Jaunā Gaita nr. 262. rudens 2010

 

Aigars Bikše

KAPITĀLISMA KRĪZE UN MĀKSLINIEKA VIETA IDEJĀ PAR ATBILDĪBAS EVOLŪCIJU

 

Lai spētu atrast mākslinieka vietu, atbildību un risinājumus šībrīža ekonomiskās krīzes situācijā, uzskatu par nepieciešamu vispirms apskatīt, analizēt un definēt pašu krīzi, kā arī – vissvarīgāk – atpazīt amorālos procesus, kas šo krīzi ir izraisījuši. Izdalīšu pamatpunktus, kas manuprāt skaidri uzrāda patērētājsabiedrību barojošā kapitālistiskā modeļa amoralitāti, ilgtspējas neesamību un bezatbildību.

Mans secinājums, apskatot un analizējot to, kādā veidā pārvietojās naudas plūsma un auga materiālā labklājība bezatbildīgajā patērētāju sabiedrības modelī Latvijā, ir viens – šī modeļa pamatā ir sistēma, kas ārkārtīgi atgādina visvienkāršāko piramidālo krāpniecības shēmu. Turklāt šajā gadījumā globālā tirgus apstākļos daudzās nelielās piramīdas ir savstarpēji savienotas un veido kopējo piramīdu. Tās pamatā ir virtuālas manipulācijas ar resursiem, kuru vērtība un daudzums tiek mākslīgi radīti un tad vēl daudzkāršoti cerībās uz nākotnē prognozējamo patēriņa kāpumu.

Piemēram, viena persona – sauksim viņu par Juri – iegādājas akcijas kādā lielā elektrotehnikas korporācijā, kura ražo televizorus. Jura cerības uz akciju vērtības kāpumu ir balstītas uz sabiedrības locekļu augošo spēju iegādāties televizorus. Noteiktajā laika nogrieznī kopējais noskaņojums par patēriņa iespējām uzlabojās, Juris pārdeva savas akcijas, nopirka televizoru un vispārējās eiforijas iespaidā iegādājās bankas akcijas. Tādējādi cerības uz patēriņa pieaugumu un līdz ar to naudas plūsmas virtuālais apjoms palielinājās.

Latvijā banku inovācija bija hipotekārā kreditēšana eiro, kas ļāva lēti aizdot arvien lielāku naudas daudzumu spekulatīvai un piramīdveida finanšu bāzētai nekustamā īpašuma iegādei, iepludinot Latvijā milzīgus ar reālām precēm un pakalpojumiem nesegtas naudas apjomus. Tikko naudas plūsma, kas baro spekulatīvo un piramīdas shēmu investorus, aptrūkstas, un inflācija sāk mazināties, spekulatīvie aizņēmēji kļūst par Ponzi investoriem, bet Ponzi investoru bagātība izplēn.

Ponzi shēmā, vienkārši izsakoties, tiek ieņemti maksājumi no aizvien vairākiem investoriem, no šiem maksājumiem savukārt sedzot iepriekšējo investoru dividendes, nevis no kādas reālas peļņas, kā vajadzētu būt kaut cik ilgtspējīgā ekonomikas modelī, un Ponzi shēma būtībā ir augoša piramīda. Starp globālās ekonomikas shēmu un jau minēto Ponzi shēmu nav absolūtas analoģijas, tomēr pastāv daudz uztraucoši līdzīgu pazīmju.

Ja Juris dzīvo Latvijā, kur šīs kapitālismam jau tāpat raksturīgās piramīdas vēl jo nenormālāku uzpūšanos visiem spēkiem sekmējuši tie, kuru uzdevums būtu to kontrolēt un regulēt (tas ir, valsts), viņš ir aizņēmies naudu no kādas ārvalstu bankas, nopircis zemi un būvē divas nejēdzīgi lielas un dārgas mājas. Vienā viņš dzīvos pats, bet otru ir iecerējis pārdot par milzīgu naudu, jo īpašumu cenas tik pievilcīgi strauji kāpj. Dzīve šķiet jau nokārtota bez nekāda lieka darba, vien paļaujoties uz to, ka, virtuāli pārsūtot vienu un to pašu naudu no vienas vietas uz otru bezgalīgi daudz reižu, tās daudzums arī pieaugs bezgalīgi daudz reižu. Dažas reizes tas pieaug gan, jo bankas, dodot patēriņa kredītu Jurim un viņa kolēģiem, Latvijā tiešām rada pieaugošu daudzumu mākslīgas, ne ar ko nesegtas naudas. Ekonomiskā piramīda ieinteresēto vadošo pušu darbības un visu iesaistīto „mazo” dalībnieku, tādu kā mūsu Juris, līdzuzbudinājuma rezultātā aug griezdamās, tomēr šādai piramīdai, protams, ir savas robežas.

