Jaunā Gaita Nr. 260. pavasaris 2010
|
JĀNIS VĀDONS
Jānis Vādons (1979) jau iedzīvojies Rīgā, lai gan kurzemnieciskas saknes. Tulkotājs, studējis valodniecības doktorantūrā. Sakaros ar dzīvi, sapņiem un vīzijām. Tieši šie sakari un (ne)sakarības Jānim patīk dzejā. Kopā ar citiem latviešu atdzejotājiem piedalās dzejas izlases Josifs Brodskis („Neputns”, 2009) veidošanā. |
|
 |
* * *
zilgana čokuraina āda plaksti mikli un smagi kā māls pēc lietus es esmu izticis krastā pauninieks kapracis nodevējs augstākās tiesas vārdā piedzimis atkal bez sejas atkal bez saknes stingruma zemē un nazis pie rīkles
vēl viena gadu rīdze pierē un cieši ap kaklu nu jau var elpot – tāda ir piedzimšana tikai stundu vēl nēsāt uz rokām un tumsa iemigs
tikai nenodot māti pirmo kliedzienu šausmīgā aukstā gaismā uz kuru bēg katrs nākamais solis un satek visas patversmes ielas dzīvās un skaļās ielas kurās mēs iznirstam rītos paklūpam paši aiz savas elpas un nozūdam laika cieti savērpelētajos matos
* * *
tādu kā lāsteku redzu uz vasaras zaļā zoda zem siltas rokas kūst tilta metāla marga bet nirēja acis jau tur – atvarā iekšā
šeit tikai palicēju sastingušais apbrīns spīdoši acu objektīvi gatavi nirēja lēcienā nofotografēt nāvi ilgā un satricinošā ūdens šaltī sadzirdēt balsi līdz kurai mums brīvības nepietiek
un lāsteka pil zaļām lāsēm matos kurā pusē mēs stāvam? lai acis izdziestot gurdeni slīd pāri zaļajam fonam? lai sviedrains un drēgns rudens piesaka nāvīgi aklu ziemu? vai esam tikai viens lēciena mirklis viss klusi gaistošā vējā un tad – silts nospiedums uz sastingušā mūžības vaiga maza fotogrāfija kādās apbrīnas pilnās acīs un atvaros luminiscējoši spoki tāda skaņa ir zemei pirms ilgas saules
* * *
būsim lēni jo asfalta dubļi izžūs jo asfalts ir tikai mazcenas tālruņa vāciņš zem kura pieplokot cieši ar seju skan bezvadu tīklu zvani miljoniem rītu miljoniem elpu miljoniem soļu bez adresāta
būsim lēni mums vēl paliek šis kilometrs šī mazā pudele ūdens un daži soļi pa kreisi zaļajā upē turoties sapņu briedim pie labējā raga
kas ir šī centrāle un ar ko mūs savienoja? mēs taču atkal dubļus brienam bet man kāds pieplacis cieši cieši un man vienīgajam vēlreiz vienīgo reizi zvana
* * *
es
varētu palikt šai pieturā
* * *
atnākšana manās mājās ir durvis un logu ducis šķīvji visādi nieki asaru trauks viss rūpīgi ierāmēts saskaitāmās un precīzi citējamās laika zīmēs aiz kurām katra telpa ir noslēpusi citu telpu un aiz laika kāds nepieskaitītais asiņu rievām pārvelk švīku un izrādās – viņš te jau ir bijis
kad vedu suni pastaigā krēslas draugs uz palodzes košļā ēnu kurā savādi atspīd svece un savādi runā par nakti pēc dienas kurā viņš nebija klāt un es steidzos es steidzos aiziet lai atnāktu ātrāk ne jau pirmajam būt bet paspēt pie sevis atnākt kad atbīdās visādas zemes un debesu sienas nevienas klusēšanas vairs nepaliek tikai kāda balss visam pieskaita nesaskaitāmo
* * *
mani soļi lien atpakaļ manī un atbalss kļūst atkal par balsi tu (viņas pirksti caur lapotni ieslīd sarkankrūtīša spalvās) spēlējies maiga maiga ir sarkanā upe naga gals muguras švīka
tik bieza migla pār jūru reti mēdz būt tavs (mēness ir baltā lāča bērns lēns ar lielu zivi un mākoņu blāvo ledu) kailums noslīd pār mani nakts peld gar pašiem Japānas krastiem nav ķiršu laiks nav (ziedi maigāk saplosītā spēļu kastē) tavas ūdensrozes sārtā kontūra un valgums (uz sirpja asmens šūpojas vilnis) izslīd no lūpām dzestra agruma pilns un tevis (paslēpsim ziedu no gaismas paslēpsim vismaz kaut ko un dzīvību dūkainajās spalvās)
* * *
tad es vēl dievināju šo pilsētu vienmēr vieni un tie paši rīti kaiju kaitinošie kliedzieni laistītājs kura darbu saule izžāvē vēl nepacēlusies virs daudzstāveņu jumtiem tukšo ielu pazemojums rītausmā kad migla kairi smaržo no tālas mežmalas kā jauneklim nepieejams jaunavas vainags vienmēr vieni un tie paši vakari gaisma visās istabās skaļais viegli būt jaunam un tava skaistā skaistā skaistā seja un laiks kas kā dadaists spēlējas ar divām avīzes driskām tu esi tu neesi
plaukstās nosēdies melns putns lēni knābā tev acis katru reizi atskatīdamies uz mani mums abiem mēmi kustas lūpas visos iespējamos veidos kā nav iespējams dzīvot visos iespējamos veidos kā nav iespējams dzīvot bet tas putns nenogalinās tevi es pats uz sevi saderēju iemīlēdams šo mazo pilsētu uz kuru neatlien neviena sliežu slieka es pats uz sevi un tam velnam ir tikai divas avīzes driskas
* * *
pieskaries valodai – zivij laika duļķainā tintē kas slīd gar tavu ādu ar glumu netveramu miesu un atstāj zvīņas kā bites dzeloņus vakar vai brīdi senāk tu viegli turējies aiz spuras tev nebija mēles ar kuras trulo harpūnu mērķēt kaut kur starp caurspīdīgajām acīm un tavs ķermenis vēl nebija tukšs vraks kur tu mēģini atgriezties meklēdams pirmatnības ēnas neizdeldējamo balsi un saprazdams sākumu kurā tu biji pirms sevis un kas paliks pēc tevis zem mazām spīdīgām plēksnēm
* * *
vilciņš griežas rudā mās rudens mās paņem čūsku par mēli tavs vilciņš griežas ziemā tu piedzimi saulei un tevi kristīja – Baltā palos ar tevi sargāja slieksni slīkšņu un purvāju ļaudis un kad tu izzudi skatam kad tevi nespēja atsaukt no vēja viņi pielūdzās mēnesi melnu mākoni palsajā gaismā viņi vilciņu grieza un šņācošā čukstā vilka tevi no sūnām laukā no smaržas no piebūruma kurā tu iedzimta biji laiku un esību indi glabāt atmiņu sargāt un atgādināt tavs vilciņš uz rudeni griežas rudā mās rudens mās
* * *
pilsēta aizaug lēni aizmirstām sejām logu biezokņi pamāj aiz paraduma tikai tāpēc ka balss spiež uz varžacīm un kauc katrā dubļu pliķī tikai tāpēc ka sev kāds aiznaglo muti un sajūk prātā kad klusums uzrīko dzīres visiem vientuļiem kam šeit nav paredzēta vieta un dzīve ir aizsvīdis stikls uz kura viss sadalīts laika joslās pa solim pirms un pēc durvīm kas nekad neveras ciet
|
