš ir nebeidzams un tu nekad nevari teikt: tagad esmu gatavs – tā topošais diriģents. 25 gadu vecumā Andris Nelsons, jau kā LNO orķestra trompetists labi pārzinādams visu „operas virtuvi”, kļūst par LNO galveno diriģentu. Līdzās pamatdarbam iznāk diriģēt vairākus nozīmīgus simfoniskās mūzikas koncertus un piedalīties mūzikas festivālos. Gara virkne aizvien jaunu panākumu. Par Andra Nelsona uzstāšanos (2003) Demetrios festivālā Salonikā (Thessaloniki) mūzikas kritiķis Andonis Konstantinidis raksta: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Dmitrija Šostakoviča 5. simfoniju spēlēja ar patiesu atdevi, iedziļinoties vissmalkākajās darba detaļās, par ko jāpateicas diriģentam Andrim Nelsonam, tāpēc īpaši vēlētos iedrošināt un atbalstīt vēl gados jaunā, bet jau ar īpašu mūzikas izjūtu apveltītā maestro darbību nākotnē. Kādu dienu viņa diriģenta zižļa priekšā paklanīsies visa mūzikas pasaule! Profesionāls briedums nepārprotami iezīmējas koncertā Lielajā Ģildē (2006), kad kopā ar LNSO un solisti Kristīni Opolais, Nelsona dzīves partneri, tiek atskaņots Izoldes nāves skats no Vāgnera operas Tristāns un Izolde (Tristan und Isolde) un Mālera (Gustav Mahler) 5. simfonija Augšāmcelšanās (Auferstehung), par kuras atskaņojumu Guntars Pupa izsakās žurnālā Mūzikas saule (2004): Jaunais maestro kā no putna lidojuma pārredz simfonijas celtni kopumā, vienlaikus viņš saskata katru ķieģelīti sienās, nemaz nerunājot par iekštelpu plānojumu un iekārtojumu, savācot šo gigantiskā apmēra opusu ar solistiem, simfonisko orķestri un Valsts akadēmisko kori.

Nedaudzu gadu laikā jaunākās paaudzes diriģents Andris Nelsons kļūst par vienu no pieprasītākajiem diriģentiem globālā mērogā. Viņš ir gaidīts uz tādām ievērojamām mūzikas skatuvēm kā Ņujorkas Metropolitan Opera, Vīnes Staatsoper, Zalcburgas (Salzburger Festspiele) un Vāgnera festivāls Baireitā (Wagner Festspiele Bayreuth), Berliner Philharmoniker, Wiener Philharmoniker, Symphonieorchester des Bayerischen Rundfunks (Minhenē), Gewandhausorchester Leipzig, Orchestre nacional de France, New York Philharmonic Orchestra u.d.c. Der Tagesspiegel ieskatā starptautiskajā diriģentu arēnā Nelsons ir dižākā un spožākā cerība, trīsdesmitgadīgais diriģents ir mūzikas dārgums. Un laikraksts The Times: Vai vēl kāds diriģents spēj dot tik daudz aizrautības un prieka savā darbā kā maesto Andris Nelsons? Berlīnes Morgenpost savukārt izsaucas: Sensacionāls koncerts! Sensacionāls diriģents! Sensacionāla [Nelsona] debija Berlīnes Filharmonijā! Bet Vīnes žurnāls Österreich: Tas nebija tikai koncerts! Tā bija mūzika Austrijai, un tas ir daudz!

