Jaunā Gaita Nr. 25. janvāris - februāris 1960

redaktora pačala

VĒSTULE NO MELBURNAS

Neaizmirstami skaistas bija Austrālijas latviešu 9. Kultūras dienas 1959. gada decembŗa beigās Sidnejā. Bija mirkļi, kad katrs latviskās kultūras radītājs, rādītājs un baudītājs, kā aktīvais dalībnieks, tā sarīkojumu apmeklētājs varēja pamatoti just lielu lepnumu par to, ka viņš ir latvietis. Šo rindu autoram, kas 1960. gada februārī atskatās uz 1959. gada decembri, vislabāk atmiņā palikuši trīs momenti. Vispirms jau — kopkoŗu koncerts Sidnejas pilsētas nama plašajā zālē, kuŗa ievadījumā 161 koŗa dziedonis un vairāk nekā 2000 koncerta apmeklētāju tik izjusti un, likās, ar tik lielu garīgu spēku dziedāja tautas lūgšanu. Un otrs moments — tautas deju sarīkojumā, kad Sidnejas tautas deju kopa „Jautrais pāris” dejās, dziesmās un valodās turpat 1000 skatītājiem rādīja seno latviešu kāzas. Daudzi attēli no šī krāšņā uzveduma nākošajā dienā ar virsrakstu „Latvia in Sydney” rotāja veselu lappusi lielajā laikrakstā „Sydney Morning Herald”, un tūkstošiem austrāliešu šo un citus uzvedumus redzēja televīzijā. Trešais moments — pirmo reizi ieraugot Sidnejas latviešu pašu uzcelto sarīkojumu zāli, kuŗas priekšā tik lepni plīvoja mūsu karogs un kuŗas glītumu un ērtības neliekuļoti apskauda laikam ikviens iebraucējs no citām pilsētām.

Par Kultūras dienām jau rakstīts „lielajā” presē, un nebūtu nozīmes to visu še atkārtot. Sniegšu tikai pāris faktu un īsas impresijas par sarīkojumiem, kuŗos priekšnesumu izpildītāji un notikumu risinātāji bija vienīgi vai galvenokārt jaunajai audzei piederīgie.

 

LIRIKAS VAKARS

No autoriem, kas vēl divdesmitos gados, piedalījās Brēdrichs, Lindbergs, Ābele jun. un Silkalns. No visiem gatavākais, varbūt, 29 g.v. Brēdrichs; kaut gan nav vēl pašam iznākusi grāmata, manuprāt, droši var mēroties ar Amerikas dižajiem, kā Saliņu vai Taunu. Taču nevienā dzejniekā, atskaitot daļēji Lindbergu, Saliņa vai Tauna iezīmes nav saskatāmas; visiem krietni konservatīvāka ievirze. Un tomēr — no vecā un bijušā aklas atdarināšanas visi izvairās tāpat. No vidējo gadu gājuma autoriem darbus lasīja Osvalds Lācis un Raits Birkmanis. Referēja Kārlis Freimanis. 240 apmeklētāju.

Pēc lirikas vakara. No kr.: gleznotājs Uldis Āboliņš, Sidnejas latv. teātŗa literārās sekcijas vadītājs Spodris Klauverts, rakstnieks un dzejnieks Osvalds Lācis, zīmētāja Astra Lāce.

 

TAUTAS DEJAS

Labākā Sidnejas deju zāle, spilgti prožektori, televīzijas un foto kameras, krāšņi tautas tērpi. Dažas dejas dejo tikai viena atsevišķa novada tautas tērpos — patīkams jauninājums. Juris Zemītis sniedz par dejām paskaidrojumus angļu valodā austrāliešu skatītājiem. Beigās apbalvo krāšņākā un etnogrāfiski pareizākā tautas tērpa valkātāju — sidnejieti Zaigu Ābolu.

 

JAUNATNES KONCERTS

8 jaunas piānistes, 2 jauni dziedoņi, pa jaunam vijolniekam un čellistam, 500 dažādu gada gājumu klausītāju. Mūzikas nelietpratējam atliek vienīgi ticēt „Austrālijas Latvieša” mūzikas kritiķim K. Freimanim, ka labākie bijuši Sidnejas čellists Juris Muižnieks un Melburnas piāniste Zane Volkova. Visi ļoti patika.

 

STUDENTU SARĪKOJUMI

Austr. latv. studentu apvienības 5. kongress iztika ar divām rezolūcijām: tas atzina, ka „Jaunā Gaita” ir pozitīvs faktors latviskā gara uzturēšanā brīvās pasaules latviešu jaunatnē, un aicināja ikvienu Austr. latv. studentu piedalīties Eiropas latv. jaunatnes apvienības izveidotajos latv. valodas neklātienes kursos. (Par kursu dibināšanu Austrālijā patlaban rūpējas Latv. apvienības Austrālijā izglītības nozare.) Kongresa atklāšanas runas teicējs prof. Dr. E. Dunsdorfs izteica domu, ka Austr. latv. stud. organizācijas sākot izvērsties par „iedzeršanas biedrībām” un ka daudzu Austr. latv. studentu zināšanas Latvijas vēstures un kultūras problēmās varot nosaukt par „burtisku analfabētismu.” Taču vēlāk atsevišķo studentu kopu, klubu un apvienību ziņojumos atklājās, ka daža studentu organizācija nodarbojas arī ar tādām lietām kā naudas ziedošanu svētdienas skolai un Latv. nacionālajam fondam Skandināvijā, ar pretkomūnistisku rakstu ievietošanu universitātes laikrakstā, u.c.

Studentu debatēs par tematu „Vai sievietēm skaistumkopšana ir izšķērdība” kāda no negatīvā viedokļa aizstāvēm izteicās, ka sievietēm nepietiekot ar tīrumu (!). nepieciešams esot arī skaistums. Te tas ir. No kr.: Adelaides jaunās piānistes Māra Biezaite un Ilze Svenne jaunatnes koncerta starpbrīdī.

Seno latviešu kāzas Sidnejas tautas deju kopas „Jautrais pāris” uzvedumā tautas deju sarīkojumā. J. Motmillera uzņēmumi.

 

Studenti Kultūras dienu laikā rīkoja arī gadskārtējās debašu sacensības, kur uzvaru otru gadu pēc kārtas guva Adelaides vienība. Tāpat bija izbraukums ar kuģīti pa gleznainajiem jūras līčiem ap Sidneju.

Skaistas bija Kultūras dienas Sidnejā; neizteikt to rakstu rindās. Dažiem tās katrā ziņā skaistas būs bijušas ne tikai kultūras dēļ vien. Gan jau, pateicoties sapazīšanās iespējām Sidnejā, kaut kur kaut kad atkal būs diženas, latviskas kāzas! Ed. S.

Kāda sarīkojuma starpbrīdī. No kr. Ed. Silkalns un Sp. Klauverts pārrunā Kult. dienu iespaidus.

 

LAIKMETĪGA INTERVIJA

 

Laiks 20. gadsimta vidus. Vieta: Parīze.

Jautā jaunatne un intellektuālisti.

Atbild: liels cilvēks — francūzis.

 

VAI JŪS KĀ MĀKSLINIEKS ESAT IZVĒLĒJUŠIES LIECINIEKA LOMU?