Juris ar saviem kolēģiem ir cits citam pārdevuši un pārpārdevuši ārvalstu finansētu nekustamo īpašumu. Ja Jurim nav paveicies (šādas shēmas ietvaros apmēram 80% ir zaudētāju), beigās labklājība izplēn kā nebijusi, un viņš ir veselu bagātību parādā.

Kur ir būtiskākā atšķirība starp patēriņa kāpjošo piramīdas shēmu, kurā iesaistījies Juris, un krāpniecības piramīdu, kas neskaitāmās valstīs ir nelegāls biznesa modelis? Otrajā gadījumā Jurim pašrocīgi būtu jāsavervē, piemēram, seši cilvēki, kas veic iemaksu, kura tiek „pārsūtīta” pa piramīdu uz augšu, un tad katrs no šiem sešiem cilvēkiem meklē vēl sešus. Pavisam vienkārša matemātika parāda, cik neticami drīz uz zemeslodes aptrūktu cilvēku, kurus shēmā iesaistīt. Savukārt pirmajā gadījumā vervēšanu Jura „labā” veic visa sistēma ar savu ideoloģiju, valsts likumdošanu, utt. Un, tā kā pirmajā gadījumā „iemaksai” sistēmā naudu ļoti bieži izsniedz pati sistēma, kas rada jaunu virtuālu naudu kredīta veidā, Jurim, tai sabrūkot, var nākties visu atlikušo mūžu strādāt, lai segtu saņemto virtuālo naudu ar savu reālo naudu.

Kā jau tas piramīdas tipa shēmām raksturīgs, lielākā sabiedrības daļa, izņemot pašu eliti, kas to visu organizē, piramīdai sabrūkot, ir zaudētāji. Piramīdas sabrukšanas ātrums izrādās tieši proporcionāls tās augšanas ātrumam un ir neizbēgams un tikpat loģisks kā reizrēķins.

Sabrūkot virtuāli uzbūvētajai piramīdai, blakus sabrūk arī reālā patēriņa piramīda. Bailes par risku nāk eiforijas vietā, un pat tie, kas varētu saprātīgi veicināt patēriņu, atsakās to darīt, gaidīdami vēl sliktākus laikus. Tomēr sistēmas atmaskošana no iekšpuses nav iespējama tāpēc, ka daudzas iesaistītās atslēgas personas lieliski apzinās manipulācijas ar pasaules tirgu vērtību un šo personu atrašanās pelnošajā piramīdas augšgalā un kultūras piederība neļauj tām atklāti runāt par sistēmas krāpniecisko dabu. Tikpat labi mēs varam domāt, ka Jaunzēlandes maori pārstātu pārtikā izmantot cilvēka gaļu, ja nebūtu parādījušies misionāri no Eiropas – ja kādā kultūrā ir pieņemts ēst citam citu, to uzskata par normālu un daudz neapšauba; ja kultūrā ir normāli būvēt krāpniecisku sistēmu, no kuras cieš lielākā daļa iedzīvotāju, to tieši tāpat neapšauba, kamēr neiestājas kādi ārkārtēji apstākļi.

Ļoti iespējams, bankas zināja, ka šis ekonomikas modelis nav ilgtspējīgs, tomēr, ja viena banka apstātos, tad citas palielinātu savu tirgus daļu uz tās rēķina. 2006. gadā vairākas vadošās Latvijas bankas ar Swedbank (toreiz – Hansabanka) priekšgalā veica mēģinājumu slāpēt kreditēšanu, neriskējot ar savu tirgus daļu. Tās ierosināja bankām noslēgt savstarpēju vienošanos, kas regulētu kredītu apjoma pieaugumu un fiksētu banku tirgus daļas. Diemžēl valsts šo visnotaļ saprātīgo priekšlikumu uztvēra kā mēģinājumu izveidot karteli un kategoriski tam iebilda. Vēlāk bankas mēģināja ierosināt nekustamā īpašuma nodokļa palielināšanu, tomēr arī to valdība nevēlējās. Tā tika nostiprināti pamati šodienas ekonomiskajai krīzei, jo bankas turpināja riskanto spēli, nespējot likumīgi pašregulēties un neizjūtot arī stingru valsts kontroli.

