Ilga bijusi prom iešana,
ilga atnākšana. 

DAINA

/gleznotāja/

Šorīt gultā, Ņujorkā,

dzejoju par tevi, Daina,

nostājas man priekšā

četrstūraina aina:

kalna galā govs

ar raibu sānu

zemē meitēns

sarāvies kā māns

acīs piparkūku zvaigznes

mutē sakosts pieneņkāts

otrā gleznā

pie sienas slietā

nav neviena brīva vieta

pēdas, bēdas, galvas virmo

senču ezers riņķī sirmo

trešā − Kisendžers

ar dāmām tērptām

iet uz operu

kā tirgū nopirkt zirgu

ceturtā − kad ēst jau prasās

Daina maina dienai ainu

pazūd virtuvē un grasās

uzvārīt mums svaigu zupu

salej glāzēs vīna sulu

noliek priekšā pilnu bļodu

met mums priekšā jautājumu, šā un tā,

 stāstiet, kas jauns Ņujorkā?

Mēs esam iemesti kāda laikmeta vidū

kā sīknauda ar mazu vērtību.

Neviens mums neprasa

ne atļauju, ne padomu.

Kāds skaitļotājs mūs saskaita,

kāds atskaita

un tad iemet atpakaļ izmaiņas straumē.

Pa platu upi peldot

mēģinām sajust savu pašvērtību.

JG ilggadējam redaktoram glezniecības jomā, Voldemāram Avenam dažādas mūzas ir stāvējušas klāt turpat vai no bērna kājas. Kopš iesaukšanas Latviešu leģionā un atbrīvošanas no kaŗagūstekņu nometnes „angļu zonā” (kopā ar citiem leģionā iesauktajiem), īpaši cieši viņam piekļaujas tās, kuŗu pārziņā atrodas Dzeja, Glezniecība un Architektūra. Pirmajai publikācijai − īsstāstam Daugavpils laikrakstā Daugavas Vēstnesis (1939), seko dzejdarbi trimdas periodikā (daudzi no tiem Jaunajā Gaitā) un to apkopojumi dzejgrāmatās Caurumi (1968), Avis (1989) un Piezvanīšu parīt (2002). Līdzās dzejošanai vēl sparīgāka rosme „skunstnieka” darbā, piedalīšanās daudzin daudzās gleznu izstādēs, gan ar citiem, gan arī solo. Galvenais maizes darbs (pirms pensionēšanās) − architekts un plānotājs ostu pārvaldē Ņujorkā, kur arī iegūta augstākā izglītība Mākslas studentu līgā (Art Students League) un Kolumbijas (Columbia) Universitātē. (R.E.)

Velta Sniķere

KO TU ESI

IESĀKUSI?

Ajanitai

Atmiņu armijas

Maršē pa dzīvojamo telpu.

Nometuši rūsu, vilcieni atmiņu kravām

Iebrauc un turpina braukāt.

Maršē un brauc atmiņas,

Piepildot telpu.

Man gandrīz vietas vairs nebūs

Kur piemesties.

Jo Tu teici: „Atraksti

Par savu dzīvi”

Un es brīnos

Kā tas viss varēja notikt?

Un kādos laikos?

Un vienlaicīgi?

Rakstīšana pati ļoti patīkama:

Kutina smadzenes,

Apliesmo krūšu būri.

Rakstīšanas riteņi

Aizkustina viens otru.

Riteņu riteņi.

Atmiņu armijas, tālbraucēju

Atmiņu vilcieni,

Un ienāk helikopteri

Ar gaisa pastu.

Piepilda arī gaisu.

Vai būs vēl man

Kur piemesties?

„Raksti katru dienu

Kaut vienu teikumu,”

Maigi skubini.

Brikšķ un brākšķ ar smailām kurpēm.

Ar smagiem papēžiem

Un kādiem vēl ne daždažādiem apaviem

Atmiņas gāžas iekšā.

Ar un bez durvīm...