Pagātnes tirannijās mākslinieki varēja klusēt. Tagadnes uzlabotās sistēmas to vairs nepieļauj, ir jābūt par vai pret. Labi, tādā gadījumā esmu pret. Tas nenozīmē izvēlēties komfortablo liecinieka lomu. Un nepiemirstiet, ka šodien tiesneši, apsūdzētie un liecinieki maina lomas itin ātri. Mana izvēle arī nebūtu sēdēt tiesneša krēslā vai zem tā, līdzīgi daudziem mūsu filozofiem. Netrūkst iespēju darbībai: pirmā un auglīgākā vieta — arodbiedrības.

 

VAI DONKICHOTlSMS KAS KRITIZĒTS JUSTI DARBOS, BŪTU MĀKSLINIEKA LOMAS IDEĀLISTISKA UN ROMANTISKA DEFINĪCIJA?

Tieši otrādi, es cīnos īsta reālisma vārdā pret mītoloģijas neloģismu un romantisko nihilismu...

 

TĀ SAUKTIE „MARKSISTI” ARĪ DOMĀ, KA IR HUMĀNISTI, KO JŪS SAKĀT PAR TO?

Šie „humānisti” noraida šāsdienas cilvēku nākotnes cilvēka vārdā. Tam ir reliģiska iedaba: debesu valstība nāks. Tas ir neattaisnojami.

 

VAI ŠIS UZSKATS NEATŠĶIŖ JŪS GALĪGI NO KREISĀ SPĀRNA INTELEKTUĀLISTIEM?

Jums bija jāsaka: tas atšķir tos no kreisā spārna, jo tradicionāli kreisais spārns ir vienmēr bijis cīņā pret netaisnību, tumsību un apspiedējiem... Patiesība ir tāda, ka daži t.s. kreisā spārna intellektuālisti bija apburti pirms kaŗa! Galu galā viņi piekrāpj nacionālismu un sociālismu vienādi. Visi „soda” izpildītāji nāk no vienas „ģimenes.”

 

KO TAGADNES MĀKSLINIEKS VARĒTU DARĪT?

Kā māksliniekiem mums — varbūt — nav vajadzības iejaukties pasaules polītikā, bet kā cilvēkiem —jā. Bet tas ir nešķiŗami. Pabēgt ziloņkaula tornī vai baznīcā — ir atteikties. Ciešanām un skaistumam ir jākalpo reizē. Esmu rakstījis bezgala daudz polītisku rakstu presē nevis tāpēc, ka vēlos (un kā vēl vēlos...) redzēt pasauli noklātu ar grieķiski harmoniskām statujām, bet gan simpatizēdams pazemotajiem, kuŗiem jādod cerība...

Liekas, šie jautājumi un atbildes labi raksturo 1957. g. Nobela prēmijas laureātu Albēru Kamī, ko 1960. g. janvārī kāds franču ambulances sanitārs izvilka no lūžņu kaudzes Parīzes dienvidaustrumu šosejas malā. Ātrumrādītāja kabelis bija pārtrūcis” apstājoties pie „simts piecdesmit kilometru stundā” atzīmes. Koks turpināja augt, bet 20. gadsimts pazaudēja meklētāju, kas brīžiem riskēja ar Rietumu pasaules ceturtdaļpatiesību, lai atmaskotu un iznīcinātu melus un nepatiesību.

No gaŗākiem rakstiem par Albēru Kamī latviešu valodā ir minami — Roberta Mūka Loģiskā nozieguma laikmets (Ceļa Zīmes 11. num. 1953) un Zentas Mauriņas Mēra tēlotājs un pārvarētājs Albērs Kamī (grāmatā Cilvēces sargi, Astras apg., 1955).

Nākošā JG burtnīcā sniegsim Albēra Kamī nekrologu.

 

 

kripatas

 

... Cirkū, tāpat kā dzīvē, ir bīstami — dzīvību un nāvi izšķīrēji — mirkļi.

Mārtiņš Zīverts, kas izteicies, ka latviešu teātrim trimdā trūkstot sakņu (un dzimtenē gaisa), sarakstījis jaunu lugu KLAUNS FIASKO. Lugas iestudētājs režisors Osvalds Uršteins izsakās: „Dabūju lugu, kuŗā kas svaigs, kas man patīk, un kas pa kaulam tiem aktieriem, kuŗi man pašreizējos dzīves apstākļos pieejami...” Autors šo lūgti nosaucis par „laikmeta cirkus spēli.” Tad nu, mūsu uztverē, darbība norit „laikmetā” — mūsu laikmetā. Lai gan gadu un dienu ziņā tā ir piesaistīta 1941. gada jūnija pēdējām dienām Latvijā, tomēr idejiski tā paceļas pāri tam gadam un tām dienām, un tikpat labi var nozīmēt kādu nākotnes dienu, kad laikmeta cirkus arēnā var atdzīvoties līdzīgi apstākļi.” Pirmizrādei Vašingtonā 18. martā sekos izrādes Ņujorkā un Ziemeļamerikas latviešu centros. Noteikti viens no vērtīgākiem latviešu sarīkojumiem 1960. gadā.

˜

„Ulisa” iznākšana nodrošināta. Grāmata iznāks 1960. g. pavasarī Ziemeļblāzmas apgādā. Jaunās Gaitas radakcijā pieteikti „Ulisa” galvojumi un pasūtinājumi, kopsummā par 1000 dolāriem. (Tulkojis Dzintars Sodums)

˜

Kāds 13 g. vecs Rīgas komjaunietis raksta: „...Apstākļu spiests esmu komjaunietis, bet par visu vairāk īsts latviešu jaunietis. Nepavisam gan neesmu drošs, vai šī mana vēstule sasniegs adresātu. Bet varbūt... Esmu jau vairākus sava ne visai gaŗā mūža gadus pavadījis Tālajos Austrumos. Katru vasaru dodos „brīvprātīgos” izbraukumos uz neskartajām zemēm, tāpat kā daudzi tūkstoši citu latviešu jauniešu.. . Esmu lepns, ka esmu latvietis, ko nespēj aizkustināt „mūžsenā draudzība ar brālīgo ... tautu”. Zinu, jūs dzīvojat svešumā, svešos ļaudīs, svešos paradumos. Tāpēc es tagad ļoti vēlos jūs, aizjūras jauniešus, iepriecināt ar sirmās Rīgas skatu. Filmu un foto papīru man atsūtīja krusttēvs no Amerikas- Viņš arī stāstīja par jūsu žurnālu. . . Pievienoju uzņēmumu: Sarmotā Rīga — skats no Bastejkalna puses.”

Kommentāri? Liekas, nav šoreiz vajadzīgi.

„Skats no Bastejkalna puses” Sāpes un cerības uz Kodaka filmas un Agfas papīra.

˜

Rīga jau pirms Latvijas neatkarības laika bija pazīstama kā šacha cietoksnis un vieta, kur starptautiskie lielmeistari piedzīvoja pārsteigumus. Vēlāk šachmeistaru H. Matisona, F. Apšenieka un V. Petrova vārdi kļuva pazīstami šacha pasaulē, Latvijā notika 2 starptautiski šacha turnīri, un šacha apvienība piešķīra atklātnei 2...f7-f5 Latviešu gambita nosaukumu. Liekas, ka nekas nav mainījies, jo nesen Belgradē notikušajā šachmeistaru turnīrā uzvarēja rīdzinieks Michails Tāls un ieguva tiesības spēlēt pasaules meistarības maču ar pašreizējo pasaules meistaru Botviniku.

