Juris Žagariņš

ELEKTRONISKĀ PUBLICĒŠANA

 

Par literatūras publicēšanas technoloģiju pagājušā gs. 60. gados daudz rakstīja Toronto Universitātes (U. of Toronto) angļu valodas profesors Mekluens (Marshall McLuhan). Viņa mantra jeb jājamais zirdziņš – The medium is the message vai, apmēram, izteiksmes veids noteic sakāmā jēgu. Savā grāmatā The Gutenberg Galaxy viņš apraksta toreiz dominējošā televizora īpatsvara sekas gan populārā, gan intelektuālā kultūrā. (Toreiz pat izmisīgāk nekā vēl šobaltdien vecāki cīnījās, lai izslēgtu TV kasti un piedabūtu bērnus pie grāmatu lasīšanas). Gan zinātnē, gan mākslā, gan izklaides veidos literatūra bija kļuvusi daudz vairāk vizuāli orientēta, ekspresionistiska – ne tik loģiska, ne tik disciplinēta. Modē nāca t.s. postmodernisms, jeb "posta” modernisms.

Vēlajos 80. gados mūsu pasaulē ienāca internets un elektroniskā sarakstīšanās, un drīz pēc tam rakstiskā literatūra atrada jaunu revolucionāru izpausmes veidu – t.s. vispasaules tīmekli jeb www. Pirms trīspadsmit gadiem (1994) gandrīz bestsellera popularitāti Savienotajās Valstīs guva latviešu izcelsmes amerikāņu literatūrkritiķa Svena Birkerta – pasaulslavenā architekta Gunāra Birkerta lēni topošās Latvijas Valsts bibliotēkas jeb "Gaismas pils" projektētāja dēla – grāmata The Gutenberg Elegies (Gūtenberga elēģijas). Svens Birkerts pauda bažas par digitālās elektronisko sakaru technoloģijas ietekmi daiļliteratūras attīstībā. Te manā ļoti brīvā tulkojumā no angļu valodas daži viņa vārdi: Vārda veidols – tā fiziskais paskats – ir tikai tā ārējais apģērbs. Var teikt, ka vārda efekts, tā nozīmes sitiena spēks ir tas pats, vienalga, vai vārds ir iekalts marmorā, ieskrāpēts dubļos, ar roku iegravēts pergamentā, nodrukāts uz papīra lapas vai uzmirkšķināts kā ēnu bilde uz ekrāna. Bet, vai tā tiešām ir? Vai nebūtu tomēr jāatzīst, ka vārds nemaz nevar pastāvēt ārpus lasītāja uztveres un saprašanas? Un ja tā, tad vārda pasniegšanas veidu nedrīkstam ignorēt! Vārds, kas ir iekalts akmenī, nes līdz sava kalēja piepūles īpatsvaru; to izlasot un mēģinot to saprast, mēs, gribot, negribot, ņemam vērā tā blīvo necaurredzamību. Tam piemīt svars, tam piemīt svarīgums. Taču tas pats vārds, parādoties uz datorekrāna, nav citādi uztveŗams kā bez svara – tas ir nesvarīgs – jo prezentācija ir bezsvara. Tiesa, vārds ir tas pats, bet nozīme nav tā pati.

Tālāk Birkerts raksta, ka elektroniski pasniegtais jeb ekranizētais vārds atšķaida autora autoritāti. Tekstam, kas drukāts uz papīra un glīti salīmēts un salikts starp vākiem esot lielāka ticamība nekā elektroniskā aparātā saglabātam tekstam, jo cilvēkiem piemīt dabīga tendence piešķirt nepiedienīgu ticamību tieši tādām lietām, ko lāga nesaprot. Sak, jo lielākas blēņas, jo vairāk tām tic. Tātad medijs jeb informācijas nesējs, būdams techniski sarežģīts un šķietami nemateriāls, traucē lasītāju sasprindzināt uzmanību uz autora domu un atšķaida autora pierakstīto vārdu jēgu un spēku. Rezultātā lasītājam ir tendence uz tekstu raudzīties pavirši, nekritiski.

