Jaunā Gaita nr. 266. rudens 2011

 

 

AGATE NESAULE ATBILD DAGMĀRAI BEITNEREI

 



Dr. Agate Nesaule (kr. pusē) un Dr. Dagmāra Beitnere

Dagmāra Beitnere: Intervijā literatūras žurnālam „Smoked Poet” Tu minēji, ka tici grāmatu spēkam. Pastāsti, kāda ir tava pieredze? Kas ir tavi lasītāji? Kādas Tu piedzīvo atbalsis no saviem darbiem?

Agate Nesaule: Spriežot no tā, kas man raksta vēstules (apmēram 300 vēstuļu pirmajā gadā) pēc Sievietes dzintarā izdošanas, skaits samazinās, bet vēstules turpinās katru gadu arī pēc tam, un arī pēc Mīlot Ježiju Kosinski (In Love with Jerzy Kosinski), un kuri ierodas manos priekšlasījumos vai referātos, mani lasītāji ir vairumā amerikāņi, vairāk sievietes kā vīrieši, daudzi studenti un studentes, un cilvēki visādos vecumos un no daudzām vietām pasaulē. Daudzi ir piedzīvojuši karu (Ruandā, Bosnijā, Vācijā, Polijā, Ķīnā, Irākā utt.) vai citus no kara neatkarīgus traumatiskus notikumus. Daudzi Sievietes dzintarā lasītāji, gan amerikāņi, gan latvieši, ir dziļi aizkustināti, reizēm raud un jūtas brīvi runāt par sevi un savas ģimenes noslēpumiem. Viņi raksta sirsnīgas vēstules, ka Sieviete dzintarā viņiem palīdzējusi tikt galā ar depresijām un sarežģījumiem, atklāj savas dvēseles, pateicas, ka esmu devusi viņiem skaidrību, drosmi un cerību. Man ir liela atbildības sajūta par tādiem lasītājiem, tāpēc uzmanos, ko rakstu viņiem, un privāti cenšos it vienam tādam lasītājam atbildēt. Ir arī lasītāji visās pasaules malās, kuri varbūt tik dziļi nepārdzīvo grāmatu faktuālo saturu, bet kuri uztver manu grāmatu literāro vērtību. It sevišķu prieku man sagādā citi rakstnieki, kuri saprot, cik grūti ir būt rakstniekam pašlaik. Viņi iztirzā literāro tehniku vai lirisko ritumu un mudina turpināt rakstīt. Piemēram, pāris nedēļas atpakaļ saņēmu ļoti sirsnīgu apsveikumu no Viljama Trevora (William Trevor, angļu rakstnieks, kuru kritiķi vērtē kā vislabāko īso stāstu rakstnieku angļu valodā un sauc par moderno Čehovu), pagājušo gadu man atrakstīja ar Nobela prēmiju apbalvotā Dorisa Lesinga (Doris Lessing). Tādas vēstules dod vienreizēju enerģiju un atgādina, ka pasaule ir lielāka un ka tajā ir lielākas personības, kā šad tad sastopam starp latviešiem.

D.B.: Par ko domāji un rakstīji no „Sievietes dzintarā” līdz „In Love with Jerzy Kosinski”?

A.N.: Laika posmā starp šīm divām grāmatām es uzrakstīju divas citas. Winter Narcissus (Ziemas narcises) sagriezīšu mazos gabaliņos, līdzko nopirkšu papīra smalcinātāju. Negribētu ar to mocīt lasītājus, lai gan man tas noderēja mācīties rakstīt romānu. Nākamā grāmata Shopping for Relatives man pašai šķiet labs romāns un ceru, ka atradīšu izdevēju, kam interesēs. Man vienmēr ir interesējušas attiecības starp atmiņām un izdomāto, starp romāniem un memuāriem, starp patiesību un meliem. Man bija notikumi, par kuriem negribēju runāt kā par reāliem piedzīvojumiem. Es gribēju spēlēties ar tiem, mainīt tos, izbaudīt, kas būtu varējis notikt citādāk. Un tomēr es gribēju saglabāt autentiskas jūtas, kādas bija Sievietē dzintarā. Īsi sakot, es gribēju rakstīt romānu. Un Ježijs Kosinskis, kurš visu mūžu spēlējās ar meliem un patiesību, bija tieši tā persona, kurā varēju apvienot, par ko daudz domāju.