 


Diagramma parāda, kādā veidā piramīdas veida modeli ir neiespējami uzturēt.

Šāda veida kapitālisms neapšaubāmi ir amorāls.

Kāda tad ir situācija šeit pēc piramīdas sabrukuma? Lai arī Latvijas kopējo deficītu veido gan valdības, gan iedzīvotāju aizņēmumi, pēdējo gadu laikā ārvalstu aizņēmumu apjoms privātpersonām ik gadu nekontrolēti sasniedza pat aptuveni 17% no iekšzemes kopprodukta, kamēr valsts savu kopējo budžeta deficītu taču kontrolēja un paturēja vien dažu pieļaujamo procentu robežās. Jura un viņa kolēģu parāds ārvalstu bankai nozīmē to, ka mūsu valstī atrodas milzīgs daudzums ne ar ko nesegtas, virtuālas naudas, ko mums ir nepieciešams segt, piesaistot Latvijā reālu ārvalstu naudu.

Loģiski, ka rodas sabiedrības vilšanās kapitālisma spējā harmoniski pašregulēties. Atkārtoti veidojas situācijas, ka sabiedrība par saviem līdzekļiem ir spiesta pārņemt kapitālisma instrumentus, kuru īpašnieki peļņas gūšanas nolūkos ir aizrāvušies ar riskiem – bankas vai citviet milzīgās korporācijas u. tml. tiek glābtas par sabiedrības līdzekļiem ar valsts līdzdalību. Šāds kapitālisms ir amorāls arī no viedokļa, ka individuālo kapitālistu riska sedzēji ir visi sabiedrības locekļi. Tādējādi sabiedrība tiek krāpta dubulti – gan iesaistot tās locekļus sistēmiski veidotā nepamatotā vērtību sakāpināšanā, gan, kad šī sistēma sabrūk, kā tas loģiski paredzams, šķietami leģitīmi uzkraujot uz sabiedrības pleciem dažu tās locekļu orģiju rēķinus, aizbildinoties ar draudiem par visas „ēdināšanas sistēmas” sabrukumu.

Šādas sistēmas pastāvēšana ir iespējama demokrātijas modeļa ietvaros, kad politiskajā elitē atrodas subjekti, kuru labklājība atkarīga no kopējās patēriņa aprites un cieši saistīta ar politiskās elites pārstāvju līdzdalību krāpniecības shēmās ar cerību uzlabot personisko turību. Tāpat valdošā elite ir atkarīga no patēriņa pieauguma, tautas labklājības pieauguma, vēlētāju apmierinātības un, lai vēlēšanu brīdī sasniegtu šādus īstermiņa mērķus, ir spiesta ziedot resursus un atbalstīt krāpnieciskās finanšu shēmas kārtības pastāvēšanu visā pasaulē. Līdz ar to šāda pilsoņu līdzdalība milzīgajā krāpniecības shēmā tiek apskatīta kā pašu pilsoņu personīgais risks un viņu demokrātiskās tiesības. Manuprāt, šāda tirgošanās stipri atgādina Amerikas iedzimto iedzīvotāju līdzdalību savas zemes pārdošanā kolonizatoriem.

Kāda tad var būt radošo nozaru atbildīga rīcība? Izdalīšu divus punktus.