Par vienu no pasaules labākajiem simfoniskajiem orķestriem tiek uzskatīts angļu City of Birmingham Symphony Orchestra. Andris Nelsons kļūst (2008) par CBSO galveno diriģentu. Pēc ļoti veiksmīgas pirmās sezonas, pārsniedzot visaugstāko visu angļu orķestru biļešu pārdošanas rekorda līmeni, darba līguma pagarināšana līdz pat 2013./2014. g. sezonai. Tolaik 31 gadu vecais diriģents piedzīvo galvu reibinošu karjeru – sadarbojas ar pasaules vadošajiem orķestriem un operām, piedalās Šveices slavenajā Lucerne Festival u.c. 2009./2010. g. sezonā divas debijas – Royal Opera Covent Garden Londonā, diriģējot Pučīni Bohēmu un Ņujorkas Metropolitānā Pučīni Turandotu. Vīnes Valsts operā, atvietojot Marisu Jansonu Bizē (Bizet) Karmenas (Carmen) izrādē (2010.IX), Nelsons pirmoreiz vada Londonas simfonisko orķestri, bet mēnesi vēlāk Berlīnes Filharmonisko un mazliet vēlāk arī Vīnes Filharmonisko orķestri, ar ko novembrī jādodas tūrē uz Japānu. Tas arī ir gads, kad Nelsons pirmoreiz uzstājas Baireitas operu festivālā, Vācijā, diriģējot Vagnera romantisko operu Lohengrin, un tiek aicināts atgriezties Vāgnera mūzikas templī arī š.g. sezonā. Nelsons uzsāk arī Mālera atcerei veltīto Birmingham Mahler Cycle, kad pirmoreiz orķestra vēsturē tiek iestudētas visas komponista simfonijas. Pēc Ņujorkas filharmoniskā orķestra diriģēšanas The New York Times mūzikas kritiķis Tomasīnī (Anthony Tommasini) raksta: Dinamiskais, 32 gadus jaunais latviešu diriģents Andris Nelsons programmā bija izvēlējies Dmitrija Šostakoviča 5. simfoniju. (..) Spriežot pēc publikas ovācijām un orķestra mūziķu aizrautīgā atskaņojuma, viņam vajadzētu kāpt prominentā Linkolna centra podestā. Tas arī īstenojas, kad Nelsons diriģē Čaikovska Pīķa dāmas piecas izrādes.

Neparasti talantīgo mūziķi dievina gan publika, gan orķestru mūziķi, gan arī kritiķi, kuri viņā saredz vienu no 20. gs. dižākajiem diriģentiem. Par to pavisam nesen liecina arī pasaules izcilākā orķestra Berliner Philharmoniker žurnāls, kurš par savu „seju” (2011.IX-X) izraudzījies 32 g. v. Andri Nelsonu – kā cieņas un draudzības apliecinājumu un arī saistībā ar diviem konkrētiem koncertiem, kas iekļauti vienā no Berlīnes izkoptākajām tradīcijām – mūzikas festivālā Musikfest Berlin (2.-20.IX), kur pulcējas pasaules izcilākie orķestri un diriģenti. Atsevišķus koncertus pārraida arī kinoteātros – ne tikai trijās vietās Berlīnē, bet vēl 36 Vācijas pilsētās. Berlīnes lielākais laikraksts Der Tagesspiegel satikšanos ar Nelsonu Richarda Štrausa Rožu kavalierī dēvē ne mazāk kā par laimi: Viņš diriģē kā iemīlējies, iemīlējies mūzikā, it kā viņš gribētu to ar saviem augveidīgajiem žestiem apskaut, aptverot visu, nepazaudējot nevienu takti. Pilnībā atdodot sevi visu.

Savu īpašā „Rīgas gara” raksturojumu Berlīnes filharmoniķu žurnālā Nelsons noslēdz ar šādu pieņēmumu Margaritas Ziedas latviskojumā (Diena 16.IX): To veido arī latviešu mentalitāte: ārēji viņi ir kautrīgi un atturīgi, bet iekšēji viņi ir stipri – pat savā melanholijā. Un mūzikā viņi redz iespēju šo stiprumu atklāt.

 

Latvijas Valsts konservatoriju beigusī pianiste un mūzikas pedagoģe Helēna Gintere patlaban dzīvo Toronto, Kanādā.

