Jaunā Gaita nr. 264. pavasaris 2011

 

 

<www.satori.lv>      

Inga Gaile

 

AIZBRAUCOT

Lidosta pilna asaru – tu vari braukt ar kuģi,
Viņš lidos ar lidmašīnu,
Viņa ar ratiem pa bruģi.
Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?
Kādu saullēktu mēs atradīsim aiz Doma baznīcas,
Kādas kūkas ēdīsim uz Blaumaņa ielas,
Kā mēs varēsim izlasīt jūsu grāmatas,
Kas būs pārvērtušās dirižabļos un aizēnos jūsu gaišās sejas?
Kas notiks ar šo mazo, nenovīdīgo republiku,
Ar šo saules pielieto bļodu, kas ziemā smaržo pēc malkas,
Pavasaros pēc jaunības, vasarās švīkst gar basajām kājām,
Kurā nav ceļu uz priekšu, bet kurā ir ceļš uz mājām?
Un kā ar to dzirkstošo, aizturēto, apspiesto plūsmu,
Kas jūsos guldz, meklēdama ceļu uz āru,
Kā ar to straumi, kas, palaista vaļā, attīrītu lauku
Un iestādītu tur vārdu?
Kā ar tiem kokiem, kas izaugs, kā ar tiem bērniem,
Kas jau iesēti sievietēs,
Kā ar tiem solījumiem, kurus mēs atliekam no dienas uz dienu,
Gaidot, kad vairāk maksās?
Es jūs lūdzu – nebrauciet prom,
Cik galu galā cilvēks var apēst?
Tad mēs kādreiz varbūt varēsim kopā aizšaut uz Parīzi, Amsterdamu un Romu,
Un atvest sauli un sirsnību mūsu ziemai, atvest donaldu pilnu somu.
Tad mēs varēsim spēlēt džezu mūsu ne tik spožajās viesistabās,
Bet mēs taču vēl pratīsim dejot,
Mizot kartupeļus un daži pat stādīt,
Gar jūru pat noplukuši mēs varēsim klejot.
Kam jums tās zelta pilis un piecpadsmit dažādi vīri, cilvēka cienīgs atalgojums?
Cilvēks cienīgs mostas no rīta, dzer kafiju rūgtu un pasmaida sakostiem zobiem.
Un protams – viņi ir maitas, viņi zog un uzskata mūs par idiotiem,
Varētu viņus kaut kur aizsūtīt, lai vieglāk elpot ir kāpu krūtīm.
Bet bēgt no neliešiem nav nekāds stils,
Nav drosmīgi, nav tur spēka.
Vēl jau mums visiem ir, ko ēst, ko mugurā vilkt, ko elpot,
Lūdzu nebrauciet prom,
Jo dzīve ir dzīvojama,
Un nav tai garantijas talona, ko uzrādīt Briselē,
Kad iepriekšējā ir salūzusi gabalos.
Lūdzu, dodiet man jaunu!
Viņi jau arī iedos, bet šī dziedās tikai par naudu.
Un nedomājiet, ka man nav apnicis tas, ka mēs vienmēr dziedam,
Bet dzīve ir dzīvojama, un negribas palikt vienam.
Protams, izdzīvošana ir primārais instinkts,
Bet kas būs ar visiem tiem vārdiem, kas
Jūsos salauzti bēniņos guļ, sasviesti, apputējuši,
Aizlīmētām mutēm, iespiesti meitas istabiņās,
Piedzērušies atlūzuši pie vecāsmammas uz kušetes.
Viņi visi taču vēl ir dzīvi un drīz modīsies, un jums kaut ko teiks.
Mēs visi, redz, domājam, ka būtu pelnījuši ko labāku,
Glītāku tepiķi, uzticīgāku vīru.
Mēs esam pelnījuši to, kas mums ir – arī aizbēgt un atvērt lappusi tīru,
Un saprast, līdz sāpēm saprast, ka koki bez saknēm neaug,
Tie klibo uz plastmasas kājām.
Tu domā, ka esi kas īpašs, un aizbrauc uz Vidusjūru. –
Tu arī būtu kas īpašs, ja paliktu šeit un atklātu to,
Kas ir tavs uzdevums šajā valodā, šajā zemē, šajā nenovīdīgo, skaudīgo, dziedošo, zogošo ļaužu pūlī,
Iespējams, mēs patiešām to saprastu, kādā no tām dienām,
Kas sekotu dienai,
Kurā mēs pārstātu bēgt.

 

Ingas Gailes dzejoļi sakopoti krājumos Laiks bija iemīlējies (1999), raudāt nedrīkst smieties (2004), Kūku Marija (2007). Par literāro devumu saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju, Annas Dagdas fonda balvu, Ojāra Vācieša balvu un 2007. gada Dzejas balvu.