1. ĪSTERMIŅA MĒRĶI. Ļoti vienkārši un pašsaprotami no visa iepriekšējā izriet – Latvijas valstij tuvākajos gados būs nepieciešama reāla ārvalstu nauda tās virtuālās naudas vietā, kas šeit no ārvalstīm tika iepludināta, visiem kopā vieglprātīgi būvējot augošo krāpniecības piramīdu. Šo naudu Latvijā var radīt eksports – preču, pakalpojumu, ideju, inovāciju utt. eksports. Jājautā, vai Latvijā tikai iekšējam patēriņam orientēts kultūras produkts varēs izpelnīties visas sabiedrības atzinību un novērtējumu – tādas sabiedrības, kuras attieksmē postkrīzes periodā veidosies varoņa eksportētāja un parādu jūga „izdzēsēja” – nolīdzinātāja tēls. Sabiedrības grupai, kura tajā vēlas ieņemt novērtētu un cienījamu vietu (mūsu gadījumā tie ir „mākslinieki un mākslas profesionāļi”), ir jāspēj „ienest” naudu Latvijā. Nozares ietvaros nepieciešams visa veida atbalsts eksportspējīgam kultūras produktam. Latvijā spēj tapt kvalitatīvs, vērtīgs, oriģināls un eksportam derīgs kultūras produkts – to pierāda kaut vai operdziedātāji, teātru režisori, diriģenti, aktieri, mākslinieki u.tml. Vizuālās mākslas pārstāvjiem, māksliniekiem, kuratoriem un zinātniekiem jākļūst daudz aktīvākiem, jāiesaistās pasaules apritē, jāpiesaista ārvalstu nauda projektiem Latvijā un jāveido produkts, kuru savukārt var eksportēt. Nevis kusli, kaunīgi un aizbildinoties, ka tas tikai, lai izvilktu dzīvību, bet gan mērķtiecīgi un ar atbildības sajūtu pret sevi, savu nozari un Latvijas ekonomiku.

2. ILGTERMIŅA MĒRĶI. Mākslas kopienu nevar apskatīt kā atsevišķu organismu, atrautu no visas sabiedrības, bet drīzāk gan kā atsevišķu orgānu sabiedrības kopējā organismā. Tai var izvirzīt savus konkrētus uzdevumus, kurus jāveic gan organisma labā, gan pašai savā labā, lai spētu veselīgi dzīvot organismā. Ilgtermiņā Latvijas mākslas profesionāļu vidē būtu jādiskutē par atbildīgas sabiedrības ideju. Konstatējot patērētāju sabiedrības un demokrātijas kā sabiedrību organizējošas sistēmas negatīvos, amorālos aspektus, konceptuāli ievirzītā mākslinieku kopiena varētu veltīt uzmanību šo aspektu apzināšanai un atmaskošanai. Šim virzienam, analizējot demokrātijas kā uz īslaicīgu mērķi orientētas, resursus šķērdējošas iekārtas ēnas aspektus, būtu jāveic procesu analīze, sadarbojoties ar visiem intelektuāli ievirzīto sabiedrības grupu pārstāvjiem. Sistēma, kura komplektācijā ar patērētāju sabiedrības ideoloģiju pasaulē iegūst postošas izpausmes, sākot ar mērenām, valstu stingri regulētām pilsoņu apkrāpšanas sistēmām un beidzot ar plašu, mežonīgu, kā tas bija Latvijas pirmskrīzes periodā, praktiski neregulētu apkrāpšanu, ir jāreformē. Domāju, ka sabiedrība aizvien plašāk saskatīs šādas sistēmas krāpniecisko, amorālo raksturu un tas, tāpat kā kādreiz verdzība un tās amorālie aspekti, tiks aptverts, atmaskots un noraidīts. Tāpēc mākslai ir ne tikai jāveido kritiskā un atmaskojošā bāze, bet arī jāturpina pārdomāt nākamās sabiedrības struktūras konceptu un uz šo pārdomu pamata jāveic tēlu konstruējošas darbības, kuras varētu sabiedrību kopumā pārliecināt par jauna sabiedrības modeļa nepieciešamību. Esmu pārliecināts, ka ne tikai apjēga par sistēmas amorālo dabu, bet arī pasaules resursu nepietiekamība drīzumā novedīs pie demokrātijas revīzijas un iespējamas nomaiņas ar jaunu kārtību. Domāju, ka radošā sabiedrības daļa, pateicoties savai pasionārajai attieksmei pret pasaules kārtību, ir piemērota augsne idejai par jaunu ētisku un atbildīgu sabiedrības modeli, kurā mākslīgi uzpūstu surogātvērtību vietā varētu izvirzīt par prioritāti vērtības, kas spēj veidot ilgtspējīgu tālākās izdzīvošanas kodolu pasaules sabiedrībai.

 

Jaunā Gaita