 

 

 

 

Linda Treija

VINETA KAULAČA UN LAIKS

Vizualizēt neiespējamo – tā varētu raksturot Vinetas Kaulačas mākslu. Mirklis, laiks, ātrums, lēnums un mūsu uztvere ir mākslinieces izpētes objekti. Vinetas darbi piesaista interesentu uzmanību ar atmiņu uzplaiksnījumiem. Vai kādreiz katrs no mums, nākot mājās pēc darba, kaut vai neviļus, nav ievērojis zilgano ēnu garumu, saules slīpos starus un vakara atspīdumus skatlogos (Gaismai pa ceļam, 2011, Koordinātas, Ņujorka.17:45 un Bostona.13:30, 2010)?

Vineta ir ieinteresēta momenta notveršanā un tā atainojumā gan fotografējot, gan gleznojot. Skatiens seko lietām un norisēm un tad … klikšķis – samirkšķinot aci, mirklis it kā tiek noslēpts mūsu atmiņu dzīlēs. Fotogrāfijā mirklis tiek fiziski iemūžināts. Radot gleznu, mirklis tiek vēlreiz izdzīvots. Tam tiek radīta jauna telpa, kur dzīvot, nāk klāt jaunas emocijas. Māksliniece par laika uztveri fotogrāfijās un gleznās saka: Fotogrāfija – tas ir no normāla dzīves plūduma atrauts un fiksēts laika nogrieznis. Savukārt glezniecība ir nevis citāts no laika, bet laika izjūta, kas fiksēta gleznieciskiem līdzekļiem. (Inese Baranovska. „Laika izjūtas trauslums“. Studija, oktobris/novembris, 2005).

Liela nozīme gleznās ir gaismai, kas palīdz notvert mirkli, izgaismojot laukumus, līnijas un formas (Skatiena ātrums II-II un II-I, 2006). Daudzos darbos tiek atainotas vienas un tās pašas telpas, lietas, tikai nedaudz izmainot gaismu vai stāvokli, tā parādot laika ietekmi, mirkļa uztveri (Telpas. Pāreja I, 2010, Paātrinājums I, II, III, 2010, Spogulis, 2006). Māksliniece bieži izvēlas liela formāta gleznas, pretstatā liekot fotogrāfijas izmēra darbus, tādējādi vēl vairāk akcentējot fotogrāfijas un glezniecības mijiedarbību.

Vineta ieguvusi Mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (2002), studējusi Valsts Humboltas Universitātē Foto un Glezniecības nodaļā, Kalifornijā, HdK Vizuālās mākslas nodaļā, Berlīnē, kā arī aktīvi piedalījusies mākslas projektos gan mājās, gan ārzemēs. Mākslinieces radošā dzīve ir bagāta ar personālizstādēm un grupu izstādēm Londonā, Losandželosā, Portsmutā, Parīzē, Dublinā, Brēmenē un, protams, Rīgā. Māksliniece pati atzīst, ka, studējot ārzemēs, būtiski paplašinājies viņas redzesloks, kā arī uzlabojusies spēja precīzi noformulēt savas domas un aizstāvēt savu viedokli – māksliniekam svarīgas spējas, kurām, pēc Vinetas domām, studiju laikā LMA netika pievērsta tik liela uzmanība.

Plašais stipendiju un apbalvojumu klāsts apliecina mākslinieces nopietno iedziļināšanos un darba spējas mākslā. Viens no Vinetas lielākajiem sasniegumiem ir nominācija Purvīša balvai par izstādi Vingrinājumi mnemonikā galerijā „Mākslas XO“, Rīgā, šā gada sākumā. Nominācijas pamatojumā mākslas zinātniece Inese Baranovska raksta: Vineta Kaulača izmanto klasisko glezniecības tehniku, bet runā jaunā valodā, balstoties tieši uz 21.gadsimta cilvēka vizuālo pieredzi, kas savās uztveres formās ir daudz komplicētāka un intensīvāka gan reālajā dzīvē, gan mākslā – fotogrāfija, kustīgais kino attēls, video, fragmentētā interneta vide utt. Laika relativitātes jēdziens, mainīgais un nemainīgais, kustības pagātnes un tagadnes momenti, distancēti objektīvais pasaules redzējums, kas tomēr balstās subjektīvi pārdzīvotā pasaules vērojumā, - tas viss spilgti un savdabīgi izpaužas viņas mnemonikas vingrinājumos (Studija, septembris, 2011).

