Jaunā Gaita nr. 266. rudens 2011

 

Jānis Krēsliņš, Sr.

ATBILDE LAIMOŅA PURA VĒSTULEI JG265:59-64

[Skat. JG265:59-64]

Mēs esam vairījušies dziļāk ieskatīties (..) savas tautas vēstures traģiskajā ainā. (..) Visi mūsu sapņi ir saistīti ar vizionāro nākotnes Latviju. Tā nāks ar tiem vīriem un sievām, bet tikai tad, ja tiem būs bijusi drosme ieskatīties tautas vēsturē tādā, kāda tā ir, un spēju atzīt, ka brīvību tautai nekad nenes svešnieki.

Haralds Biezais. Sveši kungi, pašu ļaudis. Latvija kāškrusta varā (1992:525).

Tā kā Laimonis Purs savā man adresētās atklātās vēstules „Vēsture un patriotisms” pašā sākumā uzrunā mani teikdams: Lūk, mister Jāni Krēsliņ, senior, cik dāsni saplaukst Jūsu izsētās nezāļu sēklas mūsu vēsturē, tās nomāc valstsnācijas patriotismu, tiešāk izsakoties, nīcina latviskumu, gribot negribot mana atbilde varētu būt adresēta gospoģinam Laimonim Puram. LP dēvē mani arī par kulturologu. Pirmo reizi šādu vārdu pamanīju redakcijas piezīmē pie mana JG264 iespiestā raksta „Latvijas anarhisti Londonā pirms 100 gadiem”. LP vēstule patiesībā ir komentāri par šo rakstu.

Mani uzrunājot, LP raksta: Vai nav smieklīgi aicināt latviešus kā pirmos pasaulē atvainoties krieviem par tautiešu nelietībām? Nekad neesmu aicinājis to darīt, to Latvijas Avīzē ir aicinājis Arvīds Bernhards.

Es neprasu atvainoties, es cenšos noskaidrot, atklāt cik savas tautas nonākšanā katastrofālā situācijā vainojams ir arī savs skaits tautas brāļu un māsu un, jo sevišķi, to nezinīgie ideologi. Un kādēļ tik milzīgs skaits latviešu aizgāja bojā 1905. gada revolūcijas, Pirmā un Otrā Pasaules kara laikos. Kas varbūt ir arī viens no galveniem iemesliem kādēļ pēc Otrā Pasaules kara Latvijā ieplūda tik milzum daudz sveštautiešu. Kādēļ izcilais latviešu rakstnieks Kārlis Zariņš savā grāmatā Pārdomas baložiem maizi drupinot (1992:58) rakstīja: Arvien vairāk jūtu, ka abos milzu karos kritušo latvju asinis brēc un vaimanā manā apziņā. Es dzirdu šīs asinis, rītos celdamies, vakaros gulēt iedams.

1905. gada revolūcijas norisē zināmu teroristu izraisītās slepkavības un vardarbība, kas bija vērstas ne tikai pret Latvijas baltvāciešiem un krievu administrācijas pārstāvjiem, bet arī pret revolūcionāriem nepatīkamiem latviešiem, izraisīja asiņainās cara soda eks­pedīcijas. Šais norisēs bojā aizgāja liels skaits Latvijas iedzīvotāju, ne tikai latviešu tautības vien.

Vēlākais valstsvīrs, 1941. gadā lielinieku apcietinātais un nošautais Hugo Celmiņš 1906. gadā rakstīja: Ļaudis teicās cīnāmies pret rupju nospiedošu varu, sludina atsvabināšanos no tās un lieto pie tam atkal to pašu rupjo varu pret katru savu domu pretinieku. „Kas nav ar mums, tas ir pret mums!” – Tas ir nežēlīgi, nepareizi un netaisni. Nē! Tas nevar būt: rupja vara nav lietojama ne no vienas, ne no otras puses. Sociālisms taču grib būt kultūras panākums? Tad viņa piekritējiem nav jākaro ar mežoņu līdzekļiem.

Pirmā Pasaules kara laikā un pēclaikā, cīnoties krievu armijas rindās un kalpojot Ļeņina impērijai, bojā, savukārt, aizgāja milzīgs skaits latviešu. 1919. gadā nodibinātā Stučkas komunistiskā īslaicīga Latvijas Padomju Sociālistiskā republika, kuras vadība bij pilnīgi latviska, ar savu brutalitāti un neskaitāmām slepkavībām, parādīja šī režīma īsto seju.

