Jaunā Gaita Nr. 259. decembris 2009

 

 

Gatis Krūmiņš

VAI ULMANIS ATZINA LATVIJAS ANEKSIJU?

 

Šī vēstures zinātņu doktora pagātnes liecība pārdrukāta no laikraksta Diena (2009.18.IX). LKOK ir saīsinājums Lāčplēša kara ordeņa kavalierim.

 

1940.22.VII Kārlis Ulmanis iesniedza Tautas labklājības ministrijai lūgumu piešķirt sev pensiju. Kā zināms, dienu iepriekš tā sauktā Tautas saeima Latvijā pasludināja padomju varu, Latviju pārdēvēja par Padomju Sociālistisko Republiku (PSR), pieņēma lēmumu par Latvijas iestāšanos PSRS. Augusta Kirhenšteina valdība turpināja darbu kā Latvijas PSR Ministru kabinets, pats A. Kirhenšteins 21. jūlijā pulksten 12.00 kļuva par Valsts prezidentu. Iepriekšminētie notikumi bija PSRS rūpīgi izplānotās Latvijas okupācijas un aneksijas noslēdzošais posms. Lai arī cik tas pirmajā mirklī paradoksāli izklausītos, K. Ulmanis pensiju pieprasīja okupācijas varai un, cik var spriest no viņa iesnieguma, atzina savu atstādināšanu par tiesisku un likumīgu. K. Ulmaņa lūguma par pensijas piešķiršanu oriģināls ir atrodams Latvijas Valsts arhīva PA 200. fonda 5. apraksta 1004. lietas 3. lapā:

Īpaša uzmanība būtu jāpievērš K. Ulmaņa vēlmei saņemt pensiju par laiku pirms Latvijas proklamēšanas, norādot uz savu revolucionāro pagātni. Var izvirzīt divas versijas, kas uz to K. Ulmani pamudināja. Viena — K. Ulmanis jaunajai varai centās demonstrēt, ka līdzīgi kā komunisti, cīnījies pret carismu, tātad bijis viņu sabiedrotais. Otra — K. Ulmanis uzskatīja, ka 1 080 latu (tādu pensiju viņš saņemtu, vadoties pēc tā brīža likumiem, ņemot vērā viņa Valsts prezidenta algu — 2 000 latu mēnesī) nav pietiekama naudas summa. Taču viszīmīgākais ir lūguma pirmais teikums, no kura kļūst skaidrs, ka K. Ulmanis visu notiekošo atzīst par likumīgu. Pat pēc tam, kad tika pasludināta padomju vara un Latvijas pievienošanās PSRS. Sadarbību ar okupantiem laika posmā starp 1940. gada 17. jūniju un 21. jūliju vēl varētu mēģināt attaisnot, skaidrojot to ar vēlmi novērst nekārtības un asinsizliešanu, turpretim pēc 21. jūlija tā ir, maigi izsakoties, neizprotama. Vienīgais skaidrojums — gūt sev materiālu labumu pēc emigrācijas. Solījumu brīvi izceļot no Latvijas un Šveices vīzu K. Ulmanis jau bija saņēmis. Jā, pensija pēc Latvijas Republikas likumiem K. Ulmanim pienācās, bet kāpēc viņš uzskatīja, ka tā ir jāmaksā arī Latvijas PSR? Vai viņš atzina Latvijas PSR par Latvijas Republikas tiesību mantinieci?

Šis dokuments līdzīgi kā K. Ulmaņa ziedojums Sarkanajai Palīdzībai līdz šim nav plaši pazīstams. Taču tas ir jau reizi publicēts atmodas sākumposmā vienā no pēdējiem krājumiem, kurā tā laika konservatīvie akadēmiskie spēki centās pierādīt sociālistisko revolūciju Latvijā 1940. gadā (Padomju varas atjaunošana Latvijā un Latvijas PSR iestāšanās PSRS sastāvā: dokumenti un materiāli. Latvijas PSR Ārlietu ministrija, Latvijas PSR Zinātņu akadēmija. Vēstures institūts; sastādītāji: A. Spreslis, Ē. Žagars; redkolēģija: V. Karaļuns, N. Neilands, I. Ronis. Rīga: Zinātne, 1987). Līdz tam dokuments bija slepens. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas arhīva lietas reģistrā, kur ir personas, kas iepazinušās ar lietu, ir trīs ieraksti: Niedra, I. Grava un G. Krūmiņš. I. Grava (šobrīd politoloģe dr.hist. Ilga Kreituse) ir norādījusi, ka lietas materiālus kopē LR Saeimas vajadzībām. Šis nav vienīgais dokuments, kas atrodams iepriekš minētajā lietā. Ir arī Valsts kancelejas sagatavota K. Ulmaņa dienesta gaitas apraksta noraksts, uz to savā lūgumā atsaucies arī K. Ulmanis. To ir parakstījuši toreizējais Valsts kancelejas direktora vietas izpildītājs Roberts Bulsons un nodaļas vadītājs T. Veicherts. Šajā aprakstā visai diplomātiski izklāstīti notikumi, kas saistīti ar 1934.15.V apvērsumu: Sakarā ar 1934. gada 15.maija pārgrozībām, sastādījis jaunu Ministru kabinetu un uzņēmies Ministru prezidenta un Ārlietu ministra pienākumus, skaitot no 1934. gada 19.maija. (..) Saskaņā ar likumu par Valsts Prezidenta amata pildīšanu 1936. gada 11. aprīlī uzņēmies arī Valsts Prezidenta amata pildīšanu, noliekot tai pašā laikā ārlietu ministra amatu. Tātad uzsvērta arī šo notikumu likumība.