Manas acis ceļo no viena Vinetas darba uz nākošo un tad uz nākošo, un nākošo… un es iegrimstu laika plūdumā, kur mirkļi kārtojas pērļu virtenēs.

Sīkāka informācija par mākslinieces Vinetas Kaulačas mākslu atrodama: <www.vinetakaulaca.com>

 

Māksliniece Linda Treija ir JG redakcijas locekle. Skat. Sarmas Muižnieces-Liepiņas interviju JG263:55-56.

 

 

 

 

Voldemārs Avens

PAR ILMĀRU RUMPĒTERU

Gleznotājs, grafiķis, dizainers, mākslas fotogrāfs, estrādes dziedonis un ģitārists Ilmārs Rumpēters dzimis (1929) Daugavpilī tiesībnieka, senatora Augusta Rumpētera ģimenē. Pēc bēgļu nometņu gadiem angļu okupācijas zonā Vācijā nonācis ASV, kur studē Ņuarkas mākslas skolā (Newark School of the Arts) Ņudžersijā (New Jersey). Pēc tās beigšanas un obligātā kara dienesta ASV armijā, Ilmārs strādā par dizaineru kādā Ņujorkas iesaiņojumu pakalpojumu firmā, brīvā laikā veikdams privātus dizaina darbus gan latviešu, gan arī amerikāņu klientiem – grāmatu izdevējiem, grāmatu vāku pieprasītājiem un sabiedriskām organizācijām, kam vajadzīgi logo jeb zīmolu dizaini. Starptautisku ievērību gūst Rumpētera Jaunās Gaitas vāki. Šveices Patek Philippe: The International Magazine (2010,3), kas iznāk angļu, vācu, franču, itāļu, spāņu, japāņu un ķīniešu valodā, četrās lielformāta lappusēs reproducē krāsās 23 JG vākus, no kuriem 14 ir Ilmāra (skat. JG mājas lapu un JG264:60). Kāda Brazīlijas dizaineru firma tos, kā izcilus piemērus, rāda uz savas interneta parauglapas. Arī Japānā, Rumānijā un vēl citās pasaules malās JG vāki ieguvuši ievērību. Abstraktā dizaina ievirze vadījusi mākslinieku arī viņa glezniecībā, kas vienmēr bijusi viņa sirdslieta un mīļākā nodarbošanās. Kad nav bijis jābrauc uz komerciālās mākslas biroju Ņujorkā, uzvilktie gleznu audekli viņam bijuši tie labākie draugi. Pēc pensionēšanās ilgotais sapnis nodoties tīrai glezniecībai piepildījies pilnībā. Ilmārs, ievērojami progresējot, paveicis daudz jaunu, abstrakta stila darbu, un 2008. gadā sarīkojis personālizstādi galerijā ISTABA, Rīgā. Kopš 90. gadu sākuma gleznoju un zīmēju piecas stundas dienā, abstrakti, formāti 48 x 36 collas, saka Ilmārs ar piebildi, ka viņa darbu kolekcija aplūkojama tīmeklī (Facebook). Ilmāra Rumpētera gleznošanas veidu var apzīmēt par t.s. „cietās malas” gleznošanas stilu. Laba dizainera pieredze, darbu uzbūve, virsmas apdare, detaļu un krāsu kontrasti viņa abstraktajās gleznās viscaur redzami, novērtējami un ar prieku izbaudāmi.

 

Māksliniekam, JG redakcijas loceklim Voldemāram Avenam šogad Rīgā apgāds „Mansards” laiž klajā 350 lappušu biezu krājumu avena dzejoļi, kas seko iepriekšējiem – Caurumi (1968), Avis (1989) un Piezvanīšu parīt (2002).