Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010

 

 

Sarmīte Janovska-Ērenpreisa

MARTA LANDMANE: DZEJA RAKSTA MANI

 

Es dzeju nerakstu, tā raksta mani – tā Marta Landmane. Viņas, varētu teikt, apsēstība, ir virknēt vārdus dzejrindās, staigājot savā nodabā pa Jorkšīras kalnājiem, Bradfordas ielām vai „Straumēnu” muižas meža takām un pļavu.

Viņdien, lasot slavenā angļu dramaturga Beneta (Alan Bennet) memuārus, nopriecājos par viņa divu slavenu angļu dzejnieku salīdzinājumu – karaliskā laureāta Filipa Larkina (Philip Larkin) un Oksfordas profesora Odena (Auden). Larkins, rakstot savu dzeju, paņem lasītāju cieši pie rokas un to droši aizved līdz pat beidzamai rindai (finishing line, kam angļu valodā ir dubultnozīme). Turpretim Odena dzeja esot kā lēciens ar izpletni – uz īsu mirkli lasītājam paveras brīnišķīgs skats, bet tad viņš smagi nokrīt uz muguras tikko uzartā kartupeļu laukā, turklāt pavisam svešā pagastā! Bet ne tā ar Martu – viņas dzejā nav neviens, ne otrs variants. Viņa nosprauž pati sev un lasītājam ceļu. Un tur šaubu nevar būt nekādu – nevajadzīga ir pat pie rokas vešana. Marta ir sava ceļa gājēja. Viņas dzeja nav ne mākslota, nedz sarežģīta, un viņas vārdu krājums sātīgs un bez samocīta pārspīlējuma. Tajā atspoguļojas visa viņas dzīve. Bagāta, reizēm skumja, pat lieliem posmiem traģiska. Bet viņa nav no vaidētājām.

Marta Landmane (meitas vārds Dobele) dzimusi Liepājā. Agrā bērnība pavadīta Kurzemē. Tēvs ir valsts ierēdnis Zemkopības ministrijā Rīgā. Nav brīnums, ka Marta sevi ar zināmu lepnumu sauc par „ulmaņlaika bērnu”. Pie sākotnējās lasītkāres vainīgs ir tēva grāmatu skapis, vēlāk to veicinājis Rīgas Valsts paraugpamatskolas literatūras skolotājs Fricis Jansons. Rīgā sākas arī lielā jūsmošana par teātri un operu. Dzejniece vēl tagad spēj uzskaitīt visus toreiz redzētos slavenos aktierus, lugas un pat nodziedāt dziesmu no daudzkārt apmeklētas Pēra Ginta izrādes. Ģimenē Marta ir vienīgais bērns. Kad citas skolas biedrenes vasaras pavada Rīgas Jūrmalā, viņa tiek aizsūtīta pie krustmātes uz laukiem Kurzemē. Tas viņai nav īsti pa prātam, bet dod laiku domāt pašai savas domas – vientulībā Kurzemes mežu apņemtai. Pa tiem staigājot, reiz par viņas ceļa biedru pagadās vilks, ko Marta tobrīd notur par lielu, atbaidošu suni, un, droši dziedādama, turpinājusi savu ceļu. Lai gan toreiz jaunā meitene nevar sagaidīt, kad skaitīsies pieaugusi, kad viņai būs atvērtas visas Rīgas durvis, šo vientulībā pavadīto Kurzemes vasaru dēļ, šķiet, attīstās Martas tieksme izteikt savas domas dzejrindās, kam pievienojas mīlestība pret dabu.