D.B.: Kas bija Ježijs Kosinskis?

A.N.: Ježijs Kosinskis, dzimis un uzaudzis Polijā, starptautiski ļoti populārs rakstnieks un Amerikas mediju iecienīta personība, ir vislabāk pazīstams kā grāmatas Painted Bird (Nokrāsotais putns) autors. 1965. gadā izdotais romāns ir par bezvārda Zēnu, kurš sešu gadu vecumā, II Pasaules kara laikā, nelaimīgā kārtā tiek atšķirts no vecākiem. Viņš klīst viens pats pa Austrumeiropu, un tādēļ, ka viņš izskatās citādāks un runā citādāku valodu, lauku iedzīvotāji domā, ka viņš ir čigāns, velns vai žīds. Viņu sit, spīdzina un pat mēģina nonāvēt. Kara sākumā viņš ir mīļš, līdzjūtīgs un izpalīdzīgs puisītis. Kara beigās viņš ir mēms, ļauns zēns. Viņš ir zaudējis balsi, nejūt ne prieku, ne mīlestību, kad atkal satiek vecākus, ilgojas dzīvi vadīt pilsētas tumšos laukumos un ielās, kur karš turpinās naktīs, un atriebties pat tiem cilvēkiem, kuri nekad nav viņam pāri darījuši. Painted Bird ir vienreizējs stāsts par kara iespaidu uz nevainīgu personalitāti, un Zēns simbolizē visus bērnus, visas šķīstās dvēseles, kuras krasi mainījās kara izciesto moku dēļ. Kosinskis šo stāstu izdeva kā romānu, un tūlīt sāka apgalvot, ka viņš pats piedzīvojis tādus pašus notikumus, ka Painted Bird ir ne tikai autobiogrāfisks romāns, bet ir pat memuāri. Kad sāka brukt Padomju Savienība un bija vairāk brīvības ceļot, literatūras pētnieki sāka sekot Kosinska aprakstītajiem notikumiem Polijā un atklāja, ka viņam ir bijusi citāda bērnība. Viņš ir dzīvojis kopā ar vecākiem, nekad nezaudējis spēju runāt un kara laiku pavadījis ēdot desas, kā to dēvēja viens mazjūtīgs kritiķis. Tad atklājās arī, ka Kosinskis ir ebreju izcelsmes (viņš to noliedza gandrīz visu mūžu) un ka viņa ģimene slēpusies mazā ciemā, kur visi zinājuši, kas viņi ir un varējuši katru brīdi nodot nacistiem. Kosinskim bija svarīgs un saistošs personīgs stāsts par kara laiku, un mani fascinēja jautājums, kādēļ viņš nerakstīja par to, un ja rak­stīja netieši par Zēnu kā protagonistu, kādēļ viņam vajadzēja to slēpt vai melot. Kosin­ski arī apvainoja, ka viņš ir lietojis redaktorus, tulkotājus, nabadzīgus rakstniekus un špikojis no Amerikā nepazīstamām grāmatām kā avotiem saviem romāniem. Kosinskis izdarīja pašnāvību 1991. gadā.

D.B.: Kā latviešu sabiedrība Amerikā uzņēma Tavas grāmatas? Kādas bija diskusijas?

A.N.: Ļoti negatīvi par Sievieti dzintarā izteicās politiski konservatīvie vecākās paaudzes latvieši Amerikā, lai gan daudzi no tiem nebija grāmatu lasījuši un vadījās no baumām. Turpretim jaunākā paaudze un Latvijas latvieši atsaucās ļoti pozitīvi un sirsnīgi. Protams, bija izņēmumi, tas ir tikai galvenos vilcienos. Bet tas krasi atšķīrās no amerikāņiem, kuri bez izņēmuma saprata grāmatas vērtību un to vairākas reizes apbalvoja – Voices of Courage Award, Outstanding Academic Book Award, Wisconsin Librarians Outstanding Achievement Award, pat ar svarīgo American Book Award. Daudzi jauni latvieši man ir teikuši, ka pēc grāmatas lasīšanas viņi ir beidzot sapratuši un piedevuši tēvam par dzeršanu vai mātei par negatīvismu, jo varējuši redzēt savus vecākus ar maigumu kā kara laika bērnus. Sieviete dzintarā pārtrauca gadiem ilgu klusēšanu un izraisīja pirmās pārrunas daudzās ģimenēs par pazemojumiem kara un bēgļu laikos un pirmos gados Amerikā. Sieviete dzintarā arī deva enerģiju uzsākt sistemātisku latviešu dzīvesstāstu krāšanu.