Vēstures gaitā technoloģija attīstījās lēni, un lēnām notika pāreja no mutvārdu kultūras uz rakstisko. Kaut pāreja bija lēna, tā bija grūta, un tā nopietni satrauca Sokrātu un viņa sekotājus. Tā izraisīja revolucionāras pārmaiņas itin visās intelektuālās jomās. Rakstiskus tekstus nu varēja izplatīt, studēt, komentēt – tie vairs nebija jāmācās no galvas vai jāuzklausa priesteŗu orākulās. Pamazām zuda garīdznieku un filozofu autoritāte. Dzima dabzinātne. Pagāja vēl gadsimteņi un radās technoloģijas izraisīta pāreja no rokraksta teksta uz mechāniski drukātu tekstu. Izpletās rakstpratība un lasītpratība visās tautās, dzima t.s. Eiropas apgaismība. Gūtenbergs (Johannes Gutenberg) savā drukātavā pavairoto latīņu valodas Bībeli izdalīja visiem Eiropas klosteŗiem, cerēdams veicināt vienprātību un mieru virs zemes, bet, gluži pretēji šai iecerei, ļaudis sāka iespiest Bībeli katrs savā valodā, tautas sacēlās pret saviem kungiem, izcēlās lieli nemieri – t.s. Reformācija un nacionālās atmodas. Pagāja gadsimteņi un technoloģijas attīstība mums piedāvāja elektroniskos sakarus. Bijām jau daudzmaz samierinājušies ar radio un televīziju, bet klāt jau atkal jauns rīks – dators, kas, šķiet, vedina uz drukātā vārda autoritātes atkal jaunu, grūti prognozējamu metamorfozi. Daži, kā Svens Birkerts, bēdājas, ka tas ved mūs it kā spirālveidīgi atpakaļ uz kultūru, kāda pastāvēja pirms Gūtenberga izgudrojuma. Viņš saskata elektroniskās rakstvedības ietekmi literāro mākslas darbu viengabalainības jeb integritātes zudumā, demokrātisko sabiedrisko hierarchiju nonivelēšanā un birokrātiskas vadonības centralizēšanā, privātās telpas pārtapšanā par publisku telpu, vēstures dzīļu pārtapšanā par "tekošā momenta" seklumu, valodas kalpošanā vairāk informācijas izmaiņai, nevis daiļai, iedvesmojošai izteiksmei. Birkerts raksta: Es skatos uz elektroniski ekranizētu tekstu un neesmu pārliecināts, ka tas ir solis uz priekšu. Ja tas tiešām ir ieskats nākotnē, tad tas man liek pieķerties manām grāmatām jo ciešāk, pat grāmatas jēdzienam kā tādam. Agrāk savas grāmatas uzskatīju kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, kā absolūti drošu pamatu, kur atsperties, bet tagad es katru savu grāmatu uzskatu kā apdraudētu dārgumu. Grāmata man nozīmē vienatni, drošu patvertni, veidu, kā atdalīties no ārējās pasaules, lai ar grāmatas autora palīdzību gremdētos pats sevī un mācītos sevi pazīt. Turpretī datorizēts teksts jeb hiperteksts, apbārstīts ar norādēm uz sānu ceļiem, uz visām pusēm – tas ir tas, ko es saredzu kā mūslaiku revolucionāru rēgu. Tas sola mani atsvabināt no manu grāmatu autoru pamācošās dominances, sola mani atbrīvot no vienbalsīgas loģiskas linearitātes, taču tas ir tieši tas, ko es augsti vērtēju un kas mani mierina, kad lasu savas grāmatas.

