Jaunā Gaita nr. 262. rudens 2010

 

 

JURIS HELDS

Par dzejnieku skat. 5. lpp.

 

   

* * *

 

 

Dzeja atmirst no pasaules vecās,

tai paklanās kurmja kungs,

un bezmiega ieliņā kādā

pustumsā aizsmēķē Jungs...

 

It kā aicina apstāties mazliet,

ko spārnoto zirdziņu dzīt...

lai pusvārds kaut atvelk elpu

un klusi atlaižas rīts

 

Dzeja atmirst no pasaules vecās,

senā, slepenā kaislība gaist...

un tomēr, tās sātana ogles,

nedziest un Visumā kaist.

 

 

 

* * *

 

 

Vienas dvēseles Siāmas dvīņi...

it kā nātres atmiņā dzeļ,

un es zinu, pār aizmūžiem arī

kāds zirneklis tiltu ceļ

 

Un lai kur tu neesot esi,

kā ledū slēgts ķiršu zars,

mana ēna atradīs tevi,

tu teici, ka ēna ir gars...

 

Un starp bezgala tālām dzīvēm,

svešiem ļaudīm, kas garām klīst,

atver logu aiz kura mēs esam,

un Siāmas lietus kur līst...

 

 

 

* * *

 

 

Valša pulkstenis laidās pār torņiem,

Alvas zaldātiņ, kur tava sirds?

Vai to nozaga Rīta zvaigzne,

un bija tik viegli mirt?

Valša pulkstenis laidās pār torņiem,

kaut kas tik savādi mirdz...

Alvas zaldātiņ, mosties, mosties,

Rīta zvaigznē jau tava sirds

 

 

 

Baložu
seržanta
atraitnei

 

 

Kara lauki sen aizauguši,

un baložu pasts vairs nav,

tā seržanta vēstule...

aizšauta būs,

bet pats viņš ar spītīgu roku

vēl raksta,

un dūjas jau zin savu ceļu,

tikai pa retam

no tām kāda krīt,

un, kad roka vairs nejūt neko,

nepateiktais ir –

lidojiet, lidojiet...

 

 

 

Liriskais
bestiārijs

 

 

Nāks mana ziema, svešā, izredzētā,

un Zemapziņas dārzu citi sniegi skars,

un baltā pūce baltās vārsmas medīs,

un viņas laupījumam arī būs kāds svars

 

Nāks mana ziema, svešā, izredzētā,

un vēja suņi vēl pa naktīm ars,

bet citi sniegi visu aizputinās,

un manā zvērnīcā būs svētvakars...

 

Nāks mana ziema, svešā, izredzētā,

un ledus saknes upē dziļāk ies,

un pāri dzīvei, sen jau pārlasītai,

tik Kaķu laipa mazliet šūposies

 

 

 

Bērnība:
pateiktais
lapeglei

 

 

Es zinu kā tevi sauc,

bet nezinu kas tu esi,

un nezinu kāpēc apstājos

un tevī tik ilgi skatos,

es nezinu kāpēc tas tā,

bet man par tevi ir bail,

un pēc negaisa nakts

es skrienu pie tevis

un apstājos samulsis, priecīgs,

tas negaiss ir prom,

bet tavos zaros...

tāds maigums... es nezinu,

nezinu, kas tu esi

 

 

 

Argentum

 

 

Kad sudrabs atklāja Argentīnu,

es krodziņā dzēru vilkogu vīnu...

tad pēkšņi kā sieviete – putns

nez no kurienes atlaidās Mata Hari...

– Es, protams, te nejauši esmu,

bet dzirdu kā auspūcīte,

tev sirsniņa svilpo par Argentīnu...

– Tas tikai tādēļ, ka dienu un nakti

visi pulksteņi rāda „Argentum”,

tik tādēļ es dzeru vilkogu vīnu,

un tici, mīļā, bez sudraba smīna,

tas tikai par Tevi...

un Argentīnu...

 

 

 

* * *

 

 

Kaķa zvaniņi uz tavām krūtīm

starp sapni un nomodu skan,

un, liekas, vēl Viduslaikos

tos izdevās saklausīt man...

 

It kā Svētās nakts gaismiņa blāva

tevī caur aizmūžiem spīd,

un atkal tik bezdievīgi

tā projām no manis slīd...

 

Kaķa zvaniņi uz tavām krūtīm

ir ar tik dīvainu varu,

un es zinu, ka zaudējis esmu

tev šo simtgadu karu

 

 

 

Zirgu svētdiena

 

 

Zirgu svētdienā neveriet baznīcas durvis,

bet, to nakti pirms rīta vēja,

sagrieziet sēru lentēs...

un tad dodieties zirgu ceļā

gadu tūkstošus atpakaļ,

pa laikam iejūgti triumfa ratos,

pa laikam pie pātagas pierodot,

bet zinot –

ka it nekad netiksiet

līdz viņu savvaļas trīsām –

Zirgu svētdienu pieminiet,

pieminiet...

 

 

Jaunā Gaita