Priekšlasījums vai referāts grupām, kurās ir Amerikas latvieši, ir tāpat kā slidot uz plāna ledus, jo reakciju nevar paredzēt. Vai pieskries kāda no dusmām sasarkusi vecāka sieviete ar rokām dūrēs, it kā gatava man sist, un pieprasīs, lai es atvainojos visiem latviešiem par kaut ko, ko es nekad neesmu rak­stījusi? Vai kāds vecs onkulis pasludinās, ka es neesmu latviete? Vai kāda pusmūža sieviete kliegs, ka es meloju tādēļ, ka viņai nekad nav noticis tieši tas pats, kā man? Tie ir reti, bet patiesi notikumi. Vairums latviešu, protams, ir pieklājīgi. Bet latvieši bieži atšķiras no amerikāņiem ar to, ka, piemēram, amerikāņi parasti saka: Es izlasīju jūsu grāmatu un tad turpina – man interesēja... vai patika... vai atgādināja tas vai tas. Latvieši saka: Es izlasīju tavu grāmatu – un seko klusums. Bet stāv un projām neiet. Es nezinu, ko tas nozīmē. Latvieši ir rezervēti, un varbūt tādēļ ir grūti pateikt, ko jūt? Vai latviešiem ir neērti runāt par idejām? Dažus gadus atpakaļ lasīju referātu latviešiem Čikāgā, un viss izdevās ļoti labi. Pēc tam jauka mājas māte bija sarīkojusi patīkamas viesības, garšīgs ēdiens, labs vīns, visi viesi ap vienu galdu, tieši tāda atmosfēra, kur var rasties labas pārrunas. Viesi runāja par visu, par makšķerēšanu, par māju krāsošanu, par ceļojumiem jaunībā un kopējiem jokiem, bet pie mana referāta nepieskārās neviens. Tāpat neizteica vispārējus uzskatus par grāmatām, nejautāja par citiem rakstniekiem un pat neinteresējās par manas pašas rakstīšanas praksi, iedvesmu vai mērķiem. Iespaids bija gandrīz tāds, ka rakstīšana ir kauna lieta un ka par to pie galda nevar runāt.

D.B.: Pastāsti mazliet sīkāk, kā Sievieti” un In Love with Jerzy Kosinski” novērtēja amerikāņu lasītāji. Ko viņi ieraudzīja, ko neredzam mēs, latvieši. Tu abās grāmatās portretē latviešus, vai cilvēki Latvijā uztvēra Tavu stāstu atšķirīgi? Ja jā, tad kāpēc?

A.N.: Ir daudz izņēmumu, gan starp latviešiem, gan starp amerikāņiem. Latvieši biežāk runā par sīkumiem. Piemēram, pat tā sauktie „profesionālie kritiķi” – Biruta Sūrmane Jaunajā Gaitā un Eduards Silkalns Laikā – apmulst, bet šķendējas par Annas seksualitāti In Love with Jerzy Kosinski. Varbūt, ka bija minēts Jaunajā Gaitā pāris numurus atpakaļ, ka latviešiem vispār ir neērti, ja kāds raksta par seksualitāti. Krievi izvaroja latviešu sievietes gan Vācijā, gan Latvijā, bet par šiem pārkāpumiem latviešu literatūra klusē. Latvieši biežāk ignorē grāmatas vispārējo saturu un galvenās tēmas. In Love with Jerzy Kosinski ir daudz kas pozitīvs par latviešu izturību, varonību, uzņēmību, devību, izpalīdzību, cenšanos pēc izglītības utt. Latviešu sabiedrība redzama vairākos variantos, bet negatīvie latvieši, tāpat, kā minētie „kritiķi”, redz tikai vienu lapas pusi par sarūgtinātiem latviešiem. Un pat uz tās ignorē vīru kora dziesmas un Elgu, sirsnīgu un pozitīvu latvieti. Redz vienu koka zariņu, ne koku, ne mežu, ne meža apkārtni. Man liekas, ka lasītājiem Latvijā interesēja, kas notika ar 1944. gadā izbēgušajiem latviešiem, vai viņu pieredze atšķiras no Padomju Savienības propagandas. Viņi lasīja Sievieti dzintarā ar atvērtu sirdi un arī kā stāstu, kas ietilpst latviešu bērnības grāmatu literārā tradīcijā. No latviski rakstītām recenzijām, visdziļākās un precīzākās bija Latvijas latviešu rakstītās.