Kad pirms trīspadsmit gadiem lasīju šos Svena Birkerta vārdus, es biju tikko pieslēdzies pirmo reizi internetam un iemācījies iepazīties un sarakstīties ar svešiem ļaudīm visā pasaulē ar iestādījuma starpniecību, kas latviešu valodā guvis apzīmējumu "vēstkopas". Ap to pašu laiku sāka eksponenciāli veidoties arī "vispasaules tīmeklis". Toreiz, tāpat kā daudziem maniem laika biedriem, zuda interese izklaidēties skatoties televizoru un lasot komiksus. Ar lielu aizrautību nodevos "ķīķerēšanai ekrānā", gan lasot, gan rakstot, gan rediģējot interesantas sarunas un tās publicējot. Tādā veidā iepazinos ar žurnāla Jaunā Gaita redaktoriem un arī pats kļuvu par redaktoru, regulāri reprezentējoties ar nodaļu "Kiberkambaris". Pēdējā laikā esmu uzņēmies Jaunās Gaitas rakstu archivēšanu – esmu gandrīz pabeidzis visas JG pastāvēšanas laikā publicētās grāmatu recenzijas salikt JG "mājas lapā", kur katrs, kam ir dators ar pieslēgumu, jebkuŗā vietā pasaulē, var tās sameklēt, izlasīt, nodrukāt. Oriģinālā šīs recenzijas bija drukātas dažkārt pārmērīgi sīkā, ļoti grūti salasāmā drukā. Uz ekrāna tekstu iespējams pēc izvēles palielināt un fontu jeb šriftu izvēlēties pēc personīgās gaumes. Šo darbu darīdams, esmu pats visas JG grāmatu recenzijas uz sava datora ekrāna pārlasījis, lai ieskenējumu pārbaudītu un izlabotu. Ar vārdu sakot, man šī jaunā rakstīšanas un lasīšanas technoloģija 1994. gadā atvēra pavisam brīnumainu jaunu pasaules apvārsni, kur sastopas pagātnes apliecinājums ar nākotnes izaicinājumu. Svena Birkerta grāmatā Gūtenberga elēģijas paustās bažas likās interesantas, bet jau toreiz, un vēl vairāk šodien, galīgi nepamatotas.

Tikmēr arvien straujāk plešas plašumā un dziļumā t.s. vispasaules tīmeklis jeb Worldwide Web, un arvien vairāk top skaidrs, ka tā saturs gan mākslā, gan zinātnē, gan ticības lietās, gan rakstiskā informācijas jomā un izglītībā, gan tenku malšanā, gan izklaides priekos, gan pornogrāfijā, gan velna dzīšanā nav nekas cits kā tā pati dzīvā kultūra, kas cēlusies no mūsu senču mutvārdu bābelveidīgās mijiedarbes ar kaimiņu kultūrām. Tā pati dzīvā kultūra, bet – daudz vieglāk, ērtāk, ātrāk sameklējama nekā jebkad agrāk. 1998. gadā divi studenti Stanforda Universitātē (Stanford U.), Kalifornijā, Larijs Peidžs (Larry Page) un Sergeijs Brins (Sergey Brin), nodibināja firmu Google.com un publikai piedāvāja informācijas meklēšanas algoritmu, kas darbojās labāk nekā konkurējošie, lai no vispasaules tīmekļa bābeles izvilktu derīgu informāciju. Šis t.s. meklētājs pēc pavēles zibens ātrumā sastāda sarakstu no visām "mājas lapām" jeb "vietnēm", kuŗas atbilst uzdotajiem meklēšanas kritērijiem, un sakārto šo sarakstu atbilstoši demokrātiskam "balsojumam" – tās vietnes jeb lapas, pie kuŗām visvairāk var piekļūt no citām vietnēm jeb lapām, sarakstā parādās pirmās (t.s. PageRank algoritms). Šis izgudrojums pārvērta tīmekli no "kišmiš ar rozīnēm" par sakārtotu zinātnes resursu un par cilvēces kolektīvās atmiņas, tātad literatūras dabīgo glabātuvi jeb mājokli. Tāpat kā peļņa no komerciālā momenta bija īstenais dzenulis drukātās valodas izgudrojuma izplatīšanā jau Gūtenberga laikā, tā arī šodien firma Google nu jau ir kļuvusi par pasaules mēroga peļņas instrumentu, jau sen bagātāka par automobīļu industriju. Tā var atļauties arvien jaunus, šķietami izšķērdīgus un filantropiskus pasākumus, piemēram, piedalīšanos visas pasaules publiskā domēna literatūras digitalizēšanā (sadarbībā ar krietni jau senāko pasākumu Project Gutenberg), tā darot brīvi pieejamas miljoniem grāmatu katram interneta lietotājam un, atsvabinot bibliotekārus darīt pakalpojumus netradicionālos veidos, bez vajadzības celt jaunas un dārgas centralizētas grāmatu krātuves, uz kuŗām tad ieinteresētiem pētniekiem būtu jāmēro tāli ceļi par dārgu naudu, lai grāmatas apskatītu. Arī Latvijā – jaunās Nacionālās bibliotēkas "Gaismas pils" ļoti svarīga sastāvdaļa ir "Gaismas tīkls" jeb vienotais elektroniskās informācijas portāls.