Pretendentu turnīra partija P. Keress — M. Tāls pārtraukta baltajiem bezcerīgā stāvoklī.

 

˜

 

Valdis Niedra, kas dzīvo un mācas ģimnāzijā Oslo, pagājušā gadā piedalījies norvēģu jaunatnes fotoattēlu sacensībā „Ungdommen fotograferer” (Jaunatne fotografē). Sacensība domāta visiem Norvēģijas jauniešiem, jaunākiem par 21 gadu, un mūsu Valdis šās sacensības C grupā — Dabas skati — ieguvis pirmo vietu.

˜

 

Ņujorkas apgāds Lothrop, Lee & Shepard nesen laidis klajā lielā tirāžā JAUNAS GAITAS līdzstrādnieka Tālivalža Stubja (JG 20, 22, 23, 24) ilustrētu bērnu grāmatu ALVAS KUNGS UN NEKRIETNAIS BURVIS (SIR ALVA AND THE WICKED WIZARD) ar Priscillas un Otto Fridricha rakstītu tekstu. Grāmatas mākslinieciskā un techniskā apdare priekšzīmīga. Attēlu iespiešanai lietotas tikai divas pamatkrāsas — atskaitot melno; veikli krāsas kombinējot, ilustrators panācis lielu toņu bagātību. Pati pasaka par burvja Zazā apburto sarkanmataino princesi Gvendolīnu un 80 gadus veco Alvas kungu un tā zirgu Ekskalibūru (tā ķēniņa Artūra leģendās sauc kādu slavenu zobenu) ir saistoša, literāri jaukā stilā, draiskulīgi asprātīga un pasacīga, izbaudāma kā lieliem, tā maziem. Par brīnumainiem pasakas notikumiem vairāk ne vārda — kas vēlas sīkākas ziņas, lai paši sameklē šo tīkamo izdevumu. Par ilustratoru uz grāmatas apvāka teikts, ka tas latviešu mākslinieks (uz vāka Tālivaldis rakstīts ar garumzīmi), kas mācījies Štutgartē, Viskonsinas universitātē un tagad strādā Ņujorkā teātra un reklāmas novados.

Grāmatu var pasūtināt JAUNĀS GAITAS saimniecības daļā, tās cena $2,75. (vai $3.- ieskaitot piesūtīšanas izdevumus.)

˜

 

Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības VII kongress notiks šā gada augusta otrā nedēļā Gēteborgā. Paredzams, ka kongresa priekšlasījumu un debašu virstemats būs „Mēs un mūsu vide”. Tajā iecerēti referāti par mūsu vēsturiski polītisko vidi Baltijas telpā un arī par tām ietekmēm, ar kādām jāsastopas latviešu jaunatnei emigrācijā, dzīvojot atšķirīgu patvēruma devēju tautu kultūras lokā.

˜

Labāko Ziemsvētku dāvanu ap 6000 Melburnas latviešiem 1959. gadā sagādāja piecas visjaunākās audzes pārstāves, par kuŗām izcilu sekmju dēļ austrāliešu skolās ik dienas no 17. 12 līdz 21. 12. rakstīja un latviešu vārdu daudzināja lielākie Melburnas dienas laikraksti THE HERALD un THE SUN. Abus laikrakstus izplata turpat pusmiljona eksemplāros. Nekad vēl līdz šim Austrālijas presē latviešu vārds nav iekļuvis tik redzamā vietā un tai pašā reizē tik daudzas dienas pēc kārtas un tik labvēlīgā nozīmē.

17. decembŗa pēcpusdienā laikraksta THE HERALD pirmo lappusi greznoja 13 g. vecās Ināras Līcītes − ”99% meitene no Latvijas” attēls, kam līdzās bija apraksts par pašu Ināru un viņas sekmēm; viens no Ināras skolotājiem teica visā savā 20 gadu praksē neatceramies tādas sekmes. Nākošā dienā simtiem tūkstoši melburniešu tā paša laikraksta slejās iepazina 11 g.v. Renāti Kalniņu, labāko savā skolā, bet dienu pēc tam atkal pirmā lappusē 12 g.v. Rasmu Ozoliņu. Svētdienās laikraksti Melburnā neiznāk, bet pirmdienas rītā laikrakstā THE SUN kārta bija pienākusi 11 g.v. Inesei Brīvulei un tās pašas dienas pēcpusdienā laikrakstā THE HERALD Velgai Kraujai. Tā paša laikraksta n-ra sīko piezīmju slejā viens no populārākajiem Melburnas žurnālistiem izteica domu, ka varētu piešķirt godalgu pirmajai latviešu meitenei, kas izrādītos par pēdējo skolnieci savā klasē.

 

 

ar pastnieka gādību

 

 

Šai nodaļā domātās vēstules ierobežojamas līdz 200 vārdiem. Redakcija patur tiesības, negrozot domu, saīsināt gaŗākas vēstules. Vēstulēm, kas kritizē personas, jābūt parakstītām ar pilnu vārdu; citas vēstules var būt parakstītas ar segvārdiem, iniciāļiem vai šifriem, ja redakcijai zināms rakstītāja īstais vārds un adrese. Redakcija neatbild par vēstulēs sniegto faktu pareizumu.

 

 

DARBS BRĪVĪBAI UN MŪSU UZSKATI

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Lai saprastu kādu lietu, nepieciešams zināms izdevīgs vērošanas attālums, kā arī pareizs vērošanas virziens. Kas par daudz cietis no sarkanām varmācībām, pazīs to cēloni tikpat vāji kā tāds, kas par daudz ticējis to pamatā esošām idejām un dogmām. Kaut arī esmu lasījis Jāņa Peniķa raksta DARBS BRĪVĪBAI un MŪSU UZSKATI Jaunās Gaitas 22. n. vienīgi pirmo dalu, tomēr pēc tā, pat autoru personiski nemaz nepazīstot, varu spriest, ka viņam ir jau sekmīgai cīņai vajadzīgā emocionālā distance pret mūsu tautas un visas cilvēces pašreiz bīstamāko ienaidnieku. Katrā ziņā veselīgi trimdiniekiem aizrādīt, cik nenozīmīgi ir rietumos propagandēt pret krievu imperiālismu. Gribētos to vēl papildināt ar brīdinājumu: ja interešu atšķirība Padomju Savienības un sarkanās Ķīnas starpā vēl palielinātos, tad nemaz nav izslēgts, ka tikai mūsu nostāšanās pret Padomju Savienības krievisko raksturu var galīgi izbeigt jebkādu atbalstu mūsu cīņai no rietumu polītiķu puses. Pēdējie tādā gadījumā droši vien mēģinātu izmantot katru domstarpību sarkano milžu starpā, vismaz uz laiku meklējot sadzīvošanas iespējas ar miermīlīgāko no tiem, pie tam cik vien iespējams noklusējot Padomju Savienības komunistisko un izceļot krievisko raksturu. Vienas atsevišķas tautas dominēšana kādā lielvalstī tiem ir pavisam normāla parādība, katrā ziņā patīkamāka nekā lielo polītisko vienību „balkanizēšanās”, sašķeļoties sīkās nacionālās valstīs. Mūsu nacionālās cīņas vairāk kā ierobežotajām iespējām trimdā tas varētu nozīmēt katastrofu, ja jau laikus nemācāmies izvēlēties pareizos argumentus — nostājoties rietumu sabiedrībā pirmām kārtām pret komunismu, atstājot pretkrievisko aktivitāti pašu apspiesto tautu savstarpējās sadarbības laukam...