 

Uldis Grasis

 

ZVAIGŽŅU
SVIEDĒJS

 

 

 

 

 

 

 

 

vienu zvaigzni

sviedu debesīs

otru ellē

tā pirmā

kāpa augstāk

visu mūžu

tā otrā

vienā mirklī

sadega saujā

 

NENOLAID
ROKAS

 

Nenolaid rokas latvju tauta

Kaut gadu simtiem mānīta un kauta

Nenolaid rokas

Un bezcerībā neiemērcē tās

Tu esi tā kas mokās

Kaut šoreiz gan no pašu ļaudīm

Nenolaid rokas

Kad vēlēšanas tevi sauc

Tad ievelc elpu pārmet krustu

Un ieliec krustu tā

Lai tie kas tevi krāpa

Reiz projām zustu

Nenolaid rokas latvju tauta

Un lai gan kauta mānīta un krāpta

Tu esi mūsu elpa cerībā

Un ja par daudz tev sirdī

Nogurums un mazdūšība

Tad ievelc elpu

Vēlreiz pārmet krustu

Un vēlreiz ej uz barikādēm

Bet rokas nenolaid 

 

PALIEKOŠĀ
PĀRTAPŠANA

 

Mūsu domu mezgli

viegli šūpojas

vējā savirknēti rindiņā

zem pažobelē pasargātām

lietus vētrām

pūš vēji

un izplanda

domu kamolus

mazos dzīparos

un saule kaltē

aizblandījušās

izmirkušās domu atliekas

miklās domāt spējas

kļūst plānākas

par vissmalkāko zīdu

greznākajā balles kleitā

savā smalkumā

pārtapušas

tās attopas sevī

un pērkona negaisā

pasaules pažobelēs

rindā savirknētas

pasaulīgā

asprātībā zibsnī

izmalušies domu graudi

pasaulei pieteic karu

un badā cietis domgājiens

vienalga kaut raud

soļo tam līdzi

paliekošā pārtapšana

nu pārtop pasaules prāta

paliekošā pārtapšanā

un vēlas vēl karot

jo pasauli tā varot

pat izmirkušu prātu

karotēm pabarot

 

DOMU
GRAUDI

 

Vēji svētī, vēji vētī,

Svaida domas šurp un turp:

 

Domas galvā raujās zibā,

Pazūd it kā nebūtībā.

 

Kad ieeju es graudu klētī

Nāk man domu raža pretī.

 

Daba domā, daba rada

Un par visu vienmēr gādā.

 

Dievs, daba, darbs,

Ja vējš ar' skarbs.

 

LĪDZŠINĒJAM
POLITIĶIM

 

Degungalā  

Tavā Debess malā,
Uzsēdies ir egomānis:

Tevi māna, tirda, gāna,
Pasauli tvert mikroskopā!

Maza, maza pasaulīte,
Nu degungalā izklāstīta,
Dejo, grozās, sabožas un smaida,
Naktīs kādreiz tevi baida.

Degungalā, galu galā
Ir visa lielā tava dzīves sala:
Tur tā sākās, tur tā beidzās,
Kamdēļ no tās lai projām steidzās?
Tas tavs A un tas tavs O

Tava augšāmcelšanās
Un tavs K.O.

 

Dziesminieks, Ievas Akurāteres raksturojumā „izcils tautas pūra zinātājs“, Uldis Grasis JG lasītājiem pazīstams jau kopš 133. numura (1981). Intervija ar Uldi publicēta JG232:48-54.

 

 

 

 

Imants
Auziņš

 

PĀRPRATUMS:
KALIFORNIJĀ,
1983. GADA
SĀKUMS

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Latviešu dāma cienījamos gados

dzejas sarīkojumā

man vairākkārt vaicāja:

– Vai Latvijas skolās

tagad arī par jaunajiem dzejniekiem

māca?
 

Diezgan viegli

atbildēt nācās.
 

Taujāts reizīti trešo,

klāstīju, cik nu iespēju, galanti:

– Jā, skolu programmās

netiek aizmirsti jaunie talanti!

Nē, nē, no viņiem

ne dairās, ne vairās.

Un ceram jauno dzeju

drīz skolās mācīs vēl vairāk!


Minēju vārdus:

rau, dzeja, nudien, nav likta kaunā!
 

Bet dāma

pārjautāja vēlreiz:

– Bet vai dzejniekus jaunos – –?
 

Pēc sarīkojuma

jautāju Olafam Stumbram:

sak’, varbūt aplami sarunu virzu?


– Nē, nē! –

Olafs mierinot bilda, –

no jaunajiem

dāma bija domājusi

Edvartu Virzu...

2010

 

 

Jaunā Gaita