Jaunā Gaita Nr. 261. vasara 2010

 

 

 

 

Tāpat kā par katru JG numuru, priecājos par JG260. Jūsu 1987. gadā uzņemtā Berlīnes mūra fotogrāfija (70. lpp.) man ir ļoti nozīmīga. Tās augšējo daļu mūra rietumu pusē 1984. gada jūlijā ir zīmējuši četri man tuvi cilvēki: mans dēls Andris un viņa trīs draugi – Artis Rumpēters, Nils Melngailis un Gints Grīnbergs. Dēls apstiprināja, ka galvenais zīmētājs esot bijis Artis. Pati toreiz biju aizbraukusi uz PBLA rīkotajiem Dziesmu svētkiem Minsterē, kur arī piedalījos PBLA valdes sēdē, kur palīdzēju rakstīt protokolu. Labi palicis atmiņā, kā visus četrus jaunekļus satiku pēc viņu atgriešanās no Berlīnes. Man bija liels pārdzīvojums redzēt viņus visus atkal sveikus un veselus brīvajā pasaulē.

Valda Lēvenšteina, Arvada, Colorado

 

 

 

 

Pamatīgo nodaļu „Dažos vārdos“ (JG260) lasīju ar aizrautību. Paldies! Stipri uzjautrinājos un skaļi nosmējos par Ainas Siksnas izvēlēto Raiņa pantiņu recenzijas beigās par Grīnumas grāmatu. Recenzija ar tādiem pašiem dūrieniņiem autorei kā Grīnumas dūrieniņi trimdiniekiem. Bet nekas, varbūt kādu pamudinās grāmatu izlasīt. Ar visiem Siksnas iebildumiem un Grīnumas vietumis krietniem sabiezinājumiem, grāmata, kaut dažviet vienpusīgi, tomēr dokumentē diezgan chaotisko pieminekļa tapšanas gaitu. Noteikti vērts izlasīt.

Lalita Muižniece, Kalamazoo, Michigan

 

 

 

 

JG259 visvairāk „iet pie sirds” Pāvila Ieviņa „Darbs Latvijas radiofōnā”. Līdz tai vietai, kad pienāk 1940. gada 17. jūnijs. Tad man atkal ir jādomā, kāda tagad izskatītos mūsu valsts, ja to nebūtu iekarojis ļauns un viltīgs kaimiņš. „Literātūra un polītika” – par šo Irēnes Avenas rakstu tiku domājis visvairāk. Lai nu man „nekrīt krāgā” citi rakstnieki, taču es arī, līdzīgi kā prof. Dace Lūse, uzskatu, ka rakstniekiem der vairāk rakstīt, tā teikt, par polītiku. Tam teicienam ir taisnība, ka jūs varat neinteresēties par polītiku, bet polītika noteikti interesēsies par jums. Gremdējieties savā nabā, cik tik dziļi gribēdami, tik un tā – un jau nu tikai nabu pētot, – jūs šūpojaties, jūs sēžat, jūs jau esat notverti polītikas tīklā. Mušas tur arī paliek. Bet, cik ir gadījies redzēt, tad stiprāki kukaiņi no zirnekļa tīkla izraujas.

Ainārs Zelčs, Siguldā

 

 

 

 

Lasot Lalitas Muižnieces rakstu (JG260:68) par Rasmas Grīsles Heterotonu vārdnīcu, uzreiz prātā ieskrien, lūk, šādi piemēri:

Lādē bisi un tad šauj,

Lādē zeltu iekšā krauj,
Lādē svešos, skaļi bļauj.

Krusa kapā asi,
Kapā iekšā aši.

Sviests sviests pie sienas līp.
Sviests akmens sienā rīb.

Zāles pļāvējs ielikts kaktā,

Pašā svētku zāles stūrī.
Pļāvējam ir jādzer zāles.

Dzejniekam talants ir grūti briedis.

Mežā uz takas stāv dižens briedis.

 

Ivars Antēns, Čikāgā

 

 

 

 

Viena no labākajām Eiropas avīzēm, Šveices Neue Zürcher Zeitung, ievietojusi (2010.30.I) Heiligas (Barbara Villiger Heilig) pagaru rakstu par Alvja Hermaņa režijā Modenā, Itālijā uzvesto poļu rakstnieka Ivaskieviča (Jaroslaw Iwaskiewicz, 1894-1980) stāstā „Vilko jaunkundze“ balstītu lugu Le signorine di Wilko (scenografs Andris Freibergs). Šī ir pirmā reize, kad Hermanis inscinē lugu Itālijā ar itāļu aktieriem. Galvenajās lomās ir astoņas siņjorīnas sava mūža dažādās mainīgās fāzēs – no jaunības līdz vecumam. Līdz šim Hermanis plaši darbojies vāciski runājošās valstīs. Lugu izrādīšot arī citās Eiropas valstīs. Pārfrāzējot Hermani, pats galvenais lugā ir nevis teksts, bet gan aktieru radītā poēzija, kam jāietekmējot skatītāju jūtas. Pēc kritiķes domām inscinējums esot mazliet uz saldeno pusi, tāpat kā Modenas slavenais balzamiskais etiķis Aceto balsamico.