Vilis Zariņš, Londonā. Anglijā

 

JAUNAS GAITAS redakcijai:

Paldies par vērtīgo J. Peniķa apceri Jaunās Gaitas 22 un 23. numurā. Nevaru gan pievienoties Peniķa pesimismam, ka uz iekšējām pārmaiņām Padomju Savienībā būtu jāgaida gadu simtiem. Man šķiet, ka jau šodien jaunākie sāk dumpoties otrā pusē, prasa lielāku personīgo brīvību.

K. Ozols, Anglijā

 

JAUNAS GAITAS redakcijai:

Ko Jānis Peniķis domājis ar „mūsu pasaules kārtības ideāls, izejot no tiem pašiem kristietības un mūsu taisnīguma izpratnes pamatiem”? (JG 23.208 1.)

K. Austrālijā

 

Red. piezīme: Jāņa Peniķa adrese: 3012 N. Bartlett Ave., Milwaukee II, Wis.

 

 

IZGLĪTĪBA — BRĪVĪBAI

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Jūsu izdevuma 23. burtnīcā māc. P. Nesaule, liekas, pārspīlē rakstītā vārda nozīmi. Ja iespiestām un izrunātām ģeķībām būtu tik liela nozīme (jaunatnes iekšējās pasaules tapšanā) kā P.N. uzsveŗ, tad jau nebūtu ne nacionālkomūnistiskā lokālisma Rīgā, ne revizionisma Dienvidslāvijā un Polijā, ne arī dumpja Budapeštā. TUR taču visu laiku iespieda ļoti izmeklētu speciāla pozitīvisma tekstu, kam bija jātic. Tur par visu vairāk baidās vispusīgas humanitāras izglītības.

Lieta, liekas, ir vienkāršāka: jaunatne salīdzina vārdus ar darbiem, tas viss. No tā ir iemesls baidīties visiem, arī bērnu dārza un salona diktatūras pārstāvjiem.

Galīgi neintelliģenti šķiet uztraukties, ja „vārdiski” kaut kas saskan ar to, ko boļševiki raksta. Darbos jau nesaskan! Un darbos, ne runās taču veidojas „stingri kristīgais raksturs”. Nevis melošanā, piemērošanās kņadā, liekulībā, korrupcijās u. tml. mietpilsoniskās — pats par sevi — saprotamās izdarībās, kas šeit iet zem PĒRK un PĀRDOD izkārtnes. Vispār, „naudas mijēji” būtu jāizdzen no baznīcas un beidzot jārada — filozofiski — kristiešu aistētika (tādas vēl nav?). Demokratija kā „dārga manta” nav jātur aiz atslēgas vai slepenā plauktā. Negatīvismu, liekas, rada neizglītība vai kūtra pseudoizglītība resp. karjerisms, materiālisma un spirituālisma sektas, viss kas — tikai ne brīvība izglītībai un izglītība — brīvībai.

S. Sidnejā.

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

J. Miesnieks JG 21.n-rā norāda, ka Romā īsto āriešu ticību nomainījis kristiānisms resp. žīdu ticība un ka tumšie kristītie antīkās pasaules skaistuma ideāla vietā likuši mīkstčaulību, prāta vietā sirdi.

Pēc manām domām, kristiānisms vēl līdz šai dienai nav nomainījis antīkās pasaules ideālus, jo pasaulē vēl arvien valda spēks. Spēka un varas dievinātāji maigos, lēnprātīgos un pazemīgos sirds cilvēkus — kristiešus vēl tagad sauc par mīkstčauļiem. Sirds balsi — sirdsapziņu joprojām ignorē, klausot tikai prātam. Ja valdītu kristiānisms un tā ideāli, tad nevarētu rasties kaŗi, slepkavošanas, necilvēcīga un nežēlīga izturēšanās ne viduslaikos, ne arī tagad.

Nejūtīgie spēka un varas atzinēji ir vienmēr tie, kas visvairāk runā par prāta spēju lielo nozīmi, par zināšanu un zinātnes attīstības nepieciešamību, jo zinātne sekmē varas lietotāju mērķus.

Attīstot tikai prātu un neinteresējoties par sirds izkopšanu, veidojas vēss, nejūtīgs, neizglītots, garīgi tumšs bezdvēseles cilvēks. Tagad, kad zinātne ir sasniegusi savus kalngalus, ir skaidri redzams, ka ļaudis nav vis kļuvuši izglītotāki, bet gan mežonīgāki un necilvēcīgāki, kā to rāda pēdējo karu nežēlīgums un briesmīgo diktatūru rašanās.

Kristiānismu nevaram saukt par žīdu ticību, jo žīdi to neatzīst un neievēro, kaut arī tās dibinātāji ir nākuši no viņu vidus. Kristiānisma ideāli ir visas cilvēces ideāli, tie sastopami galvenos vilcienos visās pasaules reliģijās. Šo ideālu cildinājumu atrodam arī latviešu tautas gara mantās Pasaku varoņi — bārenīte un jaunākais brālis ir tie paši kristiānisma šķīstsiržu cilvēki. Tie nav fiziskā spēka varoņi, viņu ierocis ir gara spēks. Šiem ideālajiem sirds un jūtu cilvēkiem tuvoties būtu ikviena pienākums.

J. Martinsons, Austrālijā.

 

TĀ SAUKTĀ JAUNĀS GAITAS LIETA

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Starp veselīgo humoru „Skabargās” un vērtīgiem rakstiem vispār sevišķi sāpīgi jājūt līdz Valtera Nollendorfa rakstam „Tā sauktā Jaunās Gaitas lieta.” Neizprotami, kāpēc, īsti šīs kvalitātes pārmetumi bijuši un arvien vēl vajadzīgi? (Kad nodibinājās Jauno Virsnieku Apvienība un Latviešu Kaŗa Invalīdu Apvienība, kā viena, tā otra tika apmētāta ar līdzīgiem leksikoniem).

Minētais raksts atspēko pārmetumus un apvainojumus, kas vērsti pret „Jauno Gaitu”; varētu pieņemt, ka ar to viss beigsies. No pieredzes līdz šim trimdā var secināt, ka skaidrība vēl nerodas.

Labākā gadījumā, varbūt posta suns slēpjas audzināšanas un diktatorisko ārējo apstākļu ietekmē. Ir tik bieži dzirdēti teicieni: „Ak, kas nu tie brīvās Latvijas laiki sevišķi bija! Vot, kad valdīja cara tētiņš un es biju pristavs, tie gan bija zelta laiki!” — „Kad biju jauns un strādāju par skrīveri pie krievu gubernatora Rīgā, tas tik bija vīrs, kam bija vara. Vai atkal: „Kad vadonis bija pie varas un es biju pilsētas galva, tad visādus šādus izdevējus par tīro un cauri, bet kas tad šitie par laikiem, katrs dara, ko grib.”

Otrs ļaunākais moments, varbūt vienkārši bailes par savu ES. Es loģika ir ļoti primitīva: tagad to bataljonu komandēšu ES, un pēc manis vienalga, kaut vai zāle neaug.