Laiks ir pienācis grāmatu izdevējiem un bibliotekāriem domāt par jaunām iespējām un izdevībām pelnīt tā, kā to dara, piemēram, mūzikas industrija mūslaikos, pielietojot MP3 faila formātu un tādus rīkus kā i-pod un i-tunes. Grāmatu izdevējiem jādomā par jaunu likumu un līgumu izveidi, lai autoru darbus pircēji varētu lasīt vai nu uz īpašām elektroniskām ierīcēm vai arī nodrukāt pēc pieprasījuma īpašās drukātavās tuvu pasūtītāja paša dzīves vietai – pēc pasūtījuma, nevis tikai gaidīt, lai izdevniecības riskē ar lieliem un reti atkārtotiem izlaiduma metieniem. Daži industrijas pētnieki paredz, ka drīz, pirmo reizi cilvēces vēsturē, izveidosies, vismaz teorētiski, ie spēja jebkuŗu grāmatu jebkuŗā valodā piegādāt jebkuŗam cilvēkam jebkur pasaulē pret tādu samaksu, ko jebkuŗš varētu atļauties.

Ap to pašu laiku, kad iepazinos ar internetu un ar Svena Birkerta bažām par mūslaiku kultūras attīstību, iepazinos arī ar dažām jaunām literatūras publicēšanas jeb izdevniecības technoloģijām. Izgudrotāji centās izveidot jaunu mediju, kas pēc iespējas līdzinājās vecajai, labajai, ierastajai grāmatai, tātad kaut kādu rīku ar šķirstāmām lapām vai vismaz tādu rīku, kas būtu tikpat parocīgs kā tradicionāli apdrukātā grāmata jeb žurnāls. MIT Media Lab pētnieks Džeikobsons (Joseph M. Jacobson) tolaik vadīja projektu, lai attīstītu papīra lapai līdzīgu plastmasā iekapsulētu materiālu, kas sastāv no "elektroniskā tintē" impregnēta mikroskopiski blīva elektrisku vadiņu vijuma. Šīs tintes partikulas ir divējādas – vienas baltas, otras melnas ar atšķirīgu dielektrisko konstanti tā kā vai nu viens vai otrs paceļas lasītāja acu priekšā, atkarībā no vadiņu sprieguma. Bostonas laikraksta Globe rakstā (1996) Džeikobsons raksta, ka šādā grāmatā varētu ievadīt jebkuŗu tekstu, to saglabāt, kamēr izlasīts, un tad ievadīt jaunu. Lasāmība būtu pat labāka nekā uz HD (High definition) datorekrāna, nemaz nerunājot par lētu druku uz slikta papīra. Galvenais, protams, būtu nodrošināt pārnesamību un izturību. Mēs absolūti gribam tādu grāmatu, ko var paņemt līdz uz pludmali – tā Džeikobsons.