D.B.: Kā Tu palīdzētu raksturot, kāpēc Tavas grāmatas iegūst tik augstu novērtējumu un atzinību amerikāņu literātu sabiedrībā?

A.N.: Liekas, ka amerikāņi ir vairāk turējušies līdzi modernai rakstniecībai un biežāk runā par grāmatas mērķi un galvenajām tēmām. Varbūt tādēļ, ka amerikāņi nav piedzīvojuši karu savā zemē 150 gadus, viņi pārrunā svarīgākus jautājumus: kas notiek ar civilpersonām, it sevišķi sievietēm un bērniem, kara laikā? kādas ir kara sekas – bads, izvarošana, nometnes, trimda, imigrantu iedzīvošanās Amerikā? cik ilgi un kā kara trauma iespaido personalitāti? vai karš un citas traumas var pārmainīt attiecības starp mātēm un meitām? vai dvēsele var atveseļoties no traumām, piedot spīdzinātājiem, un atrast mieru? Amerikāņi saprot, ka Sieviete dzin­tarā ir memuāri par vienas personas pieredzi, bet ka no šīs grāmatas, tāpat kā no citiem nopietniem literāriem darbiem, var atvasināt dziļus jautājumus par cilvēci. Latvieši dusmojas, ka notikumi Sievietē dzintarā neatspoguļo tieši to, ko viņi ir piedzīvojoši. Latvieši arī šad tad nesaprot, ka Sieviete dzintarā nav visu latviešu trimdas vēsture, un uztraucas, ka tajā neatrod dziesmu svētkus un politiskos protestus. Gan amerikāņu, gan latviešu literāti un īstie kritiķi skatās uz Sievieti dzintarā un In Love with Jerzy Kosin­ski kā literāriem sasniegumiem un izceļ stilu, struktūru, liriku, drāmu, humoru, traģisko noskaņu utt.

D.B.: Vai Tu kā literatūras un dzimtes pētniecības profesore un rakstniece izjuti diskomfortu starp savu akadēmisko un radošo dzīvi un darbu?

A.N.: Jā, es izjutu krasu konfliktu starp akadēmisko dzīvi un radošo darbu. Akadēmiskais darbs prasa ārkārtīgi daudz laika tā, ka dzejot vai rakstīt romānus ir gandrīz neiespējami, it sevišķi, ja tam vēl nāk klāt atbildība par ģimeni. Manu studiju laikā mums arī mācīja, ka rakstnieki ir speciāli, vienreizēji apdāvināti cilvēki un ka mēs, studentiņi, esam apsmejami, ja mēs iedomājamies rakstīt. (Pašlaik Amerikā notiek gandrīz pretējais: mēģina pacelt studentu pašapziņu ar glaimošanu, ka ikviens var būt rakstnieks.) Mums neļāva lietot vārdu „es” domrakstos un eksāmenos, noliedza pieminēt jūtas un intuīciju un mudināja, it sevišķi sievietes, lai klusējam un esam pazemīgas. Ph.D. studiju [doktorēšanās] laikā es sadedzināju biezu burtnīcu ar manām dzejām un skicēm. Bet rakstniekam ir jāpaļaujas uz savu „es”, jārespektē zemapziņa un jāciena jūtas un domas. Lai gan tam bija arī citi iemesli, pagāja 40 gadi, pirms spēju sākt rakstīt par to, ko piedzīvoju septiņu gadu vecumā. Tikai tad, kad akadēmiskā dzīve nāca uz beigām, es uzdrošinājos pamest akadēmiskos rakstus un pievērsties radošam darbam.

D.B.: Kāda noskaņa valda pēc tik daudz notikumiem un kā literatūras balva iespaidoja Tevi?

