BEZ CUKURA SŪRS

Juris Kunnoss. Dzejoļi 1995-1999 un par Juri Kunnosu. Rīgā: Jaunā Daugava, 2007. 338 lpp.

 

Grāmatas veidotāji ir uzņēmušies svētīgu darbu, vienā izdevumā apvienojot Kunnosa dzeju, kas pati par sevi ir ievērības cienīgs lielums, ar fotogrāfijām, autora rokrakstiem, mākslinieces Andras Otto zīmējumiem, klāt pievienojot apcerējumu par viņa dzīves faktiem un daiļradi.

Dzejoļi sakārtoti chronoloģiskā secībā, vadoties pēc datējumiem, kas rāda, ka dienas laikā autors spējis uzrakstīt vairākus dzejoļus, bet citreiz tie tapuši ar dažu dienu vai retāk – dažu mēnešu intervālu. Lasītājam atliek tikai iedomāties, kā varētu izskatīties Kunnosa piektais dzejas krājums, varbūt pat kombinēt tekstus, veidojot savu versiju. Šo tomēr nākas uztvert kā Jura Kunnosa poētisko dienasgrāmatu, kurā ne visi ieraksti sasniedz tādu līmeni, lai varētu runāt par gatavu, pabeigtu dzejoli. Šāda situācija ir tikai saprotama, ja ņemam vērā arī to, ka autors dzejoļus nemēdza pārstrādāt.

No otras puses, varbūt Kunnosa daiļrades izpratnei nepieciešams cits skatījums, kurā dzejoļa nepabeigtība kļūst par absurdu jēdzienu. Parasti, lasot viena vai otra dzejnieka darbus, prātā nāk noteikta priekšstatu sistēma, ko veido lasīšanas pieredze un kurā ērti iekļaut konkrētā autora daiļradi. Citiem vārdiem sakot, mēs lasām ar pārliecību vai vismaz nojausmu, ka zinām, kas ir dzejolis, un vadāmies pēc šiem saviem estētiskajiem priekšstatiem. Kunnoss sašķoba mūsu pārliecību, liekot meklēt citu pieeju, vai vēl radikālāk – liekot meklēt jaunu dzejnieka definīciju, cik nu mūsu spēkos ir tik smalkas lietas definēt.

Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ Kunnosa tekstus ne vienmēr uztvert ir tik viegli, cik viegli saprotam "Īsu dzejoli uz ļoti mazas lapiņas" (69):

Protams, Tu esi skaista.
Ļoti. Tas arī viss.
1996. 8(?). X

Uztveršanu apgrūtina vai drīzāk padara aizraujošāku arī tas, ka Kunnosa dzejas valodā visi vārdi ir vienlīdzīgi, neatkarīgi no piederības kādam leksikas slānim, neatkarīgi no tā, vai tās ir autora atdzīvinātas valodas fosilijas vai pašdarinājumi. Arī citu tautu valoda tekstā kļūst līdzvērtīga dzimtajai. Lasītājs bieži vien var tikai minēt, aptuveni nojaust vai censties izlobīt ekscentrisko vārdu nozīmes, saķēris galvu neizpratnē, kas ir sokei – ans, debarkaders, bīne, korūgs, bīteļi, peijote, knāsidi, naiži, virsnājs, niedols, šeņķis un līdzīgi. Protams, tikpat labi, uzzinot, ka sokei – ans ir, piemēram, pakāpe mongoļu karaspēkā, var nākties secināt, ka šīs zināšanas ne vienmēr līdz izveidot dziļāku teksta interpretāciju, un vienkārši jāļaujas dzejai.

Tomēr tiem, kam patīk nīkt bibliotēkas putekļos, vārdnīcu lapaspusēs cenšoties sadzīt rokā mongoļu karavīru, daudz piedzīvojumus sagādās alūzijas, reminiscences un citas norādes. Te tā visa ir daudz, sākot no ikdienas zīmēm: tā mēs uzzinām, ka 1998. gadā uz Grēcinieku ielas atradies bārs "Amsterdama", ka šajā pašā gadā izstāžu zālē "Arsenāls" izstādītas Ilzes Neilandes gleznas. Beidzot ar atsaucēm uz literāriem tekstiem un kultūras faktiem, kas jau iegājuši vēsturē: Sandrārs un Ziemassvētki Rīgā maigās sirdis jūs / kas sērojat par mums // līdz Lieldienām (248). Šajā gadījumā apspēlēts franču dzejnieka Blēza Sandrāra (Blaise Cendrars) dzejolis "Lieldienas Ņujorkā" (Les Pâques à New York), kas latviski lasāms vēl padomju laikos izdotajā franču mūsdienu dzejas izlasē Es tevi turpinu (1970) Māra Čaklā atdzejojumā.

Šīs ir vien dažas vadlīnijas patiešām plašajā tekstu kopumā, kas, izlasīti vienā piegājienā, dod vien virspusēju priekšstatu, jo vienmēr pastāv iespēja rakt vēl dziļāk. Tā, pateicoties chronoloģiskajam dzejoļu sakārtojumam, redzam nianses, kuras, lasot klasiski sastādītu dzejoļu krājumu, lasītājam bieži vien paliek slēptas. Ir interesanti, redzēt, kā vārdi un frāzes paliek dzejnieka apziņā, un atkal un atkal atgādina par kādu konkrētu situāciju, par kuras lieciniekiem tie kļuvuši, lai pēc tam ienāktu arī lasītāja pasaulē. Un tas laikam ir maģiskais punkts, kurā sākas dzeja.

Austras Gaigalas apcerējumā "Dzīves un dzejas krustcelēs" var atrast dažas ēverģēlības. Piemēram, lasām, ka Intervijā Edvīnam Raupam 1979. gadā (izcēlums mans A.V.) dzejnieks teicis šādus vārdus … (326), lai gan šī intervija, kā atsaucēs norādīts, notikusi 1999. gadā. Vai arī, ka cikls Pieci dzejoļi par mazpazīstamu tēmu, kas tapis pēc dzejnieka pieredzes 1968. gadā t.s. Prāgas pavasara apspiešanā, pretēji iecerēm nav nodrukāts nedz žurnāla Avots pirmajā numurā, nedz grāmatā Pieci septiņi, bet tikai 1991. gadā grāmatā Slengs pilsētas ielās (300). Taču patiesībā šis cikls ir publicēts žurnālā Avots 1988. gada decembrī (20 –21). Vietām pazudusi kāda pieturzīme, un, šādas sīkas kļūmes kopā summējot, nākas secināt, ka izdevuma vienīgā nelaime ir gluži vienkārša: redaktora trūkums. Izņemot šo misēkli, Gaigalas pētījums ir vērtīgs, plašs un sniedz redzējumu par autoru no dažādiem skata punktiem.

Arvis Viguls

Jaunās paaudzes dzejnieks Arvis Viguls studē Latvijas Kultūras akadēmijā starpkultūru sakarus Latvija-Spānija. Viņa ieskatā dzejai jābūt "pašpietiekamai" un dzejniekam jānodarbojas ar domāšanu, dzejošanu un pašam ar sevi, nevis jāiesaistās titāniskā cīņā par sabiedrības uzlabošanu, izglītošanu. Grāmatas apskats (saīsināts un mazliet rediģēts) ar atļauju pārņemts no tīmekļa portāla 1/4 satori.