Minot latviešu strēlnieku un viņu lomu Ļeņina kalpībā, LP, starp citiem, citē arī Ilmāru Knaģi, kas jautājis: Vai tagad būtu Latvija, ja ar latviešu strēlnieku līdzdalību nebūtu satriekta tā vara, kas latviešiem nesolīja neko? Vēstures takas ir sarežģītas, bet ir zīmīgi, ka latviešu strēlnieku piedalīšanās Ļeņina plānotās cara Krievijas graušanā pilnīgi atbilda Vācijas ārpolitikas un militāras visaugstākās virsvadības interesēm, kas bij pārliecinātas, ka Krievija nav jāgrauj tikai ar militāriem līdzekļiem, bet arī atbalstot grupējumus, kas vēlējās graut cara režīmu no iekšienes un kas bija par mieru, jo karš vēl nebija beidzies ne rietumu, ne austrumu frontē. Tādēļ tās ar milzu līdzekļiem atbalstīja Ļeņina komunistus, aizveda Ļeņinu no Šveices speciālā vilcienā cauri Vācijai uz Zviedriju, lai no turienes tas nokļūtu Krievijā, un vēlējās, lai latviešu strēlnieki grauj Krieviju no iekšienes. (Skati apceres „Kas deva naudu boļševiku revolūcijai Krievijā” un „Pulkvedis Vācietis un vācieši. Kādēļ latviešu strēlnieki 1918. gadā vācu valdības uztverē cīnījās par tās mērķiem” manu Rakstu otrā sējumā Vēstures vārtos. Rīgā: Valters un Rapa, 2006.)

Otrā Pasaules kara laikā vācu armijas rindās bojā aizgāja atkal ļoti daudz Latvijas iedzīvotāju (ne jau tikai latvieši vien), kas vairumā bija ar varu mobilizēti. Milzīgs skaits aizgāja bojā arī Padomju armijā brīvprātīgo un iesaukto Latvijas iedzīvotāju – no kuriem daļai bija Kurzemē jācīnās pret vācu armijas latviešu vienībām. Ne Hitlera ne Staļina impērijām nebija nodomi atjaunot Latvijas neatkarību. Šīm varām bija vajadzīga tikai lielgabalu barība savu latviešu tautai naidīgo mērķu īstenošanai.

Par LP sāku galvenokārt interesēties pēc viņa atmiņu Aizejot atskaties pirmo divu sējumu (2005, 2006) izlasīšanas, kuras autors pirms gadiem man atsūtīja ar veltījumu. Tās man likās nozīmīgas, jo viņš ir viens no retajiem Padomju Latvijas kultūras un politiskās dzīves vadošiem darbiniekiem, kas publicējis šādas sīkas atskaites, arī par savu personīgo dzīvi un lik­stām. Tur plašas ziņas par Latviju Padomju režīma laikā, arī par to, kā Otrā Pasaules kara laika beigu posmā, kad Rīga vēl nebija ieņemta, LP darbojies Daugavpilī Latviešu Komunistu partijas laikrakstā Cīņa. Tas jau varbūt saprotams, jo viņš bija rados un draudzīgās attiecībās ar Albertu Miezi, Hitlera režīma laikā nošauto komunistu pagrīdes darbinieku, kurš pēc krievu armijas ienākšanas Padomju varas laikā bija Latvijas Tautas saeimas deputāts. Albertam Miezim LP veltījis romānu Ēnas gaist (1956). Arī 1940. gadā LP bij jaunās varas apsveicēju rindās. Tagad viņš ir kvēls nacionālists, ass krievu varas, pašreizējo Latvijas valdību, daudzu slavenu Padlatvijas rakstnieku, ieskaitot Jāņa Petera, un arī trimdas latviešu kritizētājs. Gan Latvijā tagad, gan trimdā bieži ir aizmirsts, ka LP ilgus gadus bija viens no populārākajiem un ražīgākajiem Padlatvijas rakstniekiem. Krietns skaits viņa sacerējumu ir tulkoti krievu un igauņu, varbūt arī citās valodās. Ilgus gadus LP bija arī žurnāla Zvaigzne atbildīgais sekretārs un līdzstrādnieks. Viņa darbošanās laikā žurnāls bieži bija visai interesants, tur iespieda arī dažu trimdas rakstnieku, piemēram, Anšlava Eglīša, sacerējumus.

Protams, daudziem LP uzskatiem par Latvijas un latviešu vēsturi un valodu nepiekrītu. Diemžēl, tādi uzskati joprojām piemīt daudziem tautas brāļiem un māsām. Lai šos visus atspēkotu, vajadzētu uzrakstīt garu rakstu. Zinu, ka LP neapšaubāmi sirds asiņo par latviešu tautas likteni un ka viņš ir kvēls nacionālists, bet viņš tomēr ir mītu varā, kas, manuprāt, ir palīdzējuši latviešu tautu apmulsināt un novest to vēstures neceļos. Par latviešu vēstures gaitām dziļāku ieskatu varam iegūt, salīdzinot tās ar latviešu kaimiņu – igauņu, leišu, somu, zviedru un citu tautu vēsturi. Daudz kas ir ļoti līdzīgs, par spīti tam, ka daudz kas ir atšķirīgs.