Kopš tā laika pagājuši jau kādi desmit gadi. Diemžēl jākonstatē, ka nav vēl gluži panākts toreiz iecerētais. Elektronikas veikalos var nopirkt elektronisko lasītāju jeb e-reader. Pagaidām ir tikai kāds pāris konkurējošu modeļu. Lētākais ir Sony modelis (maksā ap 300 ASV dolāru), kam ir tikai viena lapa – viens ekrāns un divas pogas, ar kuŗām var šķirt pa lappusei uz priekšu vai atpakaļ. Nav pat meklēšanas vai anotācijas iespēju šai rīkā. Taču teksta kvalitāte tiešām ir daudz labāka nekā tipiskā datorekrānā. Šis rīks nav guvis lielu piekrišanu, taču arvien turpina attīstīties mazas, komerciāli sekmīgas izdevniecības, kas pārdod tekstus elektroniskā formātā un tā piespiež arvien vairāk arī lielos izdevējus piedāvāt savas grāmatas šādā vai līdzīgā veidā. Skaidrs, ka nākotnē pieprasījums pret šādiem e-lasītājiem (e-reader) neapšaubāmi pieaugs.

Arī firma Google un t.s. Gūtenberga projekts, un Open Content Alliance un daži līdzīgi pasākumi turpina tālākveidoties. Viens salīdzinājumā jauns pasākums ir On Demand Books jeb grāmatas uz pieprasījumu, ko atbalsta un popularizē Epstīns (Jason Epstein), kas slavens grāmatu industrijas aprindās kā lēto izdevumu "mīkstos vākos" izgudrotājs. On Demand Books ir firma, kas piedāvā grāmatas nodrukāt pēc individuāla pieprasījuma – pa vienai – uz īpašiem Espresso automātiem, līdzīgi t.s. bankomātiem jeb ATM mašīnām pie bankām. Šī automāta izgudrotājs Māršs (Jeff Marsh) industrijas presē tiek nosaukts par mūslaiku Gūtenbergu. Espresso mašīnas pēc pēdējām ziņām maksā ap 50 000 dolāru, un tās spēj no potenciāli neizsmeļamās vispasaules atmiņas (memorijas) nodrukāt, salīmēt, iesiet un apgriezt līdz pat 550 lappušu grāmatu septiņās minūtēs, ieskaitot krāsainus, laminētus mīkstos vākus. Iespējams nodrukāt vienā sējumā arī lielākas grāmatas – Tolstoja Kaŗu un mieru, piemēram, ja lieto plānāku papīru un sīkāku druku. Grāmatas pircējam tas izmaksā piecus centus par lappusi. Espresso automāts šogad tiekot iekārtots kādos 25 Amerikas grāmatveikalos un bibliotēkās.

Šā gada februārī šī mašīna tika iekārtota Ņujorkas publiskajā bibliotēkā. Viena atrodas Pasaules bankā (The World Bank) Vašingtonā un viena Aleksandrijas bibliotēkā, Ēģiptē. On Demand Books pagaidām piedāvā tikai grāmatas no publiskās domēnes (t.i., grāmatas ārpus autortiesību aizsardzības likuma) – ap 2,6 miljoni sējumu, no tiem viens miljons angļu valodā. Epstīns pareģo, ka pēc pieciem gadiem, kad būs izstrādāti līgumi un likumi ar pastāvošām izdevniecībām, būs iespējams šādā veidā pie Espresso automāta iegādāties jebkuŗu grāmatu, kas jebkad publicēta jebkuŗā valodā jebkuŗā zemē.

Pagaidām vēl e-grāmatu publicēšanas industrija negrasās atvietot apdrukātu papīru ar ekranizētām "nesvarīgām" jeb bezsvara ēnu bildēm vai melnbaltu molekulu dancošanu elektronu maiņstrāvas taktī, bet – ir skaidri saredzama attīstība tādā virzienā. Jaunajai paaudzei netraucēs Svena Birkerta rūpes par lineāras iegrāmatotas lasāmvielas eventuālu pārtapšanu par kaut ko pavisam citu, varbūt kaut ko tādu, ko mēs vēl nemaz nevaram ne iedomāties. Droši var teikt tikai vienu – ja tie jauninājumi, kas tagad jau vērojami grāmatu izdevniecības technoloģijā, nepanāks neko citu, tie gūs labu un noturīgu atmiņu mūsu vēsturiskajam un kulturālajam mantojumam, tā nodrošinot stingru pamatu mūsu kulturālai attīstībai nākotnē.