1942., 43., 44., un 45. gadā latviešu jaunatne tika slavēta: mūsu nacionālā latviešu jaunatne, latviešu kaŗavīrs cīnās par brīvu Latvijas valsti; mūsu leģionāri ir Latvijas nākotnes zvaigznes. Un tikai 15 gadus pēc tam skan šādi teicieni, sevišķi pret LKIA saimi: neapzināti strādā komunistu labā; LKIA žurnāls ir ar kreisu saturu, veic destruktīvu darbību, maldina tautu. Zīmīgi arī tas, ka pa starpām gadījušās vienas un tās pašas personas, kas toreiz slavēja un tagad lād.

Arī šodien dzirdam: latviešu jaunatne būs tā, kas saglabās Latvijas valsts ideju trimdā, lai reiz atgrieztos brīva, neatkarīga Latvija un to veidotu tālāk. Daudzi, kas tādus un līdzīgus vārdus veltī jaunatnei, domā — pastāviet pie ratiem, ES vēlreiz gribu rīkoties. To jums būs zināt, puikas. Ko domā, izdot visādus žurnālus un paši vēl rakstīs, ko gribēs, kur nu tik zaļi!

Atvainojos par traucēšanu.

Ar šo pasūtinu „Jauno Gaitu”.

Tāpat gribētu dabūt ieskatam „Mazputniņa” izdevumu.

K. Melderis, Etlingenā.

 

 

PIEKTO GADU SĀKOT

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

No sirds vēlu Jums Dieva vadību un gādību jaunajā 1960. gadā.

Jūsu J. Banders, Filadelfijā.

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Ko lai rakstu, ko lai saku?
Veciem gadi gausi velkas,
Jauniem dienas ātri skrien.
Jaunie dzīvo dzīves alkās,
Vecie atmiņtakas brien!

Dēli! Paķeriet mani sev līdz! Te klāt mans čeks par $15.00. Tik daudz es maksāju par Jauno Gaitu 1960. gadā.

Darait, kā paši atzīstat par labāku. Kas aplam ietekmējas no večiem, tam nav nekādu sevišķu izredžu.

Vecais Ābers, Takomā

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Novēlu Jaunās Gaitas redakcijai un izdevējiem drošu prātu, gaišu skatu un neatlaidību darbā.

J. Dūks, Monrovillē

 

 

RECENZIJAS PAR LATVIEŠU GRĀMATĀM

 

JAUNĀS GAITAS redaktoram:

Manuprāt, pēdējos J.G. numuros pārāk daudz telpas veltītas tā sauktajai Jaunās Gaitas lietai, tomēr īsto iemeslu ALAs 25. aprīļa rezolūcijai Jūs neesat minējis — J.G. Skabargas.

Nevajadzētu tomēr pārāk uztraukties, arī viņiem ir sava taisnība; Latvijā nedrīkstēja presē kritizēt un zoboties par sabiedriskiem darbiniekiem — šajā zemē drīkst. No manas puses ieteikums „poziciju kaŗa” vietā sniegt vairāk apceres par labām
grāmatām.

N. Toronto.

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Vēlama būtu jauna nodaļa — recenzijas par trimdā jauniznākušām latviešu grāmatām. Grāmatas iznāk diezgan lielā skaitā, bet, lasītājam iegūstot grāmatu, jāievēro vai nu rakstnieka vārds vai skanīgāks virsraksts. Tā varbūt daudzi jauni, spējīgi rakstnieki ar laiku apklust, jo viņu grāmatas paliek guļot izdevēju plauktos, tāpēc ka plašākai lasītāju saimei viņi ir nezināmi.

Osvalds Krātiņš, Monterejā.

 

 

ĶĒVES DĒLS, ULISS UN LĒDIJA ČETERLEIJA

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Sveicināti, mīļie jaunieši! Esmu jau 62 g. veca māmuļa. Savā mūžā esmu audzinājusi jauniešus gan savā ģimenē, gan sabiedr. darbā. Esmu latviete. Vienmēr un visur, cik vien bijis spēka, atbalstu visus latviskos pasākumus. Ar lielu prieku apsveicu „Jauno Gaitu” un abonēju sev un krustbērniem kā Ziemassvētku dāvanas. Ar savu krustmeitu (15 g.v.) sarakstījos visus šos trimdas gadus, bet pārtrūka mūsu sarakstīšanās pēc pagājušiem Ziemassvētkiem, kad viņa sāka saņemt „Jauno Gaitu.” Man šķiet, ka viņa izjuta to pašu lielo Dieva Kunga zaimošanu, kā es to izjutu — man pat bija ļoti baigi to gabalu lasīt par to „Ķēves dēlu” — esmu no mazām dienām mācīta un to mācījusi tālāk turēt svētu bausli „Tev nebūs Dieva sava Kunga vārdu nelietīgi velti valkāt.” Dieva zaimošana šai rakstā manā sirdī skan tik stipri, ka es neesmu vairs bijusi spējīga uztvert labo, kas, bez šaubām, droši vien ir tai rakstā.

Lai Dieva Sv. Gars palīdz jums izšķirt, kas labs, kas ļauns. Jums visu labu vēlēdama, palieku

Natālija Eizensteine, San Mateo, Kalif.

 

JAUNĀS GAITAS izdevējiem

Nosūtu Jums čeku par $10.- samaksai par 2 (divām) grāmatām — Džemsa Džoisa „Uliss”.

Apsveicu Jūsu drosmi izdot jauno autoru grāmatas, kuŗas šausmina mūsu vecos skolotājus, bet — kuŗi arī lasa tās — tīksmīgi drebinādamies. Apsveicu un turpiniet. „Lēdija Četerleija” varētu būt viena no nākamām. Par spīti eņģeļiem un velniem — turpiniet! Lai tie vecie tikpat nepacietīgi gaida Jūsu turpmākos izdevumus kā mēs pusmūžnieki. Labas sekmes vēlēdams, Jūsu turpmākais abonents

Arv. Bērziņš, Montreālā.

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

„Ķēves dēla Kurbada” autora dzīves aprakstā JG 22. n.) teikts, ka viņš „labi pazīst latviešu folkloru.” Latviešu folklorā bārenīte gan tiek tēlota kā čakluma un tikumības paraugs. Vai tā tas ir arī „Ķēves dēla” folklorā? Jodu vajāts, „Ķēves dēls Kurbads” kādu vakaru ierodas būdā, kur dzīvo pamāte, īstā meita un bārenīte. Jau pirmajā naktī pēc īsa dialoga bārenīte „apvija lokanās rokas Kurbadam ap kaklu un novilka viņu sev blakus uz salmu paklāja. Kurbads gribēja ko sacīt, bet meitene viņu atturēja, viegli uzspiezdama pirkstus Kurbada lūpām.” Seko punkts un daudzpunkšu rinda. Tā sakot: Finis coronat opus. Modernajos laikos, acīm redzot, arī folklora
ir modernizējusies.

Ādolfs Blāķis
ALJA biedrs - veicinātājs
Madisonā, Viskonsinā.