Baigajā gadā ģimene pārceļas uz Jelgavu, kur Marta sāk apmeklēt Hercoga Pētera ģimnāziju. Jelgavas gaisa bombardēšanas laikā 1944. gada vasarā liela pilsētas daļa nodeg. Māte izglābjas vienos rīta svārkos. Ģimenei jāpārceļas atpakaļ uz Rīgu, kur Marta iestājas Sarkanā Krusta palīgmāsiņu kursos. Rudenī ar beigšanas apliecību kabatā un uniformu jaunā medmāsa tiek nosūtīta strādāt uz lazaretes kuģiem, kas no Latvijas pārvadā ievainotus karavīrus uz dažādām Vācijas ostām. 1944.gada novembrī kārtējā braucienā kuģi pie Liepājas bombardē krievu lidmašīnas. Marta kā vienīgā māsiņa paliek uz degošā kuģa ar garīgi un fiziski ievainotiem karavīriem. Tēvs mirst ar malāriju divas dienas pirms Rīgas krišanas krievu rokās. Māti Marta pierunā doties līdzi par palīdzi uz beidzamā bēgļu kuģa, kas dodas uz Dancigu. Kara jukās abas tiek izšķirtas. 19 gadu vecā Marta paliek viena un pārguļ uz savas mugursomas Breslavas stacijā. Prasot ceļu kādai mūķenei, viņa atklāj, ka Šlezvigholšteinas kalnos ir lazarete, kurā strādā pāris duču latviešu māsiņu. Marta viņām pievienojas, bet tiek uzņemta vēsi. Lazareti, kurā atrodas arī vairāki amputēti latviešu karavīri, februārī evakuē uz Berlīni. Tur Sarkanā Krusta prezidijā Marta atrod bēgļu gaitās nonākušo māti. Pēc divām dienām abas dodas darbā uz plašo, moderno lazareti Belzenē, kur jāaprūpē visādu tautību ievainotie. Milzu ieplakā aiz meža atrodas nacistu koncentrācijas nometne, taču Marta ir pārliecināta, ka ne slimnīcas personāls, nedz vietējie ir zinājuši par turienes baismajiem notikumiem – tā esot bijusi apzīmēta par kara bāzi, pie kuras tuvāk iet aizliegts pašu gājēju drošības dēļ. Taču karam beidzoties un sabiedroto karaspēkam ierodoties, Marta un viņas māte kopā ar citām dažādu tautību māsiņām ir tās, kam šajā „ellē virs zemes” mirušos jāatdala no dzīvajiem, tie jāatuto un jākopj. Arī personālu ikdienas dezinficē ar dzeltenu pulveri. Māte gan nespēj panest dzeltenā pulvera mocības, drīz vien atsakās no dezinfekcijas, saslimst ar tīfu un nomirst. Visaugstākās pakāpes traģēdija. Tomēr Marta spēj saredzēt sava veida humoru arī šajā gadījumā – kad amerikāņu virsnieka melnādainais šoferis vedis Martu džīpā atvadīties no mātes un bijis jāprasa ceļš, atbildes došanas vietā vācieši, ieraudzīdami piķa melno auto vadītāju, mukuši, galvas sakampdami. Ceļa norādījums saņemts tikai tad, kad šoferis paslēpis seju, sagumdams pār stūri. Māti apglabā vienā kapā ar trīs karavīriem, arī tīfa upuriem.

Drīz vien Marta kopā ar neskaitāmiem latviešiem nonāk bēgļu nometnē Rietumvācijā un 1947. gadā izceļo uz Angliju, pirmo valsti, kas piedāvā darbu bēgļiem, īpaši, ja tie ir baltieši. Šeit viņa strādā par apkopēju slimnīcā, mājsaimniecībā un visbeidzot Bradfordas pilsētas policijas prezidijā, apkalpojot augstos viesus pie smalkiem galdiem. Tas esot bijis viņas visinteresantākais darbs, ko droši vien esot dabūjusi kā ārzemniece, kas nesapratīšot sarežģītās un slepenās pie galda vestās sarunas. Tāda viņa arī izlikusies, par spiedzi nav kļuvusi, darba vieta patikusi līdz pat pensijai, kurā izvadīta ar godu. Marta apprecas ar Eduardu Landmani un viņiem piedzimst meita. Bet Martas vīrs mirst agri, atstājot māti ar meitu vienas. Marta apprecas otrreiz ar Arnoldu Dreifeldu no lielās Dreifeldu dzimtas, daļa no kuras atrod patvērumu Kanādā, pārējie paliek Latvijā. No otras laulības pirmajai Martas meitai pievienojas vēl trīs staltas meitas. Vecākā no tām nu jau daudzus gadus ir saimniece „Straumēnu” muižā Anglijas vidienē. Dreifeldu dzīves vieta tolaik ir Bradforda, Ziemeļjorkšīrā, kur Marta pavada sava mūža lielāko daļu un vēl arvien ilgojas pēc tās apkārtnes viršainajiem tīreļu kalniem.