Vai paliks vietiņa

Kur man piemesties?

Krievu kaŗaspēkam tuvojoties Rīgai, Velta Sniķere 1944.g. otrā pusē dodas bēgļu gaitās, nonāk Austrijā, pēcāk Anglijā (1946), kur mīt vēl šodien. Dzejdarbi publicēti periodikā (Ceļa Zīmēs, JG, Karogā, Londonas Avīzē, Literatūrā un Mākslā u.c.) un sakopoti krājumos Trīs autori (1950, kopā ar Ojāru Jēgenu un Dzintaru Sodumu), Nemitas minamais (1961), Piesaukšana (1967), Lietus mutes (1999, izlase), Pietuvoties vārdiem (2003). Citējot literatūrzinātnieku Viesturu Vecgrāvi, viņas dzeja sakņojas maģijas un simbolu poētikā, dažkārt tuvinoties sirreālistiskam izteiksmes veidam, taču saglabājot saikni ar dažādu tautu arhētipisko un mītisko pasaules izjūtu un tēlainību. Atdzejas latviski (Rilke, Jelineks, Milošs u.c.) un angliski (Zinaīda Lazda, Gunars Saliņš, Andrejs Eglītis u.c.). Ilggadēja Trimdas PEN kluba Londonas nodaļas prezidente. (R.E.)

NO CIKLA

„SADOMAS UN

SACĪŠANAS”

Rokā man spalva,

es spalvojos,

spalvojos,

spalva.

Papīram ņemta nevainība,

netīrāks agrāk tīrais,

paglābtas vēl malas, augša un apakša.

Viducī − domas, es domāju,

ka tās ir domas,

taču kļūstu domīgs:

ja nu tās nav domas,

tikai spalvas iegribas,

izdarības, untumi,

nesavaldīta māžošanās...

Nolieku spalvu,

Nespalvojos.

Var arī tā; dzīvot bez spalvas kā noplūkta vista.

Neko nevar noslēpt zem saules,

arī to, ko domāji vakar.

Zeme atsedz, atsedz tos kaulus,

apsūdz tos, kas tevi un mani pakar.

Atmet to domu − piemānīt rītu,

esi tas pats vakar un šodien:

tā tik var uziet āderi dziļu,

ja cietumam uzlauž saulpusē sienu.

Var iemīlēt to, kas nāk mums pretī,

noglāstīt to, kas nostājas blakus.

Un lai arī ko priesteris svēta −

esi saprātīgs vienmēr pret traku!.

...izrāva cauri laikmetam mūsu laiku

un visus mūs līdzi.

Nelīdzēja atsperšanās

tēvzemē, svešzemē,

kur nu kuŗam.

Te nu mēs esam,

tie cauri izrautie −

caurumā,

kuŗu lāpīt nav laika tam,

kam pašlaik kāja starta bedrītē.

Nav ko gausties par grūtiem laikiem!

Nekad nedomāju, ka nodzīvošu svešos cilvēkos,

svešās pilsētās un skaņās.

Nekad nedomāju, ka spēšu gūt samierinātību,

svešuma pensiju un nokalšanu svešā vecuma mājā

(kas var notikt).

Nekad neticēju, ka viss būs tā, kā ir bijis,

un ka varēšu būt tik vienaldzīgs liecinieks

savai dzīvei.

Jānis Viesiens (īst. v. Jānis Gulbītis) sarakstījis vairākas lugas, dzejkrājumu Māla bezdelīgas (1968), līdzstrādnieks Brīvībā, Brīvajā Latvijā, JG u.c. trimdas periodiskos izdevumos. Ilgus gadus darbojies Stokholmas Latviešu teātrī (valdes priekšsēdis, aktieris, režisors). 1970. gadu otrā pusē un 1980. gados Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcijas ārštata darbinieks. Pēc filozofijas zinātņu kandidāta grāda iegūšanas (Stokholmas U.) strādā par skolotāju. (R.E.)