Par Hermani Itālijā domājot, uzšķīru Ausekļa (1850-1879) 1872. gadā sacerēto dzejoli, kur minēts Hermans Itālijā! Varbūt Ausekļa Hermans ir kāda variācija par seno ģermāņu kara vadoni Arminiusu, ko vācieši dēvēja par Hermani. Dzejolis rakstīts it kā iebildums Krišjāņa Valdemāra (1825-1891) aicinājumam latviešiem doties uz Krieviju, lai tur veidotu sev turīgāku dzīvi.

Ubi bene, ibi patria

 

Hermans un vēl simti Romā gāja,

Zinātnes un citas mantas krāja;

Bet ne visiem rūpa tēvija. -

Ubi bene, ibi patria.

Tā daudz latvju tāļu ceļu dodas,

Citām tautām tie par biedriem rodas;

Retam paliek sirdī tēvija. -

Ubi bene , ibi patria.

Daudzi šmauc no Daugaviņas krasta;

Tautas sargam jānes smaga nasta.

Tādiem vairs nav svēta tēvija. –

Ubi bene, ibi patria.

Tautas audze aizklīst svešās skolās,

Savai tautai zūd kā vēži olās.

Aizmirst drīz, kas tauta tēvija. –

Ubi bene, ibi patria.

Dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu,

Bizmans uzsver to ar smagu naudu,

Tāds vairs nedzied: dārgā Latvija! –

Ubi bene, ibi patria.

 

 

Jānis Krēsliņš, Ņujorkā

 

 

 

Nepatīk iespiestie dzejoļi – par daudz moderni. Pēdējam izdevumam 260 glīts vāks, ko nevar teikt par daudziem citiem. Ļoti nepatīk gramatiski nepareizā latviešu valoda, ko pielieto arī pats galvenais redaktors. Kā redzams, viņš gramatiku mūsu valodā nav mācījies. Šoreiz vēl žurnālu pasūtinu, kā nākotnē?

Mirdza Rutule, Hamilton, Canada

 

 

 

Esmu pārsteigts par JG vērtīgo saturu!

Māc. Alfreds Kaupiņš, Cedar Rapids, Iowa

 

 

 

 

Paldies par katru jauno numuru! Vienmēr sagādā prieku saņemt.

Gvido Augusts, Corvallis, Oregon

 

 

 

 

Priecājos par Helēnas Ginteres rakstu (JG258) par laikmetīgās mūzikas komponisti Gundegu Šmiti.

Dace Aperāne, Bedford, New York

 

 

 

 

Vēlu JG spēku pastāvēt un būt radošai par spīti visiem šķēršļiem, ar kuriem tik pārbagāta pasaule. Šobrīd Latvijā jau tā ne pārāk bagātā kultūras periodika vēl sašaurinās... Jums jāturas – Jūs esat ļoti nepieciešami.

Ildze Kronta, Rīgā

 

 

 

 

Izcils žurnāls!

Maija Stuberovska, Sun City West, Arizona

 

 

 

 

JG258 kā vienmēr daudz laba lasāmā, bet „zelta medaļa” spraužama pie Voldemāra Avena krūts par viņa dzeju. Arī poēzijai vajag savas jēgas, īstās dzīves elpas, un to atrast ir Avena meistarības lokā. Viņam sveša tukšā vārdu varza – retums mūsdienu dzejā. Lai uzrakstītu lielisko „Uz Eiropas paletes”, nepietiek tikai ar dzejnieku, tur vajag arī gleznotāju. Tavu laimīgu sagadīšanos: Voldemārs Avens tāds ir!

Gulbīšu Jānis, Uppsala, Sverige

 

 

 

 

Interesantas apceres, sevišķi par latviešu literatūru un politisko vēsturi.