Pēc Arnolda nāves Marta pārceļas uz dzīvi „Straumēnu” staļļu pagalmā – uz dzīvokli ar literāru piegaršu. Deviņus gadus tajā nodzīvo rakstnieks Gunars Janovskis, tad septiņus gadus tur atrodas laikraksta Brīvā Latvija redakcija Oļģerta Mierīgā vadībā. Tagad dzīvoklī mājo Marta Landmane – acis tur priecina grāmatu plaukti, dzintara izstrādājumi, sveces, čiekuri, sudraba saktas vilnas lakatā, krāsaini oļi, bet uz grīdas liels, lēzens kurvis ar neskaitāmām koka karotēm no visām pasaules malām. Vēl pašas, no meža atnesti koka bluķīši uz kā piemesties, kad viņas istabā iebrūk ciemiņu pulks svētku dienās. Uz grāmatu plaukta Arnolda apstrādātās koku saknes putnu, čūsku un dažādu citu dzīvnieku izskatā. Martai, liekas, tuva ir sarkanā krāsa, par ko liecina tomāti un sarkanās ģerānijas, ko viņa audzē uz priekšdurvju mūrīša, un, protams, sarkanvīns.

Nobeidzot rindiņas no dzejkrājuma Vēl vilni vel:

Vai tad vienmēr ir jālūdz?

Atnāciet nelūgti.

Durvis jums atvērs

Mans patiesais es.

Anglijā turpināt dzejot viņu ir mudinājis Jānis Andrups, rakstnieks un redaktors (Latvju Vārds, Londonas Avīze, Ceļa Zīmes). Savas dzejas un stāstus Marta ir lasījusi dziesmu svētku rakstnieku sarīkojumos, pašmājā Bradfordā, „Straumēnos” un Londonā. 2008. gada oktobrī viņa savas dzejas un stāstu „Kūkas” lasa angļu valodā Dienvidanglijas pilsētas Bornmūtas Starptautiskajā literatūras festivālā.

Martas Landmanes dzejdarbi sakopoti četrās grāmatās – Pretstati (1985), Vate ausīs (1997, PBLA Kultūras fonda Atzinības raksts), Krustām šķērsām (2002, PBLA KF Goda diploms) un Vēl vilni vel (2006). Par pēdējo 2008. gadā saņemta Krišjāņa Barona Prēmija.

Ceļiniek, ja krustojot „Straumēnu” muižas takas sastopat sievieti noliektu galvu ejam savā nodabā, padodiet viņai labdienu, bet neiesaistieties tālākās sarunās, jo dzeja rakstās un tās pavedienu būtu žēl pārtraukt.

 

 

Sarmīte Janovska-Ērenpreisa strādā par korektori, tad salicēju laikrakstam Brīvā Latvija, bet pēc redakcijas pārcelšanās no Anglijas uz Rīgu turpina darbu no dzīvesvietas Anglijā. Nodarbojas ar akvareļu gleznošanu, kā arī pārraksta, rediģē un ilustrē sava vīra Gunara Janovska (1916-2000) darbus (ieskaitot 24 romānus) rakstnieka Rīgā iznākošajiem Kopotiem rakstiem (aizpērn klajā laists 14. sējums).

 

Jaunā Gaita