A.N.: Par situāciju pasaulē ir nospiedoši domāt, lai gan mūsu pienākums ir uz to skatīties un kaut kā darboties. Dabas briesmas (plūdi, cunami, šausmīgs karstums, zemestrīces) notiek biežāk un biežāk. Ekoloģiskie draudi krasi parādās arvien biežāk (naftas noplūdes, indīgu ķīmisko vielu izplūdumi). Bet ir arī iespējams priecāties par mazām lietam, par tām, kas notiek mūsu pašu apkārtnē. Piemēram, šo brīdi man nekas nedraud un pa logu es varu redzēt manu iemīļoto trīs stumbru bērzu. Es varu sēdēt pie datora un turpināt rakstīt Coming Home, memuārus par faktisku, simbolisku un garīgu atgriešanos mājās, par manu tēti, ticību un Latviju. Pāris mēnešus atpakaļ man bija labs atgādinājums, cik svarīgas ir mazas lietas. Man vienā laidā draugi jautāja, vai esmu saviļņota un pacilāta, ka man piešķirta Regional Literary Award. Tas mani nesaviļņoja. Bet manā dārzā tieši tajā pašā laikā sāka ziedēt mazas, mazas sārti rozā Alpu vijolītes – ciklamenas. Brīnums! Oktobra beigās kaut kas tik sārts un neparasts un varonīgs, lai gan drīz nāks asa salna un ziediņus nonāvēs. Par to es biju tik saviļņota, ka lūdzu kaimiņus un garām ejošos, lai nāk skatīties. Balva bija tikai patīkams notikums.

D.B.: Par ko runā intelektuāļi Amerikā, cilvēki, kuri ir ap Tevi? Kas Tevi uztrauc un iepriecina Tavā tuvākajā sabiedrībā, kultūrā, valstī un pasaulē?

A.N.: Visvairāk par politiku. Mums bija ļoti lielas cerības pirms diviem gadiem, kad ievēlēja Obamu, ka Amerikas politiskā kultūra mainīsies. Atskatoties, tas bija loti naivi, jo viens cilvēks nevar mainīt politisko kultūru, sabiedrības aso šķelšanos, negodīgas naudas savākšanu un izbeigt karus, kuri vēl arvien turpinās Afganistānā un Irākā, bet kurus pēdējās vēlēšanās pat nepieminēja. Mēs esam sašutuši par Amerikas valdību (arī šad tad par Obamas kapitulēšanu citiem) un baidāmies, ka ikkatru progresīvu ideju un likumu nākotnē iznīcinās. Bet mums ir arī lielas cerības par to, kas pašlaik notiek Viskonsinā. Amerikāņi ir beidzot atmodušies, ka ir nepieciešami piegriezt vērību politikai un aktīvi darboties, lai pasargātu demokrātiju un progresīvus likumus. Madisonā [Viskonsinas štata galvaspilsētā] jau vairāk kā mēnesi ir demonstrācijas, daudzas ar 10 000 cilvēku piedalīšanos, lai protestētu pret nesen ievēlētā gubernatora un senatoru nolūku iznīcināt arodbiedrības, atņemt atbalstu vistrūcīgākajiem un tajā pat laikā vairot visbagātako bagātību. Lai to panāktu, senatori neņēma vērā cilvēku vēlēšanos un arī pārkāpa Viskonsinas likumus par atklātu balsošanu. Visi mani draugi un paziņas pēdējās nedēļās ir kļuvuši politiski aktīvisti – piedalās demon­strācijās, vāc parakstus, lai atsauktu likumu pārkāpējus no valdības, ziedo naudu, piedalās sanāksmēs utt. Ir milzīga politiska un radoša enerģija. Varbūt, ka Viskonsina atmodinās citas Amerikas pavalstis.

Rakstniece Agate Nesaule ir Viskonsinas U. (University of Wisconsin) emeritēta 20. gs. amerikāņu literatūras un dzimtes pētniecības (Women’s Studies) profesore. Viņas vairākās valodās tulkotais autobiogrāfiskais darbs A Woman in Amber: Healing the Trauma of War and Exile (1995) izdots arī latviešu valodā – Sieviete dzintarā: kara un trimdas radīto traumu dziedēšana (Jumava, 1997, tulk. Inguna Beķere). In Love with Jerzy Kosinski izdod Viskonsinas U. – University of Wisconsin Press, Madison, 2009. Izņemot tehnisko korektūru, intervija publicēta bez redakcionāliem labojumiem.

Kultūras socioloģe Dr.sc.soc. Dagmāra Beitnere ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece. Raksti periodikā un tīmekļa portālos.

 

Jaunā Gaita