LP savā vēstulē raksta, ka jau savā Aizejot atskaties otrā sējumā viņš paudis nepatiku pret manu apgalvojumu, ka 1905. gada revolūciju nevar saistīt ar latviešu tautas vairākuma nostāju (ja arī tas varētu būt taisnība, kur es šādu apgalvojumu esmu izteicis?), jo tajā noteicošie teroristi ir ļoti radniecīgi tiem teroristiem, kas bieži tiek pieminēti šodienas laikrakstu pirmās lapās visā pasaulē (JK). LP jautā, Kam izdevīgs šāds mūsu tēvtēvu varonības nonicinājums? Es nenicinu, bet cildinu, tos daudzos latviešus kas revolūcijas laikā, un pirms un pēc tās, centās latviešu tautai iegūt lielākas tiesības politiskā, kulturālā un saimnieciskā ziņā savā tēvzemē un apkaroja galīgi novecojušās un netaisnās muižniecības privilēģijas un cara valdības pārkrievošanas izrīcības. Es nicinu tos, kas revolūcijas laikā nodarbojās ar neskaitāmām visbrutālākām slepkavībām, ne tikai baltvāciešu, bet galvenokārt latviešu, neskaitāmo muižu dedzināšanām, izlaupīšanām, baznīcu demolēšanu, vēstures arhīvu, bibliotēku izpostīšanu un nodedzināšanu, kas viss izraisīja nežēlīgās cara valdības un muižniecības soda ekspedīcijas. Un jaunus asins plūdus. Pēc revolūcijas emigrējuši baltvācieši, savukārt, izplatīja visā pasaulē naidīgas ziņas par latviešiem. Dažiem no šiem baltvāciešiem bija vadoša loma Hitlera rasiskā nacionālsociālisma un latviešiem naidīgu ideju izveidošanā.

Ja rakstot par latviešu vēsturi 20. gs. mēs nedrīkstētu pieminēt tos tautas brāļus un māsas, kas piedalījušies noziedzīgos pasākumos, tad jāņem vērā, ka to pasaulē nepārtraukti darījuši un dara citi, ļoti bieži darot nepatiesus vispārinājumus un apvainojumus visai latviešu tautai. Jāmin, visu tautu starpā ir blēži, slepkavas un noziedznieki. Varbūt LP īsti nezin, ka rietumu pasaulē par latviešiem bieži var atrast negatīvus un arī aplamus apgalvojumus. Par tādiem krievu mēdijos LP, pieņemu, labi zina.

Latviešiem nav jāidentificējas ar visādiem latviešu izcelsmes neliešiem, bet gan ar tādiem tautas brāļiem un māsām, kas darbojas savas tautas labā ar godīgiem līdzekļiem. Latvieši ir ļoti maza tauta, un ar varu diez vai ko varēsim paveikt. Kad es jaunos gados Ņujorkā satikos ar Jāni Ozolu (1878-1968), 1905. gada revolūcijas Latvijā vai pašu galveno vadītāju, Latvijas Sociāldemokrātu partijas un tā laikraksta Cīņa dibinātāju un Krievijas Otrās Domas deputātu, kurš pēc tās slēgšanas atbēga uz Ameriku un dzīvoja Ņujorkā netālu no manas mājvietas, jautāju kā viņš īsumā izvērtētu šo revolūciju, viņš atbildēja apmēram šādēji: Krievijas lācis bija aizmidzis. Mēs viņam ar adatu iedūrām dibenā. Viņš lēnām pamodās, atčāpoja uz Latviju un uzsēdās mums virsū. Un revolūcija bija cauri.

Kādēļ es nedrīkstētu aprakstīt latviešu komunistiskos anarhistus, kuru vadoņi jau 1905. gada revolūcijas laikā bija revolūcijas vadītāju latviešu sociāldemokrātu un žīdu Bunda Federatīvās komitejas teroristisko kaujinieku avangardā un vēlāk piedalījās slepkavībās un laupīšanās Anglijā un citur? Viens no šiem Londonas anarhistiem, Jēkabs Peterss, kļuva Ļeņina Valsts Ārkārtējās komitejas (čekas) priekšsēdētāja Dzeržin­ska vietnieks.

Kāds sakars šiem anarhistiem, pārfrāzējot sākumā citēto profesora Haralda Biezā teicienu, ar vizionāro un cēlo Latviju, par ko domājām kādreiz un par kuru varbūt vēl kāds kaut kur domā? Varbūt jau novēloti.

 

Kā jau visas vēstules, arī šo ievietojam bez redakcionāliem labojumiem, ja neskaita vietumis pieturas zīmes. Red.

 

 

Jaunā Gaita