Viktorija Dzenīte, Bandhagen, Sverige

 

 

 

 

Priecājos, ka JG atvēl vietu arī piezīmēm par saimniecisko situāciju un tās attīstību Latvijā un citur pasaulē. Ar interesi izlasīju Dzintara Edvīna Buša „Mūsdienu krīzes cēloņi ASV” un redaktora paša komentārus par to pašu. Es saprotu, ka ir grūti dažos vārdos izteikt to, kas citur lasāms pabiezās grāmatās. Paldies par pateikto, jo tas man atgādina uzskatus, kas ir populāri dažās, īpaši humanitārās aprindās. Lasītais man atgādina arī to, ka ekonomika nav un nebūs precīza zinātne, un tāpēc par saimniecisko politiku domas vienmēr dalīsies. Šoreiz tomēr vēlos aizrādīt Dzintaram Bušam, ka Keinss nebūt nebija pirmais, kas ievēroja ekonomisko spēku tendenci stabilizēties ar allaž jaunu līdzsvaru. Tas ir visu ekonomisko teoriju un politikas pamatos jau pāris simt gadu. Jauni ir meklējumi uzlabot šī līdzsvara veidošanos. Vairāk uz tirgus procesiem orientētie uzsver aktīvas konkurences vajadzību, bet citi, to skaitā sociālisti un fašisti, vēlas saimnieciskos procesus vairāk vai mazāk plānot, vadīt un kontrolēt. Veidojoties ļoti sarežģītām ekonomiskās darbības formām un sociālas dabas trūkumiem saimnieciskā darbībā, vairojas prasības izdarīt korekcijas gan ar likumiem, gan ar valsts (sabiedriskiem) līdzekļiem. Tām pretim stāv prasības samazināt arvien dārgākos kontroles procesus. Liekas, ka visiem priekšlikumiem ir arī savi neparedzētie rezultāti, kas mūs vedina apstrīdēt dažādās pieejas. Liekas, ka Buša kungs vēlas uzsvērt fizisko preču razošanas vajadzību, kas ir ļoti svarīgi mazturīgās valstīs. Skatoties uz ASV, es gan vairāk dzirdu prasības pacelt augstāk taisni pakalpojumu nozares. Atgriežoties pie krīzes ASV, vēlos norādīt uz vairāku faktoru neparastu konstelāciju. Ļoti iespējams, ka tagad postindustriālā laikmetā samazinās iespējas katram būt savas laimes kalējam un visās malās vairojas neattaisnojama alkatība. Te nu atradīsim vairāk kā badīgus banķierus un citus finansistus, ko piemin JG redaktors. Te redzēsim arī valsts darbiniekus, kuri savas algas ir pacēluši neticami augstu; uzņēmumus, kas nespēj sacensties ar konkurentiem citās bagātās valstīs; pensionārus, kas vēlas sabiedrības apmaksātu veselības aprūpi; patērētājus, kas labprātāk lēti pērk importa preces no Ķīnas; un sociālas taisnības meklētājus, kas centās gādāt, lai pat katra trūcīga amerikāņu ģimene varētu uz parāda iegādāties savu māju. Nākotni, ieskaitot saimniecisko dzīvi, ir ļoti grūti pareģot. To lielā mērā noteiks ASV pilsoņi ar saviem lēmumiem krīzes samazināšanas politikā. Novēlu JG lasītājiem, lai vismaz krietna daļa no šiem lēmumiem būtu pārdomāti un reāli, tādi, kas veicinās saimniecisko procesu uzlabošanu laikā, kad pat turīgās tautas strauji novecojas.

Gundars Ķeniņš Kings, Tacoma, Washington

 

 

 

 

Recenzija (JG260:73-74) par diplomētā elektroinženiera un Zemessardzes majora Ilgvara Veignera grāmatas Latvieši ārzemēs (1993) tagad papildināto, 978 lpp. biezo variantu Latvieši rietumzemēs (2009) ir pārāk maiga, jo informācija par pēckara trimdu Rietumos ir ļoti, ļoti nepilnīga un pārāk bieži nepareiza. Recenzents Valters Nollendorfs visvairāk knibinās ap vārdu transliterāciju latviešu valodā. Patīk vai nepatīk, grūti nepiekrist Veignera viedoklim attiecībā uz t.s. „trimdas rakstību”: … aplamas ir to valodnieku donkihotiskās pūles, kuri cenšas atdzīvināt vēsturiskas attīstības gaitā nozaudētās un latviešu absolūtam vairākumam praktiski vairs nevajadzīgās normas, arī tādas kā ch”, mīkstināto r”. Katrā ziņā mūsu jaunajai paaudzei (arī maniem mazbērniem) tās ir pilnīgi svešas un nav domājams, ka to trūkums apdraudēs latvisko identitāti.

Kādreizējais minsterietis, tagad rīdzinieks

 

 

Jaunā Gaita