 

 

MEDAĻAS OTRA PUSE

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

A. Irbe, pa Ameriku braukādams, piesavinājies velnišķas reklāmas technikas (skat. dzejoli Mīļā J.G. 23. nrā). Tādēļ no laulenes pieredzes gribu brīdināt uzticībā kūstošās meitenes, ka zirgi jau nu viņas iznāks, tikai Beļģijas smagie. Patiesība, lūk, šāda:

Viņa sēdēja uz sola un ēda atlikušās sviestmaizes.
Tumšbrūni mati pakausī šūpojās,
Zirgastes frizūrā sasieti
Ar vīram nospertu prievīti.
Pagalmā smaržoja liepas, bij tveice —
Visas domas izkusa, pusdienu katliņš dziedāja (piedegdams).

Mīļā, tu būsi mans zirgs!

    Pa lakstainām pļavām

    zem medaina mēness

    mums neizjāt gadu gadus.

    Pa pārpilnām ielām,

    auto tvanu rijot,

    mēs nonāksim piecistabu dzīvoklī.
 

Mīļā, tu būsi mans zirgs!

    Ar tevi varēs uz kino aiziet.

    Un mīļa un rātna tu gaidīsi,

    pie karstas plīts, kad sēdēšu biedrību sēdēs,

    un gaidīsi mājās mani,

    rīta sārtumam svīstot.

    Bet varbūt tu spersi?

                                (un kā!)
 

Ai kādas gaŗas dienas

    ar bērniem, dakteŗiem un naudas badu

    man acu pievērienā uzšķiļ

    mana vecā prieve tev matos.

    Tu kutini manus vaigus,

    kustinot galvu, un dzirdu es

    bērnus, niķīgus bērnus bļaujam.

Mīļā, tu ESI mans zirgs!

Zirgs (Beļģijas smagais)

 

 

Ar visu, ko esam panākuši savā pagātne, varam būt lepni, jo mūsu ieguvumi nav radušies verdzinot, izsūcot vai pat iznīcinot citas tautas un pēc tam glorificējot sevi par kultūras nesējiem. Mēs esam centušies būt līdzīgi citām tautām visā labākajā, ko tās spējušas radīt. Un kaut paaudzes mainās un līdzi tām arī ideāli un cīņu posteņi, cilvēku brīvība ir ideāls, ko nedrīkst nomainīt neviens cits, jo, tam zūdot, zūd arī cilvēciskās dzīves jēga. šo jēgu izprast un atrast tai savas personības nozīmi un vērtību nespējam kā pasaules pilsoni, bet kā savas nācijas locekli, jo tikai kā tādi spējam izmantot to, ko kāda tauta uzkrājusi sevī pagājušo gadsimtu un pat tūkstošu ilgajā attīstības gaitā. To izprotot un atzīstot, mums atliek secinājums: tai paaudzei, kuŗa tagad rīko Kultūras dienas, esot pārliecībā, ka dara labāko, kas tai iespējams, ir jānodod savs darbs nākamās paaudzes rokās, lai tā to turpinātu. Bet šī nākamā paaudze ir tagadējai jāizaudzina tai uzticoties un pārliecībā, ka tā gribēs panākt ko vairāk un ko labāku, nekā tagadējā to spējusi. Nepietiek, ja jaunā paaudze manto no iepriekšējās tikai skaistas tradicijas, jo tās laiku ritējumā var nobālēt, apdilt un kļūt nesaprotamas. Visam, kas domāts nākotnei, ir jābūt ar savu iekšēju dzīvības spēku, kas spēj atrast ceļu ikreizējos apstākļos un kļūt tur auglīgs. Tikai šādā veidā var veidoties cilvēku augšupcēlēja kultūra. Un tikai šāda kultūra ir jārāda Kultūras dienām, lai tās būtu tādas, kādām tām jābūt tagad, un lai tās rādītu ceļu tiem, kam tās būs jārīko nākotnē. J. Sarma (Austrālijas latviešu kultūras dienās)   Trimdā mums nav vienota Kultūras fonda, bet Ziemeļamerikas, tāpat Austrālijas u.c. zemju fondi sargā latviskās kultūras vērtības un atbalsta kultūras jaunradi. ATBALSTĪSIM KULTŪRAS FONDU! Jaunā Gaita lūdz ziedojumus sūtīt: ASV — 1727 Kenyon St. N. W., Washington, D.C. Kanadā — P.O. Box 285, Terminal „A”, Toronto, Ont. Pārējās valstīs dzīvojošos latviešus lūdzam iegādāties Austrālijas L.A. Kult. fonda pasākumu — M. Zīverta lugas. Sērijas pirmā grāmata „Raķete” jau iznākusi. Domāsim par Trimdas mūzeju, Kultūras fonda apgādu, latviešu skolu, jaunatnes organizācijām, sinonīmu vārdnīcu, jaunatnes apgādu, „muzeju bez sienām” — diapozitīvu krātuvi u.t.t. Nosūtīsim savu artavu jau šodien!

 

 

 

 

Skabargu autoru tiesības aizsargātas. Bez autoru vai Skabargu redakcijas atļaujas par ievietotiem rakstiem smieties vai dusmoties aizliegts. Ar autora vārdu, segvārdu vai iniciāļiem parakstītajos rakstos izteiktās domas ir autora paša un tāpēc nemaldīgas.

 

 

Zīmētājs Zilberts

piedomā:

Latvijas PSR konstitūcijas 11. pants: Latvijas PSR saimniecisko dzīvi noteic un virza valsts tautsaimniecības plāns tā, lai palielinātu sabiedrisko bagātību, neatlaidīgi kāpinātu darbaļaužu materiālo un kultūras līmeni, nostiprinātu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības neatkarību un stiprinātu tās aizsardzības spējas. DIALOGS: Viņa: Man tā kleita patīk, bet tā ceļas arvien augstāk... Viņš: Tev trūkst politechniskās izglītības — tu nekā nezini par līdzsvara problēmu — jo mūsu kollektīvā pakaļgals kļūst smagāks, jo priekšgals ceļas augstāk. Viņa: Bet tad mēs esam uz nedroša pamata. Viņš: Nē, nē! Kad pakaļgals nogrims, tad būs nodrošināta mūsu REPUBLIKAS neatkarība...

Barga izrēķināšanās ar nacionālkomūnistiem. Fakts. Ivans: Jedridvaikociņ, bet tavas jaunās kurpes gan man nepatīk!

 

 

 

---

 

 

SKABARGU REDAKCIJAS PADOMNIEKS

 

 

God. Skabargu redakcija!

Man ir sūdzība par JG, bet es domāju, ka pie visas putras vainīga Skabargu redakcija, tādēļ rakstu Jums tieši: Jūs esat citējuši manu izcilo runu (13. nov.), pie tam vārdu pa vārdam, bet apakšā palikuši Jāņa Piepīša vārdu. Mans vārds ir Jānis Bērzlapītis, tādēļ pēc citāta izlasīšanas es paliku zils aiz dusmām — mani labie, nākotnīgie vārdi piedēvēti nelgam Piepītem! Ko Jūs tagad teiksit? A! Nu?

J. Bērzlapītis.

 

Sk. red. atbilde: Atvainojamies, Bērzlapīša kungs, bet Jums vajadzēja redzēt Piepītes kunga reakciju: galds, trīs krēsli, sešas loga rūtis! Redakcijas zēnam papīrkurvi lai galvā uzbāza, ar tinti aplēja. Vai, vai! Mēs, lielākie, iebēgām spiestuvē, paglābāmies.

 

 

Godājamie Skabargu redaktoru kungi!