Pēc K. Ulmaņa došanās uz Maskavu viņa bijušie padotie ar pensijas lietas tālāku virzību īpaši nesteidzās. Valsts prezidenta sekretāram Jānim Grandavam un sekretariāta galvenajam grāmatvedim Georgam Šmitam bija nepieciešams mēnesis, lai pensijas lūgumu nosūtītu Tautas labklājības ministrijai. Tika atzīts, ka, pēc jaunajiem A. Kirhenšteina valdības pieņemtajiem pensijas likuma grozījumiem (tika noteikti pensiju griesti), K. Ulmanim pienākas tikai 399 lati un 60 santīmi mēnesī. K. Ulmaņa vēlmi saņemt pensiju par revolucionāru darbību ierēdņi komentē īsi: Par cietumniecības un emigrācijas laiku mums noteiktu datu nav. Par tālāku pensijas lietas virzību ziņu pagaidām nav. Atliek vien piebilst, ka pēc pāris mēnešiem okupācijas vara vēlreiz radikāli mainīja pensiju likumu, pēc kura vadoties pensijas saņemšana tika liegta visiem, kas Latvijas Republikas laikā ieņēma kaut cik atbildīgus amatus, — ministriem, augstākajiem ierēdņiem, banku un valsts uzņēmumu padomju locekļiem utt. Jebkura dalība Latvijas Republikas vadošajās institūcijās no 1918. gada 18.novembra tika atzīta par kontrrevolucionāru rīcību.

Iepazīstoties ar šiem dokumentiem, rodas jautājums: vai Kārlis Ulmanis kā privātpersona atzina Latvijas aneksiju? Bez šaubām, nekādas starptautisku tiesību sekas šis pensijas lūgums nerada, jo tanī brīdī K. Ulmanis vairs neieņēma nevienu valsts amatu, taču šis lūgums kritiski jāvērtē jebkurā gadījumā, vismaz no morāles un ētikas viedokļa. Vai augstākā valsts amatpersona pēc tam, kad viņa vadītā valsts citas valsts agresijas dēļ zaudējusi neatkarību, drīkst pieņemt un pat lūgt sev materiālu labumu agresora ieliktajām marionetēm? Kā mēs vērtētu mūsdienu amatpersonu rīcību, ja kas līdzīgs notiktu? Kāda būtu mūsu attieksme pret mūsdienu Latvijas prezidentu, ja viņš rīkotos līdzīgi?

Noslēgumā jāatgādina, ka ne Igaunijas, ne Lietuvas autoritārie līderi ar okupācijas varu nesadarbojās, kā to darīja K. Ulmanis. Nav nekādu ilūziju par to, ka neatkarību nosargāt neizdotos jebkurā gadījumā, lai kā arī K. Ulmanis būtu rīkojies toreiz. Tomēr glorificēt viņa, kā arī citu vadošo amatpersonu rīcību nevajadzētu.

 

Tautas labklājības ministrijai

Caur Valsts Prezidenta sekretariātu

Bijušā Valsts prezidenta LKOK

Kārļa Ulmaņa, dzīv. Pilī

Lūgums

Noliekot vakar saskaņā ar 1940. gada 20. jūlija likumu (V.V. 162) Valsts Prezidenta amata pildīšanu un līdz ar to izbeidzot valsts dienestu, kuru izpildīju nepārtraukti no 1918. gada 18. novembra, kas redzams pieliktajā dienesta gaitas saraksta norakstā, laipni lūdzu ministriju piešķirt man pēc likuma pienākošos pensiju.

Kā atbrīvošanas cīņu dalībniekam pensija man pienākas ar 20 gadu izdienu.

Bet lūdzu ieskaitīt pensijas izdienā arī divi citus laikus:

1. Cietumniecību par politisku darbību 1905. gada kustībā, jo biju ieslodzīts Pleskavas cietumā 1905. gada decembrī un līdz 1906. gada vidum, un

2. emigrācijas gadus no 1906. līdz 1913., kopā septiņus, jo biju spiests atstāt toreizējo Krieviju kā cariskās valdības vajāts, pat piedraudot nošaut, par manu politisko darbību brīvības kustībā.

Šo apstākļu apliecināšanai atsaucos uz Hermani Endzeliņu Valmierā, kurš varēs atcerēties arī citus notikuma aculieciniekus, kā arī Vilhelmīni Ulmanis Rīgā, Tērbatas ielā 38.

1940. gada 22. jūlijā, Kārlis Ulmanis.

 


Kārļa Ulmaņa pieminekļa atklāšanā (2003)
Raiņa bulvāra un Krišjāņa Valdemāra ielas krustojumā, Rīgā

 

Jaunā Gaita