Sadomāju precēties un pirkt māju. Izlasīju latviešu laikrakstā: „Lai pie labas mājas tieci, zvani Lennox piecreizpieci.” Sareizināju un uzgriezu Le 25, bet par pārsteigumu man kāds otrā galā angļu valodā piedāvāja laipnu un uzmanīgu apbedīšanu par mērenu cenu. Esot latviešu iecienīts uzņēmums. Esmu pārskaities, jo blēžu pilna pasaule, bet šis bija arī nekaunīgs: es (!) esot nepareizu numuru uzgriezis: Es — nepareizu! „Domā, ka es reizes rēķinu nezinu!” es viņam atkliedzu. „Iešu līdz pašam senātam! Es, brālīt, esmu Krustpilī (Kreuzburg) Liberti kolledžu beidzis.” Bet sakait, ko lai es tagad daru?

A. Bebris (Latvijā no Malienas)

 

Skabargu atbilde: Neko. Ja jau reiz beidzis, tad beidzis. Meklējiet savai izglītībai atbilstošu nodarbošanos.

 

 

Cienītās Skabargas!

Kāpēc priekšnieki (nu jau otru gadu) sludina, ka mums vajadzīgi algoti sabiedriski darbinieki, bet nav vēl nevienu noalgojuši. Es būtu ar mieru strādāt (ja man maksātu)

Laimonis Kr., Takomā

 

Skabargu red. atbilde: Cik jums augstas prasības! Mums pat par brīvu neļauj strādāt.

 

 

Skabargu jaunekļi!

Klausoties visos tajos strīdos par veco un jauno paaudzi, man nāk prātā, ka viens faktors aizmirsts. Tā sauktā „jaunā paaudze” taču cēlusies no tā sauktās „vecās paaudzes”. Tā jaunos radījusi, audzinājusi, izvedusi trimdā un pasaulē. Un tagad, tikko jaunie papīkst, tā nav labi. Vai pie savas neapmierinātības vecie paši nav vainīgi? Es domāju, ka ir!

Jēkabs Stiprelis, Linkolnā.

 

Sk. atbilde: Kas Jums liedz domāt? Bet ja mēs domāsim tāpat, kas gan mums ticēs. Un ja nē — kas tad?

 

 

Ļoti godājamie redakcijas kungi! Esmu vecmeita, tikli dzīvojusi, protu vairākas valodas, tāpēc man jums jājautā viena lieta — vai jūs protat holandiski? Redziet, āreče vienā holandiešu laikrakstā bija šitāds te raksts (izgriežu un pielieku). Vai tur nestāv melns uz balta, ka Groningenā notikšot dīvainas tradicijas: latviešu studenti gaidīšot jaunu gadu Filadelfijas baznīcā ar zaļiem zirņiem un kausētu svinu? Kā to lai saprot? Es noteikti zinu, ka tur bija sievieši un vīrieši tai barā. Un vai ir godīgi tad gaidīt jaunu gadu baznīcā? Vai tur bija tikla dzīvošana, kā to es esmu darījusi. Un tad vēl gribu vaicāt, vai ar mani ir kāda kaite?

Jūsu Anna Tapiņa, Freudštatē.

Redakcijas atbilde: Mūsu speciāli izsūtītais novērotājs no Holandes ziņo, ka tur nekas ļauns nav noticis, viss pēc Latviešu tautas dziesmu II sējuma 5414. dziesmas:

Es meitiņa kā puķīte,

Sarkans rožu vainadziņš;

Tik vien man vainas bija:

Puišiem rokās nedevos.

Plašākās perspektīvās jums ir tā pati kaite. Ja tā top par otru dabu, tad ir vakars.

 

 

God. Skabargu redakcija!

Kas noticis ar Jauno Gaitu? Esmu paspējusi pēdējo numuru iemācīties ne vien no pirmās līdz pēdējai lapai, bet arī no pēdējās līdz pirmajai. Ko tagad darīt? Jums laikam gliemežu pārprodukcija?

Jauna latviete Zviedrijā.

Skabargu red. atbilde: Ieteicam sākt no vidus un mācīties uz abām pusēm reizē, vienu pusi ar labo, otru ar kreiso aci vērojot. Līdz tam laikam, kad būsit galā, galā būs arī gliemeži ar jauno numuru.

 

„Tikai lietot kādu bezsatura lamu vārdu kā ‘formālisms’ — attieksmē pret katru mākslas formu, kas jums nepatīk — tas nekur tālu neaizvedīs. Liedzoties atzīt jebkuŗu abstraktu slieksmi mākslās, jūs noliedzat visa ideju — arī labi darbi abstraktajā mākslā kļūst slikti — pēc jūsu definīcijas. Manā uztverē tas nav nekas cits kā šaurs sektantisks fanātisms. Atļaujiet sacīt, ka šāda nostāja nevar mūsu dienās veicināt kulturālo saskarsmi ar citām zemēm. Antipātijas pret ģeometriskām figūrām ir normālam, līdzsvaru nepazaudējušam cilvēkam kaut kas pilnīgi nesaprotams — tas ir tas pats, kas sajust nepatiku pret govs attēlu. Patiesībā ģeometriska figūra uz audekla vai skulptūrā nav mazāk sociālistiska (vai humānistiska) kā govs attēls — turklāt tā ir pat vairāk ‘reālistiska’ nekā jūras viļņu veidols, kāds mākonis vai pat kāds ‘reāls’ kalns”. Nobeļa prēmijas laureāts HALDORS K. LAKSNESS vēstule padomju žurnāla „Kultūra un dzīve” redaktoram, publicēta eseju krājumā „Utsaga” (Stokholmā).

 

 

KAŽA mums raksta:

 

TRIMDAS JAUNATNES JAUTĀJUMĀ

Kā zināms, trimdā sabiedrības paaudžu attīstība palēninās un pat apstājas. Mūsu sabiedrībā ir atsevišķi indivīdi, kas šo likumu negrib saprast un akceptēt, tādā veidā graujot tautas vienību un cīņas sparu. Sakarā ar to es izjūtu par savu pienākumu dot dažus konkrētus izturēšanās norādījumus „JG” spēka paaudzes, t.i. septiņdesmitgadīgo grupas lasītājiem, ar kuŗiem viņi atvieglinātā veidā spēs apkaŗot negatīvās tendences mūsu jaunatnes (līdz 45 gadu veco) atsevišķos pārstāvjos.

1. Jāapkaŗo sociālisms visās formās. Tas, ka visu latviešu polītisko novirzienu saknes ir jaunstrāvniekos, jānoklusē.

2. Jēdziens „brīvība” lietojams tikai abstraktā nozīmē, piemēram, dzejās, akadēmiskās runās, diskusiju retoriskos iespraudumos. Katrs mēģinājums jēdzienu konkretizēt, sīkāk formulēt, uzskatāms par tautas kopības graušanu.

3. Latvijas trīsdesmito gadu skolu programmu vērtējums visās kultūras nozarēs ir galīgs un definītīvs, kādēļ katrs revīzijas mēģinājums principā nosodāms.

4. Latviskās vērtības ir subjektīvas vērtības. Meklēt arī objektīvas vērtības var tikai „anacionāli intellektuāļi.” (Labāk saukt par puikām!).

5. Mēs cīnāmies, un latviešu tauta dzimtenē cieš verdzības važas. Tā kā tas ir neapšaubāms fakts, tad iedomāties, ka arī dzimtenē, kaut dzīvojot verdzībā, ļaudis domā, dažs kaut ko strādā, vai, varbūt, pat aug un attīstās, nav vēlams. Kā kaut kas drīkst norisināties, ja visu laiku tikai jācieš?

6. Mums jāsagrauj komūnisma varmācība ar patriotisku sirds degsmi, retoriku un nopūšanos. Iedomāties, ka šo ieroču vietā varētu eksistēt brīvības ideja labākajā rietumu nozīmē un fanātisma vietā pārliecība, ir naīvi — tātad nevēlami.

Tie nu būtu seši garīgi pamatprincipi uz kuŗiem balstīties savā pamatticībā. Piezīmēšu vēl tikai dažus praktiskus padomus.

Ja sabiedrībā gadās runāt par kādu 45 gadīgu domu pretinieku, tad jāsaka, kā augšā jau aizrādīts — „puika”. Lai efekts būtu spēcīgāks, tad, sāpīgi nopūšoties, izteiksmīgi jāatmet ar roku. Klausītājiem būs paskaidrots, ka spēka paaudze — gudrākie, stiprākie, vitālākie vēl arvien ir septiņdesmitgadnieki.

Ja nelaimīgā kārtā gadās diskusijas jeb polemikas, tad, no Dieva puses, jāizvairās runāt par tematu tīrā nozīmē. Vispirms jābalstās uz seno dienu tituliem — ministrs, profesors etc. Ja arī ar to nevar pretinieku nobaidīt, tad jāizmanto aculiecinieka priekšrocība: „Ko jūs par to laiku zināt!?” Bet ja arī tas nelīdz, tad jāizmanto seno un tagadējo organizāciju sakari, telefons, pasts, sankcijas un demagoģiski jāoperē ar patriotismu (skat. pamatprincipus!): „Es, latvietis X, kuŗu visi pazīst, domāju tā, bet lūk, tas puika, kuŗa vārdu neviens nav dzirdējis, nodod mūsu kopējo lietu.” Ar šādu teicienu pretinieks tiek galīgi iznīcināts. Ministra tituls (vai cits līdzīgā svarā) ir pilnīgi aizsargāts, jo paies vēl daudz gadu, kad no trimdinieku sēklas radīsies atkal tikpat diži darbinieki ar tikpat vareniem tituliem — pēc profesoru nāves paliks docenti, un tad kādu laiku nekas. Bez tam lasītājiem vai klausītājiem jau prātā neienāks, ka visu latviešu kopējā interese var būt tikai viena, ja arī izteikta dažādām domām. Nobeidzot, diemžēl, jāpiezīmē, ka trimdā nevienam nevar uzlikt ne naudas sodu administratīvā kārtā, ne arī kādu sodīt ar pārmācības namu, tā ka dažs labs, kas citādi domā, tikai kārtīgi nostrostēts, var vēl apvainoties un aizbēgt no trimdas kopības. —

 

 

ASIŅAINĀS ZVAIGZNES GREIZAIS ASMENS

Ojārs Vācietis grib aizsūtīt komūnistus pie — zvaigznēm.

Viens no nedaudzajiem jaunajiem padomju dzejniekiem Latvijā, kam talants un dzejas izpratne — Ojārs Vācietis, tagad spiests pārbaudīt savu komūnista ticību (jo tāda viņam laikam ir) kaut kur „neapgūtās zemēs” — un pirmā produkcija rāda — uz leju. Jaunākais šedevrs tomēr ir dzejolis „Vienīgais kandidāts” žurnāla KAROGS 10. n-rā. Atspēries pret kādu neapgūtu vagu, Vācietis st.c. panto:

Ko gan citu turp — pie zvaigznēm aiznest,
Ja ne to, kam asmens ass un greizs
Asiņainas piecstūŗainas zvaigznes
Dzīvā miesā grieza simtām reiz.

Vācietis nu laikam būs viens no pirmajiem komūnistu dzejniekiem, kas atklāti nosaucis sarkano zvaigzni par asiņainu — līdz šim to darījuši vienīgi buržuāzijas monopolkapitālistu nopirktie suņi. Turklāt — šis asmens griezis dzīvu miesu, un tā jau ir pavisam jauka atklātība. Latvieši, ungāri un tā tālāk ļoti labi pazīst šo — kā tagad to beidzot atzīst arī Vācietis — greizo asmeni. Un Ojāra Vācieša acs rāda pareizi — tā lieta ir greiza!

Tāpēc tad nu arī Vācietim ir tikai viens vienīgs kandidāts, ko aizsūtīt pie zvaigznēm: Komūnists! To Vācietis pasaka sava šedevra pēdējā pantā — un mēs varam tikai viņam pievienoties — sūtīsim gan tos komūnistus pie zvaigznēm, lai — tikai paša Vācieša vārdiem runājot —

„pēc ilgas šķiršanās ...”
„Tad lūpas patiesību stāsta
Un nevar izstāstīt par daudz”.

Guno

 

 

BRĪNIŠĶĪGĀ LATVIEŠU VALODA

Skabargu pētījumi valodas attīstībā.

„Propagandas trejādas fāzes (vai noslieces). Lai inteliģenti un efektīvi izvestu, īstenotu kādas grupas vai tautas propagandu, tā jāiedala, jāsagatavo (jāsastāda) tā, lai propagandas deva atbilstu tās saņēmēja (mērķa) polītiskam, sociālam, reliģiskam vai kādam citam noskaņojumam (esmei - būtībai.)”

„Brīvības Talcinieks”

 

„A. Jaunzema kundze bija darinājusi izlozei tautisku lelli. To laimēja J. Shoubit kundze no Ņujorkas.

„Ar dāvanu maisiem plecos eglītes vakarā ieradās ‘Svētais Nikolaus’. To pārstāvēja Juris W.”

„Los Andželosas Miera draudzes Ziņas”

 

Tādu, apmēram, es iedomājos Ziemsvētku vecīti Austrālijā

 

 

„BRĪVS KUNGS četrdesmitajos, ar dzīves gudrību un neveiksmēm, lūgts atsaukties nopietnā precību nolūkā. . . „

Sludinājums „Laikā”

 

„30 g. vecā lēdija Pamela Mountbattena, flotes admirāļa meita, salaulājās ar 27 g. veco Dāvidu Hiku, iekšējo dekoratoru no Londonas.”

„Laiks”

 

„Ošavā atrasts viens pāris brūni dūraiņi. Dabonami pie Brigitas Staško. Tedis Brunavs ziņo, ka pazaudējis vienā Toronto mājā šalli un kādā citā galošas. Šalle ir zila zīda, ar baltām sīkām pumpiņām. Galošas ir pusnumuru par lielām, (Tāpēc laikam Tedis tās pazaudēja).”

Toronto darba kopas 6. apkārtraksts

Dziļās sērās paziņojam, ka mūsu uzticamais līdzstrādnieks Mārtiņš Miorillīno Mūsainis nekad vairs nerādīs latviešu filmu chroniku. Labi informētas aprindas ziņo (un tas redzams arī Gotlība Teofīla Mietmīļa fiksētajā uzņēmumā), ka kādā trimdas pakalniņā viņu panākuši latviešu izcelsmes nelabvēļi